Viens no visvairāk pirktajiem latviešu rakstniekiem Vilis Lācītis nāk klajā ar trešo grāmatu Garais ceļš uz Hantimansijsku un, pavadījis īsu atvaļinājumu Latvijā, atgriežas celtnieka darbā Anglijā
Literāts Vilis Lācītis jau desmit gadus strādā celtniecībā Lielbritānijā, ir studējis Oksfordā, bet Latvijā kļuva slavens 2010.gadā ar debijas grāmatu Stroika ar skatu uz Londonu, kas asprātīgā valodā vēstīja par viesstrādnieku dzīvi Anglijā. Pēc grāmatas iznākšanas pats autors publiski parādījās tikai lāča maskā, neatklādams, kāds ir viņa īstais vārds (Vilis Lācītis ir pseidonīms, autors pats par to saka – «kādu vārdu vecāki devuši, ar tādu jādzīvo»).
Par Lācīša pirmo romānu literatūras kritiķis Guntis Berelis rakstīja: «Stroika… uzreiz apliecina atzīstamu prozista ķērienu, turklāt ietrāpa patlaban absolūti tukšā vietā, kas brēktin brēc tapt aizpildīta. Proti, latviešu literatūrā jau kuro gadu izmisīgi trūkst normālas lasāmvielas. Ir vai nu darbi, kas tēmē uz augstajiem plauktiem un reizēm tajos arī iekļūst, vai, gluži pretēji, teksti, kas pat ne tēmē, bet jau dzimuši miskastē. Pa vidam – tukšums (..).»
Šajā nišā Lācītis turpina rakstīt. Pagājušajā gadā iznāca viņa otrā grāmata Pamodināt Lāčplēsi, bet nu klāt trešā – Garais ceļš uz Hantimansijsku, kuru viņš sarakstījis kopā ar Šmidzi Klonatanu Vāvertu. Grāmatu, ko autori dēvē par sviestroka mikroromānu, papildina alternatīvās šlāgermūzikas grupas Zubski Rubin albums, ko abi iedziedājuši.
90.gados, kamēr mita Latvijā, Lācītis (īstajā vārdā Aleksandrs Ruģēns) bija pazīstams Latvijas andergraunda mūzikas aprindās ar iesauku Sniegs. Viņš izveidoja trīs grupas (paša dēvētas par sviestroku). Satura un izpildījuma manierē Lācīša jeb Sniega projekti attāli līdzinājās amerikāņu mūziķim Frenkam Zapam, kurš 70.gados aizrāva publiku ar spocīgo uzstāšanās manieri.
Lācīša autoritāte mūzikā ir arī Boriss Grebenščikovs. Jaunajā grāmatā Lācītis un Vāverts apraksta iztēlotu Latvijas rokmūzikas pagrīdes vidi. Meklējot dzīves jēgu, galvenais varonis iekļūst dīvainos maģiskos rituālos. Intervijā Lācītis min, kāpēc lasītāji viņa grāmatas pērk, un stāsta par savu viesstrādnieka dzīvi starp Latviju un Angliju.
Ko tagad lasa Londonā?
Nav ne jausmas, jo es par to neinteresējos. Tagad aiz profesionālas intereses cenšos varbūt drusku sekot daiļliteratūrai, izlasīju Džuliana Bārnsa Sense of the Ending, kas 2011.gadā saņēma Man Booker Prize. Patīkami īss, koncentrēts darbs. Izcili izstāstīts stāsts.
Kāpēc jūsu Stroika ar skatu uz Londonu Latvijā ir tik populāra?
(Apmulsis.) Vai tad ir? Droši vien bija kaut kāds tukšums literatūrā. Un mana grāmata trāpīja šajā tukšumā.
Tikai reta latviešu literatūras grāmata mūsdienās piedzīvo trīs metienus, kaut kas latviešiem jūsu Stroikā patīk.
Varbūt cilvēki ir noguruši no latviešu literatūras? Es jau neesmu rakstnieks, man nav nekādu ambīciju uz literatūru. Mana vienīgā ambīcija ir izklaidēt lasītāju. Man grūti spriest, ko gaida latviešu lasītājs, bet man ir kritērijs: ja mani pašu tas [sarakstītais teksta fragments] izklaidē, tad tiek grāmatā, ja neizklaidē – tad netiek.
Jūs sakāt – kritērijs ir izklaidēt. Bet izklaidēt var dažādi. Slavenākais latviešu stand up komiķis Gatis Kandis tikko izklaidēja Lielbritāniju.
Man nav televizora, pilnīgi neko nezinu.
Jūs nezināt Gati Kandi?
Nē.
Viņš kļuva slavens televīzijas šovā Britain’s Got Talent 2012.
Oukei!
Vai neesat domājis rakstīt angliski, piedāvāt savus darbus izdevniecībām Lielbritānijā?
Doma ir. Redzēs, kas no tā sanāks.
Vai ar savām grāmatām Latvijā esat normāli nopelnījis?
Latvijā ar rakstīšanu bagāts nekļūsi. Vai tevi pērk daudz vai maz – nav nozīmes. Man vajadzētu rakstīt 12 bestsellerus gadā, lai izdzīvotu. Tas nav reāli. Vai Latvijā vispār kāds var sevi saukt par profesionālu rakstnieku? Droši vien tie cilvēki, kuri nodarbojas ar literatūru, paralēli strādā žurnālos, rediģē, koriģē, strādā reklāmas aģentūrās un tamlīdzīgi.
Kāpēc jūs sākāt rakstīt?
Bija ziemas brīvlaiks, man nebija, ko darīt, un bija daudz, daudz laba viskija.
Rakstījāt dzērumā?
Neteiksim – dzērumā. Dzērumam ir dažādas pakāpes. Un grāmatā [Stroika ar skatu uz Londonu] ir vietas, kas rakstītas skaidrā, protams. Par grāmatu man grūti runāt, jo pats to neesmu lasījis. Nu, labi, nesen izlasīju, jo tapa tulkojums krievu valodā. Krievu versijā grāmatai ir citādas beigas. Latviešu lasītāji ņerkstēja, ka viņiem beigas nepatīk – tās esot tizlas, sasteigtas, un vēl sieviete, grāmatas varone, nogalināta (man viņa vienkārši bija sakritusi uz nerviem). Beigas rakstīju drausmīgā steigā, jo dzīvoju Londonā 6.zonā – tur ganās zirgi, bet darbs man bija Londonas centrā. Darbs celtniecībā reizēm bija naktīs, reizēm dienās, no noguruma un stresa dažkārt migu ciet. Un pa vidu kaut kā vajadzēja grāmatu pabeigt. Tā nu tās beigas sanāca tādas, kas visiem lasītājiem nepatīk.
Kā radās doma, ka spējat uzrakstīt grāmatu?
Katrs cilvēks var uzrakstīt grāmatu, vismaz vienu. Vienkārši vajag sevi piespiest darīt to smago, apnicīgo, melno darbu. Nesen lasīju vienu pētījumu – tajā cilvēkiem, kuri sarakstījuši bestselleru, lika turēt plaukstu uz karstas plātnes, uz robežas, ka nevar vairs izturēt. Interesanti, ka bestselleru autori plaukstu uz plātnes varēja noturēt ilgāk nekā tie, kuri nav rakstījuši grāmatas. Tātad rakstniecība ir jautājums par to, vai tu vari sevi piespiest rakstīt. Ņemt sevi aiz matiem, vilkt pie rakstāmgalda un no diviem līdz sešiem piespiest strādāt. Tā teicis rakstnieks Valentīns Pikulis.
Vai labi iekļaujaties Latvijas literātu vidē?
Nepazīstu nevienu no viņiem. Vienīgā dzejniece, ko zinu, ir Liāna Langa (jaunākās grāmatas redaktore – red.). Man drīzāk ir sajūta, ka es piederu [90.gadu] Latvijas andergraunda mūziķu pulkam, bet literātiem – ne.
Ingas Ābeles, Noras Ikstenas grāmatas esat lasījis?
Nē. Dzīve ir pārāk īsa, lai lasītu daiļliteratūru. Vispār lielāko daļu grāmatu, kas pasaulē sarakstītas, nav vērts lasīt.
Deviņdesmitajos jūs stacijas tuneļa grāmatu bodītēs esot pircis labas grāmatas krievu valodā?
Lasīju Viktoru Peļevinu, Karlosu Kastaņedu. Daudz labu grāmatu izlasīju, bet par tām bija skaidrs jau iepriekš, ka labi uzrakstītas. Bet daudzi rada vienkārši makulatūru. Ieejiet Amazon.com vai jebkurā grāmatu veikalā – izlasīt visu to daudzumu cilvēka dzīves laikā nav iespējams, tāpat kā nav iespējams redzēt visus mākslas darbus, noklausīties visus skaņdarbus.
21.gadsimta plašās izvēles iespējas. Tātad jūs sakāt, ka visa kā literatūrā ir jau par daudz?
Visbriesmīgākā lieta, kas notikusi ar valodu cilvēces vēsturē, ir rakstu valodas ieviešana. Lietas tiek pierakstītas, un valoda pārvēršas par fosiliju, ko turēt saldētavā. Aizvien vairāk fosiliju! Un tas mums liekas tik svarīgi! Kad vēl bija mutvārdu daiļrade, stāstniekam nomirstot, stāsts nomira līdz ar viņu. Stāsts ir miris, lai dzīvo stāsts! To pašu sižetu kāds izstāstīs pilnīgi no jauna. Literatūrā daudz sarežģītāk, jo viss ir dokumentēts.
Rakstnieks un tulkotājs Roalds Dobrovenskis nesen rakstnieku diskusijā atgādināja, ka ar literatūru sākas nācija. Jūs nepiekrītat?
Daļēji, literatūra un valoda nav vienīgais nācijas pastāvēšanas pamats. Ir daudz dažādu aspektu. Angļi, amerikāņi raksta angliski, bet jūtas piederīgi katrs savai nācijai, un šo sajūtu nenosaka tikai piederība valodas telpai.
Kur jūs dabūjāt lāča masku, kuru valkājāt Stroikas iznākšanas laikā, izvairoties atklāt savu seju pat intervijās?
Nopirku «amazonā». Sākumā gribēju vienkārši «paprikolēties», nebaidos šā vārda. Grāmatas māksliniece man palīdzēja lāča tērpu sašūt. Tad aizgāju [maskā] runāt uz televīzijas raidījumu un sapratu, ka tas ir tas, ko mūsu nācijai vajag. Ar tādu naidu, nepieņemšanu vērsās komentāros pret mani. Skarbākais no tiem bija – attopieties! Ja televīzijā runājat ar lāča masku, kāds var padomāt, ka tas domāts nopietni!
Kur lāča galva atrodas tagad?
Izdevniecībā uz skapjaugšas.
Trešajai grāmatai iznākot, jums galvā parūka.
Tāpēc, ka grāmata saistīta ar alternatīvo šlāgermūziku. Es piemeklēju ietērpu.
Kāpēc Anglijā nemeklējat cita veida darbu, bet aizvien strādājat celtniecībā?
Reiz ar draugiem bijām uzņēmušies remontēt vienu māju un nonācām pie secinājuma, ka varētu taisīt firmu Trīs bakalauri. Es esmu antropoloģijas bakalaurs, viens čoms – ekonomikas bakalaurs, otrs – vēstures bakalaurs. Pasaulē un arī Latvijā aizvien ir pilnīgi absurds priekšstats, ka augstākā izglītība saistīta ar labu atalgojumu. Ja tu vari gleznot vizbulītes vai rakstīt filozofiskus traktātus un pārtikt no tā, tad ļoti forši. Bet tā jau lielākoties nav. Celtniecība ir konkrēta lieta: izdari darbu un vari paēst. Ja es varētu pelnīt ar grāmatām, es tikai rakstītu.
Jums ir Oksfordas Universitātes bakalaura grāds antropoloģijā. Vai tas nedod nekādas iespējas darba tirgū?
Un ko antropologs varētu strādāt? Es jums varu izstāstīt, kāpēc šimpanzēm ir lielāki sēklinieki nekā gorillām. Es to varu zinātniski pamatot. Bet vai jūs par to man maksāsit naudu?
Nē, bet izstāstīt jūs varētu.
Šimpanzēm ir citāda vairošanās sistēma nekā gorillām. Gorillām ir zvaigznes princips: alfa tēviņš centrā, apkārt mātītes. 90% paternitātes drošība, jo jebkurš cits tēviņš, pienākot klāt mātītēm, dabū pa galvu. Šimpanzēm tā nav. Mātītes aktīvajā laikā nodarbojas ar seksu ar jebkuru. Ieskaitot citas mātītes, citu sugu dzīvniekus, kokus un krūmus. Šimpanzēm ir alfa un beta tēviņi. Alfa tēviņi cenšas, bet nevar tā īsti noturēt rokās situāciju. Tāpēc arī beta tēviņi sacenšas un tiek pie seksa. Bet par sēkliniekiem: vairošanās sistēmas dēļ gorillam ir vienalga, cik daudz spermas viņš saražo, bet šimpanzei nav vienalga, jo viņam jāspēj konkurēt ar citiem tēviņiem.
Tomēr tas šķiet neparasti, ka pat nemēģināt izmantot izglītību, lai «paceltos» darba tirgū.
Pasaulē ir miljoniem džeku, kas mācījušies Oksfordā. Vairāk nekā 70% finansējuma Oksfordai nāk no biznesa sektora. Es īsti nezinu, ko biznesam antropoloģija varētu piedāvāt. Neesmu domājis par citām darba iespējām. Man nepadodas īsi tekstiņi, es nevarētu strādāt reklāmā. Iesniegt projektu Kultūrkapitāla fondā? Ko es pieteikumā rakstītu – kaut kāds Lācītis ar savu jauno romānu, pilnu anglicismiem un rusicismiem? Man liekas, viņus jāprot pārliecināt, ka vairošu nacionālo pašapziņu, kaldināšu valodu. Bet es taču to nedarīšu.
Jūs diezgan bieži braucot uz Latviju. Vai nav skumīgi Rīgas lidostā redzēt daudzos izceļotājus, kuri dodas uz citām zemēm dzīvot un strādāt?
Domāju – tas ir pārejoši. Padomju laikos brauca strādāt uz Vladivostoku, neviens neko dižu no tā netaisīja. Tagad iekāpj lidmašīnā, aizlido uz Londonu, Dublinu pastrādāt. Kāda starpība, vai dzīvo Cēsīs un brauc strādāt uz Madonu, vai dzīvo Rīgā un brauc strādāt uz Londonu? Ja gribēsi, vienmēr atbrauksi atpakaļ. Ir Skype, var sazvanīties, var atlidot. Lielā emigrācijas sāpe ir izpūsta. Nevienu taču nedzen uz Īriju lasīt sēnes, vai ne? Var mācīties, meklēt ko labāku. Runas par to, kā Latvija noasiņo, man liekas nedaudz smieklīgas.
Uzturat kontaktus ar citiem latviešiem Anglijā?
Protams. Tas varbūt nav tik daudz latviešu, cik imigrantu sindroms. Ir vieglāk kopā ar imigrantiem. Jo vieglāk, ja kopīga valoda. Angļu valoda nekad nebūs mana dzimtā, lai arī Anglijā strādāju jau desmit gadus. Ja nebūtu aizbraucis turp, es neuzrakstītu pirmās divas grāmatas. Man vienkārši nebūtu, ko rakstīt. Oksforda, kur tagad strādāju un dzīvoju, ir snobisks caurums. Tā ir mazpilsēta ar viduslaiku universitāti un idiotiskiem rituāliem, latīņu valodu, ko neviens nesaprot.
Kas ir latvietis angļiem?
Kārtējais austrumeiropietis.
Angļu brokastis jums garšo?
Kā smejas mans angļu čoms – pirms atbrauca imigranti, mums nebija, ko ēst! Man garšo indiešu, ķīniešu ēdieni. Itāļu čoms man iemācīja, kā pareizi jātaisa pasta. Protams, eju uz Baltic Food veikaliņu, pērku rupjmaizi, biezpiena sieriņus. Un angļu, īru brokastis arī reizēm ēdu. Pārtiku nevajag jaukt ar dzīvi. Ir bioloģiski iemesli, kāpēc mums atmiņā paliek bērnības ēdieni un kāpēc gribam, lai sviestmaize garšo «kā bērnībā».
Ar ilgām pēc Latvijas tam nav nekāda sakara?
Nu ne.
Kāpēc jūs braucat uz Latviju?
Tāpēc, ka šeit ir mani bērni, radi, literārie un muzikālie projekti. Piederības sajūtu nevar izēst ne ar kādu sērskābi.
Par Latvijas politikā notiekošo interesējaties?
Politika un sports mani totāli neinteresē.
Kas patlaban ir Latvijas kultūras ministrs?
Nezinu! Zinu tikai to, ka Lielbritānijas premjers ir Deivids Kamerons un es viņam nepatīku.
Jūs?
Protams. Viņam nepatīk imigranti. Viņš ir konservatīvais.
Kā jums šķiet – vai laikā, kad tik saistošs ir īso vēstījumu formāts, grāmatas izlasīt līdz galam cilvēkiem ir interesanti?
Bailes par īso ziņu formātu ir liekas. Ja cilvēks spēj domāt īsi un koncentrēti, tas nāk tikai par labu. Telefons un tviteris ir žanri, kuros jāraksta īsi un kodolīgi. Ja vārda «for» vietā vari uzrakstīt «4» un «you» vietā «U», tas nenormāli ietaupa laiku gan rakstītājam, gan lasītājam.
Dievs žēlīgais, nu, kā var nogalināt valodu! Valoda mirst katru dienu. Paņemam Annas Brigaderes darbus – daudzi vārdi miruši. Mēs zinām vērpjamo ratiņu, bet nezinām, kā sauc ratiņa «pričendāļus». Valoda ir kā Orions, mirst un atdzimst visu laiku. Latviešu valodai ir vairāk nekā miljons runātāju, arī Latvijā dzīvojošie cittautieši – tai nu nāve nedraud. Bet par lasīšanu. Paskatīsimies uz bestselleriem – Krēslu, Hariju Poteru – tie ir milzīgi kluči, apjomīgāki nekā Dostojevskis. Cilvēki lasa un ir sajūsmā.
Vai latviešiem ir laba humora izjūta? Tas ir jautājums jums kā antropologam.
Ja gribētu to noskaidrot kā antropologs, es pētītu, kādi ir humora izdevumi, humora raidījumi Latvijā, cik daudz stand up komediantu, cik daudz rakstnieku raksta jautras grāmatas, jautras lugas, cik daudz ir anekdošu, kas pašu radītas, nevis tulkotas no krievu vietnēm. Neko tādu es Latvijā nezinu. Fredis un Ufo vēl ir? Dūles komanda vēl darbojas?
Tagad Viesturs Dūle pievērsies pilsoniskām aktivitātēm, par politiku izsakās.
Smejas?
Nē, pavisam nopietni.
Oukei! Nesen nomira maestro Andrejs Skailis – īso stāstu ģēnijs, kura priekšā noliecu galvu. Kurš vēl mums raksta humora gabalus? Lielbritānijā tos raksta ļoti daudzi. Humora raidījumus TV kanālos var atrast jebkurā diennakts stundā. Ir milzīga konkurence, liela nauda un attiecīgi arī augsta kvalitāte.
«Esi sviestināts!» kā sasveicināšanās forma ir jūsu izgudrojums?
Tas mums ar draugiem ir sens sveicinājums.
Tieši jūsu grāmatas atvēršanas svētku dienā bija pirmizrāde Rīgas Operā Lucia di Lammermoor. Vai jūs…
(Pārtrauc.) Opera mani «točna» neinteresē. Kad atbraucu uz Latviju, cenšos atraut bērnus no datora, saku: re, tēvs atbraucis, skatieties uz mani!
Pieci dzīvnieki, pie kuriem iztēlē kavējas Vilis Lācītis un dzied ar savu grupu Zubski Rubin
Parastais cirslis. Mīļš kā Eiropas mazākais zīdītājs.
Hipercirslis. Augumā lielāks cirslis, kas izraisa respektu.
Hiperciršļa dēls vāvercirslis. Salīdzinājumā ar cirsli vāvere ir milzīgs dzīvnieks, tai pietuvoties spēj tikai hipercirslis.
Cirslis ar birsti. Staigā ar savu birsti un satīra aiz visiem.
Ziloņcirslis. Dzīvnieks Āfrikā, līdzīgs ciršļiem, bet ar ļoti garu snuķi. Skat. Wikipedia
CV
Dzimis 1975.gadā
Studējis antropoloģiju Oksfordas Universitātē
Spēlē paša izveidotā grupā Zubski Rubin kopā ar Šmidzi Vāvertu
Strādā par celtnieku Lielbritānijā
Sarakstījis Stroika ar skatu uz Londonu, Pamodināt Lāčplēsi, Garais ceļš uz Hantimansijsku
Divu bērnu tēvs
