A.Baušķenieks. Pašportrets aiz stikla (1986). Fotoreprodukcija — LNMM
Ausekļa Baušķenieka simtgadei veltītajā izstādē jādomā par pacietību un jēgu
Kad gāju uz Nacionālo mākslas muzeju apskatīt Ausekļa Baušķenieka 100 gadu jubilejai veltīto izstādi Blēņu stāsti, spīdēja saule un manas rokas nedaudz trīcēja. Ne jau no aukstuma. Iedomājoties par Ausekli Baušķenieku, uzreiz nāk prātā viņa dēls, mūziķis Ingus Baušķenieks. Iedomājoties Ausekļa Baušķenieka gleznas, uzreiz nāk prātā tie punktiņi. Izstādē punktiņu ir ļoti daudz. Un biezās kārtās saķepuši. Šito modi man grūti saprast. Bet Baušķenieks turējies pie puantilisma stingri un ilgi un nav citām modēm lēcis pakaļ.
Es mēģinu iedomāties, cik laika viņam prasījis uzgleznot vienu gleznu. Droši vien daudz, bijusi cilvēkam pacietība un ticība, ka tam visam ir kāda jēga. Kā var uzsēsties uz to punktiņu likšanu? Vai uz svītriņu vilkšanu vienā citā gadījumā. Iespējams, tas saistīts ar tādu meditatīvu noskaņu. Mākslinieku ir vajājušas šaubas (tikai nezinu, vai arī par punktiņiem), tas skaidri redzams vienā gleznā - tās ir gan lielas, gan maziņas, tās kā antropomorfi pelmeņi lidinās apkārt un seko katram solim. Un gleznojis arī sevi. Gan no priekšas, gan no aizmugures. Nezin, vai vispār ir kāds mākslinieks, kas nav uzgleznojis vai uzzīmējis savu pašportretu. Un kāpēc viņi tā dara? Pašanalīze? Pie rokas tuvākais un pacietīgākais modelis?
