Jaunais LTV seriāls Enģeļu māja ir par lēnu, bet ar labiem aktieriem un dialogiem
Filmas es parasti vērtēju pēc adīšanas ātruma, kādu iespējams sa-sniegt, tās skatoties. Un tas nebūt nenozīmē kino kvalitātes rādītāju, bet gan to, kāds TV ieslēgšanas brīdī ir mans mērķis – vairāk baudīt mākslu vai tomēr šo to uzadīt, paralēli iegūstot jelkādu informāciju. Gaja Ričija dinamikas vai Antonioni smalkuma filmās adīt nav iespējams itin nemaz. Doktora Hausa vai Melu teorijas laikā kamols ritinās saraustīti. Labākajos krievu detektīvos jau krietni raitāk, bet tomēr ar rāvieniem. Nākamā pakāpe – vienmērīga adīšana, kas nozīmē, ka filmā pietiktu tikai ar skaņu celiņu un dažām kustīgām fotogrāfijām. Pēdējā stadija – TV jāslēdz laukā, citādi no vilšanās par redzēto vēl aprīšu adatu.
Jaunais LTV seriāls Eņģeļu māja pašreiz ietilpst priekšpēdējā kategorijā, jo pēc tam, kad izpētīta filmas estētika (nenoliedzami, viskvalitatīvākā no līdzšinējiem pašmāju seriāliem), asprātīgie vizuālie kodi un aplūkota varoņu saspēle, pēc bildes vairs īpaši neprasās. Pēc ērta spilvena gan.
Ai, veidotāji, es, protams, neesmu nekāda jauniete, kas dragā mūsdienu ritmā, paralēli veicot trīs digitālus, divus intelektuālus un pārīti fizisku darbu, bet pat man, mazkustīgajai un kūtrajai, šis ir par lēnu. Un nevajag man stāstīt, ka pirmajās sērijās mēs iepazīstinām ar varoņiem, veidojam ekspozīciju – cik zinu par seriālu veidošanas elementārlikumiem, tieši pilotsērijām jābūt tādām, kas piekaļ skatītāju pie ekrāna un veido reitingus. Pēc tam var būt visādi – ātrāk un lēnāk, bet… Par laimi, pirmās sērijas skatījos interaktīvajā TV, un man bija iespēja pārtīt reklāmas pauzes, kas situāciju manāmi atviegloja. Mierinājumam piebildīšu, ka priekšpēdējā kategorijā man ierindojas arī visas CSI sērijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.