Stokholmas ielas bija tukšas, kad pirms 42 gadiem uz ekrāniem iznāca Ingmāra Bergmana superpopulārais seriāls Laulības dzīves ainas. Nu režisors Regnārs Vaivars iestudējis Bergmana drāmu Dailes teātrī un saka: tā ir par mūsdienām!
Lugai nekad nebūs panākumu, tā ir pārāk personīga! Šāda bija izcilā zviedru kinorežisora, arī dramaturga Ingmāra Bergmana dzīvesbiedres reakcija, kad viņa 1973. gadā izlasīja Laulības dzīves ainas. Viņas sacītais ne tikai nepiepildījās, bet notika pretējais: daudzsēriju drāma ar Līvu Ulmani un Erlandu Jozefsonu galvenajās lomās guva pasaules slavu. Bergmana lugas galvenie varoņi, juriste Marianna un augstskolas profesors Johans, bauda savu nevainojamo laulību, līdz kādu dienu notiek grāviens. Viņu šķiršanās un atkalsatikšanās drāma skatītāju acu priekšā norisinās 20 gadu garumā. Emocionāli galēji atkailinātas ainas, turklāt tuvplānos. Līdz nežēlībai atklāti dialogi. Bergmana talants skatītājā spēja panākt sajūtu «tas nav par viņiem diviem, bet par mums visiem». Paralēli filmas notikumiem risinājās režisora un aktrises Līvas Ulmanes personiskās attiecības.
Kad Bergmana darbu Dailes teātra Lielajā zālē nolēma iestudēt Regnārs Vaivars (viņš arī tulkojuma un dramatizējuma autors), bija skaidrs, ka tā būs spēle ar telpu, mērogiem. «Bergmana stāsts ir par vājiem cilvēkiem. Es ļoti vēlos uztaisīt stāstu par stipriem cilvēkiem.» Intervijā Vaivars stāsta par iestudējuma procesu ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Juri Žagaru galvenajās lomās un robežām, kuras labāk atvērt, nevis slēgt. Pirmizrāde ir šonedēļ.
Bija 1973. gads, kad uz ekrāniem brīvajā Rietumu pasaulē, Zviedrijā, nokļuva Ingmāra Bergmana slavenais seriāls Laulības dzīves ainas. Gads, kad padomju Latvijā piedzimi tu. Vai, iestudējot šo darbu, domāji: ko tolaik Eiropā nozīmēja atklāti cilāt seksualitātes, privātuma tēmas, un ko tas nozīmē šodien, kad tu kā četrdesmitgadnieks iestudē šo darbu brīvajā Rietumu pasaulē, Latvijā?
Pasaule kopš 70. gadiem ir ļoti attīstījusies, to var redzēt visās jomās. Piemēram, sportā – ko spēja labākie toreiz un tagad. Atklātības līmenis, kas Rietumos bija pietiekami augsts pirms 40 gadiem, šobrīd nemaksā neko. Daudz liberālāk runājam par visām tēmām. Ar to pats saskāros, 2004. gadā Nacionālajā teātrī iestudējot Edvarda Olbija Kam no Vilka kundzes bail – «tā skandalozā 80. gadu Liepājas teātra izrāde, tik moderns piegājiens!»
Tā man stāstīja. Paskatījos video. Likās – «tufta». Es atvainojos režisoram Klētniekam un aktieriem, bet tā ir. Ātri sapratu – lai kā būtu iejūsmināts par Bergmana filmu un scenāriju, tur netiek pateikts nekas jauns, un tas, kas tiek pateikts, ir tā brīža drosmes sajūta. Klāta ar pietāti: kā mēs to pateiksim skatītājam, lai neaizvainotu? Tikai izlasot scenāriju, sapratu, kādos sūdos esmu iekūlies. Pirmajā brīdī liekas forši! Taču, kad ar tekstu jāstrādā, skaidrs, ka tajā ir lietas, kas šodien tiek uzskatītas par banalitātēm.
Piemēram?
Neminēšu piemēru, tas darbs ir pilns ar piemēriem. Tad mani piemeklēja panika – ko darīt teātrī ar to tekstu, kur atklāsmju ir diezgan maz un daudzas no tām var izlasīt, piemēram, žurnālā Ievas stāsti? Tur tās atklāj cilvēki, kuri nav nekādi attiecību revolucionāri. Viņi secina tās pašas lietas, ko savā laikā Bergmans. Sabiedrība kopš 70. gadiem daudz ko pieņēmusi. Tas, kas toreiz bija skandāls, šodien ir norma.
Pirmā doma bija – pazagties idejas. Lai inspirētos. Bet sapratu – lai arī nav grūti sazagties no citiem un pārveidot tā, ka nevar pazīt, – es to negribu. Ir dažas vietas tekstā, par kurām pašam liekas – neesmu dramaturģiski atrisinājis līdz galam, bet man ir skatuviska versija, kā iedot trūkstošo dramaturģijas posmu. Aktieri ir sajūsmā par tekstu, ko esmu pārveidojis. Viņi saka – ļoti viegli mācīties tekstu. Tas ir loģisks, ievērotas likumsakarības.
Pazagt idejas nemaksā pašcieņu?
Esmu to darījis. Jautājums – kā tu sev to attaisno? Tas ir līdzīgi kā… ja būtu kāda bagāta sieviete, kura nav skaista, un es viņā neesmu iemīlējies, bet viņa man uzsauc, ko pats nevaru atļauties. Protams, kā vīrietis ar pašcieņu es atteiktos. Taču negribu būt liekulīgs: neesmu drošs, ka es nepavilktos, ja skaista sieviete, kurā esmu iemīlējies, man piedāvātu to pašu.
Katram cilvēkam gribas ticēt, ka viņš ir patiess. Mūsu izrāde lielā mērā ir par to, ka cilvēki ļoti patiesi saka nežēlīgas lietas gan par sevi, gan otru tāpēc, ka saprot – tas ir vienīgais veids, kā šajā situācijā izdzīvot un palīdzēt gan sev, gan otram. Ar žēlošanu to nevar izdarīt. Izrādē brīžiem nonākam pie tā, ka patiesums… ka tur arī ir meli. Tu vari plēst kreklu, bļaut «es tevi mīlu!», bet jautājums – ko ar to tālāk dari? Tālākā rīcība bieži vien liecina, ka pat vispatiesākajā mirklī, kad krekls tika plēsts, cilvēks ir melojis, pats to neapzinoties.
Kāds ir tava iestudējuma mērķis?
Es, būdams ļoti bailīgs un paškritisks cilvēks, neuzdrošinos nospraust mērķus. Tas, ko šobrīd daru mēģinājumos, ir kas jauns. Atšķirībā no iepriekšējās pieredzes režijā, kad vienmēr mēģināju ļoti skrupulozi panākt no aktiera sākotnējo ieceri, esmu radikāli mainījies – vados no aktieru vājuma. Ja redzu, ka aktieris ir vājš un nespēj tekstu «aiznest» partnerim un tālāk skatītāju zālei, domāju, kur ir mana kļūda. Protams, ir izrādes karkass, ko esmu uzstādījis, lugas līnija, katra tēla līnija, bet gūstu kaifu no tā, ka spēju savas sākotnējās ambīcijas pārkārtot jaunā, kvalitatīvākā gultnē. Izrāde nav noslēgta sistēma manā galvā, kurā neielaižu neko no ārpuses. Žēl, ka agrāk nebiju atklājis, kāds kaifs ir atkāpties no savām dogmām, no priekšstatiem par situāciju, dialogu, varbūt pat lugu kopumā!
No aktieru vājuma esmu atklājis ļoti daudz lietu, kas šobrīd veido lugas kopējo filozofiju. Piemēram, attiecībā uz Katarīnas tēlu (stāsts par vēl kādu pāri, kas piedzīvo laulības krīzi – red.) es radīju vīziju par sievieti, kuru piekrāpis vīrs, kura ir ticējusi mūžīgai mīlestībai, bet tagad ir tik stipra un gudra, ka saprot: nedrīkst atkāpties nevienu soli no lēmuma šķirties. Ne miljons sārtu rožu, ne solījumi nespēs ticību mūžīgai mīlestībai atgūt. Tāpēc viņa nepiekāpjas nevienu soli tā vīrieša priekšā, kurš viņu ir piekrāpis un mēģina atgūt. Neatkāpjas viņa dēļ, jo, ja ļaus sevi atgūt, tas nedos viņam neko. Es pieņemu, ka Bergmana stāsts ir vairāk vai mazāk par vājiem cilvēkiem. Es ļoti vēlos uztaisīt stāstu par stipriem cilvēkiem, un tad tas kritiens – arī stipri cilvēki aplaužas.
Vai aktieriem liki skatīties Bergmana filmu?
Ne liku, ne lūdzu, ne aizliedzu. Viņi vaicāja – vai paskatīties? Teicu – labāk ne, bet, ja vēlaties, lūdzu! Man pašam piedāvāja vienu projektu kā aktierim, un bija nepieciešams noskatīties Bergmana filmas. Noskatījos dažas. Biju lasījis Bergmana autobiogrāfju. Redzēju daudz līdzību ar sevi. Arī projekta režisors virzīja mani, jo redzēja lielu līdzību. Man tā līdzība neglaimoja, un Bergmans kaitināja. Kaitināja viņa filmas, lai arī augstvērtīgas. Kad skatījos Laulības dzīves ainas, ieraudzīju, ka Līva Ulmane spēj būt ļoti ironiska gan pret scenāriju, gan pret situāciju filmā un savā dzīvē. Tas mani uzpirka. Kad sāku strādāt pie scenārija, sapratu, ka Bergmans ir ļoti labs kinorežisors, bet, ja ir skaidrs, kā filmēt, nav tik lielas vajadzības visas ainas dramaturģiski novest līdz galam. Daudzās vietās [Bergmana lugā] parādās literatūra. Viņš zina, kā ar kameru filmā radīt dinamiku.
Tu runā par aktieru vājumu, bet redzams, ka esi izvēlējies…
(Pārtrauc.) Esmu izvēlējies vislabākos aktierus šīm lomām! Par vājumu es runāju tādā [pārnestā] nozīmē. Protams, aktieri sākumā nāk ar kādu priekšstatu par lugu, savu lomu – ka vajag tā un tā taisīt. Režisoram jāspēj aktieriem piedāvāt kaut ko vairāk par pirmo priekšstatu. Man vajadzēja aktrisi, kurai ir ļoti veselīga humora izjūta. Esmu pārliecinājies, ka Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai tā piemīt. Nav nekādas vajadzības kopēt Līvu Ulmani. Varam iet pavisam citu ceļu savā iestudējumā, Ilzes arsenālā ir visi nepieciešamie ieroči. Par Juri Žagaru man likās, ka ar šo lomu varu viņam piedāvāt jaunu virzienu.
Izrāde ir par mūsdienu cilvēkiem?
Atrisināju 70. gadu polemiku par attiecībām, atrodot veidu, kā runāt par tām svaigi. Atstāju tikai tos Bergmana tekstus, kas ir joprojām aktuāli. Pašsaprotamās lietas nomainīju ar citām. Jā, izrāde ir par mūsdienām!
Vairāk par tēlu uzplaiksnījumiem un emociju kontrastiem mani saista tas, ka jūtu gan sevī, gan aktieros spēku jebkuru ainu nospēlēt bez jebkādiem uzplaiksnījumiem. Ir jēga tam, ka aktieris spēj nospēlēt ainu, nevienā brīdī neiebļaujoties, bet trāpot skatītājam – lai skatītājs bļauj. Tas ir baigais spēks, kad aktieris saprot – var nospēlēt pašu ārprātīgāko, traģiskāko ainu nekliedzot. Kliegšana ir vājums.
Tu labi pārzini mūziku. Kādu izvēlējies šai izrādei?
Vispirms jāsāk ar scenogrāfiju. Strādāju ar Reini Suhanovu. Viņš piedāvāja ļoti labus scenogrāfiskos risinājumus, bet sapratu, ka man viss ir tik skaidrs par izrādi, mana pozīcija tik cieta… Novērtējot, cik ļoti laba ir Reiņa scenogrāfija, atradu sevī spēku pateikt, ka man nevajag tik daudz. Sāksim ar to, ka es uz lielās skatuves taisu kamergabalu. Man atstāstīja teātra kafejnīcā, ka aktieri sākumā pēc mēģinājumiem teikuši: ārprāts, cik «kruti», tikai lai viņš nenobīstas no lielās skatuves! Mēs spēlēsimies ar mērogiem, attālumiem.
Kad sapratu, ka minimalizētā Reiņa scenogrāfija man patīk labāk, līdzīgi bija ar mūziku. Neko nemaksā sataisīt izrādei «krutu» mūziku, kas pavelk aktierus, pavelk skatītāju emocijas. Esmu to darījis n-tās reizes, saņēmis balvas kā mūzikas autors izrādēs. Šoreiz man to nevajag.
Es strādāju ne tikai kā režisors, bet arī kā pedagogs attiecībā pret aktieru iepriekšējo pieredzi šajā teātrī. Man liekas, aktieri ir tik jaudīgi, ka man nekādus pastiprinājumus nevajag.
Vai nejūties apdalīts – tādā ziņā, ka tev, teātra kādreizējam dumpiniekam, balvu nav bijis daudz?
Nekāds dumpinieks jau neesmu. Pēdējos gados esmu taisījis ļoti konservatīvas izrādes. Acīmredzot apstākļi nespieda pakustināt sevi. Nav problēma uztaisīt dullu izrādi, bet pēdējos gados eksperimentēju ar sevi – taisu nedullas izrādes un gaidu, kas ar mani tagad notiks. Es arī dzīvē domāju, ka esmu nenovērtēts, bet tā ir mana, ne citu cilvēku problēma. Ja es apgalvotu, ka teātrī esmu nenovērtēts, tas būtu diezgan muļķīgi, jo, iespējams, man tas ir izdevīgi – nostāties šādā pozā. Bet par nenovērtētību… Gunārs Treimanis [teātra zinātnieks] reiz atnāca uz kāda režisora izrādi. Kad bija noskatījies, uzkāpa augšā uz pīpētavu un teica režisoram tā: man jau ir izdomāts recenzijas virsraksts – beidzot veiksme! Es visas teātra balvas esmu iemetis Daugavā. Varbūt tas izklausās pēc necieņas, bet balvas uzliek neapzinātu pienākumu piepildīt citu cerības, vērtējumu. Man daudz svarīgāks ir dažu cilvēku vērtējums. Pētera Krilova, mana skolotāja, piemēram. Viņa vērtējums man vienmēr palīdz attīstīties, saprast savas kļūdas. Dumpinieks es neesmu bijis. Vienkārši esmu taisījis, kā jūtu un kā man liekas, kā jārunā ar cilvēkiem.
Vai jauno režisoru darbus esi redzējis, patīk?
Viņi ir interesanti un stipri. Man patīk uzdrīkstēšanās, kas viņiem piemīt. Tā arī man palīdz saprast, ka esmu ieslīdējis tādā kā veča pozā. Ar katru gadu aizvien mazāk komunikabls, un teātris man paliek kā iespēja sarunāties ar cilvēkiem. Man ļoti patīk iet uz mājām, lasīt sporta ziņas un ēst diētisku pārtiku, jo nediētisku ēst vairs nevaru atļauties.
Veselības dēļ?
Nē, vienkārši tāpēc, ka kļūstu resns.
Vai ar vecajiem cīņubiedriem tiecies – tev bijuši kopēji radoši projekti ar Gati Šmitu, Kasparu Bindemani?
Man laikam nekad nav bijis īstu draugu. Ir bijušas – ar to pašu Bindžu – ļoti sirsnīgas attiecības, savstarpēja saprašanās, bet neņemos apgalvot, ka esam draugi. Arī domubiedri ir skaļš vārds. Ar viņiem kopā bijis labi, patīkami, komfortabli. Draudzībā nevar būt slinkums – lai ir iespēja vienmēr aizlīferēt prom, bet man tieši tā bijis. Pateikt «draugs» – tas ir uzlikt pienākumu. Nav runa par palīdzību, ja otram ir slikti un grūti. Drīzāk – ja man pašam ir slikti un grūti, negribu nevienam uzlikt pienākumu par to rūpēties. Katrs cilvēks grib draudzības saites. Taču, ja esmu pavisam godīgs pret sevi, es nezinu, vai spēju otram dot tik daudz, cik gribu saņemt no viņa.
Vai esi aktīvs sociālajos tīklos?
Pirms diviem gadiem man bija interese feisbukā ar savu viedokli sabužināt cilvēkus. Pēc tam padomāju – kādēļ to darīt? Īsti jēgas nav. Ja ir personisks kontakts – aci pret aci, var izdiskutēt, kādu pārliecināt, ka viņš kļūdās. Taču, galu galā, kāpēc kādu pārliecināt. Tu gribēji man vaicāt, vai sociālajos tīklos apspriežu politiku, bēgļu jautājumu?
Arī to!
Man liekas, ka Eiropas sabiedrība ir vāja. Tāpēc ka nespēj absorbēt cilvēkus, kuri bēg, izmisuma vadīti. Pat ja viņi brauc uz Eiropu, lai iegūtu kādu ekonomisko labumu, tas ir izmisums. Es atvainojos, varbūt tagad būšu politiski nekorekts, bet kaut vai, ja runājam par Latvijas valdības politiku pret krievvalodīgajiem, – nav izdarīts nekas, lai integrētu. Ir darīts tieši viss pretējais, lai dabūtu sev reitingus. «Ja mēs būsim pret krieviem, tad būsim populāri!» Bet krievi šeit ir! Bitīt matos, kāpēc viņus neiemīlēt! Kāpēc latviešu džekiem nepārgulēt ar krievu meitenēm un neradīt bērnus, kuri runās latviešu valodā! Es nerunāju tikai politikas līmenī, metaforās. Katram latvietim, kas apzinās reālo situāciju, būtu jāsaprot, ka nevar sēdēt ierakumos un domāt – krievi kaut kādā brīdī kaut ko sapratīs. Tu pārmet krieviem, ka nav mums atvainojušies par Staļina valdīšanas laiku, bet paši sev neesam atvainojušies par Ulmaņa valdīšanas laiku – autoritāru režīmu. Tas pats ar ienācējiem no Austrumiem. Man nav bail no musulmaņiem. Ja Latvijā cilvēki saprastu, ka migrācijas procesi ir neizbēgami… Ir jādara viss, lai tos cilvēkus iekļautu mūsu sabiedrībā. Tāpēc mans aicinājums latviešu puišiem: guliet ar musulmaņu sievietēm, radiet bērnus un audziniet viņus latviskā garā! Esot raksturīgi, ka teroristi ir Austrumu ieceļotāju bērni, nākamā paaudze. Viņu vecāki varbūt ir pateicīgi, ka atraduši mājas. Bet jaunā paaudze vēlas kaut ko vairāk – sapratni, cieņu. Te jau ir tās kristīgās vērtības: nogalināt vai mīlēt.
Sarunas sākumā izmantoji sportu, lai runātu par izrādi. Tas palīdz teātrī?
Strādājot savā jomā, cilvēki bieži vien kļūst vājredzīgi. Cita joma dod iespēju paskatīties uz sevi profesionāli un arī cilvēciski plašāk. Piemēram, boksa rings – pirmais, par ko sportists domā, ir tas, kā aizsargāties. Nevis kā iesist otram. Ļaunums rodas no vēlmes sevi aizsargāt.
CV
Dzimis 1973. gada 22. decembrī Rīgā
1995. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu
1996. gadā nominēts Gada debijas balvai režijā par izrādi Baltās laulības
2004. gadā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par sezonas labāko izrādi – Kam no Vilka kundzes bail iestudējumu Nacionālajā teātrī
Piecas sezonas nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā gada labākais režisors (Drakula. Dēmoni Nacionālajā teātrī, Visiem zināmais lācis un viņa dr. un Bračkas JRT, Aija pēc Jaunsudrabiņa Dailes teātrī, Titāniks un Vecpuiši un vecmeitas Dailes teātrī, kā arī Bask@bols Valmieras Drāmas teātrī)
2014. gadā nominēts Gada sasniegumam oriģināldramaturģijā par tekstu izrādei Titāniks
