Leģendārās animācijas filmas radītājs mākslinieks Jurijs Noršteins par nenofilmēto Ezītis miglā finālu un skumjajām acīm no domāšanas
Animācijas filma Ezītis miglā pie Padomju Savienības skatītājiem nokļuva 1975. gadā gandrīz vienlaikus ar Andreja Tarkovska filmu Spogulis. Abus izcilos kinodarbus vieno arī tas, ka uz sabiedriskās skatuves tie uznāca gandrīz nemanāmi, sovjetiskās nomenklatūras rūpīgi uzraudzīti. Bija Brežņeva stagnācijas gadi. Kā bērni Ezīti miglā skatījās tagadējie četrdesmitgadnieki.
Vienkāršais stāsts par ezīti, kurš ik vakaru dodas ciemos pie lācīša skaitīt zvaigznes, bet reiz iekļūst miglā, iegūstot pavisam jaunu eksistenciālu pieredzi, saņēma starptautisku festivālu balvas. Kļuva par hitu pieaugušo vidū. Droši vien tāpēc, ka nekā vienkārša šajā filmā nav. Pats Noršteins intervijā saistībā ar ezīti runā par Danti, bet par to, kādus brīnumus filmā ierauga skatītāji, varētu tapt jauna filma. Viens no smieklīgākajiem stāstiem (pašam autoram!) ir drauga atvests no ASV – 70. gadu nogalē par Ezīti miglā tur bija dzirdējuši hipiji un pratinājuši, ko tieši viņš iešņaucis, ka nonāca miglā.
Reālie fakti ir tādi, ka filmas režisors Noršteins ilgi mocījās, meklējot īsto ezīša tēlu. Skices veidoja viņa sieva animācijas māksliniece Frančeska Jarbusova. Pēc neskaitāmām neveiksmēm kādu dienu viņš vairs nespēja savaldīties un māksliniecei uzkliedza: mēs nevaram kavēties, man to ezi vajag! Viņa steigšus uzzīmēja, un, lūk, leģendārais ezītis bija tapis. No prieka uzplūda pēc ilgstoša sasprindzinājuma māksliniece apraudājās.
2003. gadā Japānas animācijas filmu festivālā Ezītis miglā tika atzīts par visu laiku labāko animācijas filmu. Patlaban Noršteins dzīvo Maskavā, kopā ar dzīvesbiedri vada Norstein Studio un joprojām strādā pie filmas pēc Nikolaja Gogoļa stāsta Šinelis motīviem. Šī filma top jau 25 gadus un, ļoti iespējams, kļūs par vēl vienu pārlaicīgu mākslas darbu, kas kaut ko svarīgu pastāsta par cilvēku. Uz Rīgu mākslinieks bija paņēmis līdzi tās melno, darba, materiālu. Krievijas kultūras dzīvo leģendu šopavasar uz Latviju atveda cikls Atvērtā lekcija, kas reizi mēnesī notiek kinoteātrī Splendid Palace.
Smagnēji lielizmēra bloknoti, pilni tūkstošiem skiču, piezīmju, atsauču. No tām Noršteins un Jarbusova veido savu Akakiju Akakijeviču – stāsta Šinelis galveno varoni, vienu no nozīmīgākajiem krievu literatūras klasikas šedevriem.
Vakardien jūsu Ezīti miglā pēc 30 gadiem noskatījos vēlreiz. Gribu jūs sasmīdināt, pastāstot, ko tajā ieraudzīju kā pieaudzis cilvēks.
(Noršteins saspringst.)
Es ieraudzīju Hēgeļa Minervas pūci, kas krēslā lūkojas, un Milē gleznoto Ofēliju – ezītis filmā peld pa upi lejup un izskatās, ka…
Man jums jāsaka, man nepatīk prerafaelīti… ar Milē Ofēliju manam Ezītim nav nekāda sakara.
Tieši tāpēc gribēju izstāstīt! Vai nav līdz kaklam, ka 40 gadus sveši cilvēki stāsta, ko ieraudzījuši jūsu filmā?
Jums taisnība, līdz kaklam!
Kas ir vismuļķīgākais, ar ko jūsu ezītis sasaistīts?
Filmās cilvēki, it īpaši kinospeciālisti, ierauga to, kā tur nav. Taču te ir svarīga nian-se: neviens radošs cilvēks līdz galam nezina, ko viņš dara, kad rada. Es gribu teikt, ka mākslinieks nevada radīšanas procesu. Tikko viņš iekrīt racionālos skaidrojumos, kāpēc mākslas darbā kaut kas vajadzīgs un tiek ieviests, tā sevi aprok – pazūd noslēpums, par kuru viņš radot neko nezina, bet kas ir klātesošs katrā mākslas darbā. Tāpēc es teiktu, ka skatītāji, runājot par Ezīti miglā, tajā redz ko tādu, par ko es nenojaušu, bet kas tur tomēr ir klātesošs.
Ezītis miglā nāk no Sergeja Kozlova pasakas. Mēs iepazināmies 1974. gadā, viņš man atnesa vairākas savas pasakas, uzrakstītas mašīnrakstā. Es izvēlējos vienu, jo tā sasaucās ar manu mīlestību pret japāņu poēziju. Tā mani ievilka jau skolas laikā, iemīlēju Basjo. Kā zināms, Basjo bija mūks. Tērpies ļoti asktētiski, viņš kājām izstaigāja visu Japānu, būdams jau slavens dzejnieks. Cilvēki viņu vispirms sasildīja, tad sēdās aplī apkārt un klausījās viņa dzeju. Mani fascinē japāņu dzejas organiskā saikne ar reliģiozitāti. Japānis atšķirībā no eiropieša pret dabu neizturas pragmatiski. Daba japāņu kultūrā nozīmē bezgalīgu noslēpumu. Tāpēc, lai pietuvotos veselumam, viņi rūpīgi pēta detaļas. Viņiem ir sakāmvārds: gribi uzzīmēt priedes zaru, kļūsti par to! Lūk, tāds iedziļināšanās līmenis. Kaut ko tādu es ieraudzīju arī Kozlova pasakā par Ezīti, starp citu, ļoti īsā – tikai vienas lappuses garumā. Lācīša, pie kura Ezītis filmā iet ciemos katru dienu, Kozlova pasakā nebija. Scenārijā es ierakstīju, ka viņš katru dienu iet, pieradis pie tā ceļa, bet kādu dienu nokļūst miglā. No tās, izejot cauri visiem slāņiem, viņš iznāk kā pilnīgi cits cilvēks.
«Cilvēks» – jūs pateicāt.
Jā. Izlasot scenāriju, mākslinieciskā padome (tādas Padomju Savienībā bija) mani centās atrunāt no filmēšanas. Ko jūs tur esat atradis, man vaicāja. Es nespēju izskaidrot. Patiesību sakot, es to nespēju aizvien, un tas nemaz nav mans uzdevums. Taču toreiz, 1974. gadā liekot priekšā mākslinieciskajai padomei savu scenāriju, es sāku runu ar Dantes vārdiem: «Zemes dzīvi noejot līdz pusei, es apmaldījos krēslainā mežā.» Lūk, kas bija svarīgi! Sanāk, ka Ezītī ir Dante iešifrēts. Esības konstrukcija zināmā mērā tāda pati – iešana cauri dažādiem psihiskiem stāvokļiem. Kaut, protams, es nekad neatļaušos teikt, ka manā darbā ir kaut kas no dižā Dantes.
Vai zināt, kas ir mezgla punkts filmā? Lācīša kliedziens, ko izdzird Ezītis. Šis kliedziens skatītājam paver iztēles telpu, garīgo telpu. Kliedziens var būt pat spēcīgāks par jebkuru attēlu.
Es minēju mākslinieciskās padomes sēdi. Pēc tās pienāca mūsu studijas redaktors un teica: man šķiet, es saprotu, par ko tu gribi taisīt to filmu! Mākslas darbā vienmēr jābūt idejai, kas pārsniedz tā robežas un ietiecas bezgalībā.
Skatoties Ezīti miglā, var šķist, ka esat studējis filozofiju, literatūras vēsturi vai mākslu. Biju pārsteigta, uzzinot, ka tā nav.
Es vispār neko neesmu izstudējis. Mana universitāte ir grāmatas, ko esmu lasījis. Ar labām grāmatām es dzīvoju aizvien. (Lekcijā vēlāk Noršteins stāsta, ka mēģinājis sākt studijas vairākkārt, taču nav izturējis konkursu un sapratis, ka viņa īstā vieta ir animācijas filmu studijā – red.)
Man likās ļoti spēcīga jau jūsu pirmā filma 25-е – первый день, veltīta Oktobra revolūcijai. Faktiski stāsts ir par pagājušā gadsimta 20. gadu izcilajiem krievu avangarda māksliniekiem, filmā jūs izmantojat Šostakoviča mūziku.
Cenzūra, protams, gāja filmai pāri. Tā bija lieliska iespēja iepazīties ar 20. gadsimta sākuma māksliniekiem, kuriem līdz tam īpaši nebiju pievērsis uzmanību. Domāju, daudzi mani laikabiedri arī ne. Viens no māksliniekiem, kuru darbus filmā var redzēt, ir padomju laikos aizliegtais Pāvels Filonovs. Dažus viņa darbus muzeja arhīvā apskatījām, bet tad bija kādas aizzīmogotas durvis. Uz tām muzeja darbiniece norādīja un teica: pat nezinām, kas aiz tām ir. Lūk, tāda attieksme bija pret viņa darbiem. (Filonovs nomira 1941. gadā Ļeņingradas blokādes laikā no bada; viņš dzīvoja lielā trūkumā kopš padomju cenzūras represijām, tomēr nepārdeva nevienu savu darbu, jo gribēja tos novēlēt Krievijas Valsts muzejam – red.)
Man šie avangarda darbi spēkā un laikmeta izjūtā likās salīdzināmi ar renesanses lielajiem meistariem. Tāpēc liku priekšā kolēģim Arkādijam Tjurinam: taisām filmu par revolūcijas sākumu ar Šostakoviča mūziku! Dabūjām atļauju un sākām braukāt pa mākslas muzejiem. Pētīt. Kādi šedevri! Kāda bagātība! Tatļins, Ļentulovs, Altmans, Petrovs-Vodkins, Jurjaņenko, Čekrigins, Ļebedevs! Diemžēl daudzus no viņiem nedrīkstēja izstādīt.
Mēs gribējām pabeigt filmu ar kadru no Filonova darba Formula vesni (Pavasara formula). Tā ir abstrakcija, bet ar analītisku pieeju, ārkārtīgu iedziļināšanos dabas procesos. Šo kadru pavēlēja izņemt – mums lika uzrakstīt visu mākslinieku vārdus, kuru darbi redzami filmā, lai saskaņotu ar Kultūras ministriju.
Šī filma nokļuva pie skatītājiem 1968. gadā, kad sākās Prāgas pavasaris. Jums bija 27 gadi. Vai atceraties tā laika atmosfēru padomju Krievijas radošajās aprindās?
Atmosfēra bija šausmīga. Mēs filmu bijām paspējuši nodot līdz Čehoslovākijas notikumiem. Taču – kas notika? Kā ar lupu sāka pētīt pilnīgi visu. Piemēram, uzreiz pārtrauca izdot Ludviku Aškenazi, lielisku čehu rakstnieku. Lupu jutām arī animācijā. Režisoram Andrejam Križanovskim 1968. gadā iznāca filma Stekļannaja garmonika ar Šnitkes mūziku. Filma tika veidota renesanses mākslas garā, daudzslāņaina. Komisija nepieņēma. Vēlāk kādu brīdi to gan rādīja kinoteātros, bet tad noņēma.
Briesmīga dzīve māksliniekam – ar to visu laiku rēķināties.
Jā, taču daudzas lieliskas filmas tika radītas. Šodienas māksliniekiem ir citas bēdas: vai kāds filmai dos naudu? Mākslinieki ir ārkārtīgi atkarīgi no naudas. Tā ir cita veida – kapitālisma – cenzūra. Vērtību nosaka tirgus.
Vai padomju laikos varas spiedienu izjutāt daudzās savās filmās?
Jūs jau zinat, pat nevainīgo Ezīti miglā komisija negribēja pieņemt. Man ir rūgtums par to, ka filmas nobeigums neizdevās tāds, kādu biju iecerējis. Vienkārši tāpēc, ka pārsniedza hronometrāžu. Mums vajadzēja vēl kādus astoņus metrus.
Kāds būtu fināls?
Atcerieties, filmas beigās skan frāze: «Ezītis domāja par zirgu – kā viņam tur, miglā, klājas.» Un ir kadrs ar balto zirgu. Es gribēju filmu beigt tā: ir tumsa, horizonts, aka. Ezītis, skatoties akā, ūjina. Aka viņam atbild – uūū, uūū, uūū… Atbalss, kas ir bezgalīga.
Par vēl kādu slavenu jūsu filmu Lapsa un zaķis mākslinieciskā komisija esot pateikusi, ka zaķītim pārāk skumjas acis – kā ebrejam.
Bija tāda lieta! Kundze, kas to pateica, vēl aizvien ir dzīva. Varbūt viņa nedomāja neko sliktu. Tomēr pateikts ir pateikts.
Bet jūsu zaķītim tiešām ir skumjas acis. Un ezītim arī. Varbūt tajās skumjās tomēr tika ielikta kāda jēga – metafiziska vai politiska?
Man, strādājot pie filmas, ir svarīga varoņu iekšējā redze. Tas, ko viņi redz uz priekšu un aiz muguras. Iekšējā redze vienmēr raksturojas ar zināmām skumjām, jo tā saistīta ar domāšanu, jautājumu uzdošanu sev, un tas nav nedz viegli, nedz vienkārši. Ar ko mākslā atšķiras labs portrets no parasta? Ar dziļumu. Skatoties redzi ne tikai matēriju, bet vēl ko citu – cilvēka likteni, pārdomas, šaubas. Cīņu ar sevi.
Drāmu, ko sevī nes jebkurš domājošs cilvēks. Paskatieties kaut vai, kā van Goga darbos atklājas cilvēka iekšējā pasaule. Par fizisko dimensiju viņš neuztraucas vispār, bet iekšējai pasaulei atvēlēta milzīga loma.
Starp citu, par zaķīti turpinot – viņš filmā pīpē. Turklāt dod uzpīpēt arī draugam. Diezgan neparasti padomju laika multiplikācijas varonim. Kas filmā īsti notiek?
Starp citu, filmā ir vieta, ko gandrīz neviens nav pamanījis: gailis sarunājas ar zaķīti un saka: mēs lapsu izdzīsim no mājiņas! Un ar pīpi rāda tādu žestu. (Noršteins žestikulē ar iedomātās pīpes kātu.) Tas ir Staļina žests.
Vai jūsu ezīti Krievijas kapitālisms ir kaut kā mēģinājis aprīt – reklāmās un tamlīdzīgi?
Gribēja pat uztaisīt 3D tehnoloģijā. Teicu – ja jums tāda ideja ienākusi prātā, tad no Ezīša miglā nekā neesat sapratuši! Naudu piedāvā. Man ir divi līgumi: ar Pēterburgas Imperatora porcelāna rūpnīcu, kas izgatavojusi servīzi ar ezīti, – visu zīmējām mēs ar sievu, tāds bija mūsu noteikums. Izskatās skaisti, manuprāt. Otrs līgums – ar banku Otkritije par tiesībām filmas personāžus izmantot savos produktos. Taču uzreiz vienojāmies, ka personāžus no filmas telpas šajos bankas produktos nedrīkst nošķirt – jāpublicē viss fragments. Jāteic gan, ka Krievijā autortiesībām nav nekādas nozīmes. Labā roka nezina, ko dara kreisā. Ja kāds mazais magnāts iedomājas kādu darbu izmantot, viņš izmanto. Un neviens viņam neko nevar padarīt.
Pie filmas Šinelis pēc Gogoļa stāsta motīviem strādājat jau 25 gadus. Vai esat paredzējis to pabeigt?
Man filmas ir kāda lielāka procesa – pasaules redzējuma – daļa. Tāpēc nav tā, ka taisu filmu, aizsnaužos un, pēc desmit gadiem pamostoties, sāku domāt: no kuras vietas turpināt? Tie ir citi slāņi, kas mani interesē. Noslēpumi, ko Gogolis ielicis savā mākslas darbā, bet nekad par to nerunāja. Pieļauju, ka nemaz nebūtu varējis runāt, paskaidrot. Kad Šinelis 19. gadsimta 40. gados nokļuva pie lasītājiem, uzradās rakstnieki, kuri turpināja šo tradīciju – rakstīt par notiekošo no «mazā cilvēka» perspektīvas. Taču jautājums nav par līdzjūtību – tas būtu pārāk vienkārši. Mēs varam kaut vai atcerēties, kas notiek ar «mazo cilvēku», kad viņš nokļūst pie varas. Kaut kas biblisks ir šajā Gogoļa darbā.
Vai jūs piekrītat Dostojevskim, kurš sacīja: visi mēs nākam no Gogoļa Šineļa?
Es viņam piekrītu. Man, domājot par Šineli, ir divi epigrāfi. Viens – no Mateja evaņģēlija. «Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.» Un tālāk teikums, ko uzskatu par atslēgu Šinelim: «Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.» Un tagad paskatieties, kas notiek mūsdienu Krievijā. Zaudējuši prātu naudas un mantas dēļ.
Otrs epigrāfs ir no Blēza Paskāla. Doma tāda: visi debesu brīnumi un zemes bagātības nav nekā vērtas pret vienu līdzcietības soli. Akakijam Akakijevičam no Šineļa dzīvē siltuma bijis varbūt vien tik, cik māte bērnībā viņu sev pieglaudusi. Neviens nav pastiepis palīdzīgu roku, neviens nav dāvājis mīlestību. Viņš ir kosmiski vientuļš. Tas ir tik… Ko nozīmē cilvēcisks siltums, nav jāskaidro nevienam, kuram ir māte un bērnībā viņa kaut reizi noglaudījusi galvu.
Tas jau arī tāds kosmisks akts.
Jā, par to es gribu taisīt savu filmu.
Lai arī jūs par politiku runājot nelabprāt, atgādināšu kādu epizodi: Vladimira Visocka balvas pasniegšanas ceremonijā Krievijā pirms diviem gadiem jūs uzkāpāt uz skatuves ar šādu runu: «Putins saka, ka Sergejs Magņitskis nomira no sirds mazspējas. Tā ir taisnība – Magņitskis nomira no Putina sirds mazspējas, no cietuma priekšniecības sirds mazspējas.»
Es, godīgi sakot, to nebiju iepriekš izdomājis. Nācu uz ceremoniju, lai pasniegtu balvu brīnišķīgajai aktrisei Jeļenai Kamburovai. Taču pirms tam tika sveikts ārsts, kurš reanimācijā bija izglābis priekšlaicīgi dzimušos bērniņus situācijā, kad pārstāja darboties dzīvību uzturošās ierīces. Viņš pateicās par balvu un minēja, ka mūsu valstī trūkst 120 tūkstošu ārstu, bet atlikušajiem kaut kā jākompensē šis trūkums. To dzirdot, man asinis saskrēja galvā. Bija svarīgi pateikt to, ko pateicu. Pēc tam braucu mājās pie Frančeskas, nepaliku uz furšetu. Kad man zvanīja Nikita Visockis, Vladimira dēls, kurš organizē balvas pasniegšanas ceremoniju, un vaicāja, kur es esot palicis, telefonu pēkšņi paņēma viņa māte. Jurij Borisovič, viņa man teica, skatījos ceremoniju pa televizoru – jūs esat pats brīvākais cilvēks Krievijā! Šie vārdi man nozīmēja ļoti daudz. Būt brīvam šādā nozīmē.
Es no valsts savām filmām naudu nekad neesmu prasījis. Filmu studiju uzturam ar sievu, pelnām saviem spēkiem. Tirgojam arī manas grāmatas [par animācijas mākslu].
Kā ir brīvam cilvēkam dzīvot šodienas Krievijā?
Vienkārši jādara viss, lai nebūtu atkarīgs no šīs pasaules varenajiem. Vai varat iedomāties manu pārsteigumu, kad ziņās ieraudzīju Londonas mēru pa pilsētu pārvietojamies ar riteni? Bet mums – eskorts. Pašas dārgākās mašīnas un necaurredzamas sētas mājām apkārt. Manis dēļ lai kaut cepuri vienā limuzīnā pārvadā, galošas – otrā, un pats brauc trešajā. Ja vien godīgi strādātu.
Ja jums būtu jāuzņem autobiogrāfiska animācijas filma, kādu dzīvnieku jūs izvēlētos?
Tas nebūtu dzīvnieks, bet koks. (Filmā Ezītis miglā koks apliecina dzīvi trijās pasaulēs: virs zemes, pazemē un debesīs – red.) Kaut arī sieva mani saukā par briesmīgo krokodilu, jo reizēm atvāžu muti un kliedzu. (Smejas.)
CV
Dzimis 1941. gada 15. septembrī Penzas apgabala Andrejevkā strādnieku ģimenē
Uzaudzis Maskavas priekšpilsētā Marjina Rošča
Pēc mākslas skolas absolvēšanas strādājis mēbeļu fabrikā
1961. gadā pēc animācijas kursu pabeigšanas pieņemts darbā Sojuzmuļtfiļm
Nozīmīgākie darbi: 25. oktobris, pirmā diena; Ezītis miglā; Lapsa un zaķis; Kauja pie Keržencas, Pasaku pasaka
Vairāk nekā 20 starptautisku animācijas festivālu laureāts
Dzīvesbiedre – animācijas māksliniece Frančeska Jarbusova
