Žurnāla rubrika: Kultūra

Viens komats viens

Posted on novembris 16, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Intervija

Demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs Ilmārs Mežs vēlas noskaidrot, vai latvieši tiešām nav gatavi atteikties no personīgā komforta un ģimenēs radīt vairāk bērnu, lai pēc vienas, divām paaudzēm latvieši Latvijā nebūtu viena no minoritātēm

Kad jaunā Saeima sāka darbu, Ilmārs Mežs (45) vērsās pie tās ar lūgumu īpašu uzmanību pievērst zemās dzimstības jautājumam Latvijā. Statistika liecina, ka divdesmit gados, kopš pastāv atjaunotā Latvijas valsts, 500 tūkstoši iedzīvotāju reproduktīvajā vecumā spējuši radīt tikai 300 tūkstošus pēcnācēju. Šāds pašreizējais dzimstības līmenis nozīmē, ka nākamā paaudze radīs vien 180 tūkstošus pēcnācēju. No 1,3 miljoniem latviešu 2050.gadā būs palikusi vairs tikai puse.

Lai problēmai pievērstu ne tikai politiķu, bet visas sabiedrības uzmanību, demogrāfs ar domubiedriem nodibinājis Nākotnes fondu. Idejas, kā veicināt un atbalstīt dzimstību Latvijā, ir skaidras un vienkāršas. Taču ir daudz vēsturiski un kulturāli nosacītu «pret». Ar šiem «pret» Ilmārs vēlas cīnīties un piesaistīt pēc iespējas vairāk līdzīgi domājošo. Ilmāra paša dzīve apliecina, ka tas nav tikai «patriotisms uz papīra». Viņa ģimenē aug četri bērni. Jau vairāki desmiti latviešu par to priecājušies, sakot – re, tu esi parūpējies par nākotni arī manā vietā! «Būtu jau labi, ja uz katru daudzbērnu ģimeni Latvijā būtu viena ģimene bez bērniem vai ar vienu bērnu. Bet uz vienu manu ģimeni ir vismaz divdesmit tādu ģimeņu bez bērniem,» saka Mežs. Latviešu nākotnes izredzēm nepietiek ar vienu vai diviem bērniem ģimenē. Vajag vismaz trīs.

Vai, pētot demogrāfiskās līknes, domājat par cēloņiem?
Pēc izglītības esmu ģeogrāfs un vēsturnieks. Par statistiku interesējos, jo man rūp tautas nākotne, bet, protams, es mēģinu izprast arī cēloņus. Visu pēdējo gadsimtu latvieši izcēlušies ar viszemāko spēju nodrošināt pēcnācējus. Pagājušajā gadsimtā citas Eiropas tautas – norvēģi, zviedri, somi, dāņi – dubultoja savu skaitu. Citas tālākas tautas viena gadsimta laikā savu skaitu trīskāršojušas, četrkāršojušas. Pat desmitkāršojušas, ja ir runa par Āzijas un Āfrikas valstīm. Mēs un igauņi esam pamanījušies savu valstu iedzīvotāju skaitu samazināt, pat pieskaitot padomju laika iebraucējus.

Protams, mēs varam vainot karus. Pirmais pasaules karš demogrāfiski bija sāpīgāks cirtiens nekā Otrais pasaules karš. Tikai pirmais noslēdzās ar valsts neatkarību, atkopšanos, daudzu bēgļu atgriešanos Latvijā. Nebija sasniegts pirmskara latviešu skaits, bet zināma demogrāfiskā atlabšana notika. Tad nāca Otrais pasaules karš. Padomāju par savas vecmammas paaudzi – tajā laikā sieviešu precību vecumā Rīgā bija divreiz vairāk nekā vīriešu. Vīrieši bija krituši karā, un jaunas sievietes palika vienas.

Tagad aktuāli runāt par vientuļām sievietēm reproduktīvajā vecumā, kuras vēlētos, bet nevar nodibināt ģimeni. Kā nākas, ka XX gadsimta pirmajā pusē par to runāja mazāk, lai arī objektīvi problēma bija lielāka?
Problēmas nevis nebija, bet par to atklāti nerunāja, vai arī līdz mums šīs runas nav nonākušas. Tajā laikā Latvijā bija ļoti daudz pāru, kuriem vecuma starpība bija divdesmit un vairāk gadu. Bija citas barjeras. Kalps varēja apprecēt tikai kalponi. Savukārt saimnieku dēliem bija stingri nosacījumi, ka drīkst precēt tikai saimniekmeitas. Tā kā Purva bridējā ar Kristīni un Akmentiņu – ka vīrietis precētu sievieti no citas kārtas – notika ļoti reti.

Atgriežoties pie diviem demogrāfiskajiem cirtieniem pagājušajā gadsimtā, kas bija saistīti ar kariem, – 90.gados, kad beidzot bijām tikuši vaļā no padomju okupācijas un apspiestības gadsimtu garumā – krievu, vācu, poļu, zviedru kungiem -, dzimstības rezultāts mums bija vissliktākais. Pieminot mitoloģisko 700 gadu pakļautību, jāteic – mūsu senči tomēr spēja paveikt galveno: nodrošināt tautas dzīvā spēka saglabāšanos. Tagad viss ir mūsu pašu rokās, bet rezultāts ir vēl sliktāks. Sanāk, ka ejam brīvprātīgā pašnāvībā kā tauta.

Kā to izskaidrot? Jauni pāri pamato, ka trūkst naudas un vēlamā dzīves līmeņa, lai radītu bērnus. Vai tas, jūsuprāt, ir nopietns iemesls, vai arī laikmeta zīmogs?
Ja mūsu iepriekšējās paaudzes būtu spriedušas un līdzīgi argumentējušas, kā mēs to darām, lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši. Taču šeit ir jārunā par rīcības brīvību. Palūkojamies uz XIX gadsimtu vai pat Latvijas pirmskara laiku – cilvēkiem izvēle bija minimāla. Viņi varēja apprecēties ar vienu, otru vai trešo, bet jāprecas noteikti bija – ģimenē bija daudz drošāk izdzīvot. Bija iespēja dzīvot šajā mājā vai blakus mājā, vai arī kaimiņu pagastā. Cilvēki visai maz varēja ietekmēt savu nodarbošanos. Jo tālāk vēsturē skatāmies, jo šaurākas bijušas cilvēka brīvas izvēles iespējas. Kādas bija alternatīvas bērnu radīšanai, ģimenes dzīvei? Varbūt krogs, baznīca, bet parasti tas viss notika paralēli.

Tagad varam brīvi izvēlēties. Ja gribam – radām bērnus, veidojam ģimeni, ja negribam – nedarām. Vēl pagājušajā gadsimtā, ja kalpu ģimenē nebija krietna pulciņa bērnu, vecāki mūža beigās bija nolemti nabagmājai. Saimniekiem varbūt bija citādi: ja nebija bērnu, viņi varēja dzīvot no sakrātās bagātības, bet tas nebija pieļaujams no ētiskā viedokļa. Bija svēts pienākums nodot nākamajām paaudzēm saimniekošanā ar asinīm un sviedriem izplēsto zemi, īpašumus, uzkrājumus.

Bērnu vietā vecumdienas mūsdienās nodrošina pensija – vai tas ir vērā ņemams racionāls arguments?
Protams! Līdz XX gadsimta otrajai pusei visaptverošas pensiju sistēmas Latvijā nebija. Ja tev nebija bērnu, tu biji nolemts bada maizei vecumdienās vai pārtikšanai no pagasta žēlastības nabagmājā. Bērnu radīšanu zināmā mērā noteica savtīgi nolūki: ģimenei vajadzēja lopu ganu, palīgus lauku darbos.

Mēs bijām vitālāki, bet mazāk humāni? Mūsdienās grūti iedomāties ģimenes, kuras radītu bērnus praktisku apsvērumu dēļ.
Es vārdu «humāni» gribētu nomainīt uz vārdu «egoistiski».

Ietriecāt duncīti mūsdienu latvieša sirdī!
Vai tad ir humāni apzināti neradīt pēcnācējus savu ērtību dēļ? Varbūt humānāk ir radīt pēcnācējus, lai arī ar trūcīgāku bērnību, vērtējot pēc mūsdienu Eiropas labklājības standartiem, bet dot šo iespēju – dzīvot vēl kādam cilvēkam? Mūsdienās iespējas izsisties ir jebkuram. Radot bērnus pieticīgākos apstākļos, mēs viņus nebūt nenolemjam trūcīgākai dzīvei – viņu pašu spēkos būs sarūpēt sev labklājību.

Domājot par nākotni – vai globālās ekonomikas tendences apdraud mazu nacionālu valstu pastāvēšanu?
Domāju, ka ar katru nākamo paaudzi pieaugs Eiropas kopējās ekonomikas un arī politikas uzstādījums. Nacionālām valstīm tiešām būs tikai kultūras pamats. Tas it kā būtu pareizi, bet, Latvijai par nelaimi, mēs būsim pirmie no mazajām nacionālajām valstīm Eiropā, kuri būs pastāvēšanas izaicinājuma priekšā. Pat ne igauņi! Tieši mēs. Igauņi ir mazākā skaitā, viņiem valsts ir mazāka, un absolūtos skaitļos mēs viņiem varbūt esam mazliet priekšā, bet mani satrieca nupat izpētītie dati par dzimstību. Kopš krīzes sākuma 2008.gadā mums ir kritums, bet igauņiem – pieaugums. Neliels pieaugums – tūkstotītis. Tomēr tas ir fantastisks sasniegums. Savukārt mēs Latvijā katru gadu zaudējam vairāk par desmit tūkstošiem iedzīvotāju. Tas ir, neskaitot tos, kas emigrējuši. Tautas skaitīšana rādīs, bet pagaidām lielākā daļa emigrantu, kas jau trīs, piecus, pat desmit gadus dzīvo Anglijā un Īrijā, joprojām skaitās Latvijas iedzīvotāji. Liela daļa neatgriezīsies. Palasiet Draugiem.lv – aptuveni desmit tūkstoši domubiedru sadaļā Latvieši neLatvijā! Baisi paliek. Uz jautājumu, vai tad mājās negribas, cilvēki atteic «nē», varbūt tikai uz pensijas laiku! Ko man tā valsts ir devusi, viņi prasa. Anglijā un Īrijā, pēc pašiem pieticīgākajiem datiem, mīt 30-50 tūkstoši latviešu. Kāpēc viņi, lielākā daļa, nebalsoja vēlēšanās? Jo viņiem ir vienalga.

Vai varam gaidīt, ka, līdzīgi kā daudzas Eiropas valstis, mūs skars imigrācijas vilnis?
Darba jautājumos nesen biju Bangladešā. Tas bija mans pirmais brauciens uz Āziju. Līdz tam mans viedoklis bija aptuveni tāds: nu, ko tie nelegālie iebraucēji spiežas Eiropā! Viņi tikai grib mūsu labumus baudīt! Āzijā sapratu, ka, iespējams, es būtu pirmais to rindās, kuri aiz izmisuma un bezcerības ar savu darbu vēlas nopelnīt iztiku Eiropā. Nabadzība tur ir neaprakstāma. Atceros, ka pie jaunceltnes sastapu bariņu sieviešu – jaunākās sakrāva septiņus ķieģeļus klēpī un pa bambusa stalažām nesa uz piekto, septīto stāvu. Ceļamkrāna būvlaukumā nebija. Es pacilāju ķieģeli, man būtu pagrūti nest septiņus. Bet šīs sievietes nesa. Vienu kravu pēc otras. Tās, kas vairs nespēja – kurām 30 un vairāk gadu, ar saviem mazajiem bērniņiem sēdēja būvlaukuma vidū, skaldīja ķieģeļus. Aprunājos ar darbu vadītāju – tās esot laimīgas sievietes, jo viņām šodien ir darbs. Savu rīsu sauju pusdienās viņas būs nopelnījušas.

Tad es iedomājos par saviem radiniekiem laukos, viņi stāv rindā pēc strādniekiem, kuri būtu ar mieru par septiņiem latiem un pusdienām strādāt siena vākšanā, kartupeļu ravēšanā. Tādi cilvēki laukos ir uz izķeršanu. Bezdarbnieki nevēlas šo darbu. Bet bangladešietim būtu milzīga laime nopelnīt tādu naudu.

Es, protams, neaģitēju, ka mums jāatver robežas vai jāsalīdzinās ar nabadzīgām pasaules valstīm. Mums jāsalīdzinās ar Eiropas valstīm. Tomēr, skatoties globāli, tā ir milzīga netaisnība. Nevar salīdzināt daudzu Āzijas un Āfrikas valstu bērnu apstākļus ar mūsu bērniem, kuriem ir silta māja, ēdiens, izglītība, nav izdzīvošanas rūpju līdz pat augstskolai un ilgāk. Protams, mums «nekā nav», ja mēs sevi salīdzinām ar Zviedriju, Ameriku un citām labklājības valstīm, kas radījušas savu labklājību ilgā laikposmā. Tomēr mums jāsaprot, ka pasaules mērogā esam bagātnieku pulciņā. Tāpēc, runājot par migrāciju, es ļoti labi saprotu cilvēkus, kuri mūk no bada, nabadzības vai dabas katastrofām uz Eiropu.

Tas ir spiediens mums – pārtikušajiem, varbūt izlepušajiem?
Jārēķinās, ka daudzi šie cilvēki nāk ar augstu darba tikumu, ar savstarpēju solidaritāti. Kad 90.gados studēju Amerikā, ar iztiku bija kā bija. Gribēju piestrādāt augstskolas ēdināšanas iestādē, bet – nē, man pateica, ka eiropiešus vai amerikāņus tur darbā nemaz netaisās ņemt. Viņiem ir tikai indieši. Man stāstīja gadījumu, ka pirms svinīga pasākuma simt personām indiešu pavārs paģībis un nokļuvis slimnīcā. Citi indieši, uzzinot par to, ēdienu pagatavojuši viņa vietā. Lūk, tāda ir viņu pienākuma apziņa. Tāda solidaritāte. Savukārt amerikānim, eiropietim «vecmāmiņa mirstot» piecreiz gadā, viņam mūždien visādi negadījumi, attaisnojumi. Mani studiju biedri Amerikas augstskolā, ķīnieši, allaž žēlojās, ka universitāti svētdienās slēdz un nevar tikt bibliotēkā. Viņi gribēja mācīties arī svētdienā, gatavot referātus. Lūk. Tas spiediens, es teiktu, ir taisnīgs. Tas ar laiku mūs izkonkurēs, ja nemainīsimies paši.

Esat izteicies, ka no imigrācijas jau tuvākajos 20 gados mēs neizvairīsimies, ja turpināsim radīt ne vairāk kā vienu, divus bērnus ģimenē. Kāpēc?
Protams, kā latvietis esmu norūpējies, ka nespējam pienācīgi nodrošināt pēctečus. Laba vieta tukša nestāvēs. Mums būs vismaz tikpat daudz iebraucēju, cik tagad vietējo iedzīvotāju. Tikai jautājums – vai tas notiks pēc divdesmit, trīsdesmit vai piecdesmit gadiem. Ja negribam savus bērnus, dabūsim svešus.

Vai var prasīt ģimenēm radīt bērnus nācijas nākotnes labad?
Gribētos domāt, ka tas ir iespējams. Tomēr ļoti maz ir patiesi patriotisku cilvēku, kuri dzīvo pēc principa: neprasi, ko valsts tev var dot, bet domā, ko tu valstij vari dot. Te jārunā par divkosību. Mēs, šodienas latvieši, esam pieņēmuši lēmumu, ka mums ir vienalga, vai pēc simt gadiem Latvijā būs latvieši, vai nebūs. Esam izlēmuši mūsu mazbērnu vietā, ka viņiem svarīgāka būs labklājība, nevis nacionāla valsts.

Noteikti vajag palīdzēt ģimenēm ar bērniem, taču reizēm šķiet, ka lielākie bļāvēji par nepietiekamo valsts atbalstu ir tie, kas dzīvo labāk par citiem.

Vai ļoti nozīmīga loma tajā nav arī valsts atbalsta politikai?
Eiropas valstis dalās tajās, kas atbalsta jaunās ģimenes – Skandināvija, Lielbritānija, Īrija, Īslande, Igaunija -, un tajās, kas to nedara tik aktīvi – Latvija, Austrumeiropas valstis, Vācija, Spānija, Itālija, Grieķija. Valstīs, kas aktīvi atbalsta ģimenes, bērnu ir pusotras reizes vairāk. Vācijā ir 70 miljoni vāciešu, viņiem nebūs apdraudējuma arī pēc simt gadiem.

Bet Latvija ir tik maza ar saviem diviem miljoniem! Mums, latviešiem, katrs tūkstotis nozīmē daudz. Tagad Latvijā ik gadu nomirst 35 tūkstoši, piedzimst 19 tūkstoši. Mēs mirstam gandrīz divreiz vairāk, nekā piedzimstam. Toties igauņiem statistika ir pozitīva. 11 tūkstoši piedzimst, 10 tūkstoši nomirst. Viņiem ir ļoti laba pabalstu sistēma, piemēram, ģimenes pabalsts, kas mums ir 8 lati mēnesī, viņiem ir 14 latu. Ja ģimenē ir trīs bērni, tad par katru 40 latu. Vecākiem ir papildu atvaļinājuma dienas. Katram bērnam ir brīvpusdienas un skolas pabalsts. Igauņu ģimenēs ir vairāk bērnu nekā latviešu ģimenēs. Šogad Latvijā, pēc statistikas datiem, sievietei piedzimis vidēji viens komats viens bērns. Aptuveni ceturtā daļa pāru Latvijā izlēmuši dzīvot bez bērniem. Protams, ir arī medicīniskais aspekts. Aptuveni 10-15% pāru skar neauglības problēma, puse no tiem ar ārstēšanas metodēm varētu tikt pie bērniņa. Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kur jaunajām ģimenēm jāmaksā par neauglības ārstēšanu. Valstij jau vajag tos bērniņus. Kāpēc mēs negribam to saprast? Esmu runājis ar Finanšu ministrijas pārstāvjiem, viņi redz tikai tēriņus. Bērni Latvijas valstij ir tēriņi.

Ja abstrahējamies no ētikas, varētu piekrist, ka tēriņš ir pensijas. Atbalsts jaunām ģimenēm nav tēriņš, bet ieguldījums. Augļus jutīsim pēc divdesmit gadiem. Par problēmām, kas mums būs pēc divdesmit gadiem, es mūs neapskaužu.

Ko varam darīt lietas labā?
Valdības deklarācijas ievadā pirmo reizi ierakstīts: rūpes par tautas ataudzi. Mērķis it kā būtu. Taču izvērsums nav labklājības, bet ekonomikas sadaļā. Tātad ataudzei jābūt, bet, kā to veicināt, nav skaidrs. Ministrijas joprojām ir kā atsevišķas ķēniņvalstis, katra budžeta segu velk uz savu pusi. Ja vienai izdodas vairāk pavilkt, otrai kājas plikas. Valdības deklarācijā gan ierakstīts atbalsts ekonomiski aktīvām ģimenēm. Tas ir pareizi. Taisnīga būtu ienākuma nodokļa atlaide vecākiem. Piemēram, vecākiem ar trīs bērniem samazināt ienākuma nodokli uz pusi. Vienīgā mājokļa kredīta segšana būtu laba motivācija – piemēram, ar trešā bērna piedzimšanu valsts dzēš pusi hipotekārā kredīta. Protams, tikai tiem, kuri strādājuši un godīgi maksājuši nodokļus.
Kā jūtat ikdienas dzīvē – radu, draugu lokā – vai latviešiem tiešām ir vienalga, cik viņu būs palicis pēc paaudzes, divām?
It kā jau nav vienalga. Tikai to darīšanu atstāj citiem. Ir arī viedoklis, ka jāaptur cilvēces nekontrolēta vairošanās – tad iznāk, ka latvieši negribot rīkojušies globāli pareizi, un citi var no mums mācīties.

Salīdzinot ar citiem, mēs esam diezgan nejauki pret bērniem un pret svešiniekiem. Man nav daudz, man ir tikai četri bērni. Bieži jūtu attieksmi: tās ir tavas problēmas, nevajadzēja tik daudz bērnu radīt! Ir nesimpātiski komentāri. It kā bērni būtu mana pāķisma izpausme. Nesen ar bērniem bijām uz Baušķenieka izstādi, paņēmām līdzi arī dažus kaimiņu bērnus. Ļoti neomulīga sajūta bija jau pie ieejas – ka tikai bērni pirkstu nepiedur pie kādas gleznas. Turēju mazos pie rokas. Man gribējās pēc iespējas ātrāk lasīties ārā. Es saprotu, cerberiem jāsargā, lai gleznām nekas nenotiek, tiešām negribu pārmest, bet attieksme nav jauka.

Vai jums ir labā un sliktā demogrāfiskā vīzija turpmākajiem 20 gadiem Latvijā?
Būs daudz vairāk iebraucēju. Jautājums – vai tie būs 5-10% no pašreizējā iedzīvotāju skaita, vai 20-30%. Ļoti svarīga būtu dažādība. Lai būtu gruzīni, armēņi, azerbaidžāņi, krievi, ukraiņi, moldāvi, indieši, ķīnieši (no Eiropas pie mums pārāk daudzi nebrauks). Lai nebūtu vienas etniskās grupas dominances.

Mana optimistiskā prognoze – latvieši spēs sekot igauņu piemēram un, pamazām palielinot atbalstu ģimenēm, pārtrauks izmirt.

Kā jūs ar sievu tikāt pāri egoismam, nolēmāt nevis skaisti padzīvot, līdzekļus un laiku veltot sev vien, bet radījāt četrus bērnus, kas ir ļoti atbildīgs solis?
Tas bija apzināts solis. Vai man būtu lielāks gandarījums dzīvi nodzīvot bez bērniem? Nē taču! Es varu viņiem palīdzēt augt, rūpēties par viņiem. Dot iespēju dzīvot, attīstīties. Tas ir daudz nozīmīgāk nekā visas baudas, kas saistītas ar skaistu dzīvi, ļoti labiem apstākļiem. Zinu cilvēkus, kuri nožēlo, ka nav radījuši vairāk bērnu, tikai parasti šī atklāsme nāk vēlu.

Mēs skatāmies uz Vītoliem – dziedošo ģimeni, kas pirms gada uzvarēja televīzijas šovā. Kāpēc viņi cilvēkiem tā patīk? Tāpēc, ka viņi iemieso gandrīz vairs neeksistējošo ideālo latviešu ģimeni, kas mīt lauku viensētā ar pieciem brīnišķīgiem bērniem. Viņi ar zirdziņu apstrādā zemi, dzied un ir garīgi bagāti. Mēs gribam identificēties, jo paši nespējam sev šādu realitāti radīt. Mums pietrūkst ideālisma un patriotisma, lai ģimenes dēļ, savas valsts un tautas dēļ no kaut kā atteiktos. Mums vajag vēl labāku mašīnu, māju, ceļojumus un tad, kad jau sen pāri 30, nu jā, tad varbūt arī skaistu aksesuāru – bērnu.

Ilmāra Meža piecas latviešu kultūras ikonas

Dziedāšanas tradīcija. Latviešiem ir senas un brīnišķīgas dziesmas, kā arī savdabīgas dziedāšanas tradīcijas, kuras ir svarīgi pierakstīt, saglabāt un tālāk nodot bērniem.

Muzicēšana ar latviešu mūzikas instrumentiem. Latvieši ir izveidojuši savus unikālus instrumentu paveidus. Neskaitot pazīstamās Kurzemes vai Latgales kokles, ir arī lielās dūru cītaras, cītarkokles un īpašās Ieviņa ermoņikas.

Etnogrāfiskie tautastērpi. Latviešiem ir neparasti liela tautastērpu bagātība un daudzveidība, kuros apvienotas tūkstošgadu senas arhaiskas īpatnības ar izteiktu rotu un rotājumu bagātību detaļās.

Svētku svinēšanas tradīcijas. Saglabājot mūsu seno svētku svinēšanu, mēs bagātinām savu ikdienu un varam izjust arī senču svētību.

Latviešu valodas izlokšņu bagātība un savdabība. Mūsu valodā dzīvas ir vēl aptuveni simt izloksnes. Vairāki simti izlokšņu izzudušas, tādējādi noplicinot valodas bagātības.

Ilmārs Mežs
Dzimis 1965.gadā Rīgā no Sibīrijas pārbraukušo latviešu ģimenē
Absolvējis LU Ģeogrāfijas fakultāti
Ieguvis maģistra grādu Rietummičiganas Universitātē ASV
Ieguvis vēstures doktora grādu LU
Strādājis Vēstures institūtā, Izglītības ministrijā, ASV vēstniecībā
12 gadus vada Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroju
Aizraujas ar tautas kultūru, izdod teicēju ierakstus, cenšas atjaunot latviešu tradicionālo dziedāšanu
Tautasdziesma Ai, jel manu vieglu prātu ir Ilmāra un Jantas Mežu atrasta un pierakstīta, un nodota Mārim Muktupāvelam, Ainaram Mielavam

«Šļaugana» nākotne

Posted on novembris 10, 2010 by anon - Sleja

Nesen, piedaloties kādā skolēnu pārbaudījumā, nācās konstatēt, ka mūsdienu skolēni vairs nesaprot daudzus latviešu valodas vārdus, nemāk paplašināt vārdu lietošanas nozīmi

Daži vārdi, kuriem skolēni lūdza skaidrojumu: stiķis, aulekšiem, sparīgi, aizgūtnēm, mēlnesis, liekulis, diegabikse, meldermeitiņa, tirāns, astes strupulis, šņirkstiens, iecirtīgs, šļaugans, pūralāde. Tas praktiski pierāda kādu latviešu tautas izdzīvošanai nepatīkamu tendenci – lasītprasmes kritumu. Zinātniskā veidā tas analizēts Andreja Geskes un Antras Ozolas monogrāfijā Skolēnu sasniegumi lasītprasmē Latvijā un pasaulē, kurā apkopoti Latvijā un 39 valstīs notikušā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma PIRLS 2006 rezultāti. Veiktas arī citas analīzes.

Lasītprasme ir spēja uztvert, izprast, analizēt un novērtēt rakstītu tekstu. Tā ir būtiska skolas un arī visa mūža izglītības pamatprasme, kas nosaka vispārējās izglītības kvalitāti un tālākizglītības iespēju. Eiropas Savienības dokumentos lasītprasmes uzlabošana ir definēta par vienu no galvenajiem Eiropas skolu uzdevumiem.

Pētījumu galvenais konstatējums ir Latvijas skolēnu lasītprasmes un motivācijas kritums. Turklāt, bērniem pieaugot, lasītprasmes kritums palielinās. Zēnu lasītprasmes līmenis ir zemāks nekā meitenēm, un skolās ar latviešu valodas mācību tas ir zemāks nekā skolās ar krievu valodu. Eiropas Savienība noteikusi mērķi līdz 2010.gadam samazināt slikti lasošo piecpadsmitgadnieku skaitu līdz 17%. Faktiski šis rādītājs no 21,3% 2000.gadā palielinājies līdz 24,1% 2006.gadā. Nepietiekama lasīprasme ir 17,6% meiteņu un 30,4% zēnu. Lasītprasmes līmenis Latvijā ir zem Eiropas vidējā līmeņa, un tas turpina pazemināties. Savukārt Igaunija ir sasniegusi Eiropas noteiktos lasītprasmes kritērijus. Vai tas nav viens no iemesliem, kamdēļ mūsu ziemeļu kaimiņi vienmēr pamanās būt priekšā?

Lasītprasmes veicināšanā Latvijā ir arī labi piemēri. Piemēram, šogad uz desmit darbības gadiem atskatās LNB Bērnu literatūras centra organizētā lasīšanas veicināšanas programma Bērnu žūrija, kas drastiski samazinātā finansējuma apstākļos aptver arvien mazāku skolēnu skaitu. Taču zem guloša akmens ūdens netek. Un visreālāk gulošo akmeni varētu kustināt Izglītības un zinātnes ministrija. Diemžēl līdz šim ministrija šajā jautājumā nav darījusi neko. Problēma ir arī bērnu grāmatu nepieejamība skolu un pašvaldību bibliotēkām. Par kādu lasītvēlmi un lasīprasmes attīstību var būt runa, ja grāmatu nav?

Tas, ka skolēns nemāk lasīt un viņa lasītprasme nav pietiekama, attiecas ne tikai uz daiļliteratūras apguvi. Tas ietekmē skolēna spējas uztvert visus mācību priekšmetus un vispār jebkādu informāciju – vai tā publicēta grāmatā, atrodama internetā vai skatāma televīzijā, nemaz nerunājot par iespēju izteikt un argumentēt savu domu rakstiski vai mutiski. No tā paša pārbaudījuma vēl pāris neskaidro vārdu, kas būs nepieciešami turpmākajā dzīvē: kapitālieguldījums, stipendiāts.

Šī problēma nozīmē nākotnē, kad pašreizējā jaunā paaudze nonāks darba tirgū, Latvijas jaunatnes būtisku konkurētspējas samazināšanos un noslāņošanos. 10-20% skolēnu, kas būs attīstījuši savu lasītprasmi, spēju uztvert un analizēt informāciju, būs vaļā visas durvis, arī pasaules piedāvātās. Bet – vai tas būs pietiekami Latvijas tautas un līdz ar to valsts pastāvēšanai? Ko darīs pārējie 80%? Vai nepienāks brīdis, kad Valsts prezidents un Saeimas deputāti būs jāaicina no citurienes, jo paši mācēsim apgūt tikai zemākās prasmes? Kas būs mūsu jaunie zinātnieki un uzņēmēji? Jau tagad uzņēmumiem daudzi speciālisti jāaicina no ārzemēm, jo vietējā tirgū pienācīgi kvalificētus atrast nevar.

XIX gadsimta vidū Krišjānis Valdemārs esot paredzējis, ka latviešu tauta pastāvēs vēl 200 gadu. Vai mēs patiešām ejam uz to?

Cilvēciskākais Ceplis

Posted on novembris 10, 2010 by anon - Recenzija

Dailes teātra pirmizrāde ļauj paraudzīties uz sevi no malas

Pārvērst vecu dziesmu jaunās skaņās ir izaicinājums. Bet, ja tas ir visiem zināmais un daudzu iemīļotais Ceplis, uzdevums ir divtik grūts. Lietuviešu režisors Rolands Atkočūns Dailes teātrī radījis Cepli, kādu latviešu skatītājs vēl nebija redzējis. Ne labāku, ne sliktāku par iepriekšējiem, taču cilvēciskāku gan. Izrādes laikā nepamet sajūta, ka režisors ir piedomājis pie katras detaļas, ka ir rūpīgi slīpējis atsevišķas nianses, taču, iespējams, tieši tādēļ zaudējis daļu no sižetiskās būtības. Tiem, kuri nav lasījuši Pāvila Rozīša romānu vai redzējuši Rolanda Kalniņa filmu ar Eduardu Pāvulu galvenajā lomā, būs grūti izsekot sižeta galvenajai domai. Bet nenoliedzami – scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša darbs ir lielisks, dekorācijas – spilgtas, izrāde – dinamiska, un radītie tēli – gana izteiksmīgi.

Lai arī Andra Bērziņa atveidotajam uzņēmējam Edgaram Ceplim pietrūkst Eduarda Pāvula varenības un Ulda Dumpja elegances, viņš ir cilvēciskāks salīdzinājumā ar priekšgājējiem. Šis Edgars Ceplis ir nedaudz vulgārs, dzīves nogurdināts un vērienu zaudējis vīrs, kurš izmisīgi mēģina noturēt pozīcijas gan biznesā, gan ģimenē, to darot ar tikai Ceplim raksturīgo pašpārliecību. Ja atkāpjas no stereotipiem, ko romānā Ceplis radījis Rozītis un vēlāk savā filmā parādījis Kalniņš, Andra Bērziņa sniegums kļūst baudāms. Kaut vai tādēļ, ka tik ļoti atgādina viņu pašu.

Laiki mainās, bet vērtības paliek. Kaut arī Ceplim ir jau vairāk nekā 80 gadu, tā sižets ar vienmērīgi sadalītu ironijas devu visas izrādes laikā labi ilustrē mūsdienu uzņēmējdarbības vidi. Ar dažām niansēm papildinot uzņēmēja Cepļa biogrāfiju, arī režisors mēģinājis inscenējumu aktualizēt, taču šiem jauninājumiem būtiskas nozīmes nav, tie tikai dažus izrādes fragmentus padara nedaudz krāsainākus. Ne vairāk.

Dailes teātra Cepļa skatuviskais mūžs noteikti būs ilgāks nekā pašlaik Nacionālajā teātrī skatāmajai izrādei Leo. Pēdējā bohēma par gleznotāju Leo Kokli. Edgars Ceplis ir pazīstamāks, dinamiskāks un saprotamāks, līdz ar to – komerciāli veiksmīgāks. Lai arī ir grūti izgāzt teātra izrādi ar mūžam aktuālo sižetu un izcilu aktieru plejādi, kāda tā pašlaik ir Dailes teātra Ceplim, jāatzīst, ka aktieru muzikālais potenciāls palika līdz galam neizmantots, netika akcentētas aktieru Harija Spanovska, Jāņa Paukštello, Intara Rešetina u.c. vokālās spējas.

Šo vieglo vilšanās sajūtu stiprināja arī izrādes neizteiksmīgās beigas, kas radīja nepabeigtības sajūtu. Ļoti pietrūka par klasiku kļuvušā uzņēmēja Cepļa citāta: «Es biju varens! Un es būšu!» Tā izņemšana no izrādes scenārija laupīja Andra Bērziņa tēlotajam varonim būtību. Lai arī Jāņa Lūsēna mūzika izrādei ir ritmiska un viegla, Egīls Zirnis skopojies ar vārdiem, viņa tekstiem pietrūkst jēgas un dziļuma. Spilgtiem tēliem pietrūkst viņiem cienīgu citātu.

Un tomēr šī ir izrāde, kur baudīt Rēzijas Kalniņas nepārspēto sievišķību Cepļa sievas Bertas lomā un Ievas Pļavnieces izteiksmīgo tēlojumu Cepļa mīļākās Austras lomā.

Tāpat – nevienā citā izrādē skatītājs neredzēs Andri Bērziņu un Intaru Rešetinu pārī tik profesionāli dejojam tango. Uz izrādi ir vērts aiziet kaut vai tādēļ, lai paraudzītos uz sevi no malas. Tādi bijām, tādi esam.

Mēs spējam cīnīties bezbailīgi

Posted on novembris 10, 2010 by Pauls Raudseps - Intervija

Pēc deviņiem mēnešiem Afganistānā pulkvežleitnants Ilmārs Lejiņš sagaida Lāčplēša dienu ar gandarījumu un pārliecību, ka Latvijas armijā dienē patrioti

Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Atis Lejiņš, kurš tagad kļuvis par 10.Saeimas deputātu, iegāja Afganistānā kopā ar modžahediem, lai redzētu, kā notiek cīņa pret PSRS.

Pirms pusgada viņa dēls Ilmārs atgriezās no Afganistānas, kur kā neatkarīgās Latvijas armijas virsnieks piedalījās cīņā pret modžahedu idejiskajiem mantiniekiem talibiem. Ja ir jākaro, labāk lai tas nebūtu Latvijā, saka Ilmārs. Pēc 17 gadiem dienestā viņam ir ko teikt par latviešu karavīru raksturu un patriotismu, par mūsu līdzdalību NATO un par Afganistānas nākotni.

Ko tev nozīmē Lāčplēša diena?
Tā ir armijas diena, kurā jāgodina bijušie un tagadējie karavīri, kā arī jāveicina jaunu karavīru iesaistīšanās armijā nākotnē. Tā ir diena, kurā mēs varam pieminēt visus karavīrus. Protams, kā cilvēks, kuru interesē vēsture, es arī saprotu, ka tā ir diena, kad piemin Brīvības cīņas un Bermontiādi, tomēr pirmām kārtām Lāčplēša diena ir armijas godināšanas diena.

Vai Lāčplēša diena ir svarīga bruņotajos spēkos dienošajiem?
Tā ir svarīga, bet tas ir arī darbs. Notiek parādes un citi pasākumi, taču pēc tam ir gandarījums. Ir patīkami redzēt, kā sabiedrība piedalās, liek svecītes krastmalā.

Vai tev šķiet, ka Latvijas sabiedrība novērtē bruņotos spēkus?
Kad notiek kaut kas labs vai svinams, tad – jā. Ļoti sāpina komentāri internetā, kad kaut kas atgadās Afganistānā, it sevišķi tad, ja kāds karavīrs ievainots vai kritis. Tad tās jēlības ir ārpus jebkuras kritikas.

Vai, tavuprāt, latviešu karavīri atšķiras no citu valstu karavīriem?
Katrs karavīrs ir savas sabiedrības spogulis. Mums nav homogēnas, etniski tīras armijas, un, runājot par integrāciju, bruņotie spēki ir vissekmīgākais integrācijas pasākums Latvijas Republikā. Nelatviešu ir, ja nemaldos, aptuveni 10% no bruņotajiem spēkiem, bet visi runā latviski un ir acīm redzami patrioti.

No citām rietumvalstu armijām mēs atšķiramies ar to, ka neesam pieraduši dzīvot ļoti labos apstākļos. Pirms 20 gadiem dzīvojām vecās, neapkurinātās kazarmās. Tikai pēdējos gados mums ir jauni, ļoti moderni formas tērpi. Vēl aizvien apstākļi nav apmierinoši visās bruņoto spēku daļās, bet tie ir labāki nekā pirms 20 gadiem. Tas dod rūdījumu kaujas laukā vai starptautiskajās operācijās. Zviedrs, dānis vai norvēģis nevar iedomāties dzīvi tādos apstākļos, bet Latvijas karavīrs ir piedzīvojis arī sliktākus. Mēs arī spējam vairāk improvizēt, ātrāk atrast situācijas risinājumu. Lielo, veco valstu bruņotajos spēkos cilvēki ir specializējušies, prot un atbild tikai par vienu lietu. Latvijas bruņotajos spēkos nevaram to atļauties, mēs esam universāli.

Vai mēs esam drosmīgāki par citiem? Kā var spriest no strēlnieku kaujām, brīvības cīņām un lasot Dvēseļu puteni – mums ir tāds raksturs, ka mēs nicinām nāvi. Es personīgi to esmu piedzīvojis. Kad kauja sākas, mūsējiem ir vienalga, viņi neskatās uz savu dzīvību, viņi skatās, lai aizsargātu savus biedrus un izpildītu uzdevumu. Es gan neesmu bijis kaujas situācijās kopā ar daudzu citu valstu karavīriem, esmu bijis tikai ar amerikāņiem. Esmu pārliecināts – kaujas situācijā es gribu sev apkārt latviešus.

Kādēļ tu izlēmi kļūt par virsnieku?
1992.gadā es pārcēlos uz Latviju, jo latviešu organizācijas Rietumos sūtīja jauniešus strādāt jaunās valsts ministrijās, lai palīdzētu ar angļu valodu. Sagadīšanās pēc man bija iespēja strādāt Aizsardzības ministrijā. Tur es pieķēru sevi pie domas, ka esmu kļuvis par īstenu latvieti tādā ziņā, ka sūdzējos par citiem, bet pats neko nedarīju. Nodomāju, ka vai nu jābeidz sūdzēties, vai arī jāmēģina pašam darīt labāk.

Es pieteicos dienestā, lai pierādītu, ka es varu labāk. Protams, jauns kadets nevar daudz ko mainīt, bet ar gadiem kaut ko var izdarīt. Bija arī merkantila interese. Uzzināju, ka ir daudz iespēju ārvalstīs iegūt labu izglītību. Liktenīga ironija – no Zviedrijas pārvācos uz šejieni, un tad mani aizsūtīja atpakaļ uz Zviedriju. Lai gan algas ziņā šī nav viskonkurētspējīgākā profesija Latvijā, neko nenožēloju. 17 gadi dienestā ir bijuši ļoti interesanti, un es tos nemainītu ne pret ko citu.

Kādas ir lielākās izmaiņas bruņotajos spēkos šajos gados?
Jācitē bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: mēs jau nesākām no nulles, mēs sākām ar mīnusa zīmi. Sākumā Latvijā bija Krievijas armija, bija jāiztīra tās atstātās drazas, bija jāizdomā, ko mēs gribam darīt, un jāsāk darīt. Tātad – no mīnusa līdz nullei un no nulles uz priekšu. Vēl atceros pirmās humānās palīdzības kravas. Zviedru velosipēdus, kurus saņēmām 1992.gada vasarā un kurus, protams, izsmēja. Vai amerikāņu džipus Baltijas bataljona attīstībai.

Šajos gados ir notikusi paaudžu maiņa. Toreiz Latvijas armijas pamatlicēji bija gan zemessardzes patrioti, gan bijušie PSRS bruņoto spēku virsnieki. Tā paaudze ir nomainīta. Tagad, izņemot dažus augstākos virsniekus, armiju vada neatkarīgajā Latvijā izaudzinātie virsnieki.

Un, protams, tāds mazs fakts, ka iestājāmies NATO.

Kā tas ietekmēja bruņotos spēkus?
Vēlme iestāties NATO bija pātaga un burkāns, kas veicināja attīstību un nodrošināja pastāvīgu budžetu. Es labi atceros, ka 90.gadu sākumā bija diskusijas – vai armija vispār ir vajadzīga, varbūt ir vajadzīga tikai policija, robežsardze un zemessardze?

Pēc iestāšanās bija liels emociju vilnis. Tagad emociju laiks ir beidzies, mēs esam pieauguši, arī mūsu partneru acīs. Brīvpusdienas mums vairs nedod. Pašiem ir jāstrādā. Sākumā bija patriotisma eiforija, ka esam brīvi. Tad panākumu eiforija, kad iestājamies NATO. Tagad ir sūrā, pelēkā ikdiena.

Vai cilvēki armijā ir patrioti?
Jā. Cilvēki varbūt smīkņās, to lasot, bet… Kad es biju Afganistānā, pie manis pienāca dižkareivis, kaprālis un seržants – armijā bijuši astoņus, 12 un 15 gadus – un svētās dusmās teica: tiem afgāņiem nerūp sava valsts, viņi nav patrioti! Ja cilvēks to saka ar tādu degsmi, tas nozīmē, ka viņam sava valsts tomēr rūp. Mēs to vairākkārt pārrunājām, jo man padotie karavīri redzēja, ka vienīgais iemesls, kāpēc afgāņu karavīri dienēja, bija nauda. Es secinu, ka Latvijas karavīri tā nedara, un tik labi mums nemaksā, lai kompensētu dienesta grūtības. Mācībās kādā novērošanas postenī Ādažu poligonā sēdēt 24 stundas. Tas ir dzīves veids, dažiem tā ir ģimenes tradīcija, tomēr man šķiet, ka patriotisms ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki dien bruņotajos spēkos.

Tāpēc ir sevišķi interesanti tas, ko tu teici par bruņotajiem spēkiem kā integrācijas veicinātāju.
Sabiedriskajos forumos parādās daudz pārmetumu, ka Valsts policijā vai citās valsts institūcijās netiek lietota valsts valoda, bet bruņotajos spēkos tādas problēmas nav. Tiesa, NBS etniskās proporcijas nav tādas pašas kā valstī, tomēr nelatviešu skaits ir diezgan ievērojams – 10%.

Vēsturiski armijas ir bijušas labas integrācijas platformas. Vācija XIX gs. izmantoja armiju kā integrācijas metodi. Afganistānā tas tiek darīts tagad. Cilvēkam, kas nav latvietis, izvēlēties militāro dienestu – tas ir papildu patriotisms pret šo zemi, jo viņš ir daļa no šīs sabiedrības. Manā dienesta pieredzē nekad nav bijis «lojalitātes» problēmu. Afganistānā no tiem 34 kareivjiem, kas man bija līdzi, četri vai pieci nebija latvieši, bet nevarēja pat manīt, kurš bija kurš.

Afganistānā biji deviņus mēnešus. Ko tur darīji?
Es biju operacionālās sadarbības un mācību grupas komandieris. Mans uzdevums bija atbalstīt vietējo Afganistānas bruņoto spēku kājnieku bataljonu, palīdzēt viņiem ikdienas dienestā un arī kaujas operācijās. Man padotie karavīri bija afgāņu attiecīgā līmeņa komandieru vai štāba funkciju virsnieku padomdevēji. Vienlaikus mēs arī bijām tilts starp tur izvietoto amerikāņu bataljonu un afgāņu bataljonu. Mēs bijām gan savedēji starp afgāņiem un amerikāņiem, gan vagari, kas atgādināja afgāņiem, ko viņi bija solījuši iepriekšējā dienā darīt kopā ar amerikāņiem, un mēs arī bijām miesassargi paši sev.

Jūs iesaistījāties arī kaujas operācijās?
Mūsu uzdevums nebija iet patruļās, mūsu uzdevums bija veicināt afgāņu došanos patruļās. Bet, protams, ja viņi iet, tad arī mēs ejam. Tātad, ja uz viņiem šauj, tad arī uz mums šauj. Ja tika šauts uz afgāņu patruļu, mūsu prioritāte nebija pārņemt vadību un šaut pretī, bet panākt, lai afgāņu komandieris komandē savu vienību un izkļūst no nāves zonas. Tāpēc mūsu darbs bija ļoti, ļoti izaicinošs, jo, no vienas puses, pašiem jāpaliek dzīviem, bet, no otras, nedrīkst pārņemt vadību. Jo tad afgāņi teiks: lūdzu, tad komandējiet visu laiku.

Kurā Afganistānas daļā tu biji?
Ziemeļkunārā. Tas ir austrumos no Kabulas, ziemeļos no Džalālābādas, pie Pakistānas robežas. Pēc Helmandas tā ir otrā «viskinētiskākā» zona. Deviņos mēnešos bija tikai deviņas dienas, kad uz mums nešāva.

Prezidenta vēlēšanu laikā mēs bijām ļoti izkaisīti, iecirkņu bija vairāk nekā drošības spēku, mūsu nometnē bija palicis afgāņu komandieris un es, katrs ar savu mašīnu, kā arī «ātrās reaģēšanas vienība», kura, mazliet pārspīlējot, sastāvēja no pavāriem. Gandrīz visi mani karavīri tajā dienā bija zem lodēm. Tomēr afgāņu vēlētāji gāja balsot. Par to var uzslavēt Afganistānas tautu, vismaz mūsu rajonā.

Otrais spilgtākais moments bija vēlēšanu dienā, kad afgāņu vienībai bija jābrauc nomainīt kādu citu afgāņu bataljona vienību uz ziemeļiem no mums Nūrestānā. Mēs kā viņu padomdevēji braucām līdzi. Devāmies uz vietu, kas atradās 50 km taisnā līnijā no bāzes. Tā vieta bija ārpus NATO vai sabiedroto spēku kontroles, dziļi kalnos, skaistā vietā divus kilometrus virs jūras līmeņa. Apkārt trīs kalni, no kuriem šāva uz ciematu. Afgāņi, kurus nomainījām, bija ļoti noguruši. Mūsu afgāņiem tas bija liels izaicinājums, viņi nebija gatavi tādai kinētiskai videi. Bijām zem uguns visu laiku. Personīgi es tur biju tikai divas dienas, bet trīs mani karavīri tika ievainoti – divi latvieši un viens amerikānis, kurš bija manā pakļautībā. Šis uzdevums bija par daudz «manam» afgāņu bataljonam, tas sāka sabrukt.

Tad vēl atmiņā palicis kukurūzas audzēšanas laiks. Divmetrīgas kukurūzas laukā ienaidnieks varēja pielavīties pie ceļa, tāpēc bija lielas kaujas ap mūsu konvojiem, kuri nāca pa lauku ceļiem uz mūsu pamatbāzi. Tajās kaujās krita divi amerikāņi, ļoti daudz afgāņu. Vienam karavīram trāpīja bruņuvestē. Esam ļoti laimīgi, ka valsts mūs ir nodrošinājusi ar kvalitatīvām bruņuvestēm, tās funkcionē, paliek gan milzīgs zilums. Otram karavīram lode izgāja cauri biksēm. Tā bija cīņa, tur pierādījām, ka esam ļoti labi karotāji. Iemantojām lielu amerikāņu respektu, jo spējām bezbailīgi cīnīties un arī afgāņus stumt kaujā.

Tad bija 3.oktobris, kad notika uzbrukums kaujas postenim Keating, kurā krita astoņi amerikāņi. Tā bija 2009.gada spilgtākā kauja, bija vislielākie amerikāņu zaudējumi. Aptuveni 350 nemiernieku uzbruka 90 posteņa aizstāvjiem. Kauja ilga daudzas stundas. Tur bija divi mūsu karavīri – virsseržants Laķis un kaprālis (tagad seržants) Dāboliņš, kurš ar vienu roku turēja afgāņus, lai tie nebēg, lai cīnās. Bija varonīgi afgāņi, kuri krita savās kaujas pozīcijās, bet bija arī tādi, kas muka. Ja nebūtu bijis gaisa atbalsta, ja būtu citi laika apstākļi, visi būtu zaudēti.

Tad iestājās ziema. Kļuva mierīgāk, jo visiem bija auksti. Tas mums deva iespēju mācīt afgāņu bataljonu, ko mēs nespējām agrāk, jo visu laiku notika kaujas. Mēs nomainījām viņu ieroču sistēmas uz Rietumu standartiem un mācījām virsniekiem plānošanu. Tas ir liels izaicinājums tautai, kurā 75% ir analfabēti. Turklāt Rietumu pasaules militārās plānošanas metodika balstās uz kognitīviem plānošanas modeļiem – plāno situāciju nākotnē un pēta šo situāciju no vairākiem viedokļiem, lai salīdzinātu, kas būtu labākais problēmas risināšanas veids. Šāds piegājiens balstās mūsu filozofijā, kultūrā, vēsturē, sākot ar grieķu filozofiju, loģiku, romiešu tiesībām, renesansi, psiholoģiju, Freidu un tā tālāk. Bet Afganistānā Platonu nepazīst, Aristoteli arī ne. Ir ļoti grūti. Viņiem dzīves uztvere ir pilnīgi citāda. Plānot uz priekšu nozīmē iejaukties Dieva gribā. Viņi saka – inšalah (lai notiek dieva griba – arābu valodā). Tas bija ļoti izaicinoši. Bija jāizmanto alegorijas, spēles, tādā veidā panācām rezultātu. Nevajag uzspiest pilnībā pārņemt mūsu metodiku, tā ir mazliet jāpielāgo.

Tavs tēvs Atis 80.gados iegāja Afganistānā ar modžahediem. Daudzi no tiem pašiem cilvēkiem tagad ir otrā pusē un karo pret sabiedrotajiem. Vai tu saskati tajā ironiju?
Dzīve ir ironiju pilna, par to nekad nevajag uztraukties. Mans tēvs uztaisīja filmu Parāds Afganistānai. Man filma bija līdzi.
Es to rādīju afgāņiem, bet viņiem to bija ļoti grūti saprast. Sižets ir sarežģīts, vairāki stāsti savijas, bet es mēģināju koncentrēties uz tēva stāstu. Viņi īsti nesaprata, ka kāds latvietis būtu varējis būt otrajā pusē.

Tomēr beigu beigās filma afgāņiem patika, un palīdzēja mums dabūt «plus punktiņus». Jo šad tad bija grūti izskaidrot, kas mēs tādi esam. Daži mūs sauca par amerikāņiem ar jocīgiem formas tērpiem. Daži par «šuravī», kas ir sliktais apzīmējums krieviem. Analogs būtu «vaņkas». Krievi ir «rusia», bet «šuravī» ir sliktais nosaukums. Vecākās paaudzes virsnieki vēl prot krieviski, bet jaunie ne. Mana afgāņu bataljona komandieri 80.gados mācīja padomju instruktori, bet viņš krievu valodu slikti atcerējās. Tagad labi prot angliski. Jokojās, ka viņam galvā ir vieta tikai vienai papildu valodai. Jaunā ienāca, vecā izgāja. Savukārt brigādes komandieris vēl diezgan labi prata krievu valodu, arī angļu valodu. Viņš bijis Rīgā 80.gadu vidū. Tāpēc zināja, kas ir Latvija.

Mums bija izdales materiāli, kuros stāstīts par Latviju. Galvenais bija pateikt, ka mēs neesam tie paši, kas 80.gados tur cīnījās. Mēs, protams, teicām, ka bija latvieši, kuri spiestā kārtā karoja padomju armijā. Tas bija skaidrošanas darbs vakaros, dzerot «čoi», kā viņi sauc tēju.

Vai esi redzējis filmu Čārlija Vilsona karš, kurā Toms Henkss spēlē amerikāņu kongresmeni, kurš panāca lielu palīdzības piešķiršanu afgāņu pretpadomju cīnītājiem. Ko tu par to domā?
Ja izņem teatrālos Holivudas gājienus, es uzskatu, ka filmas pēdējās piecas minūtes ir vislabākais paskaidrojums, kāpēc mums ir parāds Afganistānai. Rietumu pasaulei, sevišķi Amerikai. Viņiem deva miljardus, lai karotu, un tad viņi nevarēja dabūt piecus miljonus skolām. Tāpēc talibi kļuva vareni. Nekad nav vakuuma, tukšums tiek aizpildīts. Ja mēs tagad atstāsim Afganistānu, tur būs vakuums, un mums atkal būs jāatgriežas. Tāpēc uzskatu, ka šoreiz darbs ir jāpabeidz.

Citādi būs kā tajā Čārlija Vilsona citātā: «We did everything right, but we f*cked up the endgame» (Mēs visu izdarījām pareizi, bet pad*rsām spēles beigas). Ja mēs to atkal izdarīsim, pārāk agri atstājot Afganistānu, ja politiķi noteiks datumu, kad jāizvācas, tad tas atkārtosies. Mums, karavīriem, ļoti nepatīk datumi, mums labāk patīk uz notikumiem balstīti lēmumu pieņemšanas procesi. Ir jānotiek tam un tam, tad mēs darīsim to un to. NATO plānošanas dokumentos tā ir, tomēr pastāv spiediens iekļauties kādos datumos, kuri ir saistīti ar vēlēšanu cikliem.

Vai tev šķiet, ka izvirzītie mērķi tiks sasniegti?
Pretēji daudzu cilvēku uzskatam kampaņa Afganistānā ir veiksmīga. Ir manāms progress. Nedrīkst pārāk strauji visu samazināt. Man ir bažas, vai ir pietiekami daudz rezerves laika, lai visu izdarītu. Ne jau visi nemiernieki ir talibi, un nevar visu atrisināt ar militāriem līdzekļiem. Konflikts Afganistānā ir sarežģīts, tas ir ekonomisks, politisks, kulturāls, viss kopā. Es dažkārt teicu saviem kareivjiem Afganistānā, kuri domāja, ka ciešāk jāsavelk groži – padomju armija te iznīcināja veselus ciematus un neuzvarēja. Amerikāņi desmit gados Vjetnamai uzmeta vairāk bumbu, nekā visas karojošās puses izmantoja Otrā pasaules kara laikā, un viņi neuzvarēja. Tātad ne vienmēr kinētiskais spēks vai ložu daudzums atrisina konfliktu, ir nepieciešams politisks risinājums.

Tu teici, ka ir jāatdod parāds Afganistānai. Skeptiski noskaņots cilvēks Latvijā teiktu, ka tas ir amerikāņu parāds, kāpēc mums tur ir jābūt?
Tāpēc, ka mēs esam sabiedrotie. Viens par visiem, visi par vienu. Ja viens sāk, tad pārējie seko. Cilvēki ievēlēja Saeimu, kura iecēla valdību, kura pieteica mūsu dalību NATO. Ja esam NATO un viens no mūsu galvenajiem sabiedrotajiem ir iesaistījies šajā konfliktā un lūdz palīdzību, tad mēs palīdzam. Ja mēs negribam palīdzēt, tad mums jāizvērtē, vai vispār gribam būt NATO. Ja sabiedrotais prasa palīdzību un tas ir mūsu spēkos, tad ejam palīgā. Lai nebūtu tāda situācija nākotnē, kad Latvijai klāsies grūti un prasīsim palīdzību, bet citas valstis varēs teikt – jūs nekad mums neesat palīdzējuši. Es uzskatu, ka tas ir princips – katru reizi, kad kāds sabiedrotais prasa palīdzību, mums ir jāpiedalās. Tad mums būs visas tiesības prasīt palīdzību, ja tā būs vajadzīga.

Diemžēl mazai valstij pasaule ir netaisnīga. Mēs neesam pasaules notikumu noteicēji. Tā ir realitāte. Valdība un NBS komandieris ir definējis, ka aizsargājam Latviju, būdami kolektīvās drošības operāciju dalībnieki Afganistānā. Šoreiz tā ir Afganistāna. Pēc desmit gadiem tā var būt Kongo vai kāda cita vieta. Tas varbūt izklausās ciniski, taču, ja kaut kur ir jābūt karam, tad labāk, lai tas ir ārpus Latvijas.

Ir skeptiķi – vai NATO tiešām nāktu Latvijai palīgā. Es domāju, ka tādām šaubām nevajadzētu būt. Ja mēs esam iestājušies NATO, tad ir jātic. Ja šaubāmies, tad jāizstājas. Bet, lai NATO spētu mums nākt palīgā, ir jādara viss, lai atvieglotu viņu ierašanos, un militārā prakse ir rīkot mācības, kurās pārbauda teorētiskos uzstādījumus un pēta, kas būtu jāuzlabo. Šogad ir bijušas trīs vērienīgas mācības kopā ar NATO spēkiem, kuras ir rīkotas jau vairākus gadus, un šoreiz mēs plānojām «uzņēmējvalsts atbalsta funkcijas». Lai NATO vai atsevišķas sabiedrotās valstis, piemēram ASV, varētu nākt mums palīgā, ir nepieciešami praktiski vingrinājumi. Visiem, kuri izsaka skeptiskus komentārus, ka «neviens mums nenāks palīgā», es varu pateikt, ka šogad ASV un citas NATO valstis praktiski trenējās un pierādīja savu vēlmi un politisko gribu darīt visu, lai attīstītu savas spējas nākt mums palīgā.

Ilmārs Lejiņš
Dzimis 1971.gadā Berklijā, Kalifornijā, ASV
1972.gadā pārcēlies uz Zviedriju. Uzaudzis Stokholmā, gājis Minsteres Latviešu ģimnāzijā, kuru pabeidzis 1990.gadā
Pārcēlies uz Latviju 1992.gadā, dienestu sāka 1993.gada decembrī
Pamatvirsnieka izglītība Zviedrijas Karaliskajā kājnieku virsnieku augstskolā 1994-1996
Maģistra grāds kara mākslā (defence studies), King’s College London University, 2005.gadā
1996.-1997.gadā piedalījās IFOR-SFOR misijā Bosnijā-Hercegovinā
2009.-2010.gadā piedalījās misijā Afganistānā
Pašreizējais amats – NBS apvienotā štāba J3/5/7 departamenta plānošanas pārvaldes priekšnieks
Dienesta pakāpe kopš 2010.gada 1.novembra – pulkvežleitnants

Mājasdarbs

Posted on novembris 3, 2010 by anon - Sleja

Es priecājos un lepojos par iespēju rakstīt šo sleju

Tā kā agrāk man vairākus gadus bija darbs, kur es rakstīju, piemēram, «smaržīgais ieliktnītis tev palīdzēs justies svaigai», bet pie sevis domāju – «disbakterioze», tad mani no sirds sajūsmina iespēja rakstīt to, ko es tiešām domāju. Manas domas būs tik svarīgas, ka tās publicēs. Turklāt varu izvēlēties, par ko rakstīt. Jūtos pacilāta.

No otras puses, brīva tēma – tas ir mulsinoši. Man jāizlemj, kas tad man ir tik būtiski, lai rakstītu par to. Apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir pamatots viedoklis. Man šķiet – lai būtu viedoklis par kaut ko, ir daudz jāzina.

Nesen es mājās gatavoju vakariņas, bet abi mani bērni pildīja mājasdarbus. Ikviens, kurš kaut nedaudz saskāries ar jaunāko klašu mājasdarbiem, zina, ko tas nozīmē. Dēls jau ir 5.klasē, viņam tagad iet vieglāk. Viņš mācās savā istabā un mani pasauc tikai tad, ja ļoti vajag. Meita mācās 2.klasē, un viņai lielākoties jāpilda uzdevumi darba burtnīcās, kas ir daudzu vecāku bieds. Bieži vien grūtības sagādā ne tik daudz paši uzdevumi, kā «es nesaprotu, kas te jādara!». Es arī reizēm nesaprotu. Ja saprotu, tad nepareizi. Pērn bija labi – meita visu izpildīja pagarinātajā grupā. Šogad viņa mēdz zvanīt draudzenēm, kas izmācās grupā, jo pati vairs nevar to pagūt mūzikas skolas dēļ. Ja es gatavoju vakariņas, labāk ir sēdināt meitu ar viņas mājasdarbiem turpat pie virtuves galda, citādi man vēl skaidrojot kaut kas piedegs.

Tovakar viss gāja kā pa diedziņu, līdz piepeši meita skaļi pajautāja:

«Kā radās zeme?»

Kamēr es apmulsusi mēģināju kaut ko izstostīt, dēls no savas istabas jau sauca pretī:

«Tev vajag dabaszinībās vai kristīgajā?»

1.klasē meita apmeklēja kristīgo mācību. Es gan viņu pierakstīju uz ētiku, taču meita sita kāju pie zemes un pieprasīja kristīgo. «Laidiet bērniņus pie manis,» es atcerējos un pārrakstīju iesniegumu. Kristīgās mācības darba burtnīcā bija daudz uzdevumu. Vajadzēja atšifrēt burtus, lai iegūtu uzrakstus, vai arī izkrāsot vārdus, zīmējumus un pareizās atbildes. Bija jāieraksta arī trūkstošie burti teikumā. «Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.» Arī dēls, kaut gan pats savulaik mācījies ētiku, šādus tādus bībeles stāstus tomēr zināja, tāpēc viņa jautājums bija loģisks. «Dabaszinībās vai kristīgajā?»

Es nemācēju bērniem paskaidrot, kāpēc pasaules radīšana septiņās dienās nesakrīt ar pārējo skolas grāmatās un enciklopēdijās atrodamo informāciju. Nevarēju arī teikt, ka tā nav taisnība. Mēģināju stāstīt, ka tas tomēr var būt dažādi pasniegts viens un tas pats notikums un ka zinātnieki joprojām nav droši par savām versijām, kamēr bībelē lielais notikums ir aprakstīts tēlaini. Tomēr bērni palika skeptiski noskaņoti.

«Raksti savas domas,» es nepacietīgi teicu meitai. Vakariņas jau nāca gatavas, un es uztraucos, vai viņa laikus tiks gulēt, ja tik ilgi mācīsies. Jaunākajās klasēs bērniem ir jāizguļas, citādi viņi stundās neko nedzird, – tā mums piekodināja vecāku sapulcē.

«Es taču nezinu!» viņa atbildēja. Viņai jau sen gribējās ieiet Draugiem.lv un pasēdēt stārčatā.

«Raksti, ka nezini.»

«Nē, tā nevar!!!»

Tā kā man arī nebija skaidra viedokļa svarīgajā jautājumā, mājasdarbs palika neizpildīts.

Sievietes no ielas

Posted on novembris 3, 2010 by anon - Recenzija

Kristiana Brektes izstāde Rīgas madonnas galerijā Alma par Rīgas prostitūtām

Skaidrs, ka Kristiana Brektes izstādes nosaukumā ir tāda kā norāde uz Mariju Magdalēnu, kas bija viena no pirmajām publiski zināmajām prostitūtām. Tomēr, no otras puses, viņa atrada spēkus šo nodarbi pamest un kļuva par katoļu baznīcas svēto. Tiesa, Marijai Magdalēnai bija nopietns iemesls, lai atteiktos no šīs dzīves, – pats Jēzus Kristus, viņu aizstāvot, teica: «Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu.» Respektīvi, viņai bija vīrietis, kura dēļ bija iemesls ko mainīt, taču visām septiņām izstādē redzamajām Rīgas madonnām, kuras Kristians Brekte ir sameklējis un pierunājis pozēt viņa gleznām, tāda vīrieša nav, un viņas joprojām turpina pelnīt iztiku ar savu miesu.

Septiņu sieviešu akvareļi ir uzgleznoti visai fotogrāfiski, un, pat nezinot viņu dzīves stāstu un nodarbošanos, tā ir viegli nosakāma, raugoties sieviešu nolemtajās sejās.

Savulaik pats kā žurnālists esmu rakstījis par šo problēmu un veidojis filmu par cilvēku tirdzniecību. Sāku to darīt jau 90.gadu sākumā, kad pēc Padomju Savienības sabrukuma cilvēki pēkšņi saprata, ka pie mums tomēr sekss ir. Tolaik parādījās kinofilma Intermeitene, kurā pirmo reizi atklāti tika runāts par valūtas prostitūtu dzīvi. Galveno lomu filmā tēloja aktrise Jeļena Jakovļeva – jaunā paaudze viņu tagad pazīst kā izmeklētāju Kamensku. Filma visai skarbi parādīja jaunu sievieti, kuru tēvs bija pametis maziņu, bet māte nodzērusies savas dienas vadīja psihiatriskajā slimnīcā. Dienā meitene strādāja slimnīcā par māsiņu, bet naktī devās uz krogiem bagātu ārzemnieku medībās. Sievietei palaimējās, un viņa satika turīgu skandināvu, kurš iemīlējās un piedāvāja savu roku un dzīvi pārtikušajos Rietumos. Diemžēl turienes snobiskajā sabiedrībā viņa neiedzīvojās, sāka dzert, un situācijā, kad mājas viesībās viņu ar varu centās iegūt kāds agrākais klients, notika slepkavība. Šis stāsts beidzās bēdīgi – ar pašnāvību. Kāpēc es to rakstu? Savulaik skolā bija visai populārs sacerējumu temats – par ko es gribu kļūt un kāpēc. Pēc šīs filmas daudzas vidusskolnieces sacerējumos rakstīja, ka noteikti grib kļūt par intermeitenēm un apprecēties ar bagātu ārzemnieku, taču viņas jau nebūs tādas muļķes un pratīs to izmantot. Filma panāca pretēju efektu, un tā vietā, lai no šī skarbā stāsta ko mācītos, prostitūtu rindās notika pamatīgs darbaspēka pieplūdums.

Brektes izstāde to noteikti neveicinās, jo, jāsaka, visas septiņas sievietes, kuras izlikušas savu dzīvi apskatei, ir tā sauktās ielas prostitūtas, kas atrodas uz zemākā šā aroda pakāpiena. Zemāk par viņām ir tikai Centrālās stacijas un Centrāltirgus bomzenes, kuras gatavas sniegt pakalpojumu arī par odekolona pudelīti, vecumdienās daudzas prostitūtas parasti šeit arī nonāk.

Katrai gleznai izstādē klāt pielikts arī īss sievietes dzīvesstāsts un atbildes uz vienkāršiem jautājumiem. To izlasot, mani tomēr neatstāj iespaids, ka meitenes nav bijušas visai vaļsirdīgas un ir noslēpušās aiz šai nodarbei raksturīgiem standarta dzīves stāstiem. Proti, iemīlējos jauna, dzemdēju, vīrs pameta vai nomira, narkotikas un rezultātā – iela. Man arī īsti nav ticības, ka trim no septiņām meitenēm mīļākā grāmata ir Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita, kas ir visai filozofiska un smaga lasāmviela. Optimistiskākā no septiņām Brektes madonnām likās 52 gadus vecā Aleksandra, kura ikdienā sastopama uz Rīgas-Daugavpils šosejas pie Salaspils un ar jaunākajām kolēģēm konkurē, piedāvājot «dempinga» cenu. Savukārt visnolemtākā noteikti ir 21 gadu vecā Kristīne, jo šosejas malā nonākusi vēl ļoti jauna un ilgi šo nodarbošanos vienkārši nepavilks.

Izstādes apmeklējums noteikti būtu derīgs pārdomām gan tām meitenēm, kuras vēl spēj atrast klientus par simt latiem stundā, gan studentēm, kas sevi piedāvā internetā ar domu – pabeigšu augstskolu un pārtraukšu. Prakse rāda, ka šāda dzīve un viegla nauda ievelk un uzliek pamatīgu zīmogu gan uz sejas, gan prāta spējām, bet sarkanā līnija ir trausla, un uz stāvas nogāzes var nonākt nemanāmi. Nemēdzu nodarboties ar tukšu moralizēšanu, tomēr nevaru nepieminēt kādas madonnas retorisko jautājumu. «Ar ko labāka par mani ir sieviete, kura katru nedēļas nogali aiziet uz kādu klubu, savāc vīrieti un pārguļ ar viņu par pāris dzērieniem?»

Izstādi varētu ieteikt apmeklēt arī galvaspilsētas likuma sargu vadībai un darba devējiem. Trīs no septiņām sievietēm apgalvo, ka var bez problēmām nodarboties ar arodu, ja regulāri maksā savdabīgu nodevu ne vairs suteneriem, bet gan pašvaldības policistiem.

Izstāde ir audzinoša, un, ja tās apmeklējums kaut vai vienu grūtā situācijā nonākušu sievieti atturēs no kļūmīga soļa, tās autori būs izdarījuši labu darbu, un paldies viņiem par to.

Ko nevar atlikt uz rītdienu?

Posted on novembris 3, 2010 by anon - Intervija

Valsts prezidents Valdis Zatlers neslēdz derības par valdības nākotni, joko par ārstu līdzību ar dieviem un aicina svētkos novērtēt Latvijas valstiskumu

Agrā pēcpusdienā prezidenta kabinets pilī ir drusku krēslains. Tikpat dūmakainas mūsu sarunas laikā pirmdien joprojām ir arī jaunās valdības aprises. Taču vienīgā krāsa, ko Valdis Zatlers nosauc vārdā, ir baltā – tādu viņš redz 10.Saeimu, no kuras gaida jaunu politisko kultūru. Šī Saeima balsos arī par nākamo prezidentu, bet – vai tas būs viņš? Zatlers pasmaida. Viņš nezina atbildi uz šo jautājumu, toties zina citu – vai ir nemirstīgs?

Prezidenta kungs, jūs esat teicis, ka Latvijai vajag valdību uz četriem gadiem. Kādu politisko spēku valdībai būtu vislabākās izredzes strādāt visu Saeimas pilnvaru laiku?
Atbilde ir vienkārša – ja valdībai Saeimā ir stabils vairākums, tā varētu nostrādāt visus četrus gadus. Tikai no pašiem politiķiem atkarīgs, cik viņi ir vienoti un izlēmīgi, lai šī koalīcija – vienalga, vai no divām, trim vai četrām partijām – neizjuktu iekšējo pretrunu dēļ. Galvenais nosacījums ir iekšēja vienotība, kopēji mērķi un vienoti uzskati par metodēm, kā šie mērķi tiek sasniegti.

Vai Dombrovska vadītā Vienotības un ZZS valdība varētu nostrādāt četrus gadus?
Ja viņi spēj izpildīt minētos nosacījumus, tad noteikti var.

Jūs personīgi būtu gatavs saderēt, ka šāda valdība nostrādās četrus gadus?
Es neesmu ar mieru derēt ne uz ko. Man jau skolā iemācīja, ka derībās viens ir viltnieks un otrs – muļķis. Tā kā es negribētu būt ne viltnieks, ne muļķis, es nesaderēšu. Bet kā Valsts prezidents es noteikti darīšu visu, lai stiprinātu valdību, nevis to gāztu.

Prognozēs tiek veidots priekšstats, ka valdība varētu krist jau budžeta pieņemšanas laikā vai pēc gada, pusotra. Kas ir galvenie apdraudējumi šai vai jebkurai citai valdībai?
Vislielākais apdraudējums ir šis stereotips, ka tikko ievēlēts parlaments noteikti tiks atlaists, un tūdaļ pēc valdības apstiprināšanas sākam domāt, kurā dienā tā kritīs. Jo ātrāk tiksim vaļā no šā stereotipa un pievērsīsimies valdības darbam un tā analīzei, jo ilgāk valdība nostrādās, jo tā mēs to spēcināsim.

Ko jūs gaidāt no Saeimas un valdības nākamajos četros gados?
Ir īstermiņa uzdevumi nākamajiem mēnešiem. Protams, valsts budžets. Skaidrs signāls, ka mūsu budžets 2011.gadam ir ar 6% deficītu un stājas spēkā 1.janvārī, būtu vispozitīvākais rezultāts, ko jaunā Saeima un valdība varētu izdarīt. Tam pakārtota ir skaidra nodokļu politika gan īsam, gan vidējam termiņam. Skaidrs signāls par nodarbinātību. Varam būt priecīgi, ka bezdarbs samazinās par 0,3% mēnesī, bet ļoti jādomā, kā izglītot mazkvalificēto darbaspēku. Vēl noteikti ir valsts enerģētiskās politikas izstrāde pēc iespējas ātrāk – jānāk ar skaidru vīziju, kā nodrošināt Latvijas enerģētisko neatkarību.

Ilgtermiņā ir uzdevumi ar skatienu ne tikai uz četriem, bet astoņiem un divpadsimt gadiem. Tā ir partiju nostiprināšanās. Partiju apvienībām, kas iekšēji bieži vien ir ļoti pretrunīgas, jānonāk pie vienas partijas ar vienu programmu. Šis darbs jāsāk tūlīt.

Jūs to sakāt par Vienotību?
Par pilnīgi visiem politiskajiem spēkiem, jo arī citi vēl tikai meklē kopību un ir tālu no tā, lai paši politiķi vai vēlētāji skaidri apzinātos, kam seko. Pozitīvi, ka izmaiņas vēlēšanu likumā, kas neļāva vienai lokomotīvei strādāt visos vēlēšanu apgabalos, panāca, ka partijām nācās sakļauties, lai nodrošinātu pietiekami daudz kvalitatīvu kandidātu. Arī turpmāk partijas kadru kvalitāte ir pirmais darbs, un, kura partija to darīs efektīvāk, tā arī gūs panākumus vēlēšanās.

Nu jau kuru Saeimu pēc kārtas ir skaidrs, ka etniskais balsojums mūs ved pie politiskas un ekonomiskas stagnācijas. Jādiskutē, kā panākt, lai partijas aiziet no etniskā momenta, lai tautība vairs nebūtu izšķirošais faktors.

Noteikti vēl jāstrādā pie vēlēšanu sistēmas uzlabošanas. Jāpanāk vēlētāju reģistrs visās vēlēšanās, lai tās ir tiešām proporcionālas, un jādiskutē, vai vēlēšanu apgabaliem nav jābūt pilnīgi vienādiem. Politiķiem jāmēģina iztēloties, kādiem jābūt likumu grozījumiem, lai Latvija nākamajos četros vai astoņos gados būtu politiski un ekonomiski konkurētspējīga.

Ieskatīsimies acīs patiesībai – daudzas partijas ir veidotas kā šauru interešu grupas. Pēc vēlēšanām no trīs oligarhu sistēmas virzāmies uz tādu, kur ietekmi pašlaik saglabājis viens. Vai redzat iespēju Latvijā nākamo četru gadu laikā tikt vaļā no oligarhu ietekmes politikā, lai tā pārvērstos ideoloģisko principu, nevis šauru interešu konkurencē?
Partijām, ja tās grib uzvarēt nākamajās vēlēšanās, nav citas alternatīvas. Vēlreiz – nav citas alternatīvas! Sabiedrība pēc krīzes ir mainījusies. Vēlētājs ir pavisam cits, tas ir pēckrīzes vēlētājs, daudz kritiskāks, pats uz savas ādas izbaudījis ekonomikas grūtības. Daudz gudrāks, informētāks un ieinteresētāks.

Pēc vēlēšanām jūs optimistiski vērtējāt, ka balsotāji ir rīkojušies gudri un ka pašiem politiķiem tagad atliek izvairīties no grābekļiem, uz kuriem neuzkāpa vēlētāji. Vai aizvadītajā mēnesī jau ir kāds puns uzsists?
Ir jau paspēts. Pirmkārt, nenotika tiešas partiju sarunas, lai dibinātu jauno politisko kultūru, par ko daudz runāja pirms vēlēšanām. Šodien Saeima ir kā balta lapa, tā var veikt daudz pozitīvu izmaiņu politiskās vides uzlabošanai. Svarīgi, lai no pirmās dienas Saeima diskutētu, apspriestu idejas, jo tas ir mūsu valsts varas centrs – šis ir vienīgais veids, kā panākt, lai vēlētāji neviltos un ticētu varai.

Atgriezīsimies pie budžeta un etniskā balsojuma kontekstā ar valdības veidošanu. Jūlijā jūs izvirzījāt ļoti konkrētus kritērijus valdības veidotājam – jāsaglabā nemainīgs ārpolitikas kurss, jāturpina sadarbības programma ar Eiropas Komisiju un SVF. Kāpēc pēc vēlēšanām atbalstījāt četru partiju plašo koalīciju, kurā būtu arī Saskaņas centrs, kurš ir gan pret ārpolitikas kursa turpināšanu, gan pret budžeta deficīta samazināšanu?
Būsim precīzi – es atbalstīju procesu, ka tiek sāktas sarunas ar četrām partijām par iespējamu valdības veidošanu un viedokļu saskaņošanu. Tas, kā man pietrūka visā mēnesī starp vēlēšanām un Saeimas pirmo sēdi, bija nopietnas partiju sarunas. Bija replikas, vērtējumi presē, bet – kur ir tiešais kontakts? Mūsu politiskā sabiedrība vēl nav tajā brieduma pakāpē, lai spētu runāt no savām ideoloģiskajām pozīcijām ar jebkuru Saeimā pārstāvēto spēku.

Bet pamatnostādnes bija skaidras – jāpilda ekonomiskā programma, jāturpina ārpolitiskais kurss. Ko tur vēl daudz debatēt par šīm pamatlietām?
Pirms vēlēšanām es pilī sarīkoju divus apaļos galdus ar visām partijām par ārpolitikas pēctecību. Biju gaidījis dedzīgas, asas pretrunas, bet tā vietā dzirdējām faktiski gandrīz vai konsensus. Par ārpolitikas pēctecību domstarpību nebija arī pēc vēlēšanām. Vēl saglabājās domstarpības par ekonomiku, budžeta deficīta procentiem, bet mums jābūt reālistiem – tā bija vēlēšanu retorika. Visiem nopietniem politiķiem bija skaidra gan reālā ekonomikas situācija, gan arī tas, ka plāns, kas izveidots ekonomikas atveseļošanai kopā ar SVF un EK, ir labākais plāns, kāds mums pašlaik ir, un jebkura raustīšanās kaitētu Latvijas valsts ekonomiskajām interesēm.

Jūsuprāt, SC būs valdībā šīs Saeimas laikā?
Nemēģināšu prognozēt pilnīgi neko. Ja esošā koalīcija, kura acīmredzot uzvarēs cīņā par valdības veidošanu, būs pietiekami stipra, tad droši vien izmaiņu nebūs. Ja būs kāds kritisks moments vai izmaiņas pasaules ekonomikas situācijā, visu ko varam sagaidīt.

Tiek runāts arī par ārkārtas vēlēšanām. SC un Par labu Latviju! opozīcijā kopā pietiek balsu, lai bloķētu Saeimas likumdošanas darbu. Vai šāda obstrukcija var būt ārkārtas vēlēšanu iemesls?
Jebkurš politiskais spēks, kas pēc vēlēšanām kļūs destruktīvs, var pievilt savu vēlētāju. Vēlētājs nevēlas destrukciju, un ar to jārēķinās jebkuram politiskajam spēkam.

Tātad šāda opozīcijas politika nebūs jums iegansts, lai ierosinātu Saeimas atlaišanu?
Viens no pagājušās Saeimas neizdarītajiem darbiem ir izmaiņas Satversmē par iespēju ātri sarīkot pirmstermiņa vēlēšanas, ja ir parlamentāra krīze – maksimums sešu nedēļu laikā. Tas nav izdarīts. Cerēsim, ka šajā Saeimā parlamentārā krīze neiestāsies.

Vai jūs plānojat iesniegt jaunajā Saeimā vēl kādus likumus, Satversmes labojumus? Pirmkārt, attiecībā uz prezidenta tiesībām atlaist Saeimu bez referenduma ierosināšanas.
Tas varētu būt likuma izmaiņu kopums, kas nodrošinātu labāku varas atzaru līdzsvaru. Pašlaik notiek analītisks darbs Konstitucinālo tiesību komisijā. Kad priekšlikumi būs gatavi, iesniegšu Saeimā un sabiedrības apspriešanai. Uzskatu, ka jebkuras izmaiņas pamatlikumos izdarāmas kā evolucionāras izmaiņas.

Tas būs jau pēc budžeta pieņemšanas?
Ir ļoti svarīgi Saeimu nenovērst no galvenā uzdevuma – budžeta pieņemšanas. Tas līdz jaunajam gadam ir efektīvākais solis, lai mēs paaugstinātu savu konkurētspēju, jo tam sekos valsts kredītreitinga paaugstinājums, zemākas procentu likmes, vieglākas iespējas aizņemties naudu un vēl daudz citas konsekvences, kas pozitīvi ietekmēs ekonomiku.

Viens no melnākajiem aizvadītās Saeimas darbiem bija tieslietu sistēmas vājināšana. Tagad pieredzējuši KNAB vadības cilvēki sūta skaļu SOS signālu, ka priekšnieka iecerētā reorganizācija faktiski paralizēs darbu. Kā jūs vērtējat situāciju un vai plānojat iesaistīties tās risināšanā?
Tas, protams, ir valdības un sevišķi Ministru prezidenta kompetencē – kuras reformas KNAB atbalstīt. Šovasar tika izveidota starpinstitucionāla komisija, kura strādāja gandrīz trīs mēnešus un iesniedza ziņojumu. Manuprāt, vispirms tas jāizanalizē un valdībai jānolemj, kā rīkoties. Iestādes struktūra nav emocijas, struktūra tiek veidota, lai pēc iespējas efektīvāk strādātu. Ir vērts iesaistīt ekspertus, nevajag baidīties iesaistīt arī darbiniekus – ja viņi izpratīs sistēmu, tad strādās efektīvāk, bet, ja neizpratīs reorganizācijas būtību, tad KNAB nekad nestrādās to uzdevumu vārdā, kuru dēļ ir radīts.

Vai jūs izprotat šīs reformas jēgu, kādēļ tā vajadzīga?
Iepazinos ar shēmu un novērtēju to kā līdz galam neizstrādātu. Ir jāstrādā, kamēr nonāk pie struktūras, par ko jebkurai trešajai personai būtu skaidrs, ka tā ir dzelžaina, strādās efektīvi. Šis process nav beidzies. Tāpēc mani drusku pārsteidz, ka daudzi gatavi padoties un teikt: ai, lai nu tur iet, kā grib. Nu, nav tā. Ir nepieciešams valsts interešu vārdā vēl pasēdēt.

Jūs, tātad, mudināt Vilku un Strīķi nemest plinti krūmos?
Es mudinu visus, kas ir ieinteresēti korupcijas apkarošanā, nemest plinti krūmos.

Ja nenotiks nekas ārkārtējs, nākamā gada lielākais politiskais notikums būs prezidenta vēlēšanas. Vai esat apsvēris iespēju kandidēt uz otro termiņu?
Prezidentam ir viena priekšrocība – nav nekādas priekšvēlēšanu kampaņas, ir uzdevums strādāt līdz pēdējai dienai, kamēr noliek pilnvaras. Būšu aktīvs līdz pēdējai dienai.

Bet jūs vēlētos strādāt arī nākamo termiņu?
Nu, to jūs man pajautāsit, kad pienāks mana termiņa pēdējais mēnesis.

Vai esat konsultējies ar kundzi, kāds ir viņas viedoklis, jo arī ģimenei šis ir būtisks solis?
Ģimenei, protams, visgrūtākais ir sākums, jo tā ir savas privātās dzīves pilnīga pakārtošana prezidentūras funkciju pildīšanai. Mums nav laika apspriest nākotnes plānus, mēs apspriežam šodienas un rītdienas plānus.

Bet jūs būtu gatavi turpināt?
Ne mirkli neesmu domājis par to un parasti saku – ko var atlikt uz rītdienu, to var atlikt uz rītdienu. Šodien ir darbi, kas jādara.

Kas ir pārsteidzošākā lieta, ko atklājāt pats par sevi un Latviju, pildot prezidenta amatu?
Gan veicot iekšpolitiskās funkcijas, apmeklējot vairāk nekā simt mūsu novadu, gan arī esot ārvalstīs, manī ir nostiprinājusies viena pārliecība – nav labākas valsts un nav skaistākas zemes par mūsējo. Un nav arī sirsnīgāku un labāku cilvēku par mūsējiem. Parasti to uztver kā patosu, bet tā ir dzīves īstenība, un ir patīkami to sajust.

Personīgi ir grūti vērtēt, kas manī ir mainījies. Cilvēka būtība jau nemainās – kādi piedzimstam, kādus vecāki un skola izaudzina, tādi arī esam visu mūžu savos pamatprincipos, dzīves uztverē. Amats vienkārši uzliek kopainu, kurā tu darbojies. Prezidenta kopaina ir ļoti plaša, tas ir daudz plašāks dzīves redzesloks nekā jebkurā citā amatā. Tas, protams, ir bagātinājis mani kā cilvēku.

Ārstus reizēm mēdz salīdzināt ar dieviem, prezidentus – nekad. Ja būtu turpinājis ārsta karjeru, jūs varētu pacientu simtos izmērīt, cik cilvēkiem esat uzlabojis dzīves kvalitāti. Kas ir gandarījums prezidenta amatā?
Vislielākais gandarījums ir cilvēku smaids. Par dieviem un ārstiem varu pateikt klasisko anekdoti: kad jautā, kāda ir atšķirība starp Dievu un ortopēdu, tad atbilde ir vienkārša – Dievs nekad nedomā, ka viņš ir ortopēds. Šī ir būtība – vispirms jāsajūt sevī cilvēka apziņa un nevis Dieva apziņa. Es – cilvēks. Cilvēks starp daudziem citiem cilvēkiem. Cilvēks konkrētā amatā. Tā ir galvenā atziņa man pašam.

Vai aizvadītajos gados cilvēku smaidos ievērojāt izmaiņas? Vai krīze ir ietekmējusi attieksmi pret valsti, patriotisma jūtas?
Ir ietekmējusi un pozitīvi. Visgrūtākais laiks bija 2008.gada pavasaris, kad no cilvēkiem nāca liels negatīvisms, bieži viņi bija ļoti depresīvi, pat naidīgi. Nekādas krīzes tobrīd vēl nebija, bet bija neapmierinātība, ko grūti izskaidrot. Krīze cilvēkiem nāca kā pārsteigums, viņi jautāja tikai vienu – vai kāds var pateikt, kas būs rīt, parīt, lai mēs spētu tam pielāgoties. Bet dzīve ir pārsteigumu pilna. Šajā vasarā cilvēki vairākkārt teica – cik labi, ka bija krīze, mēs pārvērtējām savas vērtības. Un to viņi pateica man kā prezidentam, viņi gribēja man to pateikt. Ja gribam saprātīgi pārvaldīt savu valsti, mums pēc iespējas biežāk jāieklausās cilvēkos, jāuzzina viņu domas. Viņu domas ir precīzas un ļoti gudras.

Tuvojas Lāčplēša diena, 18.novembris, un šie svētki visas mūsu grūtības ieliek plašākā vēsturiskā kontekstā. Kāda jums ir svētku sajūta pēckrīzes laikā?
Valsts svētki ir valsts svētki jebkurā situācijā. Tās ir dienas, kad apstājamies, pārdomājam, cits citu uzmundrinām un arī uzklausām, gribam dzirdēt jaunus mērķus. Svētki ir tad, kad mēs novērtējam padarīto – gan savu, gan līdzcilvēku, gan iepriekšējo paaudžu padarīto un to vērtību, kas mums ir vislielākā – tā ir mūsu pašu valsts. Ir daudzas tautas, kurām nav savas valsts. Valstiskums pats par sevi ir liela vērtība. Valsts svētki ir, lai mēs paši sevī nostiprinātu šo sajūtu.

Šajos svētkos, kad esam pārvarējuši lielāko grūtību periodu, kāds ir bijis pēdējos 20 gados, vajag paņemt kādu pie rokas un iet svinēt kopā, aicināt pēc iespējas vairāk cilvēku. Vai vēl būtiskāk – paņemt pie rokas kādu, kam dzimtā valoda vai ģimenes valoda nav latviešu, un teikt – nāc līdzi, šie ir mūsu svētki! Protams, tas ir drusku ideālistiski, bet ideālisms vienā brīdī pāraug reālā dzīvē.

Kas ir jūsu spēka avoti, kā uzlādējat savas baterijas?
Pirmais ir cilvēka smaids un drošs skatiens, jo tas dod ļoti daudz spēka. Protams, kultūras notikumi ir tie, kas ļauj pārcelties uz īsu brīdi citā – tēlu vai sapņu – pasaulē. Tie man ir ļoti nozīmīgi. Un nav svarīgi, vai tā ir teātra izrāde, vai labs koncerts, vai laba grāmata – tas ir veids, kā mēs sevi uzlādējam caur citu emocijām, caur citu personību spožumu.

Prezidentūras termiņš ir sakritis ar nozīmīgu personisku faktu – esat kļuvis par vectētiņu. Kā tas ir izmainījis jūsu skatienu uz dzīvi?
Es jums uzdošu jautājumu, ja drīkst. Vai esat domājusi par nemirstību? Vai mēs esam mirstīgi vai nemirstīgi?

Kā miesa, protams, esam mirstīgi, bet darbi, kurus atstājam, var dzīvot tālāk.
Tad paliktu tikai piramīdas, daži tempļi, un viss pārējais būtu zudis. Mēs esam nemirstīgi, jo nododam savu ģenētisko kodu bērniem un mazbērniem. Viņos mēs redzam savu nemirstību – caur viņu dzīvēm, panākumiem vai neveiksmēm. Protams, man patīk mazbērni, un ir žēl, ka nevaru būt ar viņiem kopā tik daudz, kā vēlētos, bet gan jau pienāks laiks arī tam. Jo viņi dod prieku – par nemirstību.

Teātris ar žņaugšanu

Posted on oktobris 27, 2010 by anon - Recenzija

Viljama Šekspīra asiņainā traģēdija Otello – tas ir dzīvespriecīgi pavadīts vakars

Neceriet, ka šajā Jaunā Rīgas teātra izrādē viss būs skaisti un apātiski medaini. Lielākā daļa teātra gājēju taču zina, ka otrā cēliena beigās, pajautājot, vai Dezdemona pirms miega jau ir lūgusies, Otello savu skaisto sievu nožņaugs. Tikai kā? To, ka žņaugs, publika jau zina, kad no garderobes dodas uz trešo stāvu, lai visu to redzētu. Atradu Google šādu aizkustinošu Šekspīra tekstu, ko izrādē saka melnādainais karotājs Otello: «Ir viņai mīļa mana sūrā dzīve, / Man viņas skaidrā, līdzjūtīgā sirds.»

Nenoliegšu, ka, ejot uz izrādi, gluži tāpat kā vidējais teātra gājējs, drusku pat gaidīju grezni tērptu mori un vismaz stilizētas Venēcijas dekorācijas. Taču nekā tāda Māras Ķimeles režisētajā izrādē nebija. Uz skatuves dzīvojās moris, kuram no sirds noticēju, un noticēju arī Venēcijas vai ostas pilsētas Kipras klātesamībai izrādē.

Brašā venēciešu karavadoņa Otello (spēlē Andris Keišs) ieairēšanās ostā izrādes sākumā atkal uzjundīja pārliecību, ka teātra spēks ir attaisnotā vienkāršībā, kura spēj izraisīt pat skatītāju aplausus. Izrādās, ka nav jālauž siena, lai uz skatuves dabūtu kuģi (māksliniece Inga Bermaka). To un daudz ko citu asprātīgi var radīt ar kastēm, caurulēm un gribēšanu. Ticu, ka daudziem skatītājiem pat neradās jautājums: «Tiešām kuģis?» Izrādās, ka tā var rasties izrāde. Citos teātros daudzi mokās ar jautājumu, kur dabūt naudu, lai to caurumu sienā atkal aizmūrētu. Taču naudas meklēšanas laikā izrādes nerodas.

Pirmais cēliens aizritēja pārliecinoši eleganti un ticami komiski. Manas iekšējās gaidas pēc fināla skata aktieru azartiskā darbošanās tikai kāpināja, gribējās zināt, kāda būs tā žņaugšana.

Aktieri spēlēja tik labi, ka man bija ko domāt par varoņiem, kas viņiem šajā izrādē jāattēlo. Kas ir šis šimpanziski mīļais, augumā varenais moris? Ko viņam nozīmē izrādes finālā tik gaiši dziestošā Dezdemona (spēlē Jana Čivžele)? Laikam jau šī trauslā un paļāvīgā būtne ir kas tāds, kā viņa skarbajā karavīra dzīvē nekad nav bijis. Kāpēc Otello adjutants Jago (spēlē Kaspars Znotiņš) tik ļoti pinas ar visiem un gandrīz nenoiet no skatuves. Jago, liekas, jūt greizsirdību par jebkuru kustību, kas noris uz skatuves, lai kurš to arī būtu «veicis». Un vai vispār izrāde nav par viņu? Vai krietnā, bet tomēr vīru krāpjošā Jago sieva Emīlija (Inga Alsiņa) nav tā, kas ar savu dzīvi ir samierinājusies un vēlas no šīs pieredzes pasargāt Dezdemonu? Kāpēc man būtu jātic, ka Dezdemonai ir bijis ideāls tēvs, ja es izrādē redzu, ka viņš ir gatavs atdot savu meitu «citām asinīm»? Ko viņš ar to domā? Kam tas ir izdevīgi? Viņam? Dezdemonai? Man, skatītājam?

Otello izrādē ar visu savu būtību ir vērsts uz Dezdemonu. Man šķiet, ka ne tikai mēs, zālē sēdošie, bet arī viss aktieru ansamblis jūt, ka jebkura viņa un Dezdemonas tuvošanās labi nebeigsies.

Tā nu es sēdēju un visu šo pārdomāju. Otrajā cēlienā gan sāku just līdzi aktieru meklējumiem un kaut kur apmaldījos. Drusku pat padīdījos savā krēslā. Bet tad jau drīz Otello sāka žņaugt.

Pēc izrādes kārtējo reizi sev jautāju – kā tas nākas, ka JRT aktieri, vēloties pēc iespējas dziļi sevi atdot skatītājam, spēj tik patiesi attaisnot visu, kas notiek uz skatuves, – vārdus, kustības, caurules, kastes, darbības vidi? Kādu tēlu katrs aktieris piedāvāja režisorei un kā viņa to visu redzēja un salika kopā, to es, protams, nekad neuzzināšu, un tas mani vairs neinteresē. Man pietika ar to, ka biju liecinieks šim kopdarbam. Aktieru mizanscēnas, dialogus un caurviju darbību uz skatuves recenzēs kritiķi. Man pietika ar skatienu, glāstu un elpu, kuru sajutu. Paskatos atkal Google: Theatron – teātris sengrieķu valodā nozīmē «skatītāju vietas». Es ar savu tāvakara vietu biju ļoti apmierināts, un par to liels paldies visiem Otello radītājiem.

Jauna literatūra. Bez hierarhijas

Posted on oktobris 27, 2010 by anon - Sleja

Latviešu literatūra jau labu laiku ir bijusi hierarhiska

Vienmēr ir bijuši pieredzējuši autori, kas veidojuši literatūras spici, rokrokā ar kritiķiem noteikuši tās virzienu un «labo gaumi» rakstīšanā. Arī kritiķi ir pietuvināti literatūrai, tāpat lielākā daļa izdevēju un redaktoru.

Hierarhijas ietvaros izveidojusies literatūras «karjera» – veids, kā no jauna, rakstoša cilvēka izaudzināt kārtīgu rakstnieku. Aicinājums, Jauno autoru seminārs, Literārā akadēmija – tie visi bija un ir pasākumi ar divkāršu funkciju. Pirmkārt, izstāstīt amata pamatpatiesības un sniegt jauno autoru darbu kritiku. Otrkārt, veikt neoficiālu jauno atsijāšanu, atdalot «perspektīvos» no «neperspektīvajiem» atbilstoši tam, kas kurā brīdī literatūrā šķiet svaigs, nepierasts un vienlaikus tā laika gaumei atbilstošs.

Protams, vienmēr ir bijuši autori, kas jūtas tā, it kā sistos pret stikla sienu – it kā viņi taču dara visu to pašu, ko citi, bet… Citus pieņem un virza augstāk, bet viņus ne. Bet pasūdzēties arī īsti nav kam, jo visi lēmumu pieņēmēji – redaktori un izdevēji – arī ir iesaistīti vispārējā hierarhijā. Bet rezultāts ir: jaunas grāmatas top, jauni autori parādās, un visu notiekošo ir iespējams ielikt «latviešu literatūras» rāmīšos.

Tajā pašā laikā pēdējos gados ir aizsākusies jauna rakstnieku veidošanās stratēģija, kas pēc būtības ir nevis hierarhiska, bet atvērta. Tās tipiskākie piemēri ir rakstnieku forums www.karneola.lv un lomu spēle www.i-cukkarpa.lv, kā arī dalība starptautiskajā romāna rakstīšanas avantūrā www.nanowrimo.org. Šeit vadība ir tikai nomināla un izpaužas moderatora un organizētāja pienākumos. Nenotiek atlase pēc radītā teksta kvalitātes. Tātad, no hierarhiskā rakstnieka viedokļa, bars jaunu cilvēku vienkārši nodarbojas ar «grafomāniju» – raksta tāpēc, ka viņiem tas patīk, raksta tāpēc, ka tā ir pašizpausme un vienlaikus sociāla spēle.

Lielākajai daļai šo autoru publikācija nav svarīga. Īpaši tas attiecas uz www.i-cukkarpa.lv – fan fiction jeb teksti, kas rakstīti jau esoša autora, šajā gadījumā Dž.K.Roulingas izveidotajā pasaulē, nedrīkst tikt publicēti autortiesību likumdošanas dēļ. Arī citiem tekstiem kvalitāte nav galvenā – svarīgāka ir produktivitāte un nosprausto mērķu sasniegšana (bet nekas slikts nenotiek, ja NaNoWriMo ietvaros rakstītais romāns netiek pabeigts). Bet daži autori no šīm neformālajām un atvērtajām grupām raksta pietiekami labi, lai varētu tikt publicēti – labākais piemērs ir Laura Dreiže ar grāmatu Pūķa dziesma. Nedomāju, ka viņa būs vienīgā vai pēdējā no šīs grupas.

Iespējams, «atvērto literatūru» var uzskatīt par fenomenu bez nozīmes literatūras veidošanā – kaut vai tāpēc, ka nav viegli atrast kvalitātes kritērijus un motivāciju kļūt par «īstu» rakstnieku, ja esi ļoti apmierināts ar esošo situāciju (hierarhiskā rakstniecība tomēr pieprasa regulāras publikācijas un ar kritikas palīdzību veic iekšējo «kvalitātes kontroli»). Tomēr man šķiet, ka šie forumi (un daudzas citas neformālas teksta tapšanas iespējas) ir izcils inkubators jaunam rakstnieku tipam un alternatīvai izpratnei par to, kādam tad īsti jābūt rakstniekam.

Jauna literatūra. Bez hierarhijas

Posted on oktobris 27, 2010 by anon - Sleja

Latviešu literatūra jau labu laiku ir bijusi hierarhiska