Meklēju informāciju, ko neatradīsit internetā, – saka Lonely Planet eksperts Brendons Presers, kas pašlaik Latvijā vāc ziņas jaunajam Baltijas ceļvedim
Uz Brendona Presera vizītkartes ir biroja adrese Viktorijā, Austrālijā, un fotogrāfija, kur viņš ar akvalangu rokā brien okeānā. Viņš ir dzimis Kanādā, bet par mītnes pilsētu uzskata Ņujorku. Arī nosacīti. «Saņēmis vēstures zinātņu grādu Hārvarda Universitātē un strādājis Luvras muzejā, Brendons gleznu audeklus ar ainavām samainīja pret mūžīgā nomadisma valdzinošajām aprindām,» lasu viņa mājaslapā internetā.
2005.gadā 22 gadu vecumā viņu pamanīja Lonely Planet komanda – Brendons, atradis darbu Parīzē, angļu presē rakstīja, ko ceļotājs izsmalcinātajā un dārgajā pilsētā var izdarīt «pa lēto». Pēc pusgadu ilgās atlases viņš kļuva par vienu no diviem simtiem mūsdienu vispopulārākā ceļveža ekspertu – turklāt par pašu jaunāko. Brendona dzimšanas dati, kas atlasē netika prasīti, bija pārsteigums rūdītajām «ceļojumu haizivīm». Sākumā viņam uzdevumi tika doti piesardzīgi, bet drīz vien tas mainījās. «Viņi acīmredzot pamanīja, ka es ceļvedī ienesu jaunas vēsmas,» secina vienlīdz labi angliski un franciski runājošais inteliģentais puisis.
Profesionālu iemeslu dēļ viņš tagad pat 11 mēnešus gadā var nebūt mājās un pašlaik uz trim nedēļām jau ceturto reizi ir ieradies Latvijā – lai sagatavotu jauno Lonely Planet izdevumu par trim Baltijas valstīm. Sportisks, viegli iededzis, Brendons Hotel Bergs restorānā saviesīgi tērzē par ceļojumu industriju, neatklājot pārāk daudz un arī pārāk maz. Cita starpā uzzinu, ka viņš ik gadu uzraksta 3-4 jaunus ceļvežus un Latvija ir viens no viņa iecienītākajiem galamērķiem.
Tikai starp divām kafijas tasēm nopietnas saaukstēšanās dēļ nemanāmi mutē iemestās antibiotikas liecina, ka daudzu apskaustajai profesijai var būt arī ēnas puses.
Kādēļ lielākajai daļai ārzemnieku, šķiet, ļoti patīk Rīga? Varbūt viņi tā atbild, jo ir vienkārši pieklājīgi pret vietējiem, kuri par to apjautājas?
Jā, man arī patīk Rīga, un tas ir vairāku iemeslu dēļ. Vispirms – estētiskais. Šis maisījums, ko veido vecpilsēta ar bulvāru loku, senās mājas…! Kaut arī Melngalvju nams ir rekonstrukcija, man pat tas liekas vecs un vēsturisks. Bet tālāk aiz bulvāriem sākas pavisam cita ēra, cita elegance: plašas ielas ar augstiem namiem. Sastopas tik daudz dažādu burvīgu arhitektūras elementu – protams, jūgendstils ir pašā saraksta augšgalā! – tavām acīm ne mirkli nav garlaicīgi.
Savukārt sajūtu līmenī saproti – tā nav Disnejlenda, tā patiešām ir Rīga. Neviltota pilsēta! Atrasties šeit, «noķert» vietējās vibrācijas – man tas sagādā patiesu labsajūtu. Viss ir reāls, un tūristu vēl nav uzmācīgi daudz.
Man kā vietējai gan šķiet, ka pa Vecrīgu staigā tikai tūristi.
Jā, tur ir tūristi, bet, salīdzinot ar citām pasaules vietām, vēl ne tik lielos daudzumos. Pagājušonedēļ biju Londonā un nekur nedzirdēju Anglijas angļu valodu. Visās malās bija tikai tūristi.
Ar kādu skaņu tev asociējas Rīga?
Ar kaiju kliedzieniem. Ja logs ir vaļā, tos var dzirdēt pat nakts vidū.
Un smarža – vai Rīgai ir kāda smarža?
Es vienmēr, kad atbraucu uz Rīgu, cenšos noiet garām Saktas puķu tirdziņam un ievilkt nāsīs gaisu, sasmaržot to.
Kam vispirms pievērs uzmanību, ceļojumu eksperta statusā ierodoties absolūti nepazīstamā vietā?
Ja es dodos uz kādu galamērķi, lai rak-stītu, man ir ļoti svarīgi, lai es – jācer! – to patiešām izprastu, pirms par to informēju citus. Ja tu nopērc Lonely Planet un izdod, teiksim, 10 latus, tas nozīmē – par šo naudu tu uz kādu vietu esi aizsūtījis draugu, pirms dodies turp pats. Viņš aizbrauc uz Latviju un atgriežoties tev izstāsta, ko tur vajadzētu redzēt.
Mana prioritāte ir lasītāji – vienalga, vai tas būtu kāds neprecēts divdesmitgadnieks, kurš Latvijā vēlas satikt sievietes un izpriecāties, vai pāris, kam ir četri bērni un kas grib, lai ceļojums viņiem sagādātu prieku. Nekad nesaku «tas un tas ir vislabākais», bet saku «tas ir labākais tam vai citam cilvēkam».
Protams, pirms noorientēties, es vienkārši staigāju un skatos apkārt, it kā knipsējot momentuzņēmumus, tikai pēc tam cenšos iefiltrēties sabiedrībā. Vissvarīgākais vienmēr ir izrunāties ar vietējiem. Nav jau tā, ka viņi zina visu – ne vienmēr viņi būs informēti, piemēram, kura ir labākā viesnīca, jo viņi neguļ viesnīcās. Bet vietējie redz pilsētu citādi nekā tūristi. Ir interesanti, ko viņi paši uzskata par pārsteidzošu.
Viņi ir tie, kas vislabāk orientēsies bāros un restorānos. Savukārt es būšu tas, kas katru ieteikto vietu izpētīs, lai redzētu, vai tā ir, vai nav laba. Jā, patiešām, ikvienu vietu!
Un no tūristiem es centīšos uzzināt, ko viņi ir atraduši: kādas vietas viņi apceļo un kādā veidā to dara. Centīšos, lai viņi to varētu izdarīt vēl vienkāršāk nekā līdz šim.
Ja redzēšu, ka visi cenšas no Rīgas nokļūt Siguldā, uzzināšu itin visu par autobusiem vai vilcieniem, kas turp aizved. Līdz pat detaļām – pie kura lodziņa stacijā nopirkt biļeti.
Tagad interneta iespējas ir tik plašas! Varbūt kāds, kas grib dot padomus, varētu vienkārši Skype sazināties ar vietējiem speciālistiem?
Nē, tas īsti nav iespējams. Tu būsi pārsteigta: internetā ir daudz informācijas, bet to īsti nevar salikt kopā. Vienmēr, kad rakstu kādu ceļvedi, es par to domāju. Man jāsniedz informācija, ko nevar atrast internetā.
Piemēram, kad pirms četriem gadiem biju Rundālē, es pils darbiniekiem jautāju: lūdzu, izstāstiet man kaut ko, ko nevar izlasīt «tīklā»! Tā es uzzināju stāstu par dāmu, kas tur spokojas. Kad gribēju citiem pastāstīt par Emīliju Benjamiņu, intervēju rakstnieci, kura par viņu ir uzrakstījusi grāmatu.
Laimu Muktupāvelu?
Jā. No viņas uzzināju par pareģi, kas Benjamiņai bija teicis, ka viņa nomirs nabadzībā.
Kad vispār pirmoreiz biju Latvijā, aizgāju uz Latvijas institūtu. Man ļoti patika šī institūcija, nekur pasaulē nebiju tādu redzējis. Tās darbinieki nestāstīja, kādas vietas noteikti būtu jāapmeklē, vairāk uzzināju par dažādiem cilvēku paradumiem. Piemēram, kāpēc Latvijā vienmēr dāvina nepāra skaitu puķu.
Vai ceļvedim ir tabu tēmas – reliģiskas, kulturālas, varbūt seksuālas?
Ceļvedis ir BBC īpašums, un mums ir jāievēro tie paši priekšraksti, kurus ievēro BBC. Nedrīkstu paust personīgos uzskatus par kādas valsts politiku vai valdību, jāraksta fakti. Es nedrīkstu teikt, ka kāda reliģija ir muļķīga, man ir atļauts izteikties tikai ar faktiem.
Cik liela ir Lonely Planet ietekme uz cilvēku ceļošanas paradumiem? 2006.gadā kopā ar Rough Guide ceļvedi sākāt kampaņu Lidojiet retāk, palieciet ilgāk!, lai vērstu uzmanību lidmašīnu izmešu ietekmei uz apkārtējo vidi.
Kampaņa īsti nesāka darboties. Izmaiņas paradumos vairāk ir radījusi ekonomiskā krīze: cilvēki ceļo daudz mazāk.
Lonely Planet ir patiešām liela ietekme uz ceļošanu Āzijā. Piemēram, Indijai un Taizemei ir reputācija, ka tur ir nepieciešams ceļvedis – tās ir pārāk neorganizētas.
Es rakstu par Taizemi jau piecus gadus un godīgi cenšos ieteikt vietas, kas man patīk. Un es redzu rezultātu – cilvēki tās apmeklē vairāk. Bet, ja es to nedarīšu, to darīs kāds cits! Esmu atbildīgs ceļotājs un atbildīgs rakstnieks. Es ticu pats sev un savai pieredzei. Protams, es nevaru rakstīt uz grāmatas vāka: «Hei, tas ir kas lielisks, steidzieties šurp!» Es vietas reklamēju citādā veidā.
Vai uzskati, ka ceļošana ir kļuvusi «zaļāka»?
Nē. Cilvēki ēd vairāk vietējo ēdienu, iepērkas zemnieku tirdziņos. Bet ne tādēļ, lai kļūtu «zaļāki», tas ir vietējo ražotāju atbalstam.
Jā, laikam šīs lietas nevar uzspiest. Uzraksti viesnīcās «Lūdzu, lietojiet dvieli divas reizes, lai saudzētu dabu!» mēdz izraisīt pretreakciju.
Tam nu gan nav nekāda sakara ar «zaļumu»! Īpašnieks vienkārši grib ietaupīt naudu.
Vai ir gadījies, ka kāds ceļotājs tev citē to, ko pats esi uzrakstījis?
Jā gan! Ceļojot parasti neplātos, ka esmu saistīts ar Lonely Planet. Tas ir noslēpums. Man patīk runāties ar citiem tūristiem kā vienkāršam tūristam.
Reiz kādai meitenei jautāju: «Cik ilgi tu jau esi šeit?», un viņa atbildēja: «Zini, es rak-stu Lonely Planet!» Es tikai nodomāju: «Okei. Es taču zinu, ka es pats esmu tas, kas pašlaik tam raksta. Interesanti.»
Kāpēc viņai tas bija vajadzīgs?
Cilvēki mēdz būt dīvaini. Viņi ļoti vēlas būt aktieri vai ceļojumu žurnālisti, ceļošanu un rakstīšanu asociē ar jēdzienu «brīvdienas». Nekāda stresa, nav agras celšanās, «politikas» darbavietā… Cilvēkiem par to visu ir ļoti pozitīvas sajūtas. Viņiem liekas: mans darbs ir būt brīvdienās, labi pavadīt laiku, turklāt man par to vēl maksā.
Taču mans darbs nav «būt brīvdienās». Tas ir tikpat nopietns kā citu cilvēku darbi. Es negribu ne par ko gausties, bet dažkārt mana darba diena ilgst 16-17 stundas, turklāt visbiežāk es ceļoju vienatnē.
Protams, esmu bijis laimīgs, nonākot dažādās vietās, esmu uzrakstījis ap 40 dažādu ceļvežu. Piemēram, pagājušogad vien apmeklēju 13 valstis, no Maurīcijas salas līdz Kanādai, Turcijai, Japānai, arī Latvijai – lai uzrakstītu nelielu rindkopu Lonely Planet Eiropas ceļvedim.
Tāpat kā citiem patīk krāt pastmarkas vai karotes, man patīk krāt pieredzes.
Man patīk rakstīt par mazām valstīm, tur varu patiešām justies kā eksperts. Piemēram, Latvijā, Ventspilī es varu izpētīt visas viesnīcas, cik vien to ir, lielā pilsētā tas nekad nebūtu iespējams.
Vai nav tā, ka pārmaiņām katrā valstī ir savs ritms – ātrums, kādā parādās jauni restorāni, nomainās fasādes…? Lonely Planet ceļvežu atkārtotas izdošanas grafiks ir pieskaņots šim ritmam, vai tas ir atkarīgs no citiem faktoriem?
Runājot atklāti, jaunu ceļvedi kādā valstī var izdot tad, kad tam ir nauda. Bet nauda ir tad, kad ir pārdots zināms daudzums grāmatu. Populārās valstīs, tādās kā Francija vai Taizeme, mūsu ceļveži tiek atjaunoti ik pa pāris gadiem, Latvijā – ik pa trim gadiem. Ir valstis, kur tas notiek reizi četros gados, tātad Latvija ir kaut kur pa vidu.
Vai šajā ceļojumā uz Latviju ir kaut kas tāds, kam veltīsi vairāk uzmanības nekā iepriekšējos?
Iepriekšējā reizē vairāk interesējos par Latvijas ģeogrāfiju, par dažādām pilsētām. Šajā reizē par to, kas nav piesaistīts vietai, – par pieredzēm. Izmēģināt saunu. Svinēt vasaras saulgriežus. Braukt ar riteni!
Latvija kā ceļojumu galapunkts, tavuprāt, starptautiski ir pienācīgi reklamēta un pazīstama?
Ļoti daudziem ceļotājiem no tālienes Latvija varētu nelikties pašsaprotama izvēle brīvdienu pavadīšanai. Tas gan savā ziņā ir pietiekami intriģējoši, lai domātu par vizīti, – vismaz tā tas bija ar mani. (Brendons Latviju pirmoreiz apmeklēja kā vienkāršs tūrists – red.) Ir skumji dzirdēt, ka krīzes dēļ tūrisms uz Latviju ir samazinājies. Iespējams, vajadzētu pārskatīt informāciju un veidus, kā Latviju izvēlas iespējamie viesi.
Cik lielu ietekmi uz ceļošanu atstāj jaunākās tehnoloģijas? Navigācijas ierīces, iPad?
Es pats šajā braucienā pirmoreiz izpēti veicu ar iPad starpniecību. To nopirku pirms divām nedēļām. Visas piezīmes par ceļojumu rakstu iPad, tur man ir arī Rīgas karte, kurā veicu atzīmes. Domāju, pēc gadiem trim būsim ļoti pieraduši ceļot ar iPad un iPhone. Tomēr joprojām atceries – ne visa informācija ir pieejama internetā. Jā, tur ir kāda informācija, bet ne visa.
Vai tiešām nav iespējams «elektroniskajās smadzenēs» salikt pilnīgi visu?
Ļoti būtiska ir individuālā pieredze, ko gūstat ceļojot. Arī ceļvedis ir tikai gids, kas negarantē šo pieredzi. Tas pastumj tevi ezera virzienā, bet zivis ir jāmakšķerē pašam. Ir taču daudz vairāk prieka pašam atrast savus piedzīvojumus! Norādīsim tev ielu, uz kuras atrodas slepens restorāns, bet restorāns būs jāsameklē saviem spēkiem.
5 spilgtākie ceļojumu iespaidi
Pelde ģeotermālajā baseinā ļoti nomaļā apvidū Īslandes ziemeļos, piecu stundu braucienā no tuvākā ciema. Bija divi naktī, bet debesis bija purpura krāsā, jo spīdēja pusnakts saule, ko Īslandē var redzēt vasarā.
Izlauzies cauri džungļiem Borneo vidienē, kādā cilšu ciematā ieraudzīju sažuvušas pakārtu cilvēku galvas.
Nirstot ar akvalangu Taizemē, manīju, ka pēkšņi kļūst tumšs. Man virs galvas pārpeldēja 10 metrus gara vaļhaizivs, kas cilvēkiem gan nav bīstama, jo ēd planktonu.
Turcijas piekrastē Bodrumā aptuveni astoņas stundas ar ļoti tuviem draugiem nosēdējām pie galda, ēdot visgaršīgākās jūras veltes pasaulē un dzerot labu raki.
Rodrigesas sala Indijas okeāna vidū netālu no Maurīcijas salas. Skatoties uz gaiši zilo lagūnu, kas mirdzēja kā dārgakmens, likās, ka esmu tālu prom no pasaules.
Brendons Presers
28 gadus vecs kanādiešu izcelsmes ceļojumu apskatnieks un fotogrāfs
Beidzis prestižo Hārvarda Universitāti mākslas vēstures specialitātē
Ilgstoši dzīvojis dažādās vietās pasaulē – no ASV līdz Francijai, Japānai un Taizemei
Sešu gadu laikā sagatavojis ap 40 Lonely Planet ceļvežu
Brīvajos brīžos nirst, risina krustvārdu mīklas un skatās TV
Runā angliski un franciski, bet var pasūtīt ēdienu vēl sešās citās valodās
