Filmā Nodevējs mūsu gaumē literatūra piekāpjas izklaides kino
Dekorācijas paliek, mainās tikai sabiedrība, turklāt ne uz labo pusi. Ar šādu visai pesimistisku atziņu sākas pazīstamā spiegu romānu autora Džona Lekarē ekranizācija Nodevējs mūsu gaumē (Our Kind of Traitor). Šķiet, ka krimināldrāmas pirmajās ainās redzamie barokāli krāšņie un zeltījumiem pārpildītie interjeri drīzāk piederētos kādam krievu klasikas darbam vai kostīmdrāmai, kur greznajā vidē spietotu, piemēram, 19. gadsimta aristokrātijas crème de la crème.
Taču Lekarē versija par mūsdienu Krievijas «augstmaņiem» ir krietni vien drūmāka – viņš savā 2010. gadā izdotajā tāda paša nosaukuma romānā vēsta par mafioziem oligarhiem un viņu saiknēm ar korumpētiem varas pārstāvjiem. Iespējams, ka, par šiem notikumiem lasot Lekarē grāmatā, sajūtas ir citādas, taču britu televīzijas režisores Sūzenas Vaitas izpildījumā greznība ir sinonīms briesmām, jo filmā tā allaž nozīmē bīstamo zonu – antivaroņu teritoriju, kurā neviens nav pasargāts no pēkšņas brutalitātes.
Vientiesis un rīkļurāvējs
Iedresējuši publiku aizturēt elpu, kolīdz uz ekrāna parādās žilbinošas bagātības izpausmes, filmas veidotāji atslābst uz tēliem un to savstarpējām attiecībām. Piemēram, lentes galveno varoņu saspēle – literatūras pasniedzēja (Jūens Makgregors) nesavtīgā palīdzība nežēlastībā kritušam mafiozņikam (Stellans Skašgords) ir pamatota tikai skopām, virspusējām vienrindītēm. Filmas veidotāji nevis jēgpilni apcer profesora morāli, palīdzot apdraudētā noziedznieka ģimenei pārbēgt uz Lielbritāniju, bet pataisa viņu par aušīgu vientiesi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.