Iestiguši • IR.lv

Iestiguši

3
Seriāla Bitīt matos aktieru komanda: Voldemārs Šoriņš, Lelde Dreimane, Uldis Anže un Sanita Pušpure.

Saplēstā krūze un Bitīt matos konformisms pašmāju televīzijā

Laiks ir spītīgi apstājies 90. gadu juceklī – šī doma nogulsnējas prātā pēc divu pašmāju televīzijas seriālu Bitīt matos (TV3) un Saplēstā krūze (LTV) noskatīšanās. Gandarījuma diemžēl nekāda. Saplēstās krūzes veidotāji domā, ka pseidoretro drēbēs ģērbti un mūsdienīgi runājoši ļaudis, rosīdamies teatrālā manierismā, spēs publiku pārliecināt par kaislīgām drāmām 30. gadu Latvijas laukos. Savukārt Bitīt matos – farss par kādas ģimenes peripetijām skaistumkopšanas salona uzturēšanā – izskatās kā izķeksēts no 80. gadu amerikāņu «sitkomiem». Butaforiskās dekorācijas filmas veidotāji gan piesauc kā pievienoto vērtību, jo tās esot izbūvētas «speciāli uzņemšanas vajadzībām radītā paviljonā». Seriāls pašreklāmā arī atgādina par «latviešu humora labākajām tradīcijām» un «ģimenisko vērtību popularizēšanu». Te arī prāta mežģis – atrast, kur tieši šīs «tradīcijas» nobēdzinātas. Mans minējums būtu pirmās epizodes aina, kurā trīs grūtnieces rikšo pakaļ «pavedējam» – meitu ģēģerim amerikāņu kantri mūzikas pavadījumā. Vai arī atkārtota zviegšana par galveno varoņu, aktrišu Sanitas Pušpures un Leldes Dreimanes spēlēto māsu, «papiņa» dzeršanas kaiti – trīcošām rokām un paģiru lāpīšanu. 

Pavirši

Par laimi, Intas Gorodeckas, arī UgunsGrēka režisores, veidotā daudzsēriju filma Saplēstā krūze paliek veselā saprāta robežās. Rakstnieka Alfrēda Dziļuma tāda paša nosaukuma 1942. gadā sarakstītajā romānā balstītajam darbam piemīt kaut cik jēdzīgs stāsta izklāsts. Vēstījumā par aktrišu Kristīnes Nevarauskas, Ievas Segliņas un Anetes Berķes iemiesoto draudzeņu likteņstāstiem, neskatoties uz uzspēlēto naivumu, ir arī pa kādam cilvēciskas empātijas brīdim. Taču pārsteidzoši, ka atruna par paviršībām – «filmas prioritāte nav autentiskums, bet gan cilvēciskās attiecības» – tiek izmantota pat reklāmas nolūkos. Saprotams, ka rūpīga laikmeta rekonstrukcija ir līdzekļu un darba ietilpīgs process, bet veidotāji maldīgi pieņem, ka šīm detaļām stāstā ir sekundāra nozīme. Lai noticētu attiecībām, kurās valda vecmodīgi uzskati, vides autentisms ir ļoti būtisks. 

Bez ambīcijām

Abi televīzijas darbi diemžēl izgaismo drūmo situāciju ar pašmāju seriāliem. Kopš televīzijas 90. gados sāka tos filmēt, seriālu veidotāji pie paviršībām turpina atgriezties bez mitas. Skarbi, bet, atskaitot attēla izšķirtspējas pieaugumu un citu tehnisko iespēju likumsakarīgu uzlabošanos, šķiet, būtiskas pārmaiņas šajā populārajā žanrā nav notikušas. Ar retiem izņēmumiem stāstniecība labākajā gadījumā izskatās pliekana kā Saplēstajā krūzē, sliktākajā – atgādina vulgāru pašdarbnieku teātra iestudējumu kā Bitīt matos. Komiski klausīties, ka gandrīz ceturtdaļgadsimtu šo viduvējo darinājumu galvenais reklāmas jājamzirdziņš ir «tautā iemīļoti aktieri» un apelēšana pie «vietējā» – šīs pārsvarā ir vienīgās vērtības. Taču, jādomā, ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai vismaz mēģinātu viest kaut minimālas izmaiņas ieilgušajā sevis atražošanā. Skumjākais, ka pie ekstrēmi sliktās pašmāju seriālu kvalitātes pieradinātā publika paviršību pacieš un patērē. Apstiprinājums tam, ka šī pieticības mašinērija joņo uz priekšu grabēdama: abi TV ražojumi februārī, pēc pētījumu kompānijas TNS Latvija datiem, ierindojās 20 visvairāk skatīto TV programmu sarakstā, ieņemot attiecīgi 12. un 15. vietu. Saprotams, ar Latvijas telekanālu rīcībā esošajiem niecīgajiem līdzekļiem nesagaidīsim seriālus, kas varētu izgriezt pogas ASV kabeļtelevīziju un straumēšanas servisu globāli populārajiem produktiem. Taču vismaz skatītājus cienošs, ar stulbībām neaizvainojošs un ar rūpību uzņemts seriāls noteikti nav par daudz prasīts.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu