«Saeima pilna ar cilvēkiem, kuri neprot runāt publiski. Amerikā prezidents nekandidētu, iekams nav iemācījies runāt. To neļautu viņa pašcieņa,» saka runas pedagoģe Antonija Apele. Pirms 80 gadu jubilejas izdevusi grāmatu Prasme runāt publiski
Kad trolejbuss strauji bremzēja, cilvēki ļodzījās un gāzelējās, taču kāda sīksīka un sirma sieviete stāvēja stalti, noturot sevi un vēl citus. Tā bija Antonija Apele. Šim stāstam noticu, kad iepazīstos ar runas pedagoģi Apeli. Top skaidrs, ka viņa uz zemes turas stiprāk nekā citi cilvēki: vico pa Radiomāju, ik pa laikam paraustīdama krelles. Atceras kādu gadījumu, kad teātra studentiem vajadzēja attēlot pasniedzēju Apeli un kāda studente ilgi domājusi. Tad pieskrējusi pie Apeles, noņēmusi viņai krelles, aplikusi sev un paraustījusi tās nedaudz. «Jā, es tā daru, taču iepriekš nebiju pati pamanījusi,» kundze priecīgi saka. Ne miņas no izslavēti šerpās pasniedzējas.
Antonija Apele ir runas pedagoģe teju 50 gadu. Viņa mācījusi žurnālistus, politiķus un aktierus. Viens no viņas skolēniem ir Andrejs Žagars, kurš allaž apbrīnojis Apeles dziļo inteliģenci un spēcīgo gribasspēku. «Izcils pedagogs un radioteātra režisore. Viņas vadībā apguvu runas mākslu, radīju interesantus un man tuvus radioteātra tēlus,» – tā Žagars teicis, novērtējot Apeles darbu uz grāmatas Prasme runāt publiski pēdējā vāka. Tur rindojas arī citi komentāri. Bijušais Latvijas radio vadītājs Dzintris Kolāts, redzot Apeles pasniegšanas manieri, saka: «Pārspīlēti humānisti vienkārši paģībtu». Radio režisore Diāna Bērza uzskata, ka cilvēki, kas izgājuši viņas skolu, pareizi runā visu mūžu.
Apele mācījusi arī Gunti Ulmani, vairākus ministrus. Patlaban māca runāt jaunajiem LNT Latvijas radio 4 žurnālistiem, strādā arī Katoļu ģimnāzijā. Viņa labprāt biežāk apmeklētu klasiskās mūzikas koncertus, taču nesanāk, jo jāuzrauga divgadīgais mazbērns. Antonijai Apelei martā būs 80.
Jūsu kolēģes pastāstīja, ka rēķinus maksājat internetā. Cik gados iemācījāties strādāt ar datoru?
Jūs esat trešā, kura to jautā. Andrejs Žagars arī par to nedaudz pabrīnījās. Ar datoru iemācījos strādāt, kad man bija septiņdesmit. Čangaļu raksturs! O! (Apele paceļ roku gaisā kā salutējot.) Kad kaut ko nesaprotu, bet speciālistus no trešā stāva palīgā negribas saukt, meklēju izeju pati. Un sanāk. Tad saku datoram: «Tik vien tu esi kā muļķa mašīna!»
Esat redzējusi filmu Karaļa runa?
Nē, taču zinu, ka tāda ir un par ko.
Jūs savā darbā redzat līdzīgus gadījumus kā filmā, kad augsta amatpersona nespēj izrādīt savu varu un gudrību, jo nespēj runāt publiski, rausta valodu.
Jā. Lielākoties tas ir labojams psiholoģisks defekts. Pašvērtības trūkums.
Kuri ministri pie jums mācījušies?
Mans amats neļauj to izpaust. Tas bija pirms gadiem sešiem. Pirmajā nodarbībā izstāstīju visiem ministriem, kas jāuzlabo. Pēc otrās nodarbības tikai divi pateica, ka viņi turpinās. Pārējie aizbildinājās ar laika trūkumu.
Tikai viens ministrs gribēja strādāt ilgstoši un izkopt artikulācijas aparātu. Viņš teica, lai sekretāre arī piedalās nodarbībās, lai klausās līdzi un mācās. Noderēšot. Un viņa arī mācījās.
Bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis apbrīnojis jūsu spēju izprast latviešu valodas dvēseli, atrast valodas spēku un pārliecību.
(Nosmaida.) Runas pasniedzējs Arnolds Liniņš bija sācis viņu mācīt, taču Arnolds saslima un nomira. Ulmanis gatavoja 18.novembra runu, tāpēc uzaicināja mani palīgos. Mēs veicām loģisko teksta analīzi. Pēcāk klausījos runu un priecājos, jo viņš izpildīja 85% no mācītā. Tas ir daudz, ja ņem vērā, ka mums bija tikai viena nodarbība.
Kāpēc politķi nemācās runāt? Dažs jaunais deputāts vairākkārt mēģināja nodot Saeimas zvērestu.
Saeima pilna ar cilvēkiem, kuri neprot runāt publiski. Amerikā prezidents nekandidētu, pirms nav iemācījies runāt. To neļautu viņa pašcieņa. Saeimā situācija tāda ir tāpēc, ka pret deputātiem nav prasību. Likumi uz viņiem tikpat kā neattiecas, jo viņi taču ir augstākā vara. Veikalā pārdevējai ir jārunā skaidri, citādi pēc pāris sūdzībām viņu atlaidīs.
Kā vērtējat mūsu premjera un prezidenta Jaungada runas?
Abi tās nolasīja. Nebija saiknes ar klausītāju. Runu saturs nebija slikts, taču viņi nolasīja tās neuztverami. Lasot tekstu, cilvēks to uztver ar acīm. Klausoties – ar ausīm. Uztvere ir atšķirīga. Ja cilvēks tekstu nesaprot, var izlasīt otrreiz. Ar runu tā nav. Tai jābūt nepārprotamai.
Bērziņam un Dombrovskim runas jāraksta pašiem?
Nē, var rakstīt arī kāds cits, taču neatkarīgi no tā, vai runu rakstījuši paši vai palīgi, pirms uzstāšanās to vajag izanalizēt. Veikt loģisko teksta analīzi – saprast, kurš vārds teikumā ir svarīgākais, un to uzsvērt. Pavingrināsimies, tad sapratīsit, ko domāju!
Labi!
Es pateikšu kaut ko, un jūs teiksit, kurš teikumā bija svarīgākais vārds.
Labi!
TUR jau ir tā lieta.
Vārds «tur». Jūs to uzsvērāt.
Pareizi. Bet tas nav uzvars, arī ne intonācija. Tas, kas jums liek atšķirt šo vārdu no citiem, ir melodija. Katrs vārds, tāpat kā klavieru taustiņš, skan savā tonī, pustonī, ceturtdaļtonī. Tātad vajag teikumā atrast vienu, divus galvenos vārdus. Galvenā vārda uzsveramā zilbe jebkurā valodā ir melodiski augstākais tonis teikumā. Augstākā nots. Tas, kurš nav izanalizējis tekstu, nedzird kopējo teksta melodiju.
Vai ir kāds cilvēks, kuram jums nebūtu, ko pamacīt, tā teikt, gatavs?
Latvijas televīzijas Panorāmas Arnis Krauze. Viņš pie manis nemācījās. Ja nu grupā, bet individuāli gan ne. Arnim ir Dieva dots talants. Sēžot pie televizora, ir sajūta, ka viņš runā tieši ar mani. Tā tam ir jābūt. Viņš padara organisku to, ko runā.
Bieži vien aktieri un radio diktori norauj galotnes. Kāpēc nemācās vai neatjauno prasmes?
Tas ir pašcieņas jautājums. Teātros taču daudzviet labāk pie sejas pieliek mikrofonu, un risinājums panākts. Ja runājam par Latvijas radio, katastrofāls stāvoklis bija pirms gadiem četriem. Toreiz tas bija naudas jautājums.
Jūs esat dikti dārga?
Nemaz. Esmu ļoti lēta. (Smejas.)
Un izslavēta kā ļoti šerpa pasniedzēja. Daudziem no jums bail. Skolēnam var vairāk iemācīt, ja kritizē vai ja slavē?
Katram der savs. Kad biju jaunāka, auroju un vienam otram nodarīju pāri. Nenojautu, kuriem trūkst pašvērtības un ka, citu cilvēku klātbūtnē viņiem pasakot ko kritisku, pašvērtība krīt vēl zemāk, un viņi var vēl mazāk. Dusmīga esmu tikai tad, kad redzu, ka cilvēks necenšas, piemēram, maz mājās izpildījis vingrinājumu: «Dvrjad-dvrjad-dvrjad!»
Ja pirms 40 gadiem nebūtu dzirdējusi kādu sarunu, varbūt tik drīz nesaprastu, ka nevajag aurot. Gadījums bija tāds. Strādāju par angļu valodas skolotāju krievu skolā. Uz vidusskolēniem kliegšana nelīdz, bet uz jaunajiem skolēniem gan. Piektajā klasē bija 16 puiši. Meiteņu – maz. Neklausījās manī. Sakliedzu. Tad gaitenī nejauši dzirdēju divu skolotāju sarunu, kurā viena jautāja: «Kā tu domā, no tās jaunās sanāks laba skolotāja?» «Sanāks, jo vakar dzirdēju, kā kliedza. Labi kliedza!»
Kopš tā brīža sāku skatīties uz skolēniem individuālāk. Pateicu kādu asāku vārdu, taču nekliedzu.
Ko domājat par referendumu un krievu valodu kā otru valsts valodu?
Nevajag domāt, kā rīkojas Urbanovičs un Ušakovs, bet pašiem par sevi. Domāt, ko darīsim. Nevis pa kaktiem vaimanāt, bet balsot – vai tās būtu vēlēšanas, vai referendums. Mīļo meitiņ, paskatieties, kas notiek pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā! Valsts svētkus taču svin tie, kuri to grib darīt. Kāpēc mēs nevaram salasīties pie Brīvības pieminekļa 18.novembrī?
Tiem, kas izauguši sarkanā Kremļa paēnā, piesardzības – ka tik mūs kāds atkal neiekaro – ir vairāk nekā ticības, ka izdzīvosim pāri gadsmitiem. Mēs ģimenēs pārāk maz runājam par senčiem. Brīvība mums ir tāpēc, ka viņiem toreiz nebija vienalga, kas notiek. Latviešu tauta ir tik daudz izcietusi, bet izskatās, ka patlaban tai it kā vairs nav spēka. Jāsaņemas. Jāsapurinās. Pašiem kaut kas jādara. Mums ir jāpaliek. (Atlaiž sažņaugto dūri un parausta dzintara krelles.)
Jūs neizsūtīja uz Sibīriju. Kāpēc?
Mani un tēvu 1941.gadā pirms izsūtīšanas aizveda uz Kaunatas centru. Mamma tobrīd bija skolā, pieņēma eksāmenu. Kad vajadzēja likt automašīnā, kas ved uz vagoniem, viens krievs mani pažēloja. Jau sen esmu novilkusi nepārkāpjamu robežu starp jēdzienu «krievu tauta» un cilvēku grupām, kuri sevi sauc vienkārši par krievvalodīgajiem. Toreiz tas krievs bija ar labu sirdi un teica kolēģim: «Tāda vārga, atstājam – varbūt izķepurosies.» Es būtu nomirusi pa ceļam, jo biju sīka, vārga. Man tolaik bija deviņi gadi, bet izskatījos kā septiņgadīga.
Kad mani palaida, es bēgu. Pēcāk man pakaļ dzinās divi karavīri. Nedēļa no manas dzīves ir izgaisusi, atceros tikai tumsu. Kopš tā brīža es sāpēs nekliedzu. Nebaidījos. Reiz aptinu ap rokām zirga grožus, taču jaunā ķēve, nobijusies no sivēna, satrakojās un parāva mani. Ar izmežģītu elkoni vilkos pie vecmammas. Neraudāju. «A Jezus, kā ta nadzirdējām, ka klīdzi?» Mana māsīca paskaidroja: «Baba, jei tak neklīdz.»
Vai nezaudējāt daļu identitātes, sākot studēt Rīgā un mācoties runāt pareizi, un vēl mācot to citiem? Latgaliešiem valoda tomēr ir svarīga piederības zīme. Kāda latgaliete man pirms intervijas teica: «Vēlme iemācīties pareizi runāt latviski un mācīt citus – tam tomēr jābūt pamatīgam kompleksam.»
Nē, es nezaudēju daļu identitātes. Kad man piezvana kāds rads no Latgales, man nav neērti runāt ar viņu latgaliski. Daudzi nerunā latgaliski, jo trūkst pašvērtības, jo, ja esi no Latgales, tad esi muļķāks.
Studēju kopā ar Jāni Streiču. Reiz gājām pa ielu un runājām literārā latviešu valodā. Viņš pamanīja kādu sievieti un teica: «Oi, kristamot, tu Reigā?» Tas, kam nebūtu pašvērtības, uzrunātu paziņu latviski.
Lai latgaļi piedod par to, ko teikšu: paši nepietiekami kopuši valodu. Bija rakstnieki, kuri rakstīja literārajā valodā, nevis latgales dialektā. Pār ilksi nevar lēkt ne viens, ne otrs. No latgaļiem pašiem atkarīgs, vai valoda dzīvos. Arī šeit, Rīgā, ja runāsim latgaliski, cits citu uz ielas satiekot.
Jūs gan neesat valodniece, tomēr sakiet, kuri svešvārdi latviešu valodā jūs kaitina?
Publiski tiek lietots drausmīgi daudz svešvārdu. Cilvēki no tā pusi nesaprot. «Adekvāts», «unikāls», «topā», «pa lielam», «maksimums». Kad to dzirdu, mati ceļas stāvus. Kāpēc jāsaka «atraktīvs», ja var teikt – «pievilcīgs», «patīkams». «Ekskluzīva intervija!» Citādu jau nemaz nav. «Relaksācija» – tā taču «atslābināšanās».
Jūs šņācat, ja uz ielas redzat meiteni īsos jo īsos svārkos?
Nē, man viņas žēl. Daudzi jaunieši skrien pakaļ modei, jo viņiem ir bail būt nemoderniem. Tiem «vecmodīgajiem» nepietiek drosmes sev noticēt. Savulaik pati šuvu un tamborēju. Pēc modes. Līdzko redzēju, ka ar līdzīgu apģērbu pilnas ielas, vairs savu modīgo apģērbu nevilku.
Kas spēj tagad nokaitināt?
Bērns, kurš septīto dienu pēc kārtas neklāj gultu. (Smejas.)
Par ko aizdomājaties ikdienā? Kas nodarbina prātu?
Kristīgs jautājums. Tas gan nav tikai kristīgs, to piekopa arī senlatvieši. Tas ir: dari labu. Tev pašam būs labāk, ja otram piedosi. Paskaties, kuru vajag nomierināt, kam palīdzēt. Sievietei veikalā nokritis sainis, pie otras rokas bērns? Palīdzi pacelt. Nevajag gribēt, lai viņa grib, ka tu pacel. Tas mums ikdienā piemirsies.
Nesen biju Latgalē. Svešs cilvēks palīdzēja atrast māju, ko meklēju, lai arī viņam to nelūdzu. Vēlme palīdzēt tur ir dabiska.
Latgalē vienmēr pados ūdeni padzerties, kad ienāksit sētā. Vēl iedos rūgušpienu padzerties. Nekur citur tā nav.
Kā izdodas uzturēt veselību? Uz jogu taču neejat.
Joga! Haha! Mana joga ir skriešana no mājām Āgenskalna priedēs uz LNT otrpus Daugavai, tad uz Latvijas radio Vecrīgā. Ar kājām, ar sabiedrisko transportu. Iesaku izkāpt no automašīnām un tos 900 metrus pēc piena uz veikalu aiziet kājām.
Kas jums rada dzīvotprieku?
Tas, ka esmu dzīva! (Smejoties sasit plaukstas.)
Cilvēki, kuri runā labi un varētu arī mācīt citus
Ieva Upleja, bijusī LTV ziņu diktore, tagad strādā sabiedriskajās attiecībās.
«Ārkārtīgi ātri saprata un apguva vielu. Kādai meitenei gāja grūti – Ieva iečukstēja kaut ko ausī, un meitenei uzreiz izdevās. Prasīju Ievai, ko viņa tādu pateica. Teicu: Ieva, māci, es taču nebūšu mūžīga.»
Zane Daudziņa, aktrise un runas pedagoģe Latvijas Kultūras akadēmijā.
«Neesmu bijusi skolotāja tiešā veidā. Zane darbojās raidlugās un lasījumos, kurus es režisēju. Viņa manī uzmanīgi klausījās, nāca uz nodarbībām arī papildus. »
Ilze Dobele, LNT ziņu diktore.
«Ātri uztvēra, izpildīja un spēja arī starpbrīdī palīdzēt to izskaidrot citam, kurš mācās.»
Arita Grīnberga, Latvijas radio 1 raidījuma Monopols vadītāja un runas pedagoģe.
«Nesen sāka strādāt kā pedagoģe. Uzaicināja sevi novērtēt. Pateicu. Reiz atnāca no nodarbības, paskatījas uz mani, saberzēja rokas un teica: man tā lieta sāk patikt!»
Antonija Apele
Dzimusi 1932.gadā Rēzeknē
Absolvējusi Svešvalodu fakultāti angļu filoloģijā
Strādājusi par angļu valodas skolotāju
Konservatorijas Teātra fakultātes režisoros iestājās 1958.gadā
Liepājas teātra režisore no 1971. līdz 1975.gadam
Radioiestudējumu režisore un runas pedagoģe no 1966.gada
Ir meita, četri mazbērni
