Pazīstamā tulkotāja Silvija Brice ir pārliecināta, ka tīmeklī var redzēt gan valodas noplicināšanos, gan stila ziedus, no kā var mācīties. Arī internetā cilvēki nav aizmirsuši idiomas vai sakāmvārdus, kas liekas jau sen zuduši
Silvija Brice latviski tulko pasaules literatūras šedevrus no vācu un angļu (retumis arī franču un poļu) valodas, bet pati ar saviem trim kaķiem dzīvo visai nomaļus no sabiedrības – Jūrmalā. Dzīvokļa sienas rotā gleznas, centrālajā no tām redzams čigāns ar neomulīgi zobgalīgu skatienu, mēnessgaismā spēlējam vijoli, plaukts ar porcelāna vāzēm, mazdēliņa bilde (viņš dzimis vienā dienā ar tulkotājas draugu un izcilo rakstnieku Ginteru Grasu) un, protams, piebāzti grāmatplaukti. Tulkotāja piekrita dalīties pārdomās par valodas jautājumu, kas atkal tik ļoti nodarbina mūsu valsts iedzīvotājus.
Kura bija pirmā grāmata, ko iztulkojāt?
Jāatzīst, ka tomēr pirmās laikam bija Ērika Marijas Remarka Mīli savu tuvāko un Agatas Kristi Rodžera Ekroida nāve. Sēžot ar saviem mazajiem bērniņiem mājās 1987.gadā, galīgs zaļknābis, aizpildīju laiku, kamēr viņi guļ. Biju nedabiski viltīga, ka tās izraudzījos – nekādas autortiesības nebija risinātas, nekādos plānos tās nebija, nebija nekādu priekšstatu, kā izdevniecības darbojas. Vienkārši Liesmai nosūtīju manuskriptus, viņi tās izdeva un mani pieņēma darbā.
Jūsu grāmatplauktos pamanīju daudz Patrīcijas Kornvelas bestselleru.
Esmu izlasījusi visu Kornvelu, no sākuma līdz galam. Netieku no viņas vaļā. Tās ir pīppauzes grāmatas. Ar krimiķiem es vēdinu galvu.
Vai valodu jūs uzskatāt par komunikācijas līdzekli, vai arī tajā ir dziļāka vērtība?
Es valodu uzskatu par komunikācijas līdzekli, bet tai ir arī dziļāka funkcija, proti, kā tas ir rakstītajā literatūrā, kur valoda pauž cilvēka dziļākās jūtas un tādā veidā, kā to reti spēj mutiskā komunikācija. Tam otrajam slānim ir apceres raksturs, un reizēm var brīnīties, ka tik smalkas matērijas ir iespējams ietērpt valodā, jo šis totālās komunikācijas laikmets ar visiem e-pastiem valodu noplicina.
Jūsuprāt, pašlaik dominē valodas komunikatīvais aspekts?
Jā, noteikti, jo pasaule ir satīklota, tā ir kļuvusi maza, mēs zinām, cik tālu attīstījušies sakaru līdzekļi un zibenīga ir ziņu apmaiņa. Tas zibenīgums ir panācis, ka valoda kļuvusi, maigi izsakoties, kodolīga, rupji izsakoties – pārvērtusies par telegrāfa stila valodu bez niansēm un pareizrakstības smalkumiem.
Protams, ir izņēmumi. Arī komentāros tīmeklī mēs, no vienas puses, redzam valodas noplicināšanos, bet, no otras, tur ir stila ziedi, no kā var mācīties. Es ar prieku reizēm tur ieraugu, ka cilvēki nav aizmirsuši dažādas idiomas vai sakāmvārdus, kas liekas jau sen zuduši.
Komunikācija tīmeklī arī palīdz lakoniskāk izteikties.
Lakonisms jau nav slikts, kur tas ir vietā. Bet, ja tu mūža garumā komunicē lakoniski un lietišķi, nelasi grāmatas un iztiec tikai no ziņu portāliem, kur tad lai smeļas valodu? Kā lai tā paliek dzīva un aktīva? Visi zinām, kas notiek ar svešvalodām, ko mēs protam, bet gadiem nelietojam vai lietojam minimāli – apdziest, pazūd, paliek tikai lakoniskais un lietišķais.
Runā, ka cilvēki mazāk lasa un valoda kļūst skopāka, taču realitātē to nemanu.
Es neesmu cilvēks, kam to jautāt, jo mana saskarsme ar citiem ir ierobežota. Strādāju vientulībā – pozitīvā nozīmē – un maz apgrozos sabiedrībā. Bet, ja vienkārši fantazēju, tad man ir bailes iedomāties paaudzi, kura nelasa grāmatas, kurai visa izklaide aprobežojas ar datorspēlēm, kur visiem ir deviņas dzīvības un var nogalināt nenogalinot, un kas paplašina fizisko pasauli līdz bezgalībai, aptverot zemeslodi, bet garīgo pasauli sašaurina briesmīgi. Es nezinu, vai visu to laiku, ko cilvēks pavada, rakstot indīgus komentārus vai spēlējot datorspēles, viņš uzdod arī kādus jautājumus sev. Vai viņš tikai tajā visā izgāž savu frustrāciju?
Cerība uz lasīšanas neizzušanu ir pašās tehnoloģijās. Lasīšanai jaunā paaudze noteikti pievērsīsies caur planšetdatoriem un elektroniskajām grāmatām.
Jā, cerams, tas pats Amazon Kindle – lasīšana ir vienīgais, kam šo ierīci var pielietot. Bet ieradumu vajag izveidot, jo lasīšana bērnam pašā sākumā ir ieradums.
Jums ir elektroniskā lasāmierīce?
Nē, es to nekad nelietošu, man patīk turēt rokā grāmatu.
Gribētos dzirdēt, ko jūs par elektroniskajām grāmatām teiksit pēc 20 gadiem.
Paldies par labām prognozēm!
No jūsu teiktā var saprast, ka stingri nodalāt rakstīto un mutvārdu valodu.
Var dalīt vēl niansētāk. Pareizā un tīrā latviešu valoda ar pilnīgi pareizu interpunkciju, locījumiem, kurā tiek lietoti tikai atļautie vārdi un sinonīmi, no kuriem vieni man nesaprotamu iemeslu dēļ tiek skausti, bet citi tiek pieļauti, – lūk, tā ir viena valoda. Protams, katrai valodai jābūt savam valodas kanonam. Otra ir tā, ko mēs dzirdam uz ielas un kura parādās sarunu valodā, un, manuprāt, ir vēl dzīvāka, interesantāka, lokanāka, elastīgāka, tolerantāka par šo pareizo valodu. Jau Gēte ir teicis, ka dzīva valoda ir tā, kas nevis atgrūž, bet pieņem. Proti, iekļauj sevī. Ja mēs sāktu sijāt, no kā veidota latviešu valoda – te ir kādi 60% ģermānismu, slāvismi, aizguvumi no līviem un igauņiem… Ko es te tādas bērnu patiesības klāstu… Piemēram, Fredis no BB Brokastīm ir viens no tiem, kas spēj fantastiski spēlēties ar valodu. Mani ne mirkli neaizskar tas, ko viņš runā, jo tas ir eleganti. Viņam žonglierbumbiņas nekad nenokrīt zemē, un tas ir skaisti, jo tu klausies un saproti, ka tava valoda ir dzīva. Viss, kas nāk vienā desmitgadē – žargona vārdi vai aizguvumi -, tak pagaist, un tūliņ nāk nākamā desmitgade ar jauniem! Par to nu gan nevajadzētu uztraukties. Tā ir dzīvā valoda. Tulkojot daiļliteratūru, ir jāparāda tas pats, ko rakstnieks ir parādījis savā valodā. Un rakstnieks savā valodā nekad neraksta šabloniski un kokaini, sevišķi ja tas attiecas uz sarunu valodu, uz dialektiem, uz pilsētas žargonu.
Vai tā mietpilsoniskā valodas sargāšana ir arī citās valodās?
Es drīzāk teiktu, ka tas ir drudžains pūrisms – ja mēs tagad kaut ko pieļausim, tad kritīs viens mūsu bastions un valoda aizies bojā. Nekā tamlīdzīga! Kāpēc, teiksim, latviski liegt tādus sinonīmus kā «piezīmēt» vai «piemetināt», bet atļaut tikai «piebilst»? Tā ir drudžaina robežu sargāšana, kurai nav jēgas. Protams, arī citām valodām ir savs kanons. Kā var beigties vēlme šo kanonu uzlabot ar tehniskiem līdzekļiem, demonstrēja pareizrakstības reforma Vācijā 1996.gadā. Tur izcēlās pamatīgs tracis. Vieni kategoriski atteicās saskatīt šādu labojumu jēgu, otri savukārt ticīgi, kā jau vācieši, pildīja noteikumus. Valoda no tā ne ieguva, ne zaudēja, tā bija naudas izgāšana, jo labojumi pareizrakstībā bija milzīgi. Ir tik bezjēdzīgi ietekmēt ar norādēm, kā mēs tagad rakstīsim un runāsim – to jau katrs vācietis vai latvietis jūt, kas funkcionē vai nefunkcionē. Ja nefunkcionē, tad var taisīt jaunu likumu.
Jūsuprāt, valoda kā identitātes pamats latviešiem bija aizmirsta lieta?
Varbūt ne gluži aizmirsta, taču – vai mēs katrs, tā teikt, vakara lūgšanā pieminējām valodu kā savas tautas un valsts identitāti? Mums likās, ka valodai nekas nedraud, tā ir oficiāli nostiprināta Satversmē, un, re, kas iznāca! Tāpēc man reizēm ienāk prātā – vai tik, skaitīdami mantru «es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti», mēs paši sev neesam ko «iemantrojuši»? Sakot «valsts», katrs domājam citu ģīmi. Bet valsti, cilvēki mīļie, mēs tikko esam dabūjuši un tagad lepni sakām, ka to nemīlam! Varbūt tāpēc mūs tik viegli varēja ievilināt tādā skandālā? Tagad gan mēs visi domājam, ka valoda ir mūsu identitātes un valsts pamats.
Lai atgādinātu šo svarīgo patiesību, bija vērts maksāt ar referendumu?
(Brīdi padomā.) Jā, noteikti. Es saprotu, ka tas bija bezjēdzīgs jelkādā citā ziņā, ka tas maksāja naudu, bet referendums bija svarīgs, lai atdzīvinātu to sajūtu, ko man kā latvietim nozīmē valoda, un vienotu sevi vienā tautā.
Šķeļoties no citiem?
Tā ir cita tēma, bet – vai mēs kopš 20.gadiem esam tā īsti vienojuši sevi? Neesam. Mums vajag «ziepes» un apdraudētību – tad mēs vienojamies. Protams, otra puse ir baiga, bet – jūs jautājāt, vai vajadzēja šo referendumu, lai atgādinātu minēto sajūtu. Tāpēc es teicu: jā, noteikti. Ja jūs jautātu, vai šo referendumu vajadzēja vispār, tad, protams, ne. Mēs nonācām līdz tam, jo nepaturējām prātā svarīgākas lietas. Ne velti pirms referenduma parādījās jautājums – kādā valstī mēs pamodīsimies rīt. Skaidrs, ka jau labu laiku esam dzīvojuši etniski sašķeltā valstī. Vai līdz tam bija jānonāk? Esam sarīdīti kā divi komunālā dzīvokļa kaimiņi, kuri tam ir ļāvušies. Tas ir skumji, jo abās pusēs, protams, ir galēju uzskatu pārstāvji, bet kodols ir pietiekami saprātīgs, un, skat, šie cilvēki tika novesti līdz tam, ka vajadzēja referendumu… Un, ejot pie vēlēšanu galdiem, šķībi skatījāmies, vai esi man draugs vai ienaidnieks. (Iesmejas). Vai tas nav ārprāts? Vai nevarēja ar citiem līdzekļiem pasargāt savu identitāti?
Es te gribu pieminēt Endzelīna un Mīlenbaha vārdnīcu. Man nav ne jausmas, kas tagad notiek skolās, bet domāju, ka nenotiek apzināta, mērķtiecīga patriotiskā audzināšana un valodas mācīšana plašākā apjomā, kādu var ieraudzīt pirmās neatkarīgās Latvijas mācību grāmatās. Ar to es domāju ne tikai klasiķu un mūsdienu literatūras mācīšanu, bet – varbūt derētu paņemt blāķi ar Endzelīnu un Mīlenbahu un paspēlēties. Uzminēt, ko tie vārdi vecajā vārdnīcā nozīmē – tas ir tik aizraujoši! Ja tas notiktu, es nezinu, vai mēs būtu tik trausli un tramīgi.
Vai, jūsuprāt, Latvija izzustu bez latviešu valodas?
Protams, lai arī nosaukums, iespējams, paliktu. Bez valodas mēs vairs nezinātu, kas mēs esam.
Vairākums īru ikdienā vairs nerunā savā valodā, bet kādreizējo okupantu – angļu – valodā, taču viņiem piemīt ārkārtīgi izteikta identitāte.
«Par īriem es nevaru spriest – es tur neesmu sēnes lasījusi,» viņa nekaunīgi atcirta – tā jūs varat uzrakstīt. (Iesmejas). Labi, par sēnēm bija prasti teikts. Bet par to ir drusku jāuzzina, tur ir jāaizbrauc, jāsajūt drēbe, un tad var kaut ko apgalvot.
Distancējoties no fakta, ka valodu dažādība ir jūsu maizes darbs, – vai cilvēce vairāk gūtu no valodu dažādības, vai arī no unifikācijas?
Noteikti no dažādības, jo – ko var iegūt no unifikācijas, atskaitot to, ka ārzemēs uz ielas varēsi pajautāt, kur ir viesnīca? Pasaule ir skaista savā dažādībā, un tas pats ir ar valodām. Pat pārtulkotajos tekstos jūt, no kuras valodas ir tulkots, piemēram, skandināvu tekstos ir kaut kas vārdā nenosaucams, kas liek just, ka autors ir skandināvs. Tā pati Lindgrēna, ko bērnībā lasījāt. Dažādība ir fantastiska lieta.
Vai, jūsuprāt, globālā tendence ir valodu diversifikācija vai unifikācija?
Es nedomāju, ka valodas unificējas. Tas ērglis, kas planē visiem pāri, ir angļu valoda. Un tā gan uz velna paraušanu tiek unificēta, nivelēta, pidžinota, es pieņemu, ka katra valsts, runājot angliski, taisa savas specifiskas kļūdas. Angļu valodai tajā ziņā nav paveicies, bet – ko gan citu varēja gaidīt tāda pasaules valoda? Es nebrīnītos, ja paši angliski runājošie vairs nespētu lasīt un saprast Šekspīru.
Kas ir dzīvotspējīgāku un mazāk dzīvotspējīgu valodu iezīmes?
Dzīvotspējīgākas ir tās valodas, kurās ir vairāk runātāju. Bet, es domāju, pie dzīvotspējas pieder arī tas, vai valoda, tiem pašiem Gētes vārdiem runājot, atgrūž vai spēj pieņemt jaunus vārdus. Jo – cik ilgi atgrūdīsi? Es pieļauju, ka senprūšu ciltis izmira ar vārdu krājumu ap pārdesmit tūkstošiem vārdu, ne vairāk, tāpēc ka tas bija viss, kas viņiem bija, un tas pats ruka, žuva un kalta. Valoda izzūd, kad pārkaļķojas. Kamēr tā ir sulīga, dzīva un elastīga un spējīga bez šausmīgām granīta robežām just, ko var pieņemt, ko atstumt, ar ko paspēlēties, ko izmantot, tikmēr nav tik traki.
Mūsu pasaulē, kur katru dienu nāk klāt jaunas ierīces un iekārtas un visam vajag apzīmējumu, ir daudz kas jāpieņem, gribot negribot. Mūsu valodnieku mēģinājumi izveidot datorterminoloģijas vārdnīcu nav lāgā izdevušies, jo cilvēki tāpat lieto latviskotus angļu vārdus, un es tur, Dieva vārds, neredzu neko briesmīgu. Man drīzāk liekas smieklīgi, ka cilvēki, kam, teiksim, ir jāstrādā ar datoru diendienā, kam ir jāuztur starptautiski sakari, tagad centīsies runāt jaunizdomātajos latviešu terminos. Cik nojaušu, somu valoda laikam ir tas unikālais gadījums, kur svešvārdi kā šķira netiek pieņemti.
Arī islandiešu.
Viņi jau dzīvo nošķirti, tas daudz ko nosaka. Te, kur gadu simteņiem visvisādi ir kūlušies iekšā un cauri, cilvēks nevar gribēt, lai valoda ir tīra. Atliek būt elastīgam.
Kādas ir latviešu valodas perspektīvas?
Esmu par to domājusi, bet man joprojām lāgā nav atbildes. Es domāju par pašapziņu un valodu, un to, manuprāt, joprojām var nostiprināt. Visa pamats ir ģimene un skola. Ja būs tā, ka bērns pabeidz vidusskolu un nemāk ne rakstīt, ne runāt – labi, es drusku pārspīlēju, bet baidos, ka reizēm tā ir -, ko var gribēt? Ja pašā sākumā ģimenē tiek radīta cieņa pret valodu, vēsturi un patriotisms – es zinu, ka tas viss izklausās traki banāli, bet man nav citas atbildes -, tad, lai cik mazi būsim, mēs paliksim. Ja vienaldzībā raustīsim plecus, tad nekā nebūs un jau pārskatāmā nākotnē varam sākt baidīties pa īstam.
Bet droši vien ar tādiem urrāpatriotiskiem līdzekļiem, kā Raivis Dzintars to mēģina darīt, arī daudz netiks panākts.
Viņš tēmē trīs pakāpes par augstu. Līdz tam ir jānonāk no apakšas. Bet tur apakšā nekā nav – to es ar to skolu un ģimeni domāju. Ar visu mūsu cinismu, vienaldzību un pašaizsardzību to ir patiesi sāpīgi apzināties.
Kas sabiedrībā mazinātu šķeltnieciskas tendences?
Vispirms – skatīties uz nagiem tādiem kā Lindermans un reaģēt. Kas tas ir, galu galā? Labrīt!
Un vēl mums trūkst iecietības. Es nedomāju pazemību un piekāpšanos, kur nav jāpiekāpjas. Es domāju tieši pašcieņu un iecietību. Jo iecietība ir tad, ja ir pašcieņa. Ir tāda sajūta, ka latvieši ir tik pilni ar frustrāciju, aizkaitinājumu, aizvainojumu, to vainas apziņu, ko vazā līdzi kā tādu beigtu dzīvnieku. Kur tad tu, cilvēks, uz tā atspersies, lai dabūtu pašapziņu un lai no tās izaugtu iecietība? Nu tad visi spļauj to uguni pa labi un kreisi. Sapratne nevar būt bez iecietības.
5 grāmatas, kas satricināja Silvijas Brices pasauli
K.Mīlenbaha un J.Endzelīna Latviešu valodas vārdnīca. Kopā ar stenogrāfijas mācību grāmatu ņemama līdzi uz vientuļu salu.
Jukio Mišima. Tetraloģija Auglības jūra. Japānas dvēseles eposs, viens no manas jaunības spilgtākajiem piedzīvojumiem.
Ginters Grass. Skārda bungas. Pirmais lielais vācu pēckara romāns, pārdrošs, jaudīgs, nenovecojošs.
Tenesijs Viljamss. Ilgu tramvajs. Satriecošs lakonisms, smeldze un dziļums.
Antonijs Bīvors. Berlīnes krišana 1945. Grāmata, kas salauza man sirdi.
CV
Absolvējusi LU Svešvalodu fakultāti vācu filoloģijas specialitātē
Tulkojusi vairāk nekā 150 darbus, ko sarakstījuši tādi literatūras smagsvari kā Ginters Grass, Salmans Rušdi, Francs Kafka, Hermanis Hese, Airisa Mērdoka, Džordžs Orvels, Oldess Hakslijs, Entonijs Bērdžess, Ians Makjuans, Džeks Keruaks u.c.
Tulkojusi arī vairākus vēstures pētījumus, to skaitā Antonija Bīvora Berlīnes krišana 1945, Roberta Sērvisa Ļeņins. Patiesā biogrāfija, Džona Tolanda Ādolfs Hitlers
