Leģendārās animācijas filmas radītājs mākslinieks Jurijs Noršteins par nenofilmēto Ezītis miglā finālu un skumjajām acīm no domāšanas
Animācijas filma Ezītis miglā pie Padomju Savienības skatītājiem nokļuva 1975. gadā gandrīz vienlaikus ar Andreja Tarkovska filmu Spogulis. Abus izcilos kinodarbus vieno arī tas, ka uz sabiedriskās skatuves tie uznāca gandrīz nemanāmi, sovjetiskās nomenklatūras rūpīgi uzraudzīti. Bija Brežņeva stagnācijas gadi. Kā bērni Ezīti miglā skatījās tagadējie četrdesmitgadnieki.
Vienkāršais stāsts par ezīti, kurš ik vakaru dodas ciemos pie lācīša skaitīt zvaigznes, bet reiz iekļūst miglā, iegūstot pavisam jaunu eksistenciālu pieredzi, saņēma starptautisku festivālu balvas. Kļuva par hitu pieaugušo vidū. Droši vien tāpēc, ka nekā vienkārša šajā filmā nav. Pats Noršteins intervijā saistībā ar ezīti runā par Danti, bet par to, kādus brīnumus filmā ierauga skatītāji, varētu tapt jauna filma. Viens no smieklīgākajiem stāstiem (pašam autoram!) ir drauga atvests no ASV – 70. gadu nogalē par Ezīti miglā tur bija dzirdējuši hipiji un pratinājuši, ko tieši viņš iešņaucis, ka nonāca miglā.
Reālie fakti ir tādi, ka filmas režisors Noršteins ilgi mocījās, meklējot īsto ezīša tēlu. Skices veidoja viņa sieva animācijas māksliniece Frančeska Jarbusova. Pēc neskaitāmām neveiksmēm kādu dienu viņš vairs nespēja savaldīties un māksliniecei uzkliedza: mēs nevaram kavēties, man to ezi vajag! Viņa steigšus uzzīmēja, un, lūk, leģendārais ezītis bija tapis. No prieka uzplūda pēc ilgstoša sasprindzinājuma māksliniece apraudājās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.