Es priecājos un lepojos par iespēju rakstīt šo sleju
Tā kā agrāk man vairākus gadus bija darbs, kur es rakstīju, piemēram, «smaržīgais ieliktnītis tev palīdzēs justies svaigai», bet pie sevis domāju – «disbakterioze», tad mani no sirds sajūsmina iespēja rakstīt to, ko es tiešām domāju. Manas domas būs tik svarīgas, ka tās publicēs. Turklāt varu izvēlēties, par ko rakstīt. Jūtos pacilāta.
No otras puses, brīva tēma – tas ir mulsinoši. Man jāizlemj, kas tad man ir tik būtiski, lai rakstītu par to. Apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir pamatots viedoklis. Man šķiet – lai būtu viedoklis par kaut ko, ir daudz jāzina.
Nesen es mājās gatavoju vakariņas, bet abi mani bērni pildīja mājasdarbus. Ikviens, kurš kaut nedaudz saskāries ar jaunāko klašu mājasdarbiem, zina, ko tas nozīmē. Dēls jau ir 5.klasē, viņam tagad iet vieglāk. Viņš mācās savā istabā un mani pasauc tikai tad, ja ļoti vajag. Meita mācās 2.klasē, un viņai lielākoties jāpilda uzdevumi darba burtnīcās, kas ir daudzu vecāku bieds. Bieži vien grūtības sagādā ne tik daudz paši uzdevumi, kā «es nesaprotu, kas te jādara!». Es arī reizēm nesaprotu. Ja saprotu, tad nepareizi. Pērn bija labi – meita visu izpildīja pagarinātajā grupā. Šogad viņa mēdz zvanīt draudzenēm, kas izmācās grupā, jo pati vairs nevar to pagūt mūzikas skolas dēļ. Ja es gatavoju vakariņas, labāk ir sēdināt meitu ar viņas mājasdarbiem turpat pie virtuves galda, citādi man vēl skaidrojot kaut kas piedegs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.