Režisors Alvis Hermanis ar izrādi Kapusvētki noslēdz latviešu izpētes darbu Jaunajā Rīgas teātrī. Jaunajā sezonā viņš Rīgā iestudē krievu klasiku – Oblomovu
Četras dienas pēc Kapusvētku pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī režisors Alvis Hermanis dodas prom no Latvijas. Minhenē viņš iestudēs Džeka Londona Senču aicinājumu. Intensīvā radošā dzīve citos Eiropas teātros nozīmē, ka aptuveni pusgadu Hermanis ir Latvijā, pusgadu – prom. Neilgi pirms došanās uz Minheni Hermanis stāsta žurnālam Ir, ko sapratis, piecu gadu garumā veidojot izrādes par latviešiem, un kas, viņaprāt, Latvijā notiks tālāk. Kā vieliska, simboliska piedeva režisora stāstītajam sarunas laikā uz galda teātra Mazajā zālē gulst saņurcītas salvetes – Hermanis ir saaukstējies, šņaukājas un dzer siltu.
Ziemā Hermaņa režijā Ivana Gončarova Oblomovs taps Ķelnē, galveno lomu spēlēs Gundars Āboliņš. «Viņu ņemu līdzi, viņš vācu valodā spēlē bez problēmām.» Šosezon Oblomovu Hermanis iestudēs arī Jaunajā Rīgas teātrī, galvenajā lomā Gundars Āboliņš, Ģirts Krūmiņš. Pavasarī Vīnes Burgteātrī, kur kopš 2009.gada Hermanis ir štata režisors, viņš iestudēs Antona Čehova Platonovu.
Vai esat pārrunājis ar tuviem cilvēkiem, kur jūs apglabāt, kad reiz nomirsit, kādus ziedus drīkst uz kapiem nest?
Neesmu no tiem māksliniekiem, kuri tīksminās un ņemas ap nāvi. Man pret to vienmēr ir liels respekts. Tāpēc arī izrāde nav par nāvi. Tā ir par dzīvajiem. Mums bija kaudzēm materiālu, kas palika ārpus izrādes. Netika pāri ētiskajai sētiņai, jo ir tomēr respekts.
Tātad Kapusvētki nav izrāde par nāvi?
Skaidrs, ka ne. Tā ir traģikomēdija. Par visu ko tā izrāde ir, johaidī! Kaut kādā ziņā tā ir nekrologs.
Kam?
Es nezinu, vai jebkad Latvijas vēsturē nebūtu licies nepieklājīgs tāds retorisks jautājums: kādi ir iemesli, lai latvieši nebūtu pelnījuši savu nacionālo valsti? Zinu, ka ir ļoti stipri latvieši, kuri šo jautājumu tagad sev pielaiž tuvu – ka varbūt latvieši savu vēsturisko funkciju ir izpildījuši. Latvietību var saglabāt arī geto apstākļos, trimdinieki to labi pieradījuši. Var īrēt telpas Mineapolisā, rīkot Dziesmusvētkus. Vai ir vajadzīga nacionāla valsts, lai saglabātu latvietību?
Un kā jums liekas?
Ir vajadzīga. Daudz piemēru – salīdzinājums nav mums par labu. Bet varbūt ir tautas, kuru mentalitātē ieliktais pulkstenis iztikšķējis.
Kapusvētku dēļ mēs stipri domājām par pagānismu, kas latviešiem ir stiprs. Latviešiem kristietība uzradusies nesen, tikai pirms 700 gadiem. Bībele vispār latviešu valodā pārtulkota salīdzinoši nesen. Latvieši pirms tam dzīvoja vairākus tūkstošus gadu, un viņu baznīca bija daba. Kosmoss.
Tāpēc es domāju – latvieši varbūt ir tādi indiāņi. Un indiāņi parasti iet bojā. Viņus ieliek vai nu rezervātā, vai nu… Lai saglabātu savu arhetipisko vertikāli, viņiem jāiet bojā. To jau Rainis labi saprata: lai Baibiņa saglabātu savu ētisko vertikāli, viņai jālec Daugavā. Tas ir tāds indiāņu liktenis, var gadīties.
Var gadīties, ka pienācis tāds brīdis, ka latvieši nav spējīgi piemēroties, lai saglabātu sevi un pārietu nākamajā līmenī.
Kādā mērā latvieši, ko esat pētījis izrādēs, ir jūsu paša daļa?
Jaunais Rīgas teātris ir uzskatāmi pierādījis, ka var pastāvēt modernā latvieša modelis, kurā netiek zaudēta latviskā identitāte un vienlaikus – atvērtība pasaulei. Tas arī man dod tiesības izteikties par sabiedriskām lietām. Tāpēc, ka Jaunais Rīgas teātris kā sabiedrības minimodelis, ko esam izveidojuši 12-13 gadu laikā, ir pierādījums, ka nav obligāti jābrauc prom, jākļūst par kosmopolītu. Var savienot: būt latvietim un būt atvērtam.
Tā ir mana atbilde tiem, kuri mums pārmet, ka savās izrādēs nedodam latviešiem pozitīvu varoni, nepiedāvājam nekādu moderno XXI gadsimta latvieti. Mūsu piedāvājums ir mūsu redzesleņķis – kā mēs esam paskatījušies uz latviešu klišejām. Tas ir bijis svaigs skatiens.
Tad jau visas jūsu izrādes par latviešiem zināmā mērā ir nekrologs «aizejošajam latvietim»? Tam latvietim, kurš nav pasaulei atvērtais nākotnes cilvēks.
Mēs esam daudz centušies atmaskot latviešus, ķērušies klāt tabu tēmām. Piemēram, Vectēva gadījumā – nesenai vēsturei. Izrādes Ziedonis un Visums gadījumā – padomju inteliģences lomai nesenā pagātnē. Esam atmaskojuši latvieša vājos punktus. Secinājums – latviešiem visvairāk skādē tas, ka viņi nemitīgi veic divas pilnīgi pretrunīgas darbības un ir pārliecināti par abām šīm darbībām.
Viņi var, piemēram, kaunēties par prezidentu, bet tik un tā vienmēr celsies kājās, kad viņš ienāks. (Hermanis 2007.gada novembrī atteicās saņemt Triju Zvaigžņu ordeni no prezidenta Valda Zatlera rokām – red.)
Prāta vētra citugad var piedalīties Lemberga kampaņā (domāts ZZS reklāmas klips 8.Saeimas vēlēšanās – red.), nenest nekādu līdzatbildību par to un būt tautas varoņi.
LNT kanāls 15 gadu laikā nav veltījis ne 30 sekunžu latviešu kultūrai, bet var uzražot filmu Rīgas sargi, kas ir patriotiski pārlādēta. Vai lielais patriots advokāts Andris Grūtups, kurš savā laikā piedalījies likumu rakstīšanā, kas radījuši lielu ļaunumu Latvijas tautsaimniecībai. Tā var uzskaitīt bezgalīgi.
Darīt vienlaikus divas darbības, kas ir pretrunā. Par ko tas liecina? Nu, tā ir tāda indiāņu daba. Naivums. Latvieši neredz saistību starp ideālo un reālo pasauli. Nesaprot, ka tās sakabinātas kopā, ka nevar runāt vienu un darīt citu.
Latvietis ir spējīgs ieskatīties notiekošajam tieši acīs, izvērtēt?
Galīgi nav. Kāpēc latviešiem vairs nepatīk braukt uz Rīgas jūrmalu? Tāpēc, ka viņiem liekas, ka cilvēki čurā jūrā. Tur nav labi peldēties. Savukārt Latvijas politiskais baseins ir stipri piečurāts. Zinām cilvēkus, kuri čurā gadiem ilgi, bet, tā kā viņiem visiem ir peldbikses, prokuratūra netiek klāt. Nevar pieķert, ka tieši viņi čurājuši. Tas, ka ūdens dzeltens, ir redzams. Bet cilvēkiem laikam patīk peldēties dzeltenā ūdenī. Tāpēc tie, kuri par viņiem atkal un atkal vēlēs, – viņi ir imūni pret piečurātu ūdeni.
To jau pēc statistikas var redzēt: izglītotie latvieši Rīgā balsos par Vienotību. Latviešu pensionāri – par Tēvzemi (domā apvienību Visu Latvijai!-TB/LNNK – red.). Laucinieki – par visiem tiem baseinā čurātājiem, viņi ir vairākumā, līdz ar to ir saprotams, ka 2.oktobrī pie varas būs Šlesers, Šķēle un krievi. Sāksies legāla Latvijas valsts demontāža.
To, ka latviešu lielākais vairums iet zem nosaukuma «muļķi», jau pierādīja parakstu vākšana referendumam par Saeimas atlaišanu – nepietika balsu. Tādā ziņā sanāk, ka mūsējie (par mūsējiem es saucu cilvēkus, kuri gribētu dzīvot pilsoniskā sabiedrībā) – mēs esam vairākuma ķīlnieki.
Kur jūs pats būsit 2.oktobrī, vēlēšanu dienā?
Veselu mēnesi nebūšu Rīgā, jo taisīšu izrādi Minhenē. Gribu uzzināt, kas man jādara, lai varu nobalsot, gribu šodien piezvanīt uz vēlēšanu komisiju.
Pa šiem 20 gadiem mums nav radusies pilsoniska sabiedrība. Atšifrējums: pilsonis ir tas, kurš nevis pieslējies kādai partijai, bet ir lepns, neatkarīgs indivīds, kurš visu laiku rūpējas par savām tiesībām un sit politiķiem pa pirkstiem, ja tie viņa tiesības pārkāpj.
Ir cilvēki, es to skaitā, kuriem sava partija vēl nav radīta. Tā niša vēl ir tukša. Bet pieļauju, ka pilsoniskās sabiedrības aizstāvji turpmāk varētu ieņemt tādu pozīciju, kāda gadiem ilgi bija, piemēram, Krievijā partijai Jabloko ar Grigoriju Javlinski, – marginālie pukstētāji. Spēlē viņi nepiedalās, bet malā ir. Man izskatās, ka tāda būs tā mūsu nākotne.
Un atkal, no otras puses, tiem, kuri taisa kapitālismu ar padomju metodēm, izmantojot valsts resursus, tagad ir iemesls panikai. Viņi taču saprot: lai arī ar negodīgu politiku vairojas viņu labklājība, ir nopostīta infrastruktūra. Tāpēc tagad atcerējušies par nacionālām vērtībām, patriotismu. Sapratuši – «kāda jēga ražot šampūnu, ja vairs nav, kas šampūnu pērk». Būtu interesanti sarakstīt visu biznesmeņu vārdus divos stabiņos: tos, kuri visus šos gadus veidojuši biznesu, manipulējot ar valsts resursiem, un otrā stabiņā tos, kuri biznesu izdomājuši ar savu galvu, talantu, uztaisījuši ar savām rokām. Plaukstošu tautsaimniecību nevar izveidot valstī, kurā nav pilsoniskas sabiedrības. Tāds plāns ir utopisks.
Vai, pagājušajā sezonā dzīvojot Vīnē, kur veidojāt izrādes, jūs redzējāt spēcīgāku pilsonisko sabiedrību?
Negodīgi politiķi, negodīgi cilvēki ir visur. Cits jautājums – vai tauta to pieļauj, nesit viņiem pa pirkstiem.
Šovasar runāju ar labu paziņu, lielas Austrijas bankas īpašnieku. Viņš ir citas paaudzes pārstāvis, sirms kungs. Viņš man teica, ka viņu ārkārtīgi izbrīnījusi cilvēku reakcija uz ekonomisko krīzi pasaulē. Nav runa par latviešiem, bet par cilvēkiem visā pasaulē. Viņš teica, ka, sākot ar 60.gadiem, neatceras otru gadījumu, kad negodīgas politiskas vai finanšu pārvaldes dēļ būtu cietuši tik daudz nevainīgu cilvēku. Viņš bijis pārsteigts, kāpēc cilvēku reakcija bija tik… nekāda. Bija gaidījis, ka reakcija būs daudz agresīvāka.
Ko viņš gaidīja – asus masu protestus?
Izrādās, viņi visi tur, augšā, gaidīja. Ne gaidīja, bet bija pārsteigti, ka tik viegli izpeldējuši.
Man liekas, es zinu atbildi, kāpēc tā notika. Ja XXI gadsimta sākumā cilvēks, dzīvojot savā valstī, izjūt diskomfortu – ekonomisku vai citādu -, viņam ir jauns risinājums: nopirkt aviobiļeti, paņemt ģimeni un aizbraukt uz citu, labāku vietu.
Mūsdienās ir darīšana ar pavisam citu situāciju: krīzi individuālā līmenī cilvēki risina nevis no nacionālas valsts interesēm, bet personīgā labklājība ir pirmajā vietā. Līdz ar to arī Latvijā nekāda revolūcija nav iespējama. Cilvēki vienkārši aizbrauc. Agrāk tas nebija iespējams. Tagad ir. Patriotisms vienmēr būs otrajā vietā. Pirmajā ir naudiņa.
Kādā mērā pats jūtaties saistīts ar Latvijas realitāti? Jūs tomēr ļoti ilgu laiku esat prom.
Ar Latviju esmu saistīts visbiezākajām tauvām. Citur strādāju, tur man ir labi profesionālie apstākļi. Bet sirds tur nav piesaistīta.
Bet vērtību ziņā, intelektuāli? Tur taču ir tā pilsoniskā sabiedrība, par ko jūs runājat, gribat identificēties.
Pamest dzimteni uz visiem laikiem, tas nav lēmums racionālā līmenī. Tas ir pretdabiski bioloģiskā līmenī. Es pats sen atpakaļ esmu mēģinājis to darīt – gribēju kļūt par amerikāni, bet kājas pašas atnesa atpakaļ uz Latviju.
Vai ticat, ka mazajām, pilsoniskajām kopām vēl var izdoties pacelt valsti?
Man liekas – diez kas nav. Lasot masu medijus, esmu sapratis, ka Vienotības kampaņa ir netalantīga un bezzobaina. Nevar saprast, vai tas ir no tā latviešu indiāņu naivuma, vai tāpēc, ka viņi tā ļoti eiropeiski grib sarunāties ar tautu. Mūsu gadījumā tādu valodu, īpaši ārpus Rīgas, cilvēki neuztver.
Piemēram, man kā teātra darbiniekam īstenībā ir neizdevīgi atbalstīt Vienotības politiķus, ja tā merkantili paskatās. Jaunais laiks vienmēr bijis slavens ar ignoranci pret kultūru. Atliek atcerēties, kā viņi amputēja kino.
Man ir stāstīts, ka Ainārs Šlesers Ministru kabineta sēdēs vienmēr atbalstījis kultūru – ir tāda leģenda. Tāpat, grozi kā gribi, Helēna Demakova kultūras darbiniekiem bija laba ministre. Man nav nekāda šābrīža izdevīguma nostāties pret viņiem, tieši otrādi. Bet ilgtermiņā viss izskatās citādi. Kaut vai gadījums ar Gaļinas Poliščukas teātri, kam Šlesers iedeva naudu…
Jūs atkal nonācāt skandalozos avīžu virsrakstos.
Latvijas teātra vidē tā bija vēsturiska diena. Tik klajš politisks tirgus teātra lietās Latvijā vēl nebija bijis. Kaut kas jau bija, bet samtaināk. Ka tik klajā veidā… Ar to dienu Latvijas teātra cunftē jebkādi mākslinieciski, ētiski kritēriji ir atcelti. Līdz tam lēmumus tomēr pieņēma ekspertu padomes. Nekad politiķi. Man saka, citās sfērās tā esot pieņemta lieta jau gadiem ilgi. Arī citās kultūras sfērās. Bet teātrī tā vēl nekad nebija bijis – tik prasta un rupja uzvedība. Šis ir pirmais gadījums.
Vai jūs nedara piesardzīgu, ka jūsu publiskos izteikumus politiķi izmanto priekšvēlēšanu laika retorikai, lai gūtu popularitāti? Lūk, pateicāt par Gaļinu Poliščuku, un tūdaļ jums atbildēja.
Ka mani pataisa par ciema muļķīti, kas katrai spundei par caurumu? Tādu viedokli esmu dzirdējis: lai tak viņš taisa tās savas režijas, ko viņš lien sfērā, par kuru neko nezina!
Tas jau ir tas veids, kā politiskā elite negrib pieļaut pilsonisku nostāju – ka cilvēki izsaka savu viedokli, «maisās» iekšā. «Viņš nesaprot, viņam nav tiesību runāt!» Vai, vēl sliktāk, ka mani grib pataisīt par kādas partijas piederīgo.
Es, starp citu, neesmu Meierovica biedrības biedrs – ne es biedra naudu maksāju, ne man laika tur piedalīties. Droši vien viņi dara labas lietas, es biju dibinātāju sarakstā, bet man vairs nav sanācis ar viņiem tikties.
Mani grib pataisīt par nejēgu vai arī par politiski angažētu. Tas ir veids, kā gremdēt pilsoņa pozīciju. Mani tas galīgi neuztrauc. Mani vecāki varbūt par to pārdzīvo.
Es, protams, esmu latvietis visīstākais, bet mana mamma ir poliete. Poļiem ir tāda daba, ka viņi atšķirībā no latviešiem nekad neļaus sevi pazemot.
Šlesers prasa, lai atvainojaties Poliščukai.
Pag, nespiediet mani pateikt rupjību!
Vai mēs pārāk bieži nekritizējam nezināmo? Jūs katoļu baznīcu nesen nodēvējāt par tumsonīgu, jo kardināls Pujats nicīgi izteicās par budistiem. Ko dod šāds pingpongs?
Domāju – ja budisti būtu agresīvāki, viņi mierīgi varēja Pujatu iesūdzēt tiesā, jo tā bija naida kurināšana. Taču budisti to nekad nedarīs.
Es nepiekopju ne meditāciju, ne jogu. Neesmu budists. Neesmu arī homoseksuāls – es tagad gaidu sesto bērnu. Tāpēc tajā strīdiņā es esmu neitrāls.
Vai jūtat kā nastu, ka no jums teātrī parasti gaida nevis vienkārši labu izrādi, bet ko principiāli jaunu?
Rīgas skatītāji redz tikai to, kas iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī. Ārzemju teātros man kaut kas jauns visu laiku notiek. Pagaidām fantāzijas man vēl pietiek.
Panīkums arī uznāk?
Bez šaubām, man visādos līmeņos ir apokaliptiska sajūta. Arī runājot par darbu Rīgā. Ir kāds rūgtums, kāda vilšanās. Gadiem ilgi mūsu teātris strādā pa augšupejošu trajektoriju visādās nozīmēs. Taču dzīve šeit kļūst aizvien depresīvāka. Tas tomēr traumē. Pagājušonedēļ runāju ar vienu ārzemnieci, kura darba dēļ bija atbraukusi uz Kapusvētku pirmizrādi. Pavecāka kundze, musulmane, kādreiz viņa bija [pasaulslavenā lietuviešu režisora Eimunta] Nekrošus producente. Viņa nebija Rīgā bijusi piecus gadus. Teica, ka ārkārtīgi stipri izjūt, kā mainījusies Rīgas enerģētika. Viņa sacīja – tāda sajūta, ka pat Rīgas ēkas raud. Sajūta, ka kāds apzināti to dara, viņa teica. Šādā vietā cilvēkam būt laimīgam ir ļoti grūti. To katrs izjūtam, arī teātrī.
Jums ir izdevies radīt unikālu kultūrvidi, biļetes uz jūsu izrādēm tiek izpirktas. Vai tas nav iemesls justies laimīgam?
Man ir sajūta, ka Jaunā Rīgas teātra skatītāji ir ierobežots cilvēku skaits, kādi desmit tūkstoši, kuri dzīvo Rīgā. Mēs visu laiku runājam ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.
Vai kaut ko par latviešiem neuztaisījāt, bet vajadzēja?
Ir bijusi kaudze visvisādu ideju. Ļoti gribējās uztaisīt Spēlēju, dancoju. Tomēr visu, ko gribējām, mēs pateicām. Daudz pateicām. Latviešu projekts piecu gadu garumā nebija tā iecerēts, bet beigās sanāca iespaidīgs. Visas šīs izrādes nepārtraukti tiek vizinātas pa ārzemēm. Tās tiek aicinātas. Citās valstīs teātris ar tādām lietām nav nodarbojies, visi joprojām lugas iestudē pārsvarā par «mīl – nemīl». Caur mūsu latviešu identitātes pētījumu ārzemnieki ierauga arī paši sevi.
Nu šī forma sevi izsmēlusi?
Jā, nupat man pašam jau kļuva garlaicīgi. Tādā ziņā šī forma ir izsmelta, jā.
Kāpēc jūs, pētot latviešus, nepagriezāties ar seju pret sevi – nebija stāstu par jaunajiem, pasaulei atvērtajiem «nākotnes latviešiem»? Vai tomēr katrā no tiem latviešiem, ko rādījāt, bija arī daļa jūsu pašu?
Es, piemēram, sevi identificēju ar vairākiem personāžiem no izrādēm par latviešiem. Piemēram, ar tramvaja kontrolieri. Nav jau runa par sociālo stāvokli. Tur varēja būt arī ministrs, kurš ir absolūts latviešu duksis. Tramvaja kontrolieris vai ministrs – arhetips jau tas pats, tipāžs tas pats.
Kāpēc tagad pieķērāties Oblomovam?
Cilvēks, kurš, figurāli izsakoties, neizkāpj no gultas visas dzīves garumā. Viņš baidās no dzīves, pats ir tik trausls, ka nemaz nav spējīgs piedalīties dzīvē. Bet ļoti labdabīgs.
Es arī tā gribētu, lai arī esmu galīgs Oblomova pretstats. Tak visvairāk es gribētu – skaidrs! – nopirkt biļeti uz Bali salu, māju okeāna krastā un tur dzīvot ar sievu un bērniem. Nezināt neko, kas notiek pasaulē.
Vispār jau jūs to varat. Kā jebkurš cilvēks.
Par vēlu. Pārāk daudz cilvēku iesaistīti. Sākot ar radiniekiem un beidzot ar mūsu teātri. Tā ka nevaru vis.
Kāpēc tieši tagad Rīgā iestudēsit Oblomovu – ir zemteksts?
Nē, nav. Materiāli izrādei parasti tiek izvēlēti, lai vairākus mēnešus aktieriem ir interesanti, ar to ņemoties. Tas arī viss.
Vai izrādes Rīgā būtiski nezaudē, ja tik daudz esat prom un iestudējumi top ar tālvadības palīdzību – e-pastiem, video?
Leģenda par e-pastiem ir mazliet pārspīlēta. Tā gluži izrādes netop. Jaunajā Rīgas teātrī modelis noregulēts tā, ka nav īsti hierarhijas. Katrs ir pilnīgi saimnieks savā teritorijā. Viss produktīvi mijiedarbojas. Es bieži domāju: skatos TV – atkal kāds kaut ko negodīgu izdarījis. Mūsu teātrī tādus cilvēkus momentā izmet pa logu laukā. Viņus atskaita. Nevis es to daru, bet kolektīvs izspļauj, ja kāds iet pret tā interesēm. Tāpēc es nesaprotu, kā Latvijas sabiedrība pieļauj, ka to vazā aiz deguna? Mūsu teātrī to nepieļauj. Kāpēc tā nevarētu būt visā valstī?
Vai aktieri nekurn, ka ilgu laiku esat prom?
Nevajag pārspīlēt manu lomu Jaunajā Rīgas teātrī. Bez koķetērijas! Tas nav mans privāts pasākums. Man ir savas funkcijas kā visiem šeit. Neesmu nekāds tētis. Cilvēki te patstāvīgi, ar pašcieņu savākušies. Piemēram, to, ka mūsu teātrī top izrāde bērniem Skolotājs Jāps, uzzināju divas dienas pirms pirmizrādes.
Jums par to e-pastā aizrakstīja kolēģi?
Nē, es biju Latvijā. Arī mani publiskie izteikumi nav nekāds Rīgas Jaunā teātra viedoklis. Mums te ir cilvēki ar pretējiem politiskiem uzskatiem. Ir pat viens, kurš vienmēr balso par Lembergu. Mums te visādi ir.
Vai jūs nejūtaties vientuļi, visu laiku braukājot ar koferi pa svešām pilsētām? Iekšēja pretestība pret svešo?
Kādreiz dikti mocījos ārzemēs, tagad vairs ne. Tagad esmu iemācījies saglabāt pašsajūtu. Pie manis arī bērni regulāri brauc.
Kad [mākslinieks Nikolajs] Rērihs dzīvoja Himalajos, viņš savam lamam aiznesa Dostojevska Idiotu, ar lepnumu lūdza izlasīt kā ļoti vērtīgu. Pēc mēneša atnāca uzprasīt viedokli. Lama teica – viss smalki aprakstīts, bet tās problēmas tik bērnišķīgas!
Tas ir tas, ar ko budisms man liekas pārāks par kristietību – ka meistari ieiet tādā līmenī, kurā grēku problēmas ir triviālas. Varbūt… arī uz Latviju nevajag tik ļoti sirdī ieciklēties. Latvija man nav nekas bērnišķīgs, tā ir ļoti svarīga, bet dzīve laikam tomēr ir arī par kaut ko citu.
Alvis Hermanis
Dzimis 1965.gada 27.aprīlī
1988.gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas teātra mākslas nodaļu
No 1997.gada maija – Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs
Kopš 1987.gada iestudējis 50 izrādes Latvijas un Eiropas teātros
Kā aktieris spēlējis gan savās, gan citu režisoru izrādēs, filmējies sešās kinofilmās. Bijis daudzu savu izrāžu scenogrāfs
Ar JRT iestudētām izrādēm piedalījies neskaitāmos teātra festivālos un viesizrādēs apbraukājis visu pasauli
Saņemtās balvas
2010. Izrādei Šukšina stāsti – Krievijas teātra prēmija Zelta Maska nominācijā Labākā lielās formas dramatiskā izrāde.
2009. Latvijas profesionālo teātru skates balva Gada režisors par izrādēm Zilākalna Marta un Vectēvs. Zilākalna Marta – labākā dramatiskā izrāde, Vectēvs – gada latviešu autora iestudējums.
Rīgas domes balva Gada rīdzinieks 2009.
Izrādei Šukšina stāsti Maskavas teātru sezonas trīs balvas Kristāla Turandota.
2008. Izrādei Klusuma skaņas Staņislavska balva nominācijā Ārzemju teātris (Krievija).
Klusuma skaņām Latvijas profesionālo teātru skatē balva 2007./08.g. sezonas labākā izrāde.
Izrādei Soņa skatītāju simpātiju balva festivālā Baltijskij Dom.
2007. Jaunās realitātes balva Europe Theatre Prize, Saloniki, Grieķija.
Izrādei Latviešu stāsti balva par oriģinalitāti starptautiskajā teātra festivālā Kontakt Polijā.
Izrādei Soņa balvas Labākā izrāde, Labākais režisors un žurnālistu simpātiju balva Starptautiskajā teātra festivālā Kontakt, Polijā.
Izrādei Soņa balva Labākais režisors mazo skatuves teātru festivālā Rijekā, Horvātijā.
2005. Izrādei Garā dzīve balva Grand PRIX starptautiskajā teātra festivālā BITEF’93 un Zelta lauru vainags.
Latviešu stāstiem Latvijas profesionālo teātru balva Labākais latviešu literatūras iestudējums.
2003/04. Latvijas profesionālo teātru skatē balva Gada labākais režisors.
2002/03. Izrādei Stāsts par Kasparu Hauzeru Latvijas profesionālo teātru skatē balva Labākā dramatiskā izrāde un Gada labākais režisors.
Izrādei Revidents balva Young Directors Project Zalcburgas teātra festivālā.
2001/02. Izrādei Revidents Latvijas profesionālo teātru skatē balva Labākā dramatiskā izrāde.
2000/01. Izrādei Vilkumuižas jaunkundzes Latvijas profesionālo teātru skatē balva Labākā dramatiskā izrāde. Balva Gada labākais režisors par izrādi Vilkumuižas jaunkundzes, Pilsēta un Brīvais kritiens.
1996. Lielā mūzikas balva par operas izrādi Uguns un nakts.
1995. Balva par labāko vizuālo tēlu izrādei Marķīze de Sada starptautiskajā teātra festivālā Baltijskij dom.
1993. Marķīze de Sada balva kā labākajai izrādei Latvijas teātros. Teātra darbinieku savienības balva par labāko debiju režijā.
