Žurnāla rubrika: Kultūra

Sapņi un gaidas

Posted on marts 22, 2017 by - Intervija

Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs (42) saņem Harija Liepiņa balvu, spēlē ārstu jaunā zinātniskās fantastikas filmā Tas, ko viņi neredz un gatavojas vairākiem jauniem darbiem teātrī un kino

Pirms 20 gadiem, kad teātra mākslas cienītājiem nepazīstamais jaunais aktieris Andris Keišs kāpa uz Alvja Hermaņa nesen izveidotā Jaunā Rīgas teātra skatuves, diez vai viņam sapņos rādījās, ka pēc divām desmitgadēm pats Hermanis ar savām izrādēm būs guvis slavu Eiropā, bet vienu no saviem aktieriem nodēvēs par Meistaru. Uzzinot, ka Keišam Teātra dienā, 27. martā, nolemts pasniegt Harija Liepiņa balvu, režisors sacīja tā: «Visu cieņu pret Hariju Liepiņu, bet es personīgi domāju, ka Andris Keišs ir daudz labāks aktieris par viņu. Bet, tā kā Harijam Liepiņam Keiša balvu nav iespējams pasniegt, tad var darīt arī otrādi.» 

Keišs nospēlējis lielas un mazākas lomas 70 izrādēs. Ir viens no iemīļotākajiem savas paaudzes latviešu kinoaktieriem. Divdesmitajai radošajai sezonai pamazām sliecoties uz vasaras pusi, aizvien prieka un iedvesmas pilns strādāt. Šonedēļ, 23. martā, pirmizrādi piedzīvo Staņislava Tokalova debijas spēlfilma Tas, ko viņi neredz – zinātniskās fantastikas un jūtu drāma, kurā Keišam ārsta loma. Vēl kāda debija 28. martā – Rīgas Krievu teātrī, izcilajā Vladislava Nastavševa izrādē Mēdeja Keišs iejutīsies Jāsona lomā (līdz šim to atveidoja Mihails Troiņiks). Šonedēļ atsākušies kādas citas Nastavševa izrādes mēģinājumi, kas top JRT, – Anatolija Marienhofa Ciniķi par 20. gadsimta sākuma notikumiem Krievijā, kur Keišam arī loma. Turklāt viņš iesaistīts režisores Annas Vidulejas jaunā kinodarba Homo Novus tapšanā. Jaunākie Keiša darbi JRT – lomas izrādē Kārkli un Pakļaušanās – cieši saistīti ar šābrīža notikumiem politikā Latvijā un pasaulē. Intervijā aktieris runā arī par to.

Režisors Alvis Hermanis saistībā ar Harija Liepiņa balvu bija izteicies, ka, viņaprāt, esi labāks aktieris par Liepiņu. 
Jā, labs joks…

Ko tu vari tādu, ko Liepiņš uz skatuves nevarēja?
Mūsu teātris ir slavens ar pārmiesošanās mākslu. Cik atceros Liepiņu, tas viņa laikā nebija raksturīgi. Principā jau aktieri ir personības. Jo spēcīgāks ir cilvēks uz skatuves, kas spēlē lomu, jo tev interesantāk. Tādā ziņā Liepiņš bija milzīga personība. Atceros – mans kursabiedrs [pirms vairāk nekā 20 gadiem] spēlēja ar Liepiņu vienā izrādē. Pēc izrādes sēdējām Dailes teātra kafejnīcā, Harijs mums kaut ko stāstīja. Neatceros, ko, bet atceros, kā. Klausījāmies kā pamiruši. Viņš stāstu noveda līdz tam, ka pār vaigu viņam nobira asara. Ir vēl mums kas kopīgs. 

Esmu redzējis Hariju spēlējam izrādē Kazanovas mētelis Dailes teātrī. Manis paša pirmā loma 16 gadu vecumā, mācoties vidusskolā Jelgavā, bija Kazanova. Spēlējām Jelgavas Lauktehnikas kultūras namā. Bija forši. 

Aizvien atceries, kā juties uz skatuves pašā pirmajā reizē?
Tas jau bija vairāk, nekā iet uz rokasbumbas treniņu – kopības sajūta ar skolasbiedriem. Kopā būšana, meitenes. Nebijusi pieredze. Tajā laikā vēl nedomāju sevi saistīt ar skatuvi. Precīzāk sakot, nedomāju saistīt ne ar ko. Bija absolūta bezmērķība. Man bija brīnišķīga kultūrvēstures skolotāja Ilze Vazdiķe, viņa manī pamanīja kādu stīgu. Sākām ar literāru konkursu. Gatavojām fragmentu no Gundegas Repšes stāsta Stigma. Interesanti, sevišķi tādam jaunam airētājam kā man! Biju vairākus gadus trenējies akadēmiskajā airēšanā. Pēkšņi pieskarties mākslai mani ļoti uzrunāja. 

Uz teātri gāju daudz. Mamma bija izkopusi brīnišķīgu sistēmu: piezvanīt Nacionālajam teātrim pirms izrādes un sarunāt bufetē galdiņu. Starpbrīdī gājām garām rindai pie uzklāta galda. Krodera Lolitu skatījāmies. Mamma brīdināja: būs pikanti, varbūt tev nepatiks! Es arī Jaunatnes teātrī [bērnībā] esmu redzējis izrādi Trešās impērijas bailes un posts – kā pa miglu atceros riteņus uz skatuves un kā Juris Žagars čurāja. Jēgu toreiz vēl nesapratu.

Sešpadsmit gados man uz skatuves galīgi nebija azarta kā tagad. Toreiz vienkārši kā tīņi priecājāmies. Tagad ir milzīgs komandas spēks. Mēs [Jaunajā Rīgas teātrī] tomēr kopā sākām gandrīz kā bērni – 22 gadu vecumā. Visu no jauna, ar drosmi uz skatuves pateikt arī nepatīkamo. Bija iekšējā higiēna: atļauties būt kritiskiem citam pret citu. Līdz ar to neieslīgt rutīnā. Un, protams, Alvja spēja tukšumā radīt brīnumainas, iepriekš nekur neredzētas izrādes, izmantot jaunus paņēmienus. 

Tagad ar teātri esat pārmaiņu stāvoklī – pārcelšanās, remonts…
Gaidas ir novestas līdz baltkvēlei. Tik ļoti gribas, lai māju izremontē, lai ir ērti ne tikai skatītājiem, bet arī mums pašiem. Maijas Apines bērēs satikāmies ar Jaunatnes teātra [1985. gada] kursu, stāstīja, ka viņiem 90. gadu sākumā arī esot solīts remonts. Domāju, ka remonts mums teātrī varētu iedot jaunu elpu. 

Par ko tev likušas aizdomāties jaunākās izrādes: Gata Šmita Kārli, kur atveido Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, un Alvja Hermaņa Pakļaušanās, kur spēlē islāma konvertītu profesoru Redigeru?
Esmu kristietis – kad esmu [savās mājās] Jaunpilī, eju uz baznīcu. Tas, banāli runājot, ir veids, kā atskatīties uz nedēļu. Uztveru kā ģimenes tradīciju. Bet es nesaprotu galējības – tādu šķautni cilvēkā. Reliģiskās galējības, terorismu.

Tajā laikā, kad iestudējām Pakļaušanos, Londonas mēra amatā ievēlējā Sadiku Hanu. Šīs vēlēšanas parādīja kūtrumu, milzīgs skaits vēlētāju pat netaisījās balsot. Tāpat kā galvenais varonis mūsu izrādē: ķiķina par musulmaņiem, bēg prom no Parīzes bailēs, ka nošaus, bet tajā pašā laikā neaiziet uz vēlēšanām. Tā jau ir: vēlē, ko gribi, rezultāts tāpat neapmierina. Labi, angļiem var frančiem tādas izjūtas vēl varētu būt – viņu ir daudz, bet mums neiet, nepiedalīties ir nepieņemami. Protams, neticība kļūst aizvien lielāka, bet ne jau nepiedaloties to atrisināsi. 

Arī Kārkli liek par to domāt.
Izrādi taisot, skatījos Jāņa Dombura dokumentālo filmu 4. maija republika. Pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas cilvēki ir ielās, protestē [pret Latvenergo] trīs miljonu lietu. Šausmīgas šūmes. Bet sodīts neviens īsti nav. Līdz ar to vēl pēc gadiem pazūd Parex miljards, un cilvēki ielās vairs neiet. Jo tas nekur neved. Taču, no otras puses, tas jau tieši ir tas, kas tā sauktajiem ļaunajiem spēkiem bija jāpanāk.

Par Kārkliem runājot – pagājušajās vēlēšanās nobalsoju par Vienotību. Izsvītroju Solvitu Āboltiņu, jo likās, ka viņai nepiemīt dažas cilvēciskās īpašības, kas būtu vajadzīgas politikā mūsu valstij. Un notika mana griba, izrādās – daudzi bija viņu izsvītrojuši. Taču vēlētāju griba tika pārkāpta – viņa tomēr kļuva par Saeimas deputāti. Tāpēc runāt par mūsu nepieklājību [pret politiķiem] Kārklos… Es domāju, tā noteikti nav tik liela kā Āboltiņas nepieklājība, atrodoties Saeimā.

Traki man būtu par savu varoni [Vējoni Kārklos] izteikties, bet prezidents ir cilvēks, kas iedvesmo. Tā tam būtu jābūt. Ticu, ka ir sabiedrības slānis, kas no tagadējā prezidenta iedvesmojas, bet manai gaumei gribētos citādu prezidentu. Ja Vaira Vīķe-Freiberga būtu ne tikai rūpējusies, lai iestājamies Eiropas Savienībā un NATO, bet arī pret iekšpolitiku izturējusies aktīvi un stingri, es teiktu, ka tā būtu ideāla prezidente. Viņas Saules dainu pētniecība man liekas ļoti svarīga – ka redzi prezidentā, viņa interesē par kultūru, tradīcijām, kāpēc pastāv valsts. Mūsu, latviešu, attieksme pret dzīvi ir tik specifiska, ka mums vajag savu valsti, kur dzīvot. Tikko atgriezos no ceļojuma. It kā viss bija forši, bet, Latvijā atgriežoties, redzu – apkārt ir cilvēki, kuri pasauli uztver līdzīgi kā es. Šeit esmu mājās. 

Es, piemēram, Jaunpilī ļoti labi jūtos. Mūsu ģimenei tur ir māja. Kā brīvs, tā braucu uz turieni. Starp citu, tā arī mūsu tautas pazīme: Londonā sestdienās un svētdienās visi dodas uz parkiem un bāriem, taču Rīgā tukšs – visi brauc uz laukiem!

Vai, Kārklus iestudējot, tev radās minējums, kāpēc Latvijai aizvien grūti virzīties uz priekšu – daudz traucēkļu?
Es gribētu vairāk jaunās paaudzes speciālistu augstos amatos. Ja pareizi saprotu, Igaunijas valsts pārvaldes vadībā tā ir, simtprocentīgi visi pabeiguši Rietumeiropas augstskolas. Mūsu valsts pārvaldē acīmredzot ir kaut kas tāds, kas jaunos cilvēkus aizbiedē.

Sociālajos tīklos cilvēki regulāri dalās iespaidos, kā bijis izrādē Kārkli sēdēt blakus amatpersonām, ko attēlojat uz skatuves. Tātad arī viņi nāk, skatās izrādi. Vai no skatuves pamanāt – atnācis tēla prototips, jūtat skatītāju emocionālās reakcijas?
Kārklos ne, bet uz izrādi Cerību ezers bija atnācis skatītājs, kurš skaļi komentēja to, kas notiek uz skatuves. Kad gāja ārā, vēl uzspļāva mūsu biļešu kontrolierei. Dusmīgs. Esot pret homoseksuāļiem. To visu mēs no skatuves dzirdējām.

Kā tu uztver dusmas un bailes, kas cilvēkiem Latvijā ir pret citādo un pārmaiņām, kas var nākt? Izrādē Pakļaušanās arī ir šī tēma – bailes no identitātes zaudēšanas, sajaukšanās.
Latvieši runā par sajaukšanos? Es atvainojos! Mani senči, piemēram, no Ungārijas ienāca ar Napoleona armiju. Mans sievastēvs ar izcelsmi no poļiem. Esam traumēti ar padomju laiku, kad bija situācijas, ka nevari runāt dzimtajā valodā, bailes, ka var iznīcināt tavu valodu, kultūru. Tāpēc mums tās lielās bailes.

Kā tagad redzam, teiksim, Dzirnavu ielas galu ar tukšajām mājām? Ir vispārīgs likums: ja vieta paliek tukša, tā ar laiku tiek aizpildīta. Pie mūsu mājām Rīgā, piemēram, atvērts pakistāniešu kebabs. Tur brīnišķīgi gatavo kebabu, strādā latviešu jaunieši, bet pavārs ir pakistānis. Kādi draudi! Arī citās Eiropas pilsētās neredzu draudus. Pat ja visi Parīzes iedzīvotāji pēkšņi būs musulmaņi, būs arī mazas Francijas pilsētiņas, kur dzīvos franču kultūrai piederīgie. Tāpat arī Jaunpilī, es domāju, mūžīgi būs latviešu ciemats. Jaunpilī joprojām lieto mīksto «ļ». Padomju laikos Latvijā «l» kļuva cietāks, bet, klausoties pirmskara ierakstus – Aspaziju un citus, ir mīkstais «ļ». Manos laukos to aizvien var sastapt – «l» ir maigāks nekā rīdziniekiem. Visi mums tur, Jaunpilī, latvieši, izņemot vienu moldāvu, kuru arī nekad neesmu dzirdējis krieviski runājam.

Protams, drošības mehānismiem jābūt. Jebkuru laist valstī nedrīkst. Lai bērni var droši iet uz skolu un tā tālāk. Es kā tēvs par to, pirmkārt, domāju.

Bērniem Latvijā redzi nākotni?
Protams! Tā es varu teikt, bet bērnu vietā nedrīkstu atbildēt, kā būs. Mana mammīte, pēc profesijas medmāsa, ļoti gribēja, lai kļūstu par ārstu. Bija izdomājusi, kā tas būs. Man likās kaut kas pilnīgi svešs – kādā sakarā es un medicīna! Tagad reizēm man pašam prasa, vai novēlētu dēlam būt aktierim. Kāpēc ne, bet ne jau es lemšu. Man galvenais, lai krietns cilvēks. Un lai laimīgs. Atvainojos par tādu piemēru – nesen mūsu kaķenītei piedzima pieci kaķēni, katrs tik atšķirīgs! Vienam vismaz tāds pats kažociņš kā viņai. Pārējiem pat kažociņš citāds! Kur nu vēl par cilvēkiem runājot – katrs ir tik atšķirīgs, ka otra vietā nevar un nedrīkst pieņemt lēmumus.

Mammai kā mediķei tava jaunā loma filmā Tas, ko viņi neredz par mākslīgo intelektu varētu šķist interesanta. Arī tur darbība notiek slimnīcā, iesaistīta medmāsa. 
Mūsu filmā mākslīgais intelekts vēl mācās. Tas nav pilnvērtīgs, nav kā Stenlija Kubrika [Kosmosa odisejas] sarkanā acs. Šai filmai var pieslēgties no dažādām pusēm – zinātniskās un attiecību. Es filmā esmu ārsts, pilnībā tajā attiecību, nevis zinātniskajā pusē. Eksperimentālie notikumi filmā no mana varoņa tiek slēpti.

Saistībā ar filmu domāju: cik mēs, cilvēki, esam tālu no tā, lai cits citu pazītu. Varam mūžu dzīvot kopā, un tomēr būs situācijas, kad varēsi brīnīties par dzīvesbiedru. Katru sekundi dzīvē iespējami simts scenāriju… Kopdzīve pati par sevi ir problēma. Viens pats vari, kad gribi, grāmatiņu atšķirt un palasīt, izlemt, cikos gribi celties un tā tālāk. Tikko dzīvo kopā ar kādu, rodas problēmas. Ja tomēr ieklausies otrā cilvēkā, mēģini klusi saprast, kas viņā notiek, kopdzīve var pārvērsties par laimi.

Filmā ir brīnišķīga aktiera [galvenā varoņa] Jevgeņija Tkačuka darbs, viņš nopietni strādāja pie izpētes, kas ar cilvēku notiek komā. Kad viņš mostas [no komas] – tas ir tik precīzi nospēlēts. 

Pie kāda iestudējuma tu patlaban strādā Jaunajā Rīgas teātrī?
Pie Anatolija Marienhofa Ciniķiem, ko taisa Vladislavs Nastavševs. Izrāde būs par notikumiem pirms simt gadiem – uzreiz pēc lielā oktobra apvērsuma Maskavā. Es par vēsturi pārāk daudz neinteresējos. Tāpēc tagad man interesanti uzzināt par to laiku vairāk. Ciniķi, man liekas, ir ļoti ietilpīgs nosaukums. Intelektuāls cinisms – interesanta parādība. Jābūt ārkārtīgi erudītam, lai būtu izcils ciniķis, nevis amatieris. Marienhofa literatūra pati par sevi ir tik brīnišķīga, tēlaina, kaut ko [uz skatuves] pasakot, tas ir daudz rosinošāk, nekā parādot. Kā romāns dzejā.

Ja es tev prasītu divas nozīmīgākās lomas… Nevis labākās, slavenākās, bet tieši nozīmīgākās tev pašam?
(Zibenīgi.) Izrāde Tālāk un Mēnesis uz laukiem. Tieši šādā komplektā. Laiks pirms desmit gadiem, kad nobriedu kā vīrietis. Beidzu dauzīties. Man bija jau 30 gadu. Šīs divas izrādes palīdzēja tikt skaidrībā ar sevi.

Mākslas neizmērojamam spēkam īsti neticu, bet pie labas sakritības ar dzīves situāciju tā var dot impulsu. Zinu, ka pēc izrādes Mēnesis uz laukiem viena skatītāja aizgāja uz mājām, bija nopietna saruna ar dzīvesbiedru, un viņi izšķīrās.

Cik daudz laika tev paliek vienkārši dzīvei, piemēram, bērniem uzsildīt picu vai tamlīdzīgi?
Sezonas laikā ir grūtāk, nāku vakaros mājās, un viņi jau guļ. Bet izmantoju brīvos sestdienu, svētdienu rītus. Visvairāk man patīk ar viņiem staigāt pa muzejiem. Viņi vēl īsti nav «iebraukuši» glezniecībā, bet daudzi muzeji ļoti patīk.

Tagad ar režisori Annu Viduleju sāksim filmēt Anšlava Eglīša Homo Novus, tur runa par glezniecību. Skatos citām acīm uz Tīdemaņa, Pauļuka gleznām.

Vedu bērnus uz ēģiptiešu izstādi Rīgas Biržā – redz mumificētu zivi, kaķīti un ir laimīgi. Rīga piedāvā brīnišķīgas iespējas. Man patīk bērnu uzmanību pievērst arī Rīgas arhitektūrai. No vienas puses, skumji, ka daudzas mājas ir pelēkā mašīnu putekļu krāsā. Bet tās, kuras atjaunotas! Pēkšņi Brīvības ielā 101 parādījies jūgendstila brīnums.

Man patīk arī pusdienot kopā ar ģimeni. Kad cēlām lauku māju Jaunpilī, domāju – uztaisīšu virtuvi, tad gan gatavošu! Bet kaut kā nav sanācis.

Plānu un sapņu pilna dzīve. Nonogursti?
Ziemā filmējos Krievijā. Nofilmējies, tevi uzreiz ved uz lidostu. Atlido uz Latviju – brauc uz otru filmēšanas laukumu. Vakarā – uz izrādi. Tādas dienas beigās jūtos noguris. Bet tad domāju – es taču studiju gados par to sapņoju! Laime tā ir!

CV

Dzimis 1974. gada 26. novembrī 
1997. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermeistarības kursu
1997. gadā sācis strādāt Alvja Hermaņa jaunizveidotajā Jaunajā Rīgas teātrī
2005. gadā ieguvis Spēlmaņu nakts balvu kā gada aktieris par lomām izrādēs Latviešu stāsti, Mēnesis uz laukiem, Līze Luīze
2011. gadā ieguvis Spēlmaņu nakts balvu par titullomu izrādē Otello
Iejuties lomās 17 filmās
Par lomu filmā Kāzas 2000. gadā saņēmis Lielo Kristapu kā gada labākais aktieris, bet 2012. gadā – kā gada labākais aktieris par lomu filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās
Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni
Precējies ar operdziedātāju Kristīni Zadovsku, divu bērnu tēvs

Ir iesaka

Posted on marts 15, 2017 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


16.-26. marts. KONCERTS. LINDA LEEN. DIGITAL CHURCH DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS.Dziedātājas trešā albuma koncerttūre – divi koncerti Palladium (16. un 17. marts), tad koncertzālē Cēsis (19. marts) un nolēgums Lielajā dzintarā (26. marts). «Uzstāšanās dzīvajā vienmēr ir bijusi saldākā kārta no mūziķa darba,» tā Linda Leen. Biļetes cena 20-40 €. Bilesuserviss.lv

17. marts. KONCERTS. KLASIKAS VIRSOTNES. PROKOFJEVA ROMEO UN DŽULJETA LIELAJĀ ĢILDĒ. Nacionālais simfoniskais orķestris Normunda Šnē vadībā atskaņos Sergeja Prokofjeva skaņdarbus – svītu no baleta Romeo un Džuljeta un Pirmo vijolkoncertu. Solo Elīna Bukša. Skanēs arī Pētera Vaska Sastrēgumstundu un Sebastians Fagerlunda Stonework. Biļetes cena 15-25 €. Bilesuparadize.lv

No 18. marta. IZSTĀDE. RIŅĶA KVADRATŪRA NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ. Grafiķa Guntara Sietiņa personālizstādē eksponēti vairāk nekā 20 darbu, 12 radīti tieši šim projektam. Vizuālie elementi, ko mākslinieks ietver kompozīcijās, – aplis (lode), kvadrāts, apdedzis koks, burti, cipari, simboli – ir viela pārdomām par laiku un telpu. Lnmm.lv

18. marts. KONCERTS. TOMS ODELS KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Britu mūziķis Rīgā ieradīsies turnejas Wrong Crowd Tour ietvaros. Odela balādēs centrālā loma ir atvēlēta klavieru un viņa balss saspēlei. Britu dziesminieks un pianists ir uzstājies arī Positivus, pulcējot vienu no lielākajiem apmeklētāju pūļiem. Biļetes cena 39 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

Posted on marts 15, 2017 by - Kino

 


oooo Viesuļvētra. Vēja Odiseja / Ouragan, l’odyssée d’un vent. Franču dokumentālais pētījums par viesuļvētras rašanos un postošo ceļu ir spēcīgs stāsts, kas spēj noturēt piekaltu pie ekrāna. Filmā ir gan no kosmosa iemūžināti ciklona attēli, gan vētras skarto cilvēku stāsti, un, lai arī dažbrīd didaktiska, tā ir poētiska un dziļi aizkustinoša. Ja spējat izturēt slodzi acīm, noteikti jāskatās 3D.  No 17. marta.

ooo Skaistule un briesmonis / Beauty and the Beast. Disneja studija atgriežas pie populārās pasakas ekranizējuma, tikai šoreiz ar spēlfilmu, nevis ar animāciju kā 1991. gadā. Filma ir pārmērību pilna – režisora Bila Kondona interpretācijā ikviena sižeta virāža tiek izspēlēta ar manierīgu eksaltāciju. Labākajā gadījumā tas atgādina Holivudas Zelta laikmeta lielbudžeta mūziklus, sliktākajā – aritmisku izrādi. Taču Emmas Vatsones (Bella) un Kevina Klaina (tēvs) saspēlē ir jaušama cilvēciska saikne, kas šo sociālajām alegorijām pilno stāstu padara satveramāku. No 17. marta.

Kinofestivāls Spektrs. Kinoblogeru rīkotais minikinofestivāls šopavasar aizrauj ar īpaši intriģējošu programmu. Nedrīkst palaist garām aizvadītā gada animācijas sensāciju – Šveices un Francijas kopražojumā tapušo emocionālo stāstu Mana dzīve kā Cukīni. Jāredz arī filmas Iesācēji režisora Maika Milsa (Mike Mills) jaunāko darbu 20. gadsimta sievietes – gudru un valdzinošu vēstījumu par trīs paaudžu sievietēm. Skarbākai noskaņai jāskatās jaunās franču režisores Jūlijas Dikurno provokatīvā kanibālisma drāma Miesa (Raw). Kino Citadele no 20. līdz 26. martam.

Jaunākās grāmatas

Posted on marts 15, 2017 by - Grāmatas

NULL


ROMĀNS. ANDRIS KOLBERGS. BISE UN KAPAKMENS. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. Populārajam latviešu detektīvrakstniekam ir arī citas aizraušanās. Viena ir medības. Bise ir medību piederums, bet – kāds sakars bisei un medībām ar kapakmeni? Par to stāstīts viņa jaunākajā grāmatā. Apgāda cena 5,50 €.

ROMĀNS. ROBERTS ZĒTĀLERS. VISS MŪŽS. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Austriešu rakstnieka romāns ir apcerīgs stāsts par vientuļa vīra dzīvi kalnu ciematā. Viņš dzīvo ar pārliecību, ka cilvēks ir tikai niecība pret dabas un likteņa varenību. Taču arī šajā dzīvē lēnām ieplūst modernais laiks. Pieejama arī e-grāmata. Apgāda cena 11,98 €.

BĒRNIEM. ĶĒSTUTIS KASPARAVIČS. PAR ŠO UN TO. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS. Lietuviešu rakstnieka grāmatu veido vairāki īsstāsti, kuros valda humors un aizraujošs sižets. Piemēram, stāsts par marsiešiem, kas apvainojas uz Zemes ļaudīm, vai lidojošu grāmatu kāsi, kas pazaudē burtus. Stāstus papildina autora zīmējumi. Apgāda cena 6,50 €.

Sapnis par Pribaltiku

Posted on marts 15, 2017 by - Grāmata

NULL

Andras Manfeldes romāns Virsnieku sievas – spēcīgs atskats uz 70. gadiem

Turot rokās jaunāko 20. gs. vēsturisko romānu sērijas darbu – Andras Manfeldes Virsnieku sievas -, vispirms izlasīju grāmatas vēstures konsultanta Venta Zvaigznes rakstīto. To, ka dzīvi mānīgi viegli pavairot ar melnbaltām klišejām, bet šis neesot tas gadījums. Cilvēki un notikumi pagājušā gadsimta 70. gados Liepājas Karostā «apaudzēti ar siltu, sajūtās un nozīmēs elpojošu cilvēcisku būtību».

Romāna nosaukumam gan joprojām ir, gan vairs nav klišejiskas nozīmes – atkarīgs no lasītāja erudīcijas. Jo tas jaunāks un vēsturē mazāk iesvaidīts, jo neitrālāks un bezkaislīgāks tam šķitīs jēdziens «virsnieku sievas», ko vienā mierā ierindos līdzās, piemēram, «franču leitnanta draudzenei».

Savukārt sociālajā atmiņā, nu jau pieklusināti, tomēr vēl dzīvi nacistu propagandas ietekmē (bet ne tikai) radušies nostāsti par sarkano armijnieku madāmām, kas pirmajā PSRS okupācijas gadā Latvijā naktskreklos gājušas uz operu, jo domājušas tos izejamās drānas esam.

Līdz pat PSRS armijas aiziešanai 1994. gadā «padomju virsnieku sievas» bija ietilpīgs simbols, kurš iemiesoja netaisnīgu privilēģiju kopumu attiecībā pret pamatiedzīvotājiem un pārsvarā sliktu gaumi sadzīvē, apģērbā un tālaika latviešu izpratnē kaismīgi pārstāvēja krievu impērisko domāšanu, ko nekavējās paust visdažādākajās situācijās gan veikalos, gan augstskolu auditorijās. Tāpēc Andras Manfeldes izvēle stāstīt par Latvijas un latviešu nācijas vēsturi no PSRS okupācijas armijas vides skatpunkta sākotnēji šķita ne visai atbilstoša grāmatu sērijas iecerei. Pēc izlasīšanas nācās atzīt, ka darbs ir negaidīti spēcīgs un tomēr ierakstās vēstures ainā. Turklāt atklāj latviešu literatūrā reti apskatītos Kurzemes piekrastes sieviešu sakarus ar tur izmitinātajiem PSRS armijniekiem.

Romānā atainotajā laikaposmā Padomju Savienībā bija sācies Brežņeva stagnācijas laiks, un sabiedrība pēc staļinisma terora un Hruščova atkušņa gadu svārstībām beidzot varēja justies mierīgāk. Tās lielākā daļa saauga ar sistēmu vai sadzīvoja ar to, saprotot, ka mainīt neko nevar, neraugoties uz dažu dumpinieku, arī romānā minētā kapteiņa Sabļina izrādīto pretestību.

Darbības vieta ir Liepājas Karosta, 19. un 20. gs. mijā būvēta militāra pilsētiņa, arī 70. gados slēgta teritorija, kurā līdzās cara laika varenajiem mērogiem un greznībai plānveidīgi iemitinās pelēkbaltās standartizētās daudzstāvenes. Tur dzīvo militāristi, kas atsūtīti sargāt PSRS rietumu robežu un veido visai raibu sabiedrību, kuru kopā satur reglaments, vīriešiem tik svarīgā hierarhija un pēctecīgums. Taču tēvu un dēlu paaudzes jau šķir karošanas pieredzes trūkums, arī ticība skaļi sludinātiem ideāliem ir zudusi, jo izkropļota pašā sākotnē un katrs savā dzīvē izjūt tās sekas. Autores skatījums uz 70. gadu padomju cilvēku ir ārkārtīgi precīzs. Romānā aprakstītā materialitāte atspoguļo homo sovieticus domāšanu, rīcību un tās sekas – ne velti nomācoši liela ļaužu daļa mitinās komunālos dzīvokļos, un dzīvoklītis silikātķieģeļu mājā vairumam ir grūti iegūstams sapnis.

Tēlainā, pat dzejiskā valodā notverts laikmeta gars un noskaņa. Vārdos izteikta noplukusi pelēcība, netīrība, nabadzība, ierobežotība un bezcerība, kādu izjūt ne tikai dzīves piesmietā pacietīgā Ilga, kuras meita Nora siltuma, mīļuma un tēva meklējumos atkārto mātes dzīves pieredzi, bet arī romāna galvenā varone Valērija un jo īpaši viņas vīrs Arsēnijs. Manfelde virtuozi rāda, kā totalitārās varas sistēma, kuru 70. gados apzinātāk vai slēptāk neieredzēja ne latvieši, ne krievi un tiem pielīdzinātie, drupināja un grauza cilvēku saindētā šķietamas bezgalības atmosfērā.

Tomēr vēl dziļāku nomāktību padomiskotajās ģimenēs radīja patiesas tuvības, pēc kuras alka ikviens, trūkums. Šo ciešo saistību, saplūsmi un tās sniegto brīvību, sevis pilnestības apziņu ārpus ierastās vides romānā meklē gan Karostas iemītnieki, gan pilsētas latvietes, kurām trūkst pašu puišu uzmanības. Armijnieku acīs viņām – Pribaltikas iedzīvotājām – ir lielāka vērtība ne tikai kā iekārojamām svešiniecēm, bet dažkārt aprēķināta konkrētā izdevīgumā: iespējā palikt uz dzīvi Latvijā. 

Ķermeniskās un dvēseliskās tuvības apraksti, kuros, par laimi, nav patosa un pārspīlējumu, ir Manfeldes romāna zelts. Daļai lasītāju šis darbs tālab būs mīlestības romāns, laikmeta fonam un traģikai piešķirot mazāku nozīmi.

Plašā tēlu galerija darba kompozīcijas un precīzās struktūras dēļ ne mirkli nerada neaptveramības sajūtu, katrs no tiem ir vairāk vai mazāk pilnīgs, pabeigts. 

Šķiet, labas izredzes arī darba tulkojuma izplatībai krievu valodā. Kamēr vēl dzīvi tie, kas aizbrauca uz neatgriešanos, un viņu bērnubērni. Cilvēciski saprotamais, bet latviešiem iznīcinošais sapnis par rietumniecisko Pribaltiku tagad izstāstīts Andras Manfeldes vārdiem.

Andra Manfelde. Virsnieku sievas. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 7,85 €.

Divreiz vienā upē neiekāpt

Posted on marts 15, 2017 by - Recenzija

Kulta filmas Vilcienvakte turpinājumam trūkst azarta

Par divdesmit gadiem vecāks un noguris – tāds ir Jūena Makgregora spēlētais Marks Rentons Vilcienvaktes turpinājumā. Sliktas ziņas – tas diemžēl attiecināms arī uz pašu Denija Boila režisēto filmu. Brīdī, kad Makgregora atveidotais varonis – bijušais heroīna atkarībnieks – plašu atskaņotājā sāk spēlēt Igija Popa 1977. gada hitu un iepriekšējās filmas ikonisko skaņdarbu Lust for Life, kļūst gandrīz vai skumji. Vilcienvaktē 2 šādu enerģiju nesameklēt pat ar uguni. 

Lai arī britu komerckino veiksminiekam Boilam un filmas producentiem izdevies gandrīz neiespējamais – atkalapvienot visu 1996. gada filmas aktieru komandu -, turpinājums nebeidzamā citātu popūrijā vairāk «skrubinās» ap oriģināldarbu, mazāk uzmanības pievēršot akutālajam saturam. Filma gan, starp citu, ir attāli balstīta Ērvina Velša romānā Porno – 1993. gadā izdotās Vilcienvaktes turpinājumā.

Apmaldījies

Vilcienvakte 2 sākas, gurdeni atrādot galvenos varoņus – katru visnotaļ neglaimojošā situācijā, lielākoties tajā pašā Edinburgas andergraundā, kur viņus varēja sastapt pirms 20 gadiem. Tagad, atgriezies no prombūtnes, tos no jauna satiek Makgregora spēlētais Rentons. Priecīga atkalredzēšanās pārvēršas te grafiski anatomiskā atdzīvināšanas pasākumā, te sakāpinātā kautiņā, kur švirkst pudeļu un alus kausu lauskas. 

Filma ir vietumis neona izgaismots kriminālkomēdijas un sociālās drāmas mistrojums, kas tā arī nespēj noorientēties par labu konkrētam idejiskajam virzienam. No vienas puses, Boils cenšas stāstu veidot tā, lai tas it kā būtu uztverams, arī neiedziļinoties oriģinālā, taču no otras – režijas roka nemitīgi «paslīd», iesviežot stāstā pa atsaucei no pirmās filmas. Tiek inscenēts slavenais Rentona skrējiens, tuvplāns ar pustrakajiem smiekliem un caururbjošu vēršanos skatītāja acīs un vēl daudz kas cits, gluži kā velkot ar pirkstu līdzi pirmās Vilcienvaktes scenārijam. Traucējošākais – tas bieži notiek bez jebkādas stāstnieciskās nepieciešamības.

Viss pateikts

Filmas izskaņā piemeklē sajūta, kas kā ļauna priekšnojauta aizēnoja Vilcienvaktes turpinājumu jau kopš tā oficiālās izziņošanas 2015. gadā – filmai īsti vairs nav, ko teikt; pirms 20 gadiem viss tika pateikts. Jo filmas priekštece bija ne tikai vēstījums par pieciem Edinburgas narkomāniem un huligāniem. Tā bija sensacionālā Ērvina Velša romāna ekranizācija, kas nemoralizējot spēja atainot to sabiedrības daļu, ko visi grib izlikties neredzam. Tā bija arī spēcīga diagnoze patērētājsabiedrības morālajai krīzei un jauna režisora spēju apliecinājums. Līdz ar to «atkalredzēšanās» ar varoņiem un filmas intrigas turpinājums ir vārgi attaisnojumi pašnāvnieciskajai jauna kino idejai. Ir grūti noticēt, ka Boils jelkad ir uzskatījis, ka šī filma spētu kaut mazliet sasniegt to oriģinalitātes līmeni, kāds piemita iepriekšējai.

Ja Vilcienvaktes otrais «cēliens» atstāj kādu pēcgaršu, tad tā ir mazliet drūmā atziņa par neīstenotiem sapņiem un dzīvēm, kuru gaitu nepielūdzami ir diktējusi apkārtējā vide. Jo šis vairs nav stāsts par divdesmitgadniekiem, kuriem ir iespēja «izvēlēties dzīvi», kā skandēja Makgregora Rentons deviņdesmitajos. Šis ir stāsts par to, ka dzīvi nemaz tā nevar «izvēlēties» un filmas varoņu gadījumā tā šos vēlākos gadus ir dzīvota kā skumjš kompromiss.

ooo

Vilcienvakte 2 / T2 Trainspotting. Režisors Denijs Boils. Kino no 17. marta.

Remdenā tumsa

Posted on marts 15, 2017 by - Recenzija

Izrāde Tuvā pilsēta – neatminēta mīkla par sievietes seksualitāti

Jaunais pazīstamā Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova iestudējums Nacionālajā teātrī – lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča luga Tuvā pilsēta – jau apaudzis ar skandāla garoziņu. Skatītāji iet ārā, durvis cirzdami. Citiem savukārt ārkārtīgi patīk. Skatoties izrādi, šīs kaislības pat pārsteidz, jo mākslinieciski iestudējums drīzāk garlaiko – tajā ir daudz paša režisora štampu, arī izvēlētā estētika nav neko svaiga (tāds bija Eiropas teātris 20. un 21. gs. mijā). Par ko tad uztraukums? Acīmredzot izrāde kairina Nacionālā teātra skatītājus ar kailumu, seksualitāti, sarunvalodas rupjību. Lai gan – tās tēma būtu pelnījusi diskusiju, ja vien izrāde būtu pacentusies to risināt.

Sāls slēpjas faktā, ka luga ir izteikti antifeministiska. Daudzbērnu māte Annika, kuras vīrs Ivo katru nedēļas nogali ar draugiem peld uz kaimiņu pilsētu, sadūšojas ceļojumam un atklāj, ka tuvā pilsēta ir vieta, kur izdzīvot fantāzijas. Viņas gadījumā tās ir seksuālas, kas mājās palikušo vīru traumē, bet Annikai kļūst par dzīves jēgu, novedot pie dramatiskām sekām. Paralēlā izrādes darbības līnija saistīta ar citu pāri – apzīmētiem vienkārši kā Bils (maniaks) un Sireneta (upuris), un, savelkot abas līnijas kopā, Tuvās pilsētas stāsts ir vienkāršs: sievietes seksualitāte (un viss, kas no šīs emancipācijas izriet) ir šausmīga lieta. Perversija, slimība, mānija, kas apdraud vīriešus un sabiedrību un ar ko var cīnīties tikai ekstrēmos veidos: iznīcinot fiziski vai vismaz simboliski. Ne velti nabaga Bils no sadistiskajiem aktiem, šķiet, negūst nekādu baudu, drīzāk mokās pats, savukārt Ivo šauj uz tumsu, bet nošauj sievieti. Sieviete Tuvajā pilsētā ir tumsa, dibens, nepiepildāmas un līdz ar to apdraudošas dzīles. To luga nebeidz apliecināt monologos un dialogos, kā arī dramaturga manifestā jeb uzrunā, kas drukāta izrādes programmiņā un pauž: fantāzija – tas ir slikti. Lai gan stāsts varbūt nemaz nav tik vienkāršs.

Lietuviešu dramaturgu Ivaškeviču Latvijā pazīst: Pēteris Krilovs savulaik iestudējis viņa Kaimiņu, Dailes teātrī – režisors Oskars Koršunovs Izraidītos, daļa skatītāju atcerēsies Rīgā viesizrādīto Madagaskaru Rima Tumina režijā. Shēma Ivaškeviča lugās ir vienāda: jutīgu tematu (sabiedrības vērtības, stereotipi, vēsture, sapņi) autors izspīlē līdz absurdam, rādot, kā vienas un tās pašas frāzes var skanēt liriski, patētiski, pašironiski, ciniski… Ka viennozīmības nav. Ir atšķirīgu intonāciju koris.

Tāpēc iespējams, ka Ivaškevičs cīnās ar sievietēm pilnā nopietnībā, bet tikpat labi var arī būt, ka provocē. Teksta frāžainums (zinot, kā par sievietes vietu sabiedrībā runā globālajā pasaulē, iedvesmas un citātu avoti nosakāmi vai ik teikumam) ir konstrukcija, kas ļauj sociālās realitātes atpazīt un ar tām diskutēt. Tikai tas prasa aktīvu režisora pozīciju, bet Serebreņņikovs dramaturga postmodernajam tekstam pieiet tā, it kā Tuvā pilsēta būtu klasiskas dramaturģijas paraugs, bet režisora uzdevums būtu bez jebkādas refleksijas lugu pārraidīt skatītājam. Protams, var gadīties, ka Serebreņņikova skatījums uz sievieti ir mizantropisks. (Lai gan tad, pieļauju, izrāde raisītu spēcīgākas emocijas.) Bet kopumā izskatās, ka vienkārši pietrūcis laika vai vēlmes radīt savu versiju par sarežģītu tēmu.

Tāpēc Tuvā pilsēta nav provokācija vai skarbs skatījums uz šodienas reālijām, bet vienkārši profesionāla, šķiet, bez īpašas iedvesmas veidota izrāde. Ir konceptuāla, bet diemžēl slikti funkcionējoša Serebreņņikova scenogrāfija (izrādi pilnībā var redzēt tikai rindu vidū sēdošie skatītāji). Fantastiski spēlē Maija Doveika, kuras Annikas pārvērtībās  raugoties, grūti saskatīt aspektus, kāpēc varones izraušanās no viņu garīgi un fiziski iznīcinošās ģimenes dzīves būtu kas slikts. Larsu, mauku (tā tēls tiek nemitīgi saukts izrādē) asprātīgi atveido Arturs Krūzkops. Viņa un Doveikas saspēle ir labākais, kas Tuvajā pilsētā atrodams – komiski līdz asarām un vienlaikus cilvēciski smalki. 

Taču izrādē ir arī daudz lieka un neobligāta. Ja Gundars Grasbergs (Ivo), Marija Bērziņa (Brigita), Dita Lūriņa (Sireneta) vai Kaspars Zvīgulis, kas pēc pārtraukuma atgriežas teātrī kā maniaks Bils, lielās lomās atstāj iespaidu, ka tikpat labi uz skatuves varētu arī neatrasties, kaut kas iestudējumā fundamentāli nav izdarīts. Nedomāju, ka tā ir aktieru vaina. Daļa savus tēlus patstāvīgi psiholoģizējuši (piemēram, Bērziņa) vai pašironiskā atsvešinājumā novingro – Kārlis Reijers Annikas dēlēna lomā monotoni īd apnicīgus maza bērna jautājumus, Jānis Āmanis un Romāns Bargais savās bezvārda lomiņās paspēj izģērbties un apģērbties reizes desmit. Viņiem jāspēlē ķermeņi starp citiem ķermeņiem, un viņi to dara labi. Bet Grasbergam, Lūriņai un Zvīgulim, šķiet, vajadzētu izdarīt vairāk. Luga pieļauj pilnīgi pretējas interpretācijas, piemēram, par Annikas un Ivo attiecībām vai ironiski paradoksālajām varas spēlēm starp Bilu un Sirenetu, un šeit uzskatāmi redzams, ka režisoram trūcis konsekventas attieksmes. Žēl garām palaistās iespējas.

ooo

Tuvā pilsēta. Nākamās izrādes 21. martā un 6. aprīlī. 3-20 eiro.

Bez tiesībām pagurt

Posted on marts 15, 2017 by - Intervija

Lielās mūzikas balvas ieguvēja vijolniece Eva Bindere (42) priecājas par katru koncertu blīvajā darba grafikā. Tas viņai dod ne tikai profesionālu gandarījumu, bet arī iespēju atbalstīt dēlu

Tā bija sīka laika strēle, ko Lielās mūzikas balvas pasniegšanas dienā, 7. martā, vijolniece Eva Bindere atļāvās izraut blīvajā darbu un pienākumu grafikā, lai nosvinētu. Trausla un skaista, pēc pašas mazliet kritiski aizkulisēs sacītā, saposusies Oņegina laika sieviešu veidolā, viņa kāpa uz operas skatuves, lai saņemtu balvu kā 2016. gada labākā mūziķe. 

Viena no pasaulē zināmākajiem latviešu izpildītājmāksliniekiem klasiskajā mūzikā – tā droši var teikt par Evu Binderi. Jau vairākus gadus viņa ir koncertmeistara vietniece Oksfordas Filharmoniskajā orķestrī. Pasniedz Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vairāk nekā 15 gadus bijusi Gidona Krēmera izveidotā kamerorķestra Kremerata Baltica pirmā vijole. Pierādījusi sevi kā izcila soliste, atskaņojot pasaules dižgaru mūziku. 

Neilgi pirms Lielās mūzikas balvas ceremonijas interneta vidē vijolnieces vārds izskanēja kādā dramatiskā, ar profesiju un talantu nesaistītā kontekstā. Eva bija uzaicināta uz radioraidījumu krievvalodīgajai auditorijai Zaļā lampa, kas vēsta par atbalsta projektiem slimiem cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Raidījumā ierasti runā sabiedrībā pazīstami cilvēki, aicinot sabiedrību palīdzēt tiem, kam klājas grūti. Evas gadījumā saruna skāra arī viņas pašas dēlu, deviņus gadus veco Valteru, kurš sirgst ar ārkārtīgi retu slimību. Vecākiem tas nozīmē milzīgas rūpes, arī lielus tēriņus. Skype intervijā dažas dienas pirms Lielās mūzikas balvas pasniegšanas māksliniece stāsta, kā savieno rūpes par dēlu ar intensīvo radošo dzīvi, kā arī atklāj, kāpēc nav gribējusi, lai pašas stāsts Latvijā izskan tālāk par specifisko labdarības radioraidījumu.

Lielās mūzikas balvas kontekstā gribu vaicāt, ko jums devušas saknes klasiskajā mūzikā? Jau trešajā paaudzē dzimtā esat mūziķi.
Šīs saknes devušas daudz ne tikai mūzikā – tas būtu ļoti šauri teikts. Diemžēl nepiedzīvoju savu vectētiņu [komponistu] Jēkabu Graubiņu. Viņš jau bija miris, kad piedzimu es. Graubiņš bija 25 gadus vecāks par manu vecmammu. Taču gaisotne, kas bērnībā mājās valdīja, bija līdzīga tai, kādu pirmskara laikā iedomājos daudzās latviešu ģimenēs, mākslinieku dzimtās. Mums bija ļoti daudz grāmatu, koncertierakstu. Divi koncertflīģeļi. Vakaros mājās visi atradās kaut kur [pa stūriem] ar grāmatu rokās. 

Jēkabam Graubiņam bija raksturīgi veikt piezīmes grāmatās, nozīmīgo pasvītrot. Joprojām tās atrodu, piemēram, Aksela Muntes Stāstā par Sanmikelu. 

Audzināšana ģimenē bija ārkārtīgi stingra. Man stāstīts – kad vectētiņš vēl bija dzīvs, bērni tēvu uzrunājuši ar «jūs». Arī es mammas māsu vijolnieci Ievu Graubiņu, kura dzīvo Barselonā, joprojām uzrunāju ar «jūs». Bērnībā jebkāda cita veida mūzika, [izņemot klasisko], tika noliegta. Komponists Graubiņš esot uzskatījis, ka šlāgeris sabojājis latviešu tautas muzikālo gaumi. Vienīgā, kas tika atzīta par vērtīgu, attīstošu, bija klasiskā mūzika. Ar to tiku «barota» no ļoti agra vecuma. Biju bērns, kurš, Jāņos aizbraucot ciemos pie draudzenes, nezināja nevienu meldiņu. Ne Raimonda Paula, ne Rozenštrauha! Šobrīd mana attieksme ir mainījusies – esmu daudz pielaidīgāka. Tomēr sārņu šlāgera kultūrā ir bezgala daudz. Tāpat kā, ja salīdzinām kriminālromānus un klasisko literatūru. Tas gan nenozīmē, ka kriminālromānus nelasu.

Graubiņu ģimenē visiem bijušas milzīgas darbaspējas. Es biju tas cilvēks, kam tādu darbaspēju nebija. Mamma [izcilā pianiste un kādreizējā Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore Ilze Graubiņa] pat negribēja mani sūtīt mācīties vijoļspēli uz Maskavu [pie izcilākajiem reģiona pedagogiem, kādi pieejami], – būtu varēts paspēt vēl 90. gadu sākumā. Viņa uzskatīja, ka man trūkst darbaspēju, lai būtu profesionāla mūziķe. 

Jūs pati to vēlējāties?
Man bija absolūti skaidrs, ko nozīmē mūziķa profesija – diendienā milzīgu atteikšanos no visa. Vingrināšanos, jušanos vainīgai, ja neesmu pietiekami vingrinājusies. Vainīgai par katru brīvo brīdi. Šāds uzstādījums manu dzīvi darījis sarežģītu. Ar savu šābrīža personību tam nekādi negribu piekrist, bez vijoļspēles mani interesē vēl daudz citu lietu. 

Kāda ir trauslā robeža starp lielo mīlestību pret instrumentu un naidu?
Bez prāta un vēlmju disciplīnas šajā profesijā atrasties nevar. Kas veido dotību kopumu – nepieciešamo minimumu, lai vispār startētu klasiskajā mūzikā? Iedzimta muzikalitāte, ritma izjūta, skaņas un toņa izjūta, toņa tīrība, intonācija. Arī bagāta fantāzija. Tā nerodas pati no sevis, bet līdz ar izlasīto grāmatu daudzumu. Un milzīga pašdisciplīna, spēcīgs raksturs. Ja to neapzinās, sākas ciešanas. 

Instrumenta spēle ir ne tikai smags garīgais darbs, bet arī ļoti smags darbs ķermenim. Reizēm domāju – ko es būtu darījusi, ja nespēlētu vijoli? Ar lielu izbrīnu bērnībā skatījos uz klasesbiedriem Dārziņskolā, kuri iestājās, tad atkal izstājās no skolas. Kā bērns nevarēju to saprast. Pati apzināti vienmēr tiku virzīta uz to, ka neko citu, izņemot vijoļspēli, nevarēšu dzīvē darīt. Varētu teikt, ka nemaz nebija izvēles iespējas.

Vai jūsu mammai profesorei Graubiņai nebija žēl savu bērnu «atdot» vijoļspēlei, labi zinot, ko mūziķa dzīve prasa?
Viņa šajā jautājumā bija absolūti nepielūdzama. Zināja – ja mācies spēlēt, tad pa īstam! Uzskatu, ka skolas gados pietiekami nevingrinājos. Vairāk lasīju grāmatas. Es būtu varējusi sasniegt vairāk, spēlēt labāk. Kā redzu apkārt, līdzīgi kā mūsu ģimenē, visi mūziķi strādā ārkārtīgi daudz. Īpaši šobrīd, kad pasaulē ir ļoti labi mācītu instrumentālistu pārprodukcija. Dabūt labu darbu mūziķim ir daudz grūtāk nekā vēl pirms 20 gadiem. 

Cik daudz jūs katru dienu vingrināties?
Ļoti dažādi. Ja ir svarīgs koncerts, jauna programma, četras stundas dienā jāatrod. Šobrīd mācos jaunu klavieru trio programmu. Strādāju pie stājas problēmām. Šodien esmu spēlējusi jau stundas trīs. Gribu spēlēt vēl stundu. Vakarā man ir mēģinājums Londonā ar simfonisko orķestri, nākamajā dienā – koncerts Oksfordā. 

Pieminējāt stājas problēmas. Pirms pāris nedēļām Latvijā plašu rezonansi guva stāsts par jūsu dēlu, kura aprūpē daudz ieguldāt – gan fiziski, gan morāli. Tas – līdztekus intensīvajam darbam mūzikā.
Biju lielā šokā par to, ka stāsts tika izpausts interneta vidē. Tiešām nezinu, vai būtu piekritusi runāt radioraidījumā, ja zinātu, ka tas iegūs daudz plašāku rezonansi. Tas tomēr ir ļoti personīgi. Interneta vide mēdz būt ļoti nežēlīga. Baidījos, negribēju. Nākamajā dienā pēc raidījuma ieraudzīju atstāstu interneta portālā Delfi.ru, pēc tam portāla latviešu versijā. Centos, bet man neizdevās notiekošo bloķēt. Pirmkārt, negribēju, lai tikai tāpēc, ka esmu pazīstama persona, stāsts par manu dēlu tiek sadzirdēts sabiedrībā. Latvijā ir tik daudz bērnu ar īpašām vajadzībām, kuriem nepieciešama palīdzība! Taču, [ejot uz radioraidījumu], gribēju, lai tēmu sadzird, sabiedrība kļūst iecietīgāka. Mūsu postpadomju vidē vēl tāls ceļš ejams, lai pieņemtu citādo. Mēs runājam par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – dzīviem cilvēkiem, kurus mīl viņu ģimenes. Ļoti gribētos, lai ļaunums un neiecietība ir kaut kas tāds, kas nav pieļaujams.

Vakar feisbukā sarakstījos ar kāda puisīša mammu, kura bija ārkārtīgi priecīga, jo Vācijas eBay viņai bija izdevies par labu cenu, 400 eiro, nopirkt lietotu speciālo autosēdeklīti. No parastā sēdeklīša krīt ārā. Vaicāju – cik tad maksā jauns speciālais sēdeklītis? 3000 eiro. Tas ir tikai viens piemērs… Ārkārtīgi dārgi maksā jebkas, kas domāts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Jūsu dēlam, lai izkļūtu no mājas ratiņkrēslā, nepieciešams speciālais pacēlājs?
Tā ir taisnība – vajadzīgs krēsliņš, kas brauc pa kāpņu margu. Neviena auklīte vairs nevar puiku nonest pa mājas kāpnēm un uznest atpakaļ, viņš sver 30 kilogramus. Ziedot.lv pamudināta, nesen sazvanīju Rīgas domes Labklājības departamentu, lai stātos rindā [uz līdzfinansējuma piešķiršanu]. Izrādījās, ka rindā jāgaida trīs gadi. 

Ar dēlu trīs gadus gaidīt nevaram. Es domāju – kāpēc agrāk nezinājām, ka ir šāds līdzfinansējums? Kaut kas institūciju komunikācijā ar cilvēkiem ir greizi. Ļoti daudzas ģimenes, kurām ir bērns ar īpašām vajadzībām, par to runā – informācija no iestādēm jāvelk ārā kā ar stangām. Protams, ir arī ļoti labi sociālie dienesti. Arī mūsu ģimenei, es uzskatu. Taču rindā uz līdzfinansējumu pacēlājam varējām būt jau senāk.

Trīsarpus gadus vairs dēlu pati uz rokām nenēsāju. Diska trūces dēļ to nevaru un nedrīkstu darīt. Piemēram, ja mainu pamperu, veļu viņu no vieniem sāniem uz otriem, piepacelt nedrīkstu. Diska trūce ir ietekmējusi roku veiklību. Sīkā motorika, ko vijolnieki savā darbā pielieto, ir ārkārtīgi smalka, it īpaši kreisajā rokā. Lai nopelnītu naudu dēla rehabilitācijai un terapijai, man visu laiku jāturpina strādāt vēl vairāk. Apburtais loks. Dēla tētis ir līdzīgā situācijā. Nevaram atļauties nestrādāt. Ja gribam iziet no mājas, vajadzīga [speciāli mācīta] auklīte. 

Kāda ir jūsu dēla diagnoze?
Valters piedzima pilnīgi vesels bērniņš. Jau bija sācis staigāt. Tad sākās slimība, nekrotizējoša smadzeņu encefalopātija. Tā saistīta ar vīrusa pārslimošanu un rada centrālās nervu sistēmas bojājumus. Ārkārtīgi sarežģīti diagnosticējama. Atklāta tikai 1995. gadā. Aizvien nepieciešami nopietni klīniskie pētījumi par to. Slimība vairāk sastopama Āzijas reģionā, bet plešas plašumā. Kad 2008. gadā tā skāra mūs, šādu gadījumu pasaulē bija ļoti maz. Ārēji tā līdzinās cerebrālajai triekai. Valtera gadījumā, paldies Dievam, ir intelektuālais progress, viņš runā arvien vairāk. Dēls saprot visu. 

Kad tāds mirklis pienāk un kaut kas tāds tevi skar, nekas cits neatliek, kā izturēt. Valteram diendienā nepieciešami vingrinājumi. Piemēram, katru dienu divas reizes jāstāv speciālā vertikalizatorā. Nevaru dēlam palīdzēt fiziski, bet varu strādāt, lai viņam to nodrošinātu. Tāpat arī Valtera tētis. Kopējā summa, kas ik mēnesi dēla veselībai un aprūpei nepieciešama, ir 1200-1400 eiro. (Valsts atbalsts ir ap 500 eiro – red.) Šī ir atbilde, kāpēc man ir tikai viens vijoles lociņš. Koncertējošiem vijolniekiem parasti ir vairāki lociņi. (Viens lociņš maksā 5000 eiro un vairāk – red.)

Pirms intervijas minējāt, ka esat brīvmāksliniece. Kāpēc tā?
Man neder pastāvīgs darbs orķestrī. Pie-mēram, Vācijā labie orķestri mēģina divreiz dienā, ir intensīvs darbs. Man vajadzīgs ārštatnieka statuss, lai savu darba grafiku varu sakārtot pēc dēla vajadzībām. Ja jābrauc ar Valteru uz operāciju Vācijā vai pie ārstiem uz vizīti, pastavīgā darbā būtu grūti tam izbrīvēt laiku. Manā gadījumā ir orķestru projekti, uz kuriem mani aicina. (Piemēram, Londonas Karaliskās mūzikas koledžas profesora Jurija Žisļina orķestris Krievijas virtuozi – red.) Cenšos pēc iespējas neatteikt. Kreņķējos, ja divi koncertu piedāvājumi pārklājas. Ar Oksfordas Filharmonisko orķestri Lielbritānijā projekti man ir divreiz mēnesī noteikti. Arī kamerkoncerti. 

Cik liela ir jūsu ģimene?
Man ir vecākā meita Anna, 22 gadus veca, kura arī ļoti daudz strādā. Valtera tētim ir meita Nora, kura šogad absolvēs Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. Valteram ir divas mīlošas, rūpīgas pusmāsas! 

Izvirzot jūs Lielajai mūzikas balvai, kritiķi cita starpā akcentēja arī jūsu Bēthovena labi zināmā Vijolkoncerta lasījumu. Vai varat izstāstīt, ko tas no jums prasa – domu, iztēles, tehniskās izmēģināšanas ziņā?
Nemācēšu izstāstīt, jo pati gandrīz vienmēr esmu ļoti neapmierināta ar to, ko izdevies paveikt. Ierakstos sevi klausīties nespēju. Man liekas – neko tādu (!) ar to Vijolkoncertu neizdarīju… Protams, tika ieguldīts daudz laika, lai to izzinātu. 

Tas, ka esmu neapmierināta, liek sakost zobus, dzen uz priekšu. Strādāt pie stājas problēmām. Spēlēt vienu etīdi trīs mēnešu garumā 42 gadu vecumā nav ne viegli, ne patīkami, bet tas jādara. 

Es nezinu, vai mēs, mūziķi, meklējam skaņdarbā lasījumus, lai tie būtu jauni. Mēs meklējam savu skanējumu. Meklējam, kā pēc iespējas objektīvāk atainot, ko komponists gribējis pateikt. Tas ir ļoti liels mentāls darbs, kas prasa izpratni par laikmetu, stilu. Vispirms jātiek galā ar materiālu. Tad jāspēj gabalu tehniski nospēlēt. Kad to skeletiņu esi iekārtojis, vari tam kaut ko būvēt virsū. Ārkārtīgi dažādos veidos pie tā, ko būvē, var nonākt. Ir mūziķi, kuri neklausās citu ierakstus. Ir tādi, kas klausās. Apziņa par stilistisko tīrību Bēthovena Vijolkoncertā man bija ļoti svarīga. 

Par citu žūrijas izcelto jūsu interpretāciju – Jāzepa Mediņa Vijolkoncertu – runājot, cik daudz apslēptu dārgumu vēl ir latviešu klasiskās mūzikas vēsturē, ko būtu vērts nospēlēt? 
Diriģents Andris Vecumnieks to Mediņa koncertu izvilka! Pagājušās sezonas atklāšanas programmā ar Mūzikas akadēmijas studentu orķestri skanēja tikai mazzināmā, reti izpildītā latviešu autoru mūzika. Koncerts, par kuru runājam, vēsturiski ir pats pirmais latviešu vijolkoncerts. To atskaņojis Gidona Krēmera vectētiņš vijolnieks Kārlis Brikners. 

Radio Klasika pašreiz ir projekts: viņi aicina mūziķus ierakstīt latviešu komponistu skaņdarbus, kas ilgu laiku nogulējuši bibliotēkās. Vēsturiskiem mērķiem – lai tie tiktu iemūžināti skaņas veidolā. Mums ar trio, Kristīni Blaumani un Reini Zariņu, ir piedāvāts ierakstīt vienu Mediņa miniatūru. 

Tieši pirms 20 gadiem sākāt spēlēt Gidona Krēmera vadītajā Kremerata Baltica. Ko tas jums devis? 
Nesen kāda mammas bijusī studente pienāca un teica: jūsu mamma mani pataisīja par cilvēku. Līdzīgi noticis ar Krēmeru un mani.

CV

Dzimusi 1974. gadā Rīgā
Mācījusies vijoļspēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, tad Latvijas Mūzikas akadēmijā. Papildinājusi zināšanas Dalasā un Bāzelē 
1997-2012. Kremerata Baltica pirmā vijole
Ar Kremerata Baltica domubiedriem izveidotais kvartets Euphonia 2006. gadā ieguva Lielo mūzikas balvu
No 2012. gada Oksfordas Filharmoniskā orķestra koncertmeistara vietniece
Kopš 2013. gada Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētā profesore
2015. gadā ar pianistu Reini Zariņu un čellisti Kristīni Blaumani izveidoja trio

Ir iesaka

Posted on marts 8, 2017 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

No 9. marta. IZSTĀDE. ES PIESKAROS SEV NACIONĀLĀ MĀKSLAS MUZEJA KUPOLA ZĀLĒ. Svaigs un brīžiem ironisks komentārs par tradicionālām sieviešu lomām, tēliem un mājas darbiem. Idejas autore – mākslas kritiķe Jana Kukaine. Projektā piedalās piecas mākslinieces – Ingrīda Pičukāne, Rasa Jansone, Inga Meldere, Eva Vēvere, Anda Magone. Lnmm.lv

10. marts. KONCERTS. SINFONIETTA RĪGA. MENDELSZONS, VIDMANIS UN VĒBERS LIELAJĀ ĢILDĒ. Vācu klarnetista, komponista un diriģenta Jērga Vidmaņa trumpis ir daudzveidība. Viņš kopā ar Sinfonietta Rīga spēlēs Kārļa Marijas Vēbera Concertino klarnetei un orķestrim, diriģēs Mendelszona Pirmo simfoniju un atskaņos savu mūziku. Biļetes cena 7-30 €. Bilesuparadize.lv 

11. marts. IZRĀDE. PLIKPAURAINĀ DZIEDONE NACIONĀLĀ TEĀTRA AKTIERU ZĀLĒ. Indra Roga iestudējusi franču absurda lugu autora Eižena Jonesko darbu. Izrāde raksturota šādi – burvīga vakcinācijas pote pret ierasto, pakļaušanos, vienaldzību, dogmām, atsvešināšanos, kas valodai atdod tās sākotnējo būtību – spēju nosaukt vārdā uztverto. Piedalās Uldis Siliņš, Sanita Pušpure, Kristaps Ķeselis un citi. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv 

14. marts. IZRĀDE. ŅUJORKAS MODERNĀ BALETA TRUPA COMPLEXION KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS. Amerikāņu laikmetīgā baleta trupas šovs Strum. Pirmajā daļā – laikmetīgā baleta interpretācijā ietērpti Baha un Šopēna skaņdarbi. Otrajā uzstāsies trupas mākslinieciskie vadītāji Dvaits Roudens un Dezmons Ričardsons, trešajā daļā – dinamisks priekšnesums Metallica mūzikas pavadībā. Biļetes cena 29-54 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

Posted on marts 8, 2017 by - Kino


ooo Kongs: Galvaskausa sala / Kong: Skull Island. Divas stundas garš, eksotisks piedzīvojumu grāvējs, kurā var sekot līdzi, kā zvaigznes Toms Hidlstons, Semjuels L. Džeksons, Brī Larsone un Džons Gudmens diebj caur iespaidīgā datorgrafikā radītiem džungļiem. Spēka «spēles» par izdzīvošanu filmas varoņu (gan cilvēku, gan mošķu) starpā ir uzņemtas spraigi un azartiski, taču neviens no personāžiem nav portretēts tik detalizēti, lai raisītu līdzpārdzīvojumu vai liktu šai filmai uzkavēties atmiņā ilgāk. Līdz ar to kinovēstures pazīstamākais Karalis Kongs vēl aizvien ir 1933. gada Meriama Kūpera ikoniskās filmas titulvaronis. No 10. marta.

ooo Mans aklais randiņš ar dzīvi / Mein Blind Date mit dem Leben. Vācu komerckino Latvijas kinorepertuārā ir skatāms salīdzinoši reti, turklāt šī filma ir cienīgs piemērs. Tā savu mērķi – aizkustināt skatītāju un sagādāt labsajūtu – sasniedz ar uzviju. Stāstā par kāda jauna vājredzīga vīrieša neatlaidīgo sava ceļa iešanu ir gan humors, gan viegls sentiments un nekaitīga deva manipulatīva dramatisma. Nepiespiesti un simpātiski. No 10. marta.