Dokumentālās filmas – Berlīnes kinofestivāla piebilde par notikumiem pasaulē
Sestdien, 18.februārī, ar apbalvošanas ceremoniju noslēdzās 62.Berlināle – pusotru nedēļu ilgi kinosvētki, kuri savus viesus priecēja ar aptuveni 400 filmām.
Kamēr milzīgu daudzumu uzmanības baudīja uz sarkanā paklāja fotogrāfiem pozējošās un satracinātajiem pūļiem gaisa skūpstus sūtošās zvaigznes à la Andželīna Džolija, vairāku kinoteātru zālēs tika rādītas tikai nelielai skatītāju daļai pazīstamu režisoru filmas. Izrādītas bez ažiotāžas, šīs filmas bieži skar tēmas, kas par aktualitātes trūkumu sūdzēties nevar. Berlīnes kinofestivāls ar pārlieku politkorektumu neslimo, tam allaž ir ko piebilst par skaļiem, globāla mēroga notikumiem. Šogad fokusā bija aizvadītā gada Arābu pavasaris un Fukušimas atomkatastrofa. Var šķist, ka par tiem, pateicoties pasaules ziņu aģentūrām, zinām visu, taču katra redzētā filma šo pieņēmumu apgāza. Pārsvarā tie bija dokumentāli stāsti, kuri var lepoties ar ārkārtīgi interesantiem viedokļiem par notikušo. Dažus no tiem, piemēram Basama Mortadas filmu Reportāžas no revolūcijas (Reporting… A Revolution) publika novērtēja ar aplausiem, kājās stāvot.
Reportāžas no revolūcijas
Ir pagājis mazliet vairāk nekā gads kopš nemieriem Ēģiptē un tās prezidenta Hosnī Mubaraka gāšanas. Tāpat ir izskanējušas daudzas un dažādas versijas par šo nemieru cēloņiem. Berlinālē izrādītās filmas neslīgst politiskajā analīzē un nemeklē revolūcijas zemūdens akmeņus, bet ļauj palūkoties uz notikušo vietējo acīm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.