Režisore Laura Groza-Ķibere (31) Oskara Vailda romāna Doriana Greja portrets iestudējumā Dailes teātrī pēta cilvēcisko kaislību robežstāvokļus
Jau pirms astoņiem gadiem Laura Groza-Ķibere lika noprast, ka teātra laukā būs drosmīga cilvēku jūtu, varas spēļu pētniece – drīz pēc režijas studijām viņa Dailes teātrī iestudēja provokatīvo Marka Reivenhila lugu Shopping & Fucking, kas kritizē patērētājkultūras raisītās atkarības. Toreiz Laurai bija 23 gadi.
Jaunā režisore strādāja intensīvi. Vēl pēc četriem gadiem notika lielais pagrieziens: dramatiskais franču mūzikas leģendas Edītes Piafas dzīvesstāsta iestudējums Piafa Liepājas teātrī un homoseksuālais mīlasstāsts M. Butterfly Dailes teātrī sacēla furoru. Par cilvēku jūtu pasauli, kaislību galējiem stāvokļiem režisores izrādes runāja nesaudzīgi atklāti, pilnasinīgi, taču arī delikāti.
Sekoja citas veiksmes: Orvela 1984 iestudējums Liepājas teātrī, Equus un Frankenšteins Dailes teātrī. Šoziem Groza-Ķibere ķērusies pie Oskara Vailda 19. gadsimta romāna Doriana Greja portrets. Intervijā režisore stāsta, kāpēc pārvērst šo darbu skatuves iestudējumā bija liels izaicinājums un kas kaislību piestrāvotajā stāstā tuvs viņai pašai. Pirmizrāde Dailes teātrī 3. februārī.
Oskars Vailds teicis – patiesība reti ir pilnīga un nekad nav vienkārša. Ja domājam par romānu, ko tu iestudē, vai esi meklējusi to patiesību, kas reti izrādās vienkārša un skaista?
Likumsakarīgi, ka man šajā periodā visu laiku gribas atbildēt ar Vailda aforismiem. Viņš runā par to, ka mākslas mērķis nav sēt amorālus vai morālus graudus. Viņaprāt, mākslas vienīgais mērķis ir dāvāt skaistumu. To romānā Doriana Greja portrets viņš cenšas pierādīt. Tajā pašā laikā apgāž pats sevi – tas ir viens no viņa morālistiskākajiem darbiem. Mani fascinē, ka Vailds visu laiku ir ar sevi dialogā. Savukārt man visu laiku iet mazumā vēlēšanās moralizēt. Mākslai nav jānodarbojas ar ētikas paradigmu pārskatīšanu – tad parādās tendence kļūt didaktiskam. Māksla ir tik spontāna, nepastarpināta. Nepakļauta racionālajai domai.
Esmu piegājusi šim darbam ļoti emocionāli. Vairāk gribēju dot emocionālus impulsus, vairījusies no didaktikas. Kā Vailds teicis, māksla neatspoguļo dzīvi, tā atspoguļo vērotāju. Tad lai katrs pēc sava šķīstuma un samaitātības pakāpes vēro izrādi!
Gandrīz visas tavas izrādes, arī šī, ir par cilvēka iekšējās pasaules trauslumu. Kā tu uztver pēdējā laika notikumus pasaulē: mēģinājumus likt cilvēkiem birkas, dalīt un šķirot?
Laikā, kad ASV notika prezidenta vēlēšanas, biju Ņujorkā. Iemalos tajā «egregorā», sajutu noskaņas, kas gaisā. Tas, kas tur notika, apliecina vēl kādu tēzi: patiesība pieder tam, kuram ir spēks un vara.
Lords Henrijs Votons, Doriana Greja skolotājs un padomdevējs, tieši to pierāda: viņš runā par patiesību savā izpratnē. Tā kļūst par absolūtu brīdī, kad viņš apliecina ietekmi pār cilvēkiem. Ar savas personības spēku viņš to spēj panākt – ka visa sabiedrība vienojas par kādu noteiktu patiesību. Tajā brīdī, kad viņam radīsies oponenti un sāksies kvalitatīva polemika, patiesības izpratne var pārvirzīties. Man ir pārliecība, ka patiesība ir subjektīva. Būtu labi, ja mēs katrs varētu meklēt un turēties pie savas patiesības, saglabājot kopējos punktus, par kuriem miermīlīgi vienoties. Tāda iespēja, manuprāt, sabiedrībai pastāv.
Ņujorkā prezidenta vēlēšanu laiks bija nemierīgs. Ļaudis izgāja ielās pa vidu milzīgajai steigai, izdzīvošanas nepieciešamībai, kāda valda tajā pilsētā. Protams, domāšanas kvalitāte Ņujorkā ir pilnīgi citāda nekā Amerikas vidusdaļā, kas, manuprāt, ir diezgan tumsonīga un lūkojas uz cilvēka dzīvi ar viduslaiku pārliecību. Mēs ar vīru dzīvojām pie ģimenes draugiem, kuri Ņujorkā mīt jau 30 gadu. Viņi teica, ka šis ir otrais vilnis pēc 2001. gada 11. septembra, kad Ņujorka tik ļoti solidarizējusies. Viņi runāja par to, kā 11. septembra terorakti pilsētu izmainīja: cilvēki cits citu sāka labāk sajust, atbalstīt. Šobrīd Trampa drudzis panācis to pašu. Tomēr Ņujorka nav visa Amerika. Tas jāņem vērā.
Vai tev šajos mēnešos ir ienācis prātā – var pienākt laiks, kad atkal tiks cenzēta māksla?
Nesen par to iedomājos saistībā ar Krieviju, kur cenzūra ir. Briesmīgi. Negribas pat domāt. Mums jaunajā izrādē skan daudz skaistas mūzikas no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma. Mēģinājumā aizrunājāmies ar kolēģiem par laikmeta griežiem. Revolūcijām, kariem. Kas tas ir cilvēku iekšējā pasaulē, ka vienmēr radām apstākļus, lai balansētu uz dzīvības un nāves robežas, un tajā pašā laikā radām brīnišķīgus mākslas darbus? Viegli noskurinājos, iedomājoties, ka mākslas darbu kvalitāte tieši laikmeta griežos bijusi kolosāla. Varbūt ir daļa patiesības teicienā – ar pilnu vēderu netop labākais, kas iespējams. Tomēr gribu cerēt, ka tā gluži nav.
Pagājušajā nedēļā pasaulē, arī Latvijā, notika sieviešu solidaritātes gājiens. Ļoti aizdomājos. Esmu mērķauditorija šim gājienam: sieviete, sociāli aktīva, strādāju profesijā, kas ir absolūti maskulīna. Savā profesijā esmu saskārusies pat ar neapzinātu diskrimināciju. Taču trīs dienas iekapsulējos sevī, nevarēdama saprast, kāpēc manī ir pretestība pret maršu. Biju ar vislabākajām domām noskaņota pret sievietēm, kas piedalījās. Arī pret mērķi, kāpēc viņas gāja. Taču manī kaut kas pretojās. Beigās sapratu: šāda [solidaritātes izrādīšanas] forma rada pārpratumu. Var formas dēļ visus «par» nolasīt kā «pret», kā vēl vienu agresijas formu. Zinu, ka būs sievietes, kas jutīsies vīlušās, to lasot. Vienkārši gribu pateikt, ka mani vairs neuzrunā nekas lozungu veidā.
Izrādēs, pie kurām strādāju, parasti apmēram 70% ir vīriešu lomu, 30% sieviešu. Izmantojot savu pieredzi, varu teikt, ka ir jāmēģina sadarboties, piedāvāt savu redzējumu ar cieņu. Ja kādreiz darba gaitā izveidojusies kāda šovinistiska attieksme, esmu teikusi: mēs visi šeit esam profesionāļi un strādājam. Mierīgā ceļā novērsusi iespēju tālāk attīstīt kādas šovinistiskas idejas. Nesaku, ka tas ir viegli. Bet to ir iespējams izdarīt. Man ar kolēģiem izveidojušās tādas attiecības, ka vispirms cienām cits citu kā cilvēkus, kā māksliniekus un varbūt tikai kādā piektajā vietā ir dzimuma jautājums, arī tad – vislabākajā nozīmē, jo katrs varam papildināt kopējo bildi no sava dzimuma perspektīvas.
Kā tu izvēlies, ko iestudēt?
Kad pirms pāris gadiem bija runa par to, ko varētu iestudēt šajā sezonā, mēs ar Daini Grūbi jau bijām pastrādājuši pie visādiem jocīgiem tipiņiem. Atcerējos, ka Dainis studiju laikā (mēs kopā studējām) bija izteicis vēlēšos nospēlēt Dorianu Greju. Izdomāju, ka jāpaspēj izrādi uztaisīt, kamēr Dainis nav vēl novecojis, kamēr viņam nav 40.
Kad pirms pāris gadiem pārlasīju grāmatu, domājot par iestudējumu, pirmā doma bija – tomēr nevajag. Vailda fenomens romānā izpaužas aprakstos. Dialogi ir askētiski. Greja šarms ir tieši vides aprakstā, viņa personas mistifikācijā. Tas brīnišķīgi strādā iztēlē un literatūrā, kas iztēli ierosina, bet kino vai teātrī, to materializējot, ir bīstamība palikt ilustratīvam. Taču man patīk sevi izaicināt. Reizēm man teikts, ka es nebaidos [iestudēt sarežgītu materiālu]. No kā tad man jābaidās, kas var notikt? Man tikai kaut kas var nenotikt. Un nenotikt var drīzāk, ja nedaru, nekā – ja daru. Man patīk sevi izaicināt, apgrūtināt. Tādā veidā iespējams dabūt kvalitātes lēcienu. Laimes sajūtu, ko man dod iestudēšana, grūti ar kaut ko citu salīdzināt.
Tavās izrādēs galvenās lomas tandēmā bieži spēlē divi aktieri – Dainis Grūbe un Juris Žagars. Arī šoreiz.
Jurim šobrīd ir posms, ka pašam ļoti interesanti teātrī strādāt. Man ir ārkārtīgi patīkami skatīties, kā aktieri savā starpā veic paaudžu pārmantojamības funkciju. Juris ir viens no aktieriem, kurš ļoti dalās savā profesionālajā pieredzē ar jaunajiem kolēģiem. Tiešām viens no retajiem, kurš ar tēvišķu mīlestību daudz dod Dainim, šajā jaunajā izrādē arī Intaram Rešetinam. Tātad dara vairāk nekā tikai savu tiešo aktiera darbu. Protams, mēģinājumu procesā arī drusku pastrīdamies – visi esam dažādu paaudžu cilvēki, katram sava lietu izpratne. Bet mūsu strīdi ir ļoti produktīvi.
Dainim Grūbem lomas tavās izrādēs ir smagas. Fascinējoši, bet arī bīstami, ko režisors liek aktierim ar sevi darīt izrādes labad, cik dziļi «sevī nokāpt», lai sameklētu lomas šķautnes. Vai par to tu domā?
Ar Daini vienā laikā mācījāmies Kultūras akadēmijā. Tuvāk pazīstami nebijām. Kad sāku iestudēt, nostrādāja kaut kas intuitīvs – ieraugi aktieri un jūti, ka viņš ir tā vērts, lai ar viņu strādātu. Teiksim tā – ja es būtu aktrise, spēlētu kā Dainis. Kad palūdzu viņam lomā kaut ko izdarīt, viņš izdara atbilstoši manai izpratnei par nepieciešamo. Vārdos jau visu nevar nodot. Mēģinājumos mēs ar Daini salīdzinoši maz runājam. Man liekas, ka uz skatuves vērts kāpt tikai tad, ja emocionālo stāvokli spēj pasniegt tādā gradācijā, kā to dara Dainis.
Es nekad neesmu spēlējusies ar savu aktieru psihi. Ļoti atbildīgi pieeju šim jautājumam. Ja būtu indikācijas, ka aktieriem ir diskomforts, uzreiz meklētu risinājumus. Ir taču robežas. Arī pati esmu gatava daudz atdot teātrim – gan laiku, gan veselību, bet ir robeža, kad teikšu «nē». Neuzskatu, ka pēc pirmizrādes jāsabrūk.
Tu spēj nodalīt teātri no citām svarīgām dzīves lietām?
Es daudz ar sevi strādāju. Nodarbojos ar to, kas man palīdz atgūt iekšējo balansu – jau septiņus gadus eju uz cigun nodarbībām. Pēc tam varu iet un radīt. Lai vienā sezonā uztaisītu trīs četras izrādes, vajag [garīgo] telpu sev. Visu laiku sevi jāvāc atpakaļ.
Nav jau tā, ka viss notiek tikai racionāli. Šobrīd divus mēnešus esmu iekšā jaunās izrādes radīšanas ārprātā. Nokritusies svarā par sešiem kilogramiem. Naktīs guļu vidēji divas trīs stundas. Ne tāpēc, ka būtu uztraukusies. Nevaru aizmigt, jo izrādes detaļas visu laiku iepeld apziņā, visu laiku jādomā par tām.
Neesmu teātra štatā. Man patīk būt brīvai. Pašai noteikt savu dzīvi – pieņemt lēmumus par sezonu. Nekur sevi neiezemēju, nepiesienu. It kā štatā būtu stabilitāte, bet tās var būt par daudz – tā, ka gribas atraisīties, doties tālāk. Man svarīga ir kustēšanās. Redzu, ka daudziem jaunajiem aktieriem štats ir kā lāsts. Pēc akadēmijas viņi uzreiz kļūst par teātra štata aktieriem, nav motivācijas sevi attīstīt. Sēž un dzied uz skatuves – vienu sezonu, otru, trešo. Piecu gadu laikā var nebūt noticis nekas. Man – tieši tāpēc, ka pašai jānokomplektē katra sezona, jākustas daudz ātrāk. Cik labi sanāk, ir cits stāsts, bet tas, ka kustos straujāk par vidējo ātrumu, kāds ir jauniem māksliniekiem, ir fakts. Mūžīgais stāsts, ka «teātris jau nedod iespēju»… Man arī viss sākās no mazumiņa. Esmu ļoti pateicīga Dž. Dž. Džilindžeram, ka viņš man deva iespēju taisīt izrādes, bet pašai viss bija jābūvē. Klucīti uz klucīša. Es iestudēju tāpēc, ka pēc katras izrādes kļūstu nedaudz gudrāks, kvalitatīvāks cilvēks.
Izrādē Doriana Greja portrets Bazila Holvarda lomā ir Intars Rešetins, kura dramatiskais talants, pēc kritiķu domām, nav pietiekami novērtēts. Kāpēc piedāvāji lomu tieši viņam?
Man liekas, šī izrāde mums ir abpusējs atklājums. Pat grūti atbildēt uz jautājumu, kāpēc visus šos gadus viņu biju piemirsusi. Liels prieks, ka šajā lomā Intars atradis savu dramatisko potenciālu ļoti skaistā formā. Novēlu viņam vairāk dramatisko lomu. Viņa briedums – gan cilvēciskais, gan profesionālais, ir tādām lomām atbilstošs.
Izrādei mūziku raksta komponists Kārlis Auzāns, kuram taviem iestudējumiem vairākkārt izdevies radīt labas muzikālās partitūras.
Ar Kārli esam divi dažādi [mākslas] mediji, bet runājam līdzīgā valodā. Varu pateikt trīs vārdus iestudējot, un viņš tos muzikāli interpretē tieši tā, kā iekšēji biju iedomājusies. Brīnišķīgs mākslinieks, daudziem nez kāpēc vēl asociējas ar jauno mākslinieku, kaut tik daudz labas mūzikas jau radījis.
Ko tu vari pateikt par skaistumu – Vailda darbā tam piešķirta liela nozīme?
Viena no pirmajām tēmām romānā un viena no pēdējām man. Man fascinējoši šķiet, kā Doriana iekšējā pasaule neatspoguļojas viņa sejā. Bazils, kurš Dorianu portretē, saka, ka viņš iemieso absolūtu dvēseles un miesas harmoniju – tādu mēs Dorianu ieraugām romāna sākumā. Tālāk notiek metamorfoze: harmonija starp dvēseli un miesu zūd, ko vēl ilgi slēpj viņa ārejais veidols. Sabiedrība netic viņa neglaimojošajām kvalitātēm, jo priekšstats ir tāds, ka iekšējs neglītums nevar neatspoguļoties ārienē. Jāteic, ka manā izpratnē skaistais nozīmē tieši to – dvēseles un miesas harmoniju.
Kas ir svarīgākais, ko vēlies ar izrādi pateikt?
Ļoti trausla, suģestējoša man šķiet kaislības tēma, kuras vārti izrādē tiek plaši atrauti vaļā. Tā jau ir dzīves jēga. Dzīves sula. Tu forši sāc, acis deg, iet tirpas – baudi. Skaisti! Tad ir viens brīdis, kad jūtu ugunspūķis sāk tevi aprīt. Manī pašā ir tik daudz neizraudātu asaru. Jūra ar tām. Izrādes ir veids, kā sevi izelpot. Viena indivīda ceļojums savā pasaulē. Varbūt naivs, visnotaļ ideālistisks. Centieni vispirms saprast sevi un tad pasauli. Skaidrs, ka tas bieži beidzas fatāli, jo pasaule ir smagāka par cilvēku.
Pati dzīvē esmu bijusi ļoti tuvu kaislības galējām robežām. Bīstamas tās ir, jo pazaudē kontroli pār sevi, var būt milzīgas sāpes un ciešanas. Es laikam no malas šķietu pārāk pareiza, taču man ir labi pazīstama kaislību pasaule. Esmu absolūts galējību cilvēks. Brīžiem pat bail no sevis. No vienas puses, šausmīgs pārjūtīgums. No otras puses, raksturs un audzināšana bijusi tāda, ka nav lielas vēlēšanās ar iekšējām sajūtām dalīties. Izrādēs man ir iespēja to visu izelpot. Savā ziņā esmu bijusi visi manu izrāžu varoņi: Piafa, Salome, Vinstons. Arī Dorians Grejs. Es zinu, par ko viņš runā.
Jā, trakums manī ir liels. Ļoti ar sevi strādāju, sevī investēju. Man ir diezgan askētisks dzīvesveids. Vērtīgais, kur vērts ieguldīt, – savā attīstībā.
5 tuvi 19. gs. skaņdarbi
Antonīns Dvoržāks. Dziesma mēnesim no operas Nāra. Lūgšana kā altāris mīlestībai.
Sergejs Rahmaņinovs. Trešais klavierkoncerts re minorā, op. 30. Apbrīnojama tehniskā virtuozitāte un emocionālā iedarbība.
Džakomo Pučīni. Intermezzo no operas Manona Lesko. Ieelpas un izelpas attiecība, kas saviļņo.
Kamils Sensāns. Bakhanāle no operas Samsons un Dalila. Kad kaislība niez, pulsē un plēš.
Nikolajs Rimskis-Korsakovs. Svīta Šeherezāde. Dinamika un lietu mērogs.
CV
Dzimusi 1985. gada 3. jūlijā Rīgā
2008. gadā absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, kur studēja teātra režiju
Diplomdarba izrāde Suņa sirds
2010. gadā par izrādi Ka tavu tēti! un Regīna izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai kā gada jaunais skatuves mākslinieks
2014. gadā par izrādi Piafa Liepājas teātrī izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai kā gada režisors. Arī iestudējums izvirzīts gada izrādes balvai
2015. gadā par Equus Dailē saņem Spēlmaņu nakts balvu kā gada režisors
Precējusies ar mākslas un izklaides projektu producentu Mārtiņu Ķiberu
