Mācītājs Juris Cālītis koordinējis jauno Bībeles tulkojumu. «Ja noliktu līdzās veco tulkojumu un jauno tekstu, lasītājs piedzīvotu šoku»
Ar svinīgo dievkalpojumu Rīgas Domā un atvēršanas svētkiem kinoteātrī Splendid Palace 13.oktobrī tiks svinēta jaunā Bībeles tulkojuma izdošana. Pirmo reizi Bībeli latviešu valodā 1695.gadā ar divu pārrakstītāju Kristiāna Bartolomeja Vitena un Mihaēla Klembkena palīdzību iztulkoja Vidzemes mācītājs Ernsts Gliks. Gadu gaitā ir bijušas vairākas Glika tulkotās Bībeles revīzijas.
Jaunais izdevums, pie kura darbs sākās 1995.gadā, nav iepriekšējo veikumu pārveidojums vai uzlabojums, bet pilnīgi jauns tulkojums no oriģinālvalodām (Bībele sarakstīta senebreju, aramiešu un sengrieķu (koinē) valodā). Darbs ilga 17 gadus divās darba grupās – Vecās un Jaunās derības apakškomisijās. Tajās darbojās dažādu konfesiju garīdznieki, seno valodu speciālisti, dzejnieki. Tulkošanas komisijas koordinatora un vadītāja Jura Cālīša uzdevums bija uzklausīt ikvienu viedokli un panākt vienošanos starp visiem tulkotājiem, kuri bieži lietas redzēja atšķirīgi. Viņš domā, ka tas izdevies un jaunais Bībeles tulkojums kļūs populārs tieši ar svaigumu un saprotamību.
Vai šis Bībeles tulkojums ienesīs kaut ko jaunu priekšstatos par to, kā darbojas Dievs?
Svētie raksti nav informācija par Dievu. Patiesībā nekur nav informācijas par Dievu. Tas ir neiespējami, un tāpēc tas nav Bībeles uzdevums. Starp citu, tieši uzskats, ka Bībele ir informācija par Dievu, radīja pavērsienu 16.gadsimtā, kad pirmo reizi Bībeles tekstu sakārtoja nevis tā, kā bija sākotnēji, bet atsevišķos pantos. Jau 13.gadsimtā tika ieviests sadalījums nodaļās. Līdz tam nepastāvēja vispār nekāds dalījums. Oriģināltekstos, lai taupītu papīru, nav dalījuma pat starp vārdiem.
Kad tekstu sadala atsevišķās vienībās jeb pantos, rodas priekšstats, ka tā ir tāda koncentrēta informācija par Dievu, kurā katrs teikums ir kāds teoloģisks uzstādījums vai pamācība, vai instrukcijas dzīvei. Bībele pēc būtības ir pavisam cits žanrs. Mēs jau no literatūras pētniecības viedokļa zinām, ka Bībelē ir gan stāsti, gan dzeja, gan gudrības vārdi, aforismi, mīklas, vēsture. Izņemot Piekto Mozus grāmatu, Bībelē nav nevienas grāmatas, ko varētu dēvēt par teoloģisku pamācību. Tas ir mūsu izgudrojums, mēs meklējam Bībelē teoloģiju, bet tur tās nav.
Kas tad ir Bībelē?
Bībelē ir cilvēka dzīve saistībā ar dzīves lielākajām mīklām, jautājumiem, problēmām. Arī zināmi atklājumi, ko cilvēki dzīves laikā izzinājuši, un to skaitā, kā skaisti pateicis Imanuels Kants, ir divas galējas dzīves mistērijas – cilvēks pats un Dievs, un par šīm galējām mistērijām mēs vispār nevaram spriest. Tās mums nav pieejamas, mēs dzīvojam starp tām. Bībele ir teksts, kas vēsta, kā dzīvojam starp šiem diviem lielumiem.
Bībele ir mans sarunu biedrs. Ja man pretī sēž sarunu biedrs, kas runā 17.gadsimta valodā, varu ar interesi klausīties, bet tas man būs svešs. Tāpat ar Bībeli. Lai cik tā starplaikā revidēta, tā vēl aizvien ir sveša valoda.
Daži baltu filologi stāsta, ka Bībeles valoda ir īpaša, es tā nedomāju. Piemēram, Marka evaņģēlijs uzrakstīts ļoti vienkāršā, ikdienišķā valodā, līdzīgi kā visa Jaunā derība kopumā, kas rakstīta populārā grieķu valodā. Tā nav par kaut kādām augstām lietām, tā ir saruna par dzīvi. Par aktualitātēm. Ja valoda ir stīva un arhaiska, bibliska, mēs nedzirdam sarunu biedru, kas mums kaut ko vienkāršu, bet svarīgu grib pastāstīt.
Jauns tulkojums nāk ar jaunām nozīmēm?
Protams! Ja noliktu līdzās līdzšinējo tulkojumu un jauno tekstu, lasītājs piedzīvotu šoku, jo var redzēt, ka ir izteikumi, kurus viņš varētu tikai mēģināt atminēt. Ja izlasa jauno tulkojumu, vairs nav jāmin.
Kādreiz dievkalpojumos klausoties Svēto rakstu lasījumus, arī ļoti sasprindzināti ieklausoties, ir grūti sekot līdzi tekstam. Vai jaunajā tulkojumā ir teksti, kas kļuvuši skaidrāki, vieglāk uztverami?
Visa Vecā derība. Tā ir kļuvusi brīnišķīgi skaidra, esam daudz ko noskaidrojuši, atteikušies no milzu liekvārdības. Blese (profesors Ernests Blese bija galvenais valodas redaktors 1965.gada revidētajā izdevumā – red.), labu domādams, ieviesa tādus aprakstošus gabalus, kas neiederas nevienā tulkojumā. Pāvila vēstules būs saprotamākas, jo tur ir ievērojami uzlaboti teksti, jēga kļuvusi skaidrāka, vienkāršākā latviešu valodā. Nelaime ar evaņģēlijiem ir tā, ka mūsu tulkotāji ir konservatīvāki, viņi visu laiku «dzirdēja» Glika tekstu. Viņiem ausīs džinkstēja vārdi, ko mēs zinām gandrīz no galvas, tāpēc bija negribēšana atteikties no šī zelta inventāra. Esmu pateicīgs sengrieķu valodas konsultantei Inārai Ķemerei par viņas godīgumu, viņa neļāva mācītājiem aizrauties ar saviem teoloģiskajiem redzējumiem un visu laiku kaut ko iebakstīt tekstā, kas tur neiederas. Ķemere skaidri norādīja – valoda saka to un to. Tāpat latviešu valodas konsultante Maija Baltiņa. Gan Jaunajā, gan Vecajā derībā valoda tagad liksies vienkārša, saprotama un daiļa. Jaunajā derībā es gribēju sagaidīt vairāk jauno, bet virsroku ņēma tradīcija.
Interesanti, ka teologs Kārlis Kundziņš, kurš bija aktīvs 1965.gada Bībeles rediģēšanas darbā, ir uzrakstījis atmiņas par tulkošanas gaitu. Viņš kā Jaunās derības un sengrieķu valodas speciālists zināja, ka pazīstamā Ziemassvētku dziesma Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts patiesībā pēc grieķu teksta pat nav pareiza. Viņš arī vaļsirdīgi atzīst – lai gan es zinu, ka būtu jātulko citādi, paradums paģērē, ka paliekam pie līdzšinējā tulkojuma.
Šajā Bībeles tulkojumā līdzīgs lēmums tika pieņemts, iespējams, tikai vienu reizi saistībā ar lūgšanu Mūsu tēvs. Varējām to tulkot nedaudz precīzāk, bet nostrādāja apsvērums, ka visi taču zina tēvreizi. Precīzi tulkojot, lūgšana skanētu strupāk. Grieķu valodā tās ir pavēles. Ja es saku: «Svētīts lai top tavs vārds, tavs prāts lai notiek…» Latviski tā nav pavēle, bet grieķu valodā tās ir pavēles: «Svētīts tavs vārds, tavai valstībai jābūt! Prāts lai notiek!»
Baznīcas liturģiskajos dziedājumos mācītājs dzied: «Tas Kungs lai ir ar jums!» Draudze atbild: «Un ar tavu garu!» Jaunajā Bībeles tulkojumā norādāmais vietniekvārds «tas» ir pazudis. Vai tulkojums iespaidos arī liturģijas norisi?
Liturģija dzīvo pati savu dzīvi. Piemēram, Anglikāņu baznīcā izplatītākais un populārākais tulkojums ir psalmi, taču pastāv arī īpašs liturģisks psalmu tulkojums, kas piemērots dziedājumiem un reliģiskajai tradīcijai. Liturģija ir tāda opera pati par sevi. Dažas lietas mācītāji varēs mainīt uzreiz, piemēram, Tas Kungs ar jums. Tas nav grūti. Kungs lai ir ar jums man izklausās daudz lakoniskāk un pareizāk. Mēs vijam nevajadzīgas valodas mežģīnes tur, kur varam izteikties tiešāk un precīzāk. Ja cilvēks pieradis sēdēt ērtā krēslā, kur viss ir apaļš un polsterēts, jaunais tulkojums liksies tāds askētisks.
Ernsta Glika tulkojums pirms vairāk nekā 300 gadiem bija neparasta parādība baznīcas vēsturē, jo mācītājiem izdevās vienoties par vienu Bībeli abos tolaik dažādām valstīm piederošos luteriskajos novados – Kurzemes hercogiste bija Polijas vasaļvalsts, Vidzeme – zviedru rokās. Arī šajā tulkošanas procesā bija iesaistīti speciālisti, kuri pārstāvēja dažādas konfesijas. Kā tika izvēlēta tulkošanas darba grupa?
Izvēle notika neilgi pirms manas ierašanās Latvijā 1995.gadā. Darba grupa tulkošanai tika izveidota 1994.gadā. Grupu komplektēja no cilvēkiem, kuri tajā brīdī bija speciālisti senajās valodās – sengrieķu un senebreju valodā. Es domāju, ka izvēle ir bijusi ļoti laba. Tulkošanā ir svarīgas divas zināšanas. Tās ir ļoti atšķirīgas. Viena ir valodas zināšana, otra ir interpretācijas spējas. Tas, ka visu padomju laiku bijām dzīvojuši pilnīgā izolācijā, kur mūsu speciālistiem nebija pieejama pasaules literatūra, tulkošanas laikā sagādāja zināmas grūtības. Arī jaunākie pētījumi, kas parādās žurnālos, konferencēs. Man jāatzīst, ka reizēm, atklāti sakot, mums pietrūka tā interpretācijas plašuma. To, man par apbēdinājumu, aizstāja konservatīvisms, turēšanās pie tā, ko esi iemācījies, ko tu zini.
Kā tu komentētu no mācītāju puses izskanējušos pārmetumus par to, ka tulkošanas darba grupā iesaistīts Uldis Bērziņš, kurš nav kristietis, un Juris Cālītis, kurš izslēgts no LELB par «liberāliem teoloģiskiem uzskatiem»?
Kā redzam jau Vecajā derībā, Dievs nav ierobežots tajā, kā viņš savu vārdu un atklāsmi dara zināmu cilvēkam. Ir brīnišķīgs stāsts par ēzeli. Tajā stāstīts par to, ka pat ēzelis var runāt to, ko Dievs grib… Varbūt es arī varu pretendēt uz to, ka varu stāvēt blakus ēzelim un palīdzēt šajā lietā. (Smejas.) Nemaz nerunājot par Uldi Bērziņu, saistībā ar kuru man būtu kauns ēzeli vispār piesaukt.
Nopietni runājot, tulkojums tika filtrēts vispirms caur visas kolēģijas kopējo darbu, kurā ir ne tikai ļoti liberālais Cālītis, bet arī konservatīvākais mācītājs Bite un citi, kas ienes līdzsvaru. Aicinājām piedalīties visus, gan Romas katoļus, gan pareizticīgos, gan protestantus, adventistus, baptistus, lai paskatītos, vai tekstā kaut kas nav galīgi garām no konfesionālā viedokļa, un tad varētu to koriģēt. Man kā vadītājam bija uzdevums nevis dzīt savu vagu, bet meklēt risinājumus.
Tavas vislielākās pretenzijas saistās ar teksta izvietojumu pantos.
Mūsu Bībeles biedrības ģenerālsekretārs Valdis Tēraudkalns ļoti korekti izvērtēja latviešu konservatīvismu un atzina, ka vispopulārākā būs tā Bībele, kurā saglabāts vecais piegājiens, proti, ka viss teksts tiek sadalīts pantos un tad Bībeles teksts tiek lasīts kā īsas vēstis par Dievu vai kā teoloģiska instrukcija. Tā ir neadekvāta attieksme pret tekstu. Protams, ir pilnais Bībeles tulkojums, kur ir rindkopas, bet ikdienas lietošanai paredzētā mazā formāta Bībelē tā nav. Atgriežoties pie tava jautājuma par priekšstatu maiņu par Dievu, tas visvairāk maina mūsu priekšstatus par Dievu. Teksta dalījums, vizuālais paņēmiens, jo tad mēs tiešām sākam domāt, ka Bībele ir mazas instrukcijas, mazi tekstiņi, kur varam tā ātri kaut ko uzzināt un paņemt lietošanai.
Daudzi kristieši aptaujās atzīstas, ka Bībeli nemaz nelasa.
Cilvēki mūsdienās grib zināt tikai virsrakstus, negrib iedziļināties. Ir pavisam maza lasītāju daļa, kas izlasīs visu tekstu. Ir jārespektē, ka ir cilvēki, kas lasīs tikai virsrakstus. Tāpat Bībelē – lasīs vienu teikumu, otru. Es ceru, ka jaunā Bībele tādā ziņā būs pateicīgāka, jo teikumi būs saprotamāki un vienkāršāki. Šodienas cilvēks ir ar tādu īsāku uztveri, bet, no otras puses, ir cilvēki, kas grib ieiet dziļumā, viņi negrib klausīties, ko viņiem kāds cits stāsta, viņi paši grib kaut ko pārdzīvot.
Ja paskatos uz savu dzīvi, arī es esmu izgājis cauri dažādiem periodiem un attiek-smēm. Tā ir ar ikvienu cilvēku. Neesam veidoti pēc vienas «šnites», mums ir atšķirīga pieredze. Es domāju – Dieva attieksme arī ir tāda pati. Un ticība. Mēs nonākam pie savas dzīves dziļumiem katrs pa savu ceļu un ar savu redzējumu. Es domāju, ka baznīca rīkotos gudrāk, ja pieļautu un paredzētu, ka ne visi ir vadāmi pa vienu taku pretī debesīm, bet varam iet pa atšķirīgiem ceļiem.
Savulaik baznīca neļāva lasīt Bībeli, lai turētu visus uz viena ceļa.
Jā, tā bija paredzēta priesteru lietošanai, pieķēdēta pie baznīcas pults. Tika uzskatīts, ka vienkāršais cilvēks tur salasīs visādas muļķības. Bībeles tulkotāji tika dedzināti uz sārta. Luters panāca, ka viņš ne tikai pārtulkoja Bībeli, bet arī palika dzīvs. Tikai ar Bībeles biedrības nodibināšanu 19.gadsimtā situācija mainījās, tika nolemts – Bībele jālasa katram cilvēkam.
Kā tu pats lasi Bībeli?
Lasu, lai sagatavotu lekcijas, Bībeles stundas. Man patīk morāviešu vai Brāļu draudzes lozungi. Katrai dienai ir kāds izteikums. Ar to es, starp citu, pārkāpju manis iepriekš teikto, jo lozungs ir viens izvilkums no Vecās derības, kam pievienots izteikums no Jaunās derības. Skaties! (Rāda īsziņu telefonā.) «Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es esmu grēkojis pret Tevi!»
«Te nāca četri vīri, kas nesa pie viņa kādu paralizēto. Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: «Dēls, tavi grēki tev ir piedoti».» Man tos katru dienu atsūta kā ziņu. Morāvieši šos lozungus sagatavo visam gadam. Ar lozēšanas palīdzību.
Vai šie lozungi sakrīt ar tavu noskaņojumu?
Dažreiz ļoti labi, bet citu reizi jāpārdomā. (Smejas.)
Mēdz teikt, ka Bībelē var atrast atbildes uz visiem jautājumiem.
Nedomāju, ka Bībele ir atbilžu grāmata, es domāju, ka tā ir grāmata, ar kuru mēs ejam pa īpašu ceļu, tā ir kā gudrs, foršs, arī humora pilns cilvēks, ar kuru man ir prieks tikties, sarunāties, vienkārši draudzēties. Es neparedzu, ka, ejot pie šī cilvēka, man būs jāprasa kādas atbildes vai es uzdošu viņam jautājumus. Galvenais man ir šī draudzība un satikšanās, jo tā ir arī satikšanās ar Jēzu.
5 sievietes, kas mani Bībelē intriģē
Ieva – salīdzinājumā ar prozaisko un garlaicīgo Ādamu viņa uzreiz atsaucas kaut kam jaunam, intriģējošam: auglim, kas ir gards, skaists un prātam saistošs. Patiesas cilvēcības simbols. Arī manas mātes vārds.
Delīla – kā pusaudzim viņas vārds uzbūra man daiļo un bīstamo reizē. Sieviete, kas pārvarēja spēcīgāko cilvēku pasaulē ar savu sievišķību.
Rāhāba – mauka, saka Bībele, kas paslēpa divus izraēliešu uzbrūkošās armijas izlūkus un tādējādi sekmēja viņu ienākšanu Dieva apsolītajā zemē. Intriģējošs ir tas, ka viņa tiek ieskaitīta Jēzus radu rakstā, kas norāda, ka Jēzus nav kāds neparasts, bet viens no mums.
Anonīmā sieviete – izšķieda ļoti dārgas smaržas uz Jēzus kājām. Pret to protestē mācekļi (vīrieši!), bet Jēzus saprot: dzīvē ir divas attieksmes – dabūt, taupīt, turēt vai dot, atdot, dāvināt. Jēzus dzīve ir sevis dāvināšana.
Jūnija (vai Jūnijs?) – intriga ap šo personu virmojusi 2000 gadu: sieviete vai vīrietis? Baznīca gribēja, lai tā būtu vīrietis – Jūnijs, jo tās politika pēc 4.gadsimta bija tāda, ka apustuļu tituls sievietēm nav piešķirams.
CV
Dzimis Rīgā 1939.gadā
1944.gadā ar māti un māsu devies trimdā uz Vāciju, vēlāk Angliju, ASV, Nīderlandes salu Arubu, Kanādu
1966.gadā ordinēts Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, 1998.gadā – Anglikāņu baznīcā
Studējis psiholoģiju, filozofiju un teoloģiju ASV Merilendas un Hārvarda Universitātē
Kopš 1995.dzīvo Latvijā un ir Rīgas Reformātu brāļu draudzes un Anglikāņu draudzes mācītājs
LU Teoloģijas fakultātes sistemātiskās teoloģijas pasniedzējs
Kopā ar sievu Sandru Dzenīti-Cālīti dibinājis alternatīvo ģimenes centru Zvannieku mājas. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Divu bērnu – Sarmas un Paula – tēvs
