Jaunajam Nacionālās operas iestudējumam Lucia di Lammermoor pretoties nespētu pat vispārākais ciniķis
Domāju: šis tiešām ir pamats svinībām – savu vietu Latvijas Nacionālās operas repertuārā nodrošinājusi viena no visslavenākajām bel canto operām, fenomenāli skaistā Gaetāno Doniceti Lucia di Lammermoor. Manuprāt, mūsu operā tapis avangarda šedevrs ar izsmalcinātu scenogrāfiju un nevainojami juteklisku galvenās lomas izpildījumu.
Kaut fabula no pirmā acu skata, šķiet, atbilst visiem operas libretu romantiskajiem štampiem un klišejām, Lučijai piemīt tā skatuviskuma pakāpe, kas pati par sevi jau garantē daļu panākumu. Kurš gan spētu palikt vienaldzīgs, ja uz skatuves tiek izspēlēts stāsts par divu naidīgu klanu atvasēm, starp kurām uzplaukst zvērestos kalta mīlestība, kurai ceļā stājas viltība un aprēķins, seko politiskas laulības, kas beidzas vēl nesākušās, un visbeidzot slepkavība, galvenās varones ārprāts un fināla kaislīgā lūgšana debesīm.
Kartona personāži ar kartona kaislībām atdzīvojas, uz skatuves valda diža nosacītība. Tā iemesls – kristālskaidrā Doniceti mūzika un vokālo partiju neticamā izsmalcinātība. Ko vērta ir kaut vai Lučijas neprāta aina, kurā viņa parādās asiņainā kāzu kleitā: Marinas Rebekas soprāns lido pāri orķestra skanējumam, savijoties ar flautas sudraboto balsi, pamirstot augstākajās notīs, slīdot pār koloratūrām, izdziestot neizsakāmi izjustā pianissimo…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.