Kristīne Luīze Avotiņa. No cikla Rozes Venēcijai. 2004. Fotopapīrs, kolorējums ar tušu. Autores īpašums.
Mazā zemē ir derīgs viss, ko tik var dabūt, - to redzam izstādē Hibrīdu pārlidojumi
Sestdienas rīts šķita neglābjami sabojāts ar Arsenāla gides griezīgo falsetu, kas pedagoģiskā stilā bērnu grupai skaidroja acīmredzamo: «...tā bērni! Tagad jums pastāstīšu, ko mākslinieki dara ar fotogrāfiju...» Acumirklī sapratu, ko šajā brīdī piedzīvoju, - neatkarīga domāšana un individuāla attīstība tiek autoritatīvi bloķēta jau no mazotnes. Apšaubīt uztieptās vērtības nozīmē to, ka tiksi nogrūsts pa sociālās hierarhijas kāpnēm, kaut kur tālu vispārējās laimes perifērijā.
Domājot par šiem mūžsenajiem procesiem, ieniru kā akvalangists izstādes dzīlēs cerībā atrast pierādījumus alternatīvām norisēm, kad radoša un brīva personība atsakās no klišejām, radot jaunas Iespējamības. Nav svarīga forma vai imperatīvs, svarīgs ir pats process, ceļš. Gala rezultāts gleznās, mūzikā, fotogrāfijās ir tikai liecība par to, vai ceļš vispār eksistē. Staigājot pa Arsenālu, manas zināšanas par fotogrāfiju un glezniecību izrādījās traucēklis mērķim, kuru vēlos sasniegt. Vēlos piedzīvojumu, inspirāciju, jaunatklāsmi, citādi nav vērts apmeklēt izstādes, koncertus, lasīt grāmatas un skatīties filmas.
