Pirmatnējā festivāla sajūta šajā nedēļas nogalē
No iepriekšējā festivāla Laba daba man prātā palicis maz, bet ļoti izteikti. Vispirms vieta – kā Virzas Straumēni. Festivāls noris Ratniekos, Latvijas Universitātes atpūtas kompleksā. Ēkas izvietotas kā lauku sētā: šķūnis ar siena ķīpām, māja ar lieliem logiem, taciņas, flokši. Teltis slējās ābeļdārzā, no rīta zobus dažs tīrīja dīķī. Skraidīja suņi, raudāja zīdaiņi.
Ratnieki 30.gados bija tekstiluzņēmums Rīgas audums, un tā īpašnieks Roberts Hiršs īpašumu novēlēja universitātei. Ēku dēļ festivālā ir viegli orientēties, arī attālumi starp skatuvēm – nelieli. Atmosfēra: viegla un priecīga. Vienīgā slavenība, ko pērn manīju, bija operdziedātājs Jānis Apeinis, kurš puķainos šortos un panamas tipa cepurē vēroja Dzelteno pastnieku uzstāšanos. «Patika. Tā dīvaini un forši bija,» Apeinis telefonsarunā stāsta, ka toreiz ieradies tikai Dzelteno pastnieku dēļ.
Jāpiekrīt mūzikas apskatniekam Uldim Rudakam, kurš uzskata – lai arī festivāls ir liels, nav sajūtas, ka esi komerciālā pasākumā. «Tas drīzāk ir kā privāts lauku saiets, kur mūziķi sabraukuši uzspēlēt savam priekam. Atmosfēra atgādina leģendāro festivālu Trinstock, tikai palielinātā formātā.» Arī Delfu kultūras nodaļas vadītāja Nora Rieksta, kura bijusi abās iepriekšējās Labās dabās, norāda, ka šis festivāls atšķiras ar to, ka nav komercializēts un var noķert pirmatnējo festivāla sajūtu. «Skatuves sauc nevis sponsoru, bet dzīvnieku vārdos. Nav VIP zonas. Tas turas tuvāk festivālu tradīcijām: visi vienos dubļos. Noteikti var ņemt līdzi bērnus, jo pērn bija māla darbnīca, šogad būs slēpņošanas aktiviātes.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.