Žurnāla rubrika: Kultūra

Diogena precības

Posted on marts 27, 2013 by - Grāmata

Ādolfs Erss

Literatūras klasiķu darbi parasti tiek uzskatīti par klasiku tieši tāpēc, ka ir jau sen pazīstami, daudzkārt lasīti un izdoti. Ādolfa Ersa (1885-1945) stāstu krājums Diogena precības (apgāds Atēna) ir pārsteidzošs izņēmums, jo pie lasītājiem nonāk pirmoreiz. Krājumu rakstnieks paguva sakārtot vēl 1944.gadā neilgi pirms nonākšanas čekistu apcietinājumā un Centrālcietumā, no kura vairs neatgriezās. Manuskriptu viņa tuviniekiem izdevās saglabāt, un tagad mums ir iespēja ieklausīties šajā no 70 gadu senas pagātnes nākošajā un bieži pārsteidzoši mūsdienīgajā balsī.

Pa-pa-pa pārvērtības

Posted on marts 27, 2013 by - Recenzija

Izstāde Londonā cenšas palīdzēt izprast vienu no popkultūras lielākajiem hameleoniem Deividu Boviju (66)

Pie pagājušo sestdien atklātās izstādes ieejas karājas neuzkrītoša fotogrāfija. Tajā redzams 16 gadus vecs puisis, kas pasaulē nāca kā Deivids Roberts Džonss. Viņš sēž tumšā uzvalkā, vienu pēdu atspiedis pret krēslu. Priekšā noliktas bungas ar viņa izveidotās grupas The Konrads nosaukumu. Labā roka pietur saksofonu, kreisā liegi pielikta pie paša vaiga. Šķiet, ka viņa sejā apvienojušās divas lietas – atturība un tajā pašā laikā arī uzaicinājums iepazīt viņu vairāk.

Eņģeļa seja, rūpīgi izplānotā poza un skatiens sniedz pirmo priekšstatu par pusaudzi, kas vēlāk izauga par tik daudzveidīgu skatuves mākslinieku, kāds ir Deivids Bovijs. Attēlā jau ir manāms, ka viņš lieliski izprot ķermeņa valodas trikus, paštēla nozīmi izklaides industrijā un zina, cik būtiska ir prasme pievilināt cilvēku uzmanību – šie trīs elementi bija būtiski viņa karjerā, kurā popzvaigzne vienlaikus bija arī performanču mākslinieks (lai gan tolaik šis termins plaši nemaz netika lietots).

Ideja izveidot izstādi par gandrīz 50 gadus ilgo Bovija karjeru ir ļoti ambiciozs mērķis. Vai vispār ir iespējams vienkopus un vispusīgi izstāstīt par personu, kura nemitīgi ir mainījusies un marta sākumā pēc desmit gadu klusēšanas negaidīti pārsteidza ar jauna albuma The Next Day iznākšanu? Kā panākt, lai izstāde nav tikai vecu skaņuplašu vāku, vecu skatuves tērpu, vecu fotogrāfiju un vecu video murskulis? Kā atrādīt to aizrautību, ar kādu Bovijs, gadiem ejot, gan uzsūca sociālos un kultūras jaunumus, gan arī pats bieži vien palīdzēja diktēt modi?

Principā pat iedomāties, ka šāda izstāde vispār būtu iespējama, bija pārgalvīga ideja, jo 66 gadus vecais Bovijs tagad ir ļoti noslēgta persona. Viņš nav uzstājies kopš 2006.gada, nesniedz intervijas un dzīvo Ņujorkā cik vien iespējams neuzkrītoši ar savu sievu – bijušo somāliešu izcelsmes supermodeli Imanu un 12 gadus veco meitu.

Jauna diska iznākšana bija pārsteigums daudziem, iekaitot Viktorijas un Alberta muzeju, lai gan «neviens tam netic», saka Džefrijs Māršs, kas kopā ar Viktoriju Brouksu ir jaunās izstādes kurators.

2010.gada nogalē muzejam esot piezvanījusi kāda Bovijam tuva persona. «Mēs vienkārši sākām pļāpāt par dažādām lietām,» stāsta Māršs vienā no galerijām, kur mūsu sarunas laikā tiek demonstrēts 1971.gadā iznākušā singla Life on Mars video – mūziķis ir ģērbies cieši piegulošā tirkīza uzvalkā, viņam ir koši oranži mati un uzkrītoši zilas plakstiņu ēnas. «Tad viņš pajautāja – vai jūs interesē Deivids?»

Izrādījās, ka Bovijs ir viens no tiem cilvēkiem, kas nekad neko nemet laukā. Vēl vairāk – viņam patīk, ja visu saglabāto rūpīgi sakārto. Māršs un Brouksa devās uz Ņujorku un atklāja, ka Bovijam ir vairāku gadu garumā veidots arhīvs ar 75 000 dažādu priekšmetu. «Vienojāmies, ka mēs varēsim aizņemties jebko no šā arhīva, bet Bovijs pats izstādes veidošanā nepiedalīsies. Visus tekstos minētos faktus pārbaudīs viņa arhivārs, bet mēs varēsim brīvi tos interpretēt,» skaidro Māršs.

Kāpēc savu privāto dzīvi sargājošais Bovijs piekrita ielaist svešiniekus savā arhīvā un ļaut citiem cilvēkiem interpretēt viņa dzīvi un karjeru, aizvien ir neatbildēts jautājums. Sniegt interviju šā raksta sagatavošanai viņš atteica.

«Viņš nav uzstājies jau ļoti sen, šķiet, viņam vairs negribas doties turnejās, tajā pašā laikā aizvien ir vēlme uzturēt saikni ar faniem,» prāto Kevins Kanss, kas pirms diviem gadiem izdeva biogrāfisku grāmatu Any Day Now par Bovija karjeras agrīnajiem gadiem.

Izstādes kuratoriem par labu runā tās izvēlētais nosaukums Deivids Bovijs ir (David Bowie Is) – apgalvojums ar atvērtām beigām norāda, ka mūziķa karjera nav nemaz tik vienkārši saliekama pa plauktiņiem, ka viņa mākslinieciskais vēriens ir apbrīnojami plašs.

Izstādē ir novietota atklātnīte no 1975.gadā izdotā britu komponista Braiena Īno un vācu mākslinieka Pētera Šmita aforismu komplekta Netiešās stratēģijas (Simts un viena vērtīga dilemma). Uz tās lasāms: «Noskaidrojiet, kādas receptes jūs lietojat, un tūlīt pat atmetiet tās!» Šis tikpat labi varētu būt arī Deivida Bovija karjeras moto. 

Kad 1972.gadā iznāca viņa pirmais plašu atzinību ieguvušais albums The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders From Mars, viņš tērpās dīvainos kostīmos ar grūti nosakāmu dzimuma piederību. Kad 1975.gadā iznāca Thin White Duke, viņš jau bija persona, kura acīmredzami smēlusies iedvesmu pagājušā gadsimta 40.gadu vācu kabarē kultūrā. 1980.gadā Ashes to Ashes piedāvāja būtne, kas līdzinās sirreālam pantomīmas varonim Pjero. 1997.gadā, izdodot albumu Earthling, viņš jau bija valdonīgs vagars garā uzsvārcī ar britu karoga krāsām.

Bovijs visu laiku ir bijis kā mutants, kura īsto būtību līdz galam nekad nav izdevies izprast.

«Līdz laikam, kad [60.gados] parādījās The Beatles, rokmūzika vadījās pēc viena principa – ja izdodas radīt vienu lielisku hitu, vajag to pārstrādāt atkal un atkal, līdz tas visiem jau ir līdz kaklam,» saka britu mūzikas kritiķis Džons Sevidžs. «Es uzskatu, ka Bovijs ļoti labi uzķēra ideju, ka visu laiku ir jāmainās, un viņš to darīja ļoti ekstrēmos veidos. Līdz tam rokmūzika dzīvoja ar ideju, ka ir jāveido pieraduma sajūta, bet viņš šādu pieeju sagrāva. Piemēram, viņš sāka publiski apgalvot, ka ir gejs, lai gan patiesībā dzīvoja kopā ar sievu – viņam popmūzika ir kā arēna spēlēm, eksperimentiem un jautrībai. Sfēra ārpus sabiedrības normām, kur var performatīvi izmēģināt dažādas lietas.»

Veidojot izstādi, lielākais izaicinājums bija izskaidrot apmeklētājiem performanču ideju un Bovija kultūrcitātu mērogu, skaidro kurators Māršs. «Viņam skatuve bija ne tikai fiziska, bet arī filozofiska lieta, un parādīt to visu izstādē ir diezgan sarežģīti.»

Kuratori pieņēma lēmumu ekspozīciju dalīt nevis hronoloģiski, bet gan tematiski. Tikai pirmā daļa ir veltīta konkrētam laika posmam – Bovija agrīnās daiļrades gadiem, izmantojot fotogrāfijas, ierakstu albumus un dokumentus (viņa mīļākie rakstnieki ir franču filozofs Albērs Kamī, vācu rakstnieks Francs Kafka, angļu dramaturgs Harolds Pinters, īru dzejnieks Brendans Bīens, angļu rakstnieks Kīts Voterhauss un Oskars Vailds – to Bovijs pats uzrakstījis uz kādas lapiņas savā jaunībā).

Visa pārējā ekspozīcija izkārtota kā minitelpas ap konkrētiem skatuves tērpiem un radošās sadarbības partneriem. Austiņās apmeklētāji var klausīties dziesmas, kas piederas konkrētai izstādes sadaļai.

Pēdējā izstādes daļa ir iespaidīga performanču telpa ar ekrānu no grīdas līdz pašiem griestiem. 

Rezultāts ir apbrīnojams līdzpārdzīvojums un principā ļoti labi palīdz saprast, kāds ir pats Bovijs, saka amerikāņu kultūras kritiķe Kamille Pālje, kas uzrakstījusi eseju izstādes katalogam. «Viņš pats ir izjūtu murskulis. Viņš ir sirreālisma, dadaisma un modernās mākslas produkts. Viņš pilnībā iejūtas lomā, kuru spēlē. Viņa apbrīnojamā fiziskā virtuozitāte – izpratne par skatuves tērpu kā tēlainu ķermeņa projekciju – ir daļa no viņa būtiskākās iezīmes: Bovijs ir dziļi emocionāls. Man ir liels prieks, ka Deivids Bovijs atkal pie mums ir atgriezies.» 

Izstāde jau pirms atvēršanas uzstādīja biļešu iepriekšpārdošanas rekordu – tika izpirkti 50 000 biļešu.

Izstāde David Bowie Is Viktorijas un Alberta muzejā Londonā līdz 11.augustam.

Sulīgi pelēks

Posted on marts 27, 2013 by - Recenzija

Nezinu, kā grāmata Jelgava 94 lasīsies cēsniekam, bet pieļauju – vēl izklaidējošāk

Tālajā 1994.gadā Jelgavā mājupceļā no grupas mēģinājuma es nobrīnījos par pacientiem, kas dīvainās drēbēs bija izdzīti un dīdījās pie slimnīcas. Tagad zinu – tikai nieka kilometru aiz manis gājis un nedaudz vēlāk uz Lielupes tilta šos savādniekus, kuri patiesībā bija 89 no Pārlielupes cietuma izbēgušie cietumnieki, sastapa Jānis Joņevs. Šo epizodi viņš apraksta savā pirmajā grāmatā Jelgava 94, kas stāsta par pilsētu 90.gadu vidū un pelēko garmataiņu vidi, kuru viskošāk izkrāsoja meiteņu zeķbikses.

Kā atdzīvināt pelēko Jelgavu? Man šāds uzdevums vairākkārt nav bijis pa spēkam. Pēc pieklājīgas apvaicāšanās – vai pili esi redzējis? – un apstiprinošas atbildes saņemšanas mans pilsētas iedzimtā arsenāls parasti izsīka. Vest savu viesi garās pastaigās pa RAF dzīvojamo rajonu, Žuceni (Žukova ielas rajonu) vai FēeRGešku (Friča Gaiļa ielu) man atšķirībā no Joņeva vienkārši neienāca prātā. Bet tas bija toreiz, 1994.gadā, kad pilsētas centrā atradās kurjatņiks (pustukšas hruščovkas starp autoostu un universālveikalu, kur tagad sastopams tirdzniecības centrs) un uz Pasta saliņu nevarēja nokļūt pa gājēju tiltu no eiropromenādes. Toreiz, kad festivāliem pietika ar vienu estrādi un vienu vakaru, bet uzdzeramā tilpums bezcerīgi nespēja konkurēt ar pamata dzēriena daudzumu. Pārmērīgai alkohola lietošanai gan ir kaifīga, atvainojiet – kaitīga, iedarbība joprojām.

Es neko nezināju par Jāni Joņevu, kaut pelēkajā Jelgavā pie pelēkā bērnudārza pelēcīgo jauniešu vidū gan jau tikām saskrējušies. Diemžēl nevaru paļauties uz atmiņu, jo mēdz-u nepazīt pat tikko iepazītus ļaudis.

Pelēkā ir mana mīļākā krāsa. Kaut vai tāpēc, ka krāsojama vismaz 50 nokrāsās. Un Jānis prot krāsot ar pelēko. Asprātīgi, neremdināmi un sulīgi. Pat negribas ticēt, ka autors brīvprātīgi ir aprāvis stāstu. Šķiet, izdevējs ar vēl viena Jelgavas puikas – redaktora Kārļa Vērdiņa – ciešu līdzdarbību būs apturējuši autora raiti plūstošo vārdu straumi, atstādami vietu arī Jelgavai 96, 98 un citām. Tikai tajās būtu grūtāk iztikt bez moralizēšanas, bez vērtējuma. Bez pieaugšanas. Autors ir veiksmīgi apstājies pirms izvēlēm, kuras mūs visus izmainīja. Kuras Šoli* no menta pārvērta par režisoru, kuras Mareku* aizveda līdz Satelītiem, kuras kādu atstāja uz vietas. Un tieši palikšana uz vietas padarītu Jelgavu 96 par skumjāku gabalu. Par gabalu, kuru lasot, jāsāk iezīmēt vērtību skala.

Jānis Joņevs pagaidām mums neliek pārbaudīt savus atskaites punktus. Un tas padara Jelgavu 94 burvīgu. Ļauj baudīt. Ja grāmata uzdod kādus būtiskus jautājumus, tad viens no tādiem noteikti ir – vai tu Nirvanu klausījies pirms vai pēc tam, kad Kobeins iešāva sev galvā?

Man ir priekšzināšanas par Jelgavu, un tas neļauj pastāstīt, kā grāmata lasās cilvēkam no Cēsīm. Taču pieļauju, ka vēl vairāk izklaidējoši. Lai melni vākotās grāmatas biezums tevi nesamulsina – Jelgavai 94 var izskriet cauri vienā vakarā. Taisnības labad jāatzīmē, ka vakars pats labprātīgi ievelkas dziļā naktī. Un melnais vāks lai nebiedē. Grāmata neprasās tikt nolikta malā, smadzenes neprasās atpūsties. Ja nu vienīgi apkārtējie aizrādīs par tavu iespurgšanos, pat kārtīgu izsmiešanos. Joņevs prot jokot!

Lasot aizdomājos par grāmatas varoņiem – cik gan bieži cilvēkam izdodas uzzināt, kā viņu redz cits. Draugs. Kādi mēs katrs esam viens otram. Domāju par to, cik godīgi es pats spētu rakstīt par saviem draugiem. Zinot, ka izlasīs, ka pats iedošu izlasīt. Jānis Joņevs ļauj noticēt, ka stāsts ir īsts. Es noticēju. Un aizverot grāmatu, tā mierīgi turpinās manī.

Pašlaik, mēģinot pārvarēt tvitera ieradināto lakonismu, es apbrīnoju grāmatu recenziju rakstītājus. Ar katru teikumu, tuvojoties teksta beigām, man šķiet, ka neesmu pratis pateikt to, ka grāmata man patika. Tā vienkārši un skaidri. Pateikt paldies cilvēkiem, kuri ļauj mums lasīt latviešu autorus.

* Tāpat kā autors atturēšos konkretizēt minētās personas.

Trūkst Antiņu

Posted on marts 27, 2013 by - Intervija

Akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (80) dalās pārdomās – kas nepieciešams Latvijas valstij, lai tā pastāvētu ilgāk nekā Krišjāņa Valdemāra paredzētos 150 gadus

Zinātņu akadēmijas sēžu zālē pie sienas ir Ausekļa Baušķenieka glezna, ko akadēmiķis Stradiņš labprāt viesiem rāda, iesāņus neuzkrītoši vērodams reakciju. Gleznā ap lielu galdu sasēduši dzīvnieki. Cits varas apziņā izslējies (kā lauva), cits pieglaimīgi pieplacis (kā trusis), cits knapi turas sēdeklī (kā zilonis). «Lielās valstis,» Stradiņš komentē. Nomaļus uz grīdas kopā saspiedušās trīs baltas peles. «Nu, un tās esam mēs,» viņš izteiksmīgi pabeidz sakāmo. Sarunas laikā allaž žirgtais un laipnais Stradiņš dusmīgi triec rādītājpirkstu smagnējā retro galda virsmā. Tā atgadās brīžos, kad runā par latviešu pašapziņu.

Vai jūs iepriecināja ziņa, ka šogad, 21.martā, Latvija sasniegusi ilgāko neatkarības periodu valsts vēsturē?

Gribam to vai ne, 1991.gadā veidojās pavisam cita valsts. Varēja izmantot 18.novembra Republikas principus, tie arī tika izmantoti, bet vairāk formāli. Ārpolitiski un arī psiholoģiski tautai tas bija pareizs gājiens – ka tā nav jauna valsts. Tomēr valsts tika veidota uz pavisam citiem pamatiem. 50 okupācijas gadus nevar izsvītrot. Latvija pārveidojās šajā laikā.

Kādas ir galvenās atšķirības?

Latvijas pirmās republikas izveidošana bija brīnums. Lielvalstis – Francija, Anglija, ASV – nerēķinājās ar jēdzienu «latvieši», nemaz nerunājot par jēdzienu «Latvija». Latvija bija Kurland un Livland.

Latvieši uz vēstures skatuves pirmoreiz uznāca 1905.gadā kā teroristi, revolucionāri. Tā viņus pazina pasaulē – kā sociāldemokrātus un anarhistus. Ar diezgan negatīvu pieskaņu. Otrā reize bija 1915.gadā, kad sākās latviešu strēlnieku pulku veidošanās. Cīņas, aizstāvot Rīgu, guva ievērību. Bet latviešu tauta un valoda bija nepazīstama. Tā ka Latvijas līdz tās dibināšanai pasaules, Eiropas apziņā nebija.

Vai tad Latvija nedzima mūsu pirmo intelektuāļu galvās jau 19.gadsimtā?

Es nedomāju, ka Krišjānim Valdemāram, Jurim Alunānam vai Kronvaldu Atim bija doma par Latvijas valsti. Viņiem bija doma par latviešu nācijas atmodināšanu, un šī doma bija vienīgā iespējamā tajā laikā. Vēl 1915.gadā [jurists un atmodas darbinieks] Andrejs Stērste, lai gan bija liels nacionālists, teica: jāuzskata par traku katru, kurš domā, ka ir iespējama Latvijas valsts. [Latvijas pirmais ārlietu ministrs] Zigfrīds Anna Meierovics vēl 1917.gada augustā brauca uz Krievijas tautu konferenci un augstāk par autonomiju pat nedomāja. Pēc Krievijas impērijas sabruka Vācija. Ja tā nebūtu noticis, iespējams, būtu panākts kompromiss, teiksim, Baltijas – latviešu, lietuviešu, igauņu – kopvalsts, kurā būtu trīs valodas ar dominējošo vācu valodu un Vācijas ķeizara valdīšanu.

Latvija ir brīnums arī tajā ziņā, ka pirms valsts dibināšanas zeme bija pilnībā izpostīta – te gāja frontes līnija no 1915.gada vasaras līdz pat 1918.gada sākumam. Tā negāja cauri ne Igaunijai, ne Lietuvai. Rūpniecība bija iznīcināta, zemniecība arī. Bēgļu gaitās bija devies gandrīz miljons. Tauta bija izputināta. Tik izputināti mēs 1991.gadā nebijām. Tad mēs bijām pat ļoti labvēlīgās pozīcijās, ko nepratām izmantot.

Kas bija būtiskākais, dibinot valsti? Latvieši bija revolucionārākā no trim Baltijas tautām – tai nebija ne katolicisma kā lietuviešiem, ne ziemeļnieciskās nācijas pašapziņas kā igauņiem. Pauperizētais proletariāts nobalsoja par padomju varu. Ideju par Latviju kā neatkarīgu valsti aizstāvēja tikai neliela saujiņa. Turklāt tie nebija pilsētnieki. Tie, kas bija Latviešu biedrībā, domāja par Baltijas kopvalsti un bija gatavi pieslieties vāciešiem, lai tiktu vaļā no komunistiem. Tikai «trešie tēva dēli» zemnieki un «Antiņi» dzejnieki domāja par Latvijas izveidošanu.

Kāpēc viņiem bija svarīgi, lai būtu Latvijas valsts?

Es domāju par Kārli Ulmani un [pirmo Latvijas Republikas iekšlietu ministru] Miķeli Valteru – viņi nebija guvuši izglītību Krievijas augstskolās, nejutās sasaistīti ar to. 

Bija mācījušies Rietumeiropā un ASV. Veidojās Latvijas kultūras un ekonomikas elite: juristi, tautsaimnieki, agronomi, inženieri. Izglītoti cilvēki, kuri prata svešvalodas. Ja tādu mums nebūtu 1918.gadā, Latvijas dibināšana būtu bijusi neiespējama.

Ja Krievijā nebūtu uzvarējusi boļševiku revolūcija [1917.gadā], tad, protams, Latvija pieslietos Krievijai. Latvijas valsts dibināšana konsolidēja, izglāba latviešu inteliģenci. Citādi viņi nekad no labas dzīves, labām profesoru vietām Krievijas augstskolās (kā filologs Jānis Endzelīns, medicīnas profesors Mārtiņš Zīle) nebūtu bēguši uz Latviju. Krievijā bija bads, komunisma rēgs, tāpēc viņi šurp atbēga.

Kārlis Ulmanis bija pirmais demokrāts, starp citu. 18.novembra Ulmanis būtībā bija amerikānisks cilvēks. Nerunāsim šeit gan par 15.maija Ulmani. Pirms Latvijas valsts dibināšanas Ulmanis bija diezgan ilgi nodzīvojis Amerikā, viņš uzskatīja, ka jābūt ļoti aktīvam, jātiek uz priekšu saviem spēkiem. Iniciatīva un dūša Ulmanim bija. Ja nebūtu bijis tās dūšas, domāju, ka Latvijas pilsoniskā sabiedrība, buržuāzija būtu kapitulējusi. Ulmanis saprata, ka Latviju nevar veidot tikai ar lielsaimniekiem. Vajag piesaistīt strādniekus, tos, kuriem nav zemes. Latviju izglāba tas, ka Ulmanis procesā iesaistīja sociāldemokrātus, kas tajā momentā novērsās no lieliniekiem.

Vēsturnieki Ulmani vērtē pretrunīgi – bija stingrās rokas politika, varaskāre. Šķiet, tas nevar būt iedvesmojošs piemērs.

Es Ulmani vērtēju vairāk pozitīvi nekā negatīvi. Nodzīvoju brīvā Latvijā sešarpus gadus, biju stipri attīstīts bērns, lasīju jau avīzes – Jaunākās Ziņas, Segodņa (mana mamma bija krieviete), zināju notiekošo. Brīvo zemi un Rītu, kas bija Ulmaņa avīzes, mana ģimene nepirka. Mans tēvs Pauls Stradiņš bija Rīgas 2.pilsētas slimnīcas medicīnas direktors, ievēlēts pirms ulmaņlaika un palika amatā arī ulmaņlaikā.

Zinu, ka 1933.gadā Ulmani slimnīcā operēja. Mīklaina operācija, saistīta it kā ar bruku, bet varbūt tomēr cita veida. Operēja profesors Jēkabs Alksnis, kas bija mana tēva skolotājs un Ulmaņa uzticības persona 1919.gadā. Ulmanis 1933.gada beigās bija teicis – operācija viņam jāuztaisa, jo «drīz man būs daudz jārunā». Droši vien plānoja apvērsumu.

Mūsu ģimenē nebija Ulmaņa glorifikācijas. Tomēr viņa laikā Latvija studējošo skaita ziņā bija 2.vietā Eiropā. Studējošo sieviešu skaita ziņā – 1.vietā Eiropā. Nelaime, protams, ka absolventi bēga no laukiem, bet pilsētā nevarēja atrast darbu. Ulmanis sāka reformas – kaut ko līdzīgu studiju kreditēšanai.

Ir līdzības ar šodienas Latviju.

Jā, līdzības ir lielas. Saeimas laikā korumpētība bija līdzīga kā tagad. Ulmanis, jā, viņš bija autoritārs.

Tas jūs neatgrūž?

Mani tas ne visai biedē, jo autoritāti režīmi tajā laikā bija gandrīz visās Eiropas valstīs. Francijā demokrātija bija, bet tā ļoti slikti darbojās. Autoritārie režīmi tolaik bija efektīvāki. Izņemot Čehoslovākiju un Somiju, kas nebija autoritāras. Bet nespēja aizsargāties. Abas tika nodotas, tāpat kā Baltijas valstis.

Ja Francijā būtu vairāk vai mazāk autoritārs līderis kā Šarls de Golls vai kā Anglijā Vinstons Čērčils, tad Hitlers karu nebūtu varējis izraisīt. Te jau ir tā lieta, ka demokrātija jāsavieno ar autoritāti. Šajā ziņā man Ulmanis neliekas slikts. Es arī uzskatu, ka Ulmaņa valdība bija mazāk korumpēta nekā Pāvila Rozīša aprakstos par Saeimas korumpētību. Ulmani gan sociāldemokrāti saukāja par korupcijas tēvu, bet, ja korupcija tiešām bija, tad partijas, nevis paša labā. Ulmanim jau lielas mantas nebija. Viņam tikai uz 60 gadu jubileju lišķi uzdāvināja Dauderu māju. Ulmanis bija labs ekonomists.

Vai domājat, ka tagad Latvijā tādu īsti nav?

1991.gadā Latvija izvēlējās Amerikas liberālās saimniekošanas ceļu. Tas, patiesību sakot, ir domāts spējīgiem cilvēkiem. Mums jau nebija daudz tādu. Sākot jau ar 1949.gada 25.marta deportācijām, kad Latvijas zemniecības eliti iznīcināja pilnīgi. Atjaunotajā Latvijā mums bija ļoti stulba lauksaimniecības politika, iznīcināja arī rūpniecību.

Vai mūsdienās iespējams savienot demokrātiju un autoritāti?

Ļoti grūti pateikt. Pasaule ir mainījusies, Eiropā pārspīlētas birokrātijas tiesības, tā ir lemt nespējīga ar visu to Briseli. Tomēr efektīvāka par Lukašenko Baltkrieviju, vai ne?

Ko jūs domājat par šādu jautājuma uzstādījumu: vai latvieši ir pelnījuši savu valsti?

Pirmās republikas laikā noteikti bija pelnījuši, jo latvieši bija čakla, apdāvināta tauta un prata savākties. 

Kaut kādu iemeslu dēļ latvieši vienmēr meklējuši «kādu, uz ko paļauties». Kāpēc tā?

Par Ulmani runājot, viņš bija diezgan aprobežota, es neteiktu, ka izcila personība, bet domāju, ka neviens cits Latvijas valstsvīrs nav tik lielā mērā atbildis vidējā latvieša mentalitātei, kas bija orientēta uz patriarhālo, uz «saimnieku, kas šiverē pa augšu». Daudziem kalps sēdēja iekšā.

Vairs nesēž?

Sēž un pat vēl vairāk. Visa mūsu elite Briselei tagad klanās. Vajadzētu tomēr kaut cik pašapziņu uzturēt. Tas mums nāk no vēstures, pazemība un klanīšanās ir dziļi zemapziņā.

Ko varam darīt ar 50 okupācijas gadu vēsturi?

Jāizvērtē, ko esam darījuši tajā laikā. Nevajag sevi pārlieku pātagot, vēsture ir vēsture. Pātagot mēs sevi varētu par to, ka kļūdījās latviešu nacionālkomunisti Vilis Lācis, Eduards Berklavs un citi 1958.gadā. Neprata aizstāvēt Latvijas lokālās intereses kā lietuvieši un igauņi.

Kas bija par vainu?

Pirmā – Rīgas pilsēta, nesalīdzināmi lielāks pievilkšanas centrs kā Tallina vai Viļņa. Otra – latviešu pakļaušanās gars, runāšana krievu valodā. Trešais bija objektīvs faktors – šeit atradās Baltijas Kara apgabala centrs. Šeit sabrauca ļoti daudz atvaļinātu militārpersonu, kas bija agresīvas, varaskāras.

Vai otro Latvijas republiku latvieši ir pelnījuši?

Latvieši ir pelnījuši labāku valsti. Nekad neteikšu par otro republiku, ka tā ir failed state (neveiksmīga valsts – angļu val.).

Kā raugāties uz ekonomisko emigrāciju mūsdienās?

1938.gadā latvieši nebēga no Latvijas. Lietuvieši uz Ameriku izbrauca 700 tūkstoši, jo viņiem bija ļoti liela nabadzība. Latvijā cilvēki tomēr uzskatīja, ka tā ir viņu valsts, un optimisms bija. Tagad cilvēkos ir absolūts pesimisms.

Kā jūs, būdams akadēmiķis, vērtējat pārmaiņas, ko cenšas viest izglītības jomā?

Ķīli cienu kā personību, bet ne kā ministru. Man liekas – ir konstruktīvi cilvēki, un ir destruktīvi cilvēki. Ja destruktīvu ieliek amatā, varbūt viņš tiešām var reformēt, nojaucot līdz zemei un pēc tam uzceļot no jauna. Bet man liekas, ka tas neatbilst mūsu iespējām un mentalitātei. Es ceru, Ķīlis nāks pie kompromisiem.

Par daudz mums ir sociālo zinātņu studentu. Ārstu nav tik daudz, ķīmiķu vēl mazāk.  Tagad jau visa politika vērsta uz to, lai latvieši, kuri grib kaut ko sasniegt, emigrē.

Vai tās nav loģiskas globalizācijas sekas – cilvēki rod labākas iespējas dzīvei, karjerai?

Piedodiet, bet, ja valsts neko tā labā nedarīs, drīz čuhņā dzīvosim! Es negribētu, lai tā notiek. Cilvēkus vajag aicināt atpakaļ. Lai tad nāk iekšā krievi, ukraiņi, ķīnieši, musulmaņi? Es tādu variantu negribētu. Mūsu gēni izklīst pasaulē, un tas nav pareizi. Mans dēls Pēteris, kardioķirurgs, ķepurojas pēdējiem spēkiem, lai noturētos Latvijā. Ir piedāvājumi no citām valstīm, bet viņš turas.

Kāpēc?

Savu dēlu dēļ. Un tādēļ, lai Latvijā tiek veidots kaut kas vērtīgs. Šā iemesla dēļ mūsu ģimene neizbrauca arī 1944.gadā.

Jūs ieminējāties par kolaboracionismu padomju laikā. Man liekas, jāatšķir divas lietas – kolaboracionisms un konformisms. Kolaboracionisms ir nostāšanās pret savas tautas būtiskajām interesēm, piemēram, tāds bija [padomju politiķis Arvīds] Pelše. Bet komformisti ir tie, kuri pielāgojas apstākļiem, ja tos nevar izmainīt.

Gļēvuļi faktiski?

Tā varētu saukt. Tad jau visu latviešu tautu varētu saukt par gļēvu 50 gadus, bet vai tā ir? Jebkurā gadījumā stabilas un ilgtspējīgas nācijas izveidošana ir grūts un laikietilpīgs process. To garantē tikai sabiedrības vienotība un briedums. Varbūt vēl pozitīvas ārzemju pieredzes pārņemšana un labvēlīga apstākļu sakritība. Varētu teikt, ka Latvijas vēsture ir kompromisu, nenoteiktības, konformisma un pielāgošanās vēsture. Taču mazas, likteņa triecienu mētātas tautas gadījumā tā vērtēt būtu vienpusīgi un varbūt pat netaisni. 

Es gribētu teikt, ka Latvijas veiksmes stāsts ir vēl nākotnē. Vai latviešu tautai ir sava misija pasaulē? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Tas ir latviešu nācijas identitātes pamatjautājums. Atbilde uz to noteiks, vai pastāvēsim ilgāk par 150 gadiem, ko kādreiz mums atvēlēja Krišjānis Valdemārs.

Jūs redzat līderus Latvijā?

Nē, līderu pašlaik nav.

Kur palikuši?

Laikmeta nosacītība. Kur tad mūsdienās ir līderi? Ilvess Igaunijā ir. Putins Krievijā, bet ļoti nepatīkams. Uz Obamu liku lielas cerības, bet viņš tās īsti neattaisnoja. Vai Berluskoni ir līderis? (Smejas.)

Es citēšu Ulmani 1913.gadā, kad viņš atgriezās no Amerikas pēc amnestijas. «Kādi ļaudis mums vajadzīgi?» viņš rakstīja. «Ļaudis nenopērkami. Stingri pret bagātības kārdinājumiem. Ļaudis godīgi kā mazās, tā lielās lietās. Ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām. Ļaudis vīrišķīgi darbā, nepagurstoši nesekmēs. Ļaudis, kurus nevada divējādas tikumības: viena – privātā, otra – atklātā dzīvē. Ļaudis pilsoņu, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv. Ļaudis atturīgi, kuri neloka ceļus šo laiku Baala – alkohola priekšā. Citiem vārdiem sakot, mums vairāk vajadzīgi ļaudis, nevis statūti un instrukcijas.»

Kā jau runājām, Latvijas valsts 1918.gadā radās ideālistu – trešo tēva dēlu un Antiņu galvās. 1991.gadā Latvijas valsts vairs neradās ideālistu, bet tādu cilvēku galvās, no kuriem ļoti daudzi bija aprēķinātāji. Pirmā Latvija bija mīlestības bērns, bet otrā Latvija… No tautas puses – jā, mīlestības bērns. Es nekad ar latviešiem tā neesmu lepojies kā 1988.gadā.

Tātad šodien trūkst Antiņu? 

Vienmēr ir jābūt ideālistu saujiņai, kas iedomāto Latviju pārvērš reālā, dzīvotspējīgā. Esmu izrakstījis vārdus, ko teicis krievu filozofs Vladimirs Solovjovs, mana mamma viņu ļoti cienīja: «Nacionālā pašapziņa ir dižena lieta, bet, kad nācijas pašapziņa pāriet pašapmierinātībā, bet pašapmierinātība noved līdz pašpielūgsmei, tad dabīgās beigas ir pašiznīcība.»

Kā jums šķiet, vai brīvība nācijai var kļūt par grūtu?

Brīvību regulēt no augšas nav iespējams. To var, tikai pārveidojot katrs sevi. Līdzās brīvībai jābūt tādam jēdzienam kā tolerance, ētika. Dieva jēdzienam – kā Kants teica, augstās debesis virs manis un morālais likums manī. Kādā mērā šis ideāls nācijā iespējams, atkarīgs no pašas tautas. Mums daudz jāstrādā, lai augtu. Izglītotos, bet ne tikai augstskolās. Arī dvēseliski. Citādi ar mums notiek, kā Tagore teicis, – acumirkļa troksnis pārkliedz mūžības mūziku. Tā ir mūsu lielā nelaime.

Kalendārs

Posted on marts 20, 2013 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


23.MARTS. PIRMIZRĀDE JAKIŠS UN PUPČE RĪGAS KRIEVU TEĀTRĪ. Izraēlas teātra Gešer mākslinieciskais vadītājs Jevgeņijs Arjē iestudējis rakstnieka Hanoha Levina skumjo komēdiju par to, ka precētajam vīram Jakišam savā jaunajā sievā neizdodas ieraudzīt sapņu sievieti. Tāpēc palīgā dodas visa plašā radu saime… Izrādē skanēs dzīvā mūzika, tajā iesaistīts teātra pazīstamāko aktieru ansamblis. Biļetes cena Ls 5-10. Bilesuserviss.lv, Trd.lv

NO 23.MARTA. VALDA CELMA PERSONĀLIZSTĀDE DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā saistībā ar mākslinieka un dizainera Valda Celma gaidāmo 70. dzimšanas dienu būs atvērta viņa pirmā personālizstāde Pieskārieni – unikālais dizains, kinētika, fotomontāžas, plakāts, kurā tiks eksponēti vairāk nekā 60 darbu, kas radīti no 20.gadsimta 60.gadu beigām līdz mūsdienām. Lnmm.lv

25.MARTS. ARGENTĪNAS TANGO ŠOVS KONGRESU NAMĀ. Ar izrādi Tango Buenosairesā uzstāsies dejotāja un horeogrāfe, viena no spilgtākajām un ekscentriskākajām tango dejotājām Mora Godoja. Apvienojot tango tradīcijas ar klasisko baletu, dejotāja izveidojusi savu stilu, kas izceļas ar dramatisku piesātinātību, eleganci un kaislību. Biļetes cena Ls 7-30. Bilesuserviss.lv

27.MARTS. TEĀTRA DIENAS KONCERTS AKTIERA PIRKSTS NR 2703 LIEPĀJAS TEĀTRĪ. Koncertā aktieri izdziedās un izdejos dažādas ainiņas no populārākajām teātra izrādēm. Skatītājus gaida dažādi pārsteigumi. Programmu sastādījis teātra muzikālais vadītājs Normunds Kalniņš un direktors Herberts Laukšteins, izvēloties numurus no dažādiem teātra iestudējumiem – gan tiem, kas joprojām ir repertuārā, gan tiem, kurus vairs nav iespējams noskatīties. Biļetes cena Ls 3-10. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on marts 20, 2013 by - Kino

 

ooo Krūdi / The Croods. Jestra Holivudas kalibra animācija, kuras stāsta viducī ir paaudžu konflikts no aizvēsturiskiem laikiem, kas gluži labi attiecināms arī uz mūsdienām – sēdēt alā un baidīties no itin visa vai tomēr atklāt jaunas lietas. Berlīnes kinofestivālā pirmizrādītā filma patiks gados jaunajai mērķauditorijai – stāsts ir dzīvelīgs ar lērumu kustīgu detaļu, kas spēj noturēt uzmanību. Atšķirībā no citām līdziniecēm Krūdi ir mazāk piesārņota ar popkultūras drazveida atsaucēm. Kino no 22.marta.

ooo Džeks milžu bende / Jack the Giant Slayer. Vēl viena bērnu pasaka, kuras ekrāna versija ir pārtapusi specefektu un datorgrafikas pieblīvētā, episkā piedzīvojumu gabalā. Jandāliņš, protams, pamatīgs – burvju pupa, kas ved uz milžu zemi, kur mīt atbaidoši, slienaini cilvēkēdājmilzeņi, un pa vidu visam – ir jāglābj ne tikai princese, bet arī visa pasaule. Izklaidēs sintētisku attēlu un pārspīlējumu cienītājus, kam nav iebildumu pret stāsta substances trūkumu. Kino no 22.marta.

Drosmīgais stāsts

Posted on marts 20, 2013 by - Albums

The Sound Poets – Tavs stāsts

The Sound Poets veiksmes stāsta pamatā ir drosme un zināšanas. Drosme – britu melodisko roku ietērpt iedrošinošos un romantiskos latviešu valodas tekstos, savukārt muzikālās zināšanas liktas lietā, lai debijas albums izklausītos profesionāli. Emocionāls plašums, piesātināta instrumentācija un eksplozivitāte ir viņu rokraksts. Ar tādu vērienu Latvijā sen neviens nav spēlējis, un bez radiostacijām (skan trīs no albuma skaņdarbiem) un Prāta vētras (uzaicinājums iesildīt pēdējo tūri) to, visticamāk, nākamgad novērtēs arī balvu dalītāji.

Jelgava 94

Posted on marts 20, 2013 by - Grāmata

Jānis Joņevs

Latviešu prozas grāmatas neiznāk nemaz tik bieži, tāpēc par katru gribas cerēt, ka tā būs īpaša un laba. Diemžēl bieži iznāk vilties. Jāņa Joņeva debijas romāns Jelgava 94 (apgāds Mansards) nav šāds gadījums. 1980.gadā dzimušais autors ir uzrakstījis asprātīgu un spilgtu savas paaudzes biogrāfiju un izaugšanas romānu, kuram cauri vijas aizraušanās ar dažādiem «smagās» mūzikas žanriem un aizkustinoša savas pilsētas mīlestība. Lai gan liela daļa romāna veltīta pusaudža gadiem, tas nav nekāds pusaudžu romāns. Noteikti labākais, kas pēdējā laikā latviešu valodā lasīts.

Nekas vairs nav jāpierāda!

Posted on marts 20, 2013 by - Recenzija

Grupas Pērkons koncerttūre Sapumpurots zars – redzēt Latvijas roka vēsturi «dzīvajā»

Leģenda ir tautas vērtība un neatņemama vēstures sastāvdaļa. Tā man gribas teikt par grupu Pērkons. Varu atzīties – Pērkons ir arī mans personiskais piedzīvojums, es redzēju, kā veidojas šī leģenda. Bija laikam 1982.gads, un man bija 16 gadu, kad nokļuvu Pērkona koncertā radiorūpnīcas klubā Mūkusalas ielā. Zālē bija salikti krēsli, un visiem bija jāsēž. Zāle bija pārpildīta un palikusi man atmiņā kā melnbalta, dūmakaina bilde. Likās – mūs visus arestēs un aizvedīs uz padomju miliciju. Satraukums bija milzīgs, nezināju, ko gaidīt, kā uzvesties, tikai apzinājos: «Es esmu īstā rokkoncertā, un tas tūlīt sāksies!»

Mūziķi iznāca uz skatuves – gariem matiem, un viņu bija daudz. Biju pārsteigts par viņu drosmi, par to, kādu mūziku viņi spēlē un par augsto profesionālo līmeni! Klausoties pat gribējās, lai «dod vēl dziļāk grīdā», spēlē agresīvāk, skaļāk! Pērkons tolaik jauniešiem sniedza tās sajūtas, ko viņi sirdīs gaidīja, un pārsteidzošā veidā grupa mācēja tikt galā ar visu kontrolējošo oficiālo padomju varu. Kā piemēru atceros Jura Kulakova pieteikumu: «Nākamā dziesma ir par komjauniešu cīņu pret apkārtējās dabas piesārņošanu – dziesma Gulbis!» Zāle eksplodēja! Vairs neatceros, vai mēs lēcām kājās un kā beidzās koncerts, bet atceros sajūtas pēc koncerta – man likās, ka es tikko biju bijis Londonā uz kādas superīgas rokgrupas koncertu. Biju tik pacilāts, ka, ja mani tajā brīdī būtu aizturējuši Valsts drošības komitejas vīri, es būtu viņiem spļāvis un čurājis virsū!

Īsta bumba grupai bija koncerts Ogrē un nokļūšana Jura Podnieka dokumentālajā filmā Vai viegli būt jaunam? Mājupceļā uz Rīgu jaunieši izdemolēja vilcienu, grupai aizliedza uzstāties, bet viņi kļuva par leģendārās filmas stūrakmeni. Podnieka filma bija milzīgs notikums bijušajā Padomju Savienībā, vēstnesis pasaulē, ka kaut kas šajā valstī mainīsies. Un pa vidu visam, protams, Pērkons!

Iespējams, grupu no nepatikšanām paglāba vēsais miers un intelekts, viņu «profesionālie batoni» par proletariāta cīņu pret apkārtnes piesārņošanu un šķiru cīņu. Pērkona trumpis bija tas, ka savām dziesmām viņi izvēlējās atzītu dzejnieku dzejoļus (Eduards Veidenbaums, Māris Melgalvs un citi). Dzejnieki mācēja «caur puķēm» izteikt tautas sāpi par laiku un vietu, kurā mēs dzīvojām. Pērkoni tikai pielika savu enerģiju, «draivu», savu rokenrolu. Bija svarīgi, lai viņi nesalūztu!

Bieži esmu domājis par grupām, kas kādreiz bijušas populāras un nozīmīgas. Vai tām ir jāspēlē joprojām? Man būtiski, lai enerģija, kas savulaik šiem mūziķiem bijusi, nebūtu zudusi un muzicēšana viņiem nav kļuvusi tikai par naudas pelnīšanu. Pērkona koncertos spēcīga rokenrola smarža ir joprojām, jauda, ko nevar ierakstīt, nevar uzfilmēt! Publika – veci vai jauni – «uzsprāgst» tāpat kā pirms 30 gadiem!

Tagad, kad Pērkons ar koncerttūri Sapumpurots zars apbraukā visu Latviju, pabijis viņu koncertā, varu teikt – atkal biju sajūsmā! Grupa nevis nogurst vai noveco, bet kļūst aizvien enerģiskāka. Skaņas kvalitāte – perfekta! Muzikālais sniegums – fantastisks! Koncertā bija dažādu paaudžu cilvēki, un viņus visus vienoja Pērkona dziesmas. Visi dziedāja līdzi, un bija fantastiska kopības sajūta! Pērkonam ir tik daudz hitu, kas tagad kļuvuši par tautas dziesmām! Man ļoti patika nesamākslotība un sirsnīgā vienkāršība starp grupas dalībniekiem un koncerta apmeklētājiem. Juris Kulakovs bija salicis programmu tā, ka koncertā bija pat trīs kulminācijas!

Nesen jautāju grupas ģitāristam Jurim Sējānam: «Kāpēc jūs, Pērkons, joprojām spēlējat?» Viņš atbildēja: «Mēs nekad neesam nodevuši roka idejas un cilvēciskās lietas! Neesam mainījušies savā garā, emocijas ir vēl spēcīgākas nekā jaunībā! Mums nekas nav jāpierāda, mēs esam viens vesels! Sešdesmit gados arī baigi gribas spēlēt! Nekas nemainās!»

Esmu bijis uz daudziem rokkoncertiem gan šeit, gan pasaulē, bet, ja man kāds pajautātu – vai esi bijis kārtīgā rokkoncertā? -, es nešauboties iedomātos Pērkonu un teiktu: «Jā, es esmu bijis rokkoncertā un zinu, ko tas nozīmē!» Tāpēc es eju, iešu un vēlreiz iešu uz Pērkona koncertiem! Tā ir Latvijas leģenda!

Izkāpt no ierakumiem

Posted on marts 20, 2013 by - Recenzija

Izrādes Piemiņas diena veidotāji ir ķērušies pie gadiem ilgi krātiem aizvainojumiem par tagadni un aizspriedumiem par vēsturi

Saprotu, ka tas ir visai apšaubāms kompliments Nacionālā teātra izrādes Piemiņas diena veidotājiem, taču tās lielākais nopelns ir nevis izpildījums, bet gan pats esamības fakts un labā griba. Pie tā vainojami ne jau aktieri vai izrādes režisors Mihails Gruzdovs, bet situācija, kādā pašlaik esam. Latvijā vēstures apspriešanu lielā mērā ir uzurpējuši primitīvu, melnbaltu viedokļu paudēji, un Piemiņas diena apšauba viņu tiesības tā darīt arī turpmāk. 

Katrs, kurš dzīvojis Hruščova laika blokmājas dzīvoklī, zina, cik plānas ir sienas starp tiem. Izrādē sienas starp viena stāva dažādajiem kaimiņiem – krievu ģimeni, bijušo sarkanarmieti un leģionāru – ir izdzēstas pavisam, ļaujot ieraudzīt, ka daudz spēcīgāk cilvēkus citu no cita atdala prātos novilktas robežas. Izrādes veidotāji nepārprotami norāda, ka šajā simboliskajā robežsardzē visvairāk ir ieinteresēti politiķi, kas uz tām ciniski veido savu varas kapitālu. Savukārt visvieglāk pa dažādām ierakumu pusēm sadalāmie ir cilvēki, kuriem vēsture ir veids, kā risināt diskomfortu, sapratnes un piederības trūkumu tagadnē. Piemiņas diena izceļ tradicionāli ap 16.martu visskaļāk runājošo pušu (leģionāri-varoņi vs leģionāri-fašisti) radikālismu un aprobežotību, tādējādi norādot uz vidusceļa saprātīgumu. Tomēr vidusceļš nav viegli ejams ierakumu sabiedrībā, kas pieprasa pozicionēties, izvēlēties kādu vienu pusi – izrādē tieši mērena pozīcija kļūst par konflikta katalizatoru. 

Interesanta ir arī pušu pozīciju attīstība izrādes gaitā, un šajā jautājumā kļūst redzams, cik grūti arī pašiem izrādes veidotājiem sabalansēt viedokļu skalas galus īstenā mērenībā. Proti, leģionāri-varoņi puse (latviešu leģionārs Paulis, atveido Uldis Norenbergs) izrādes gaitā dodas saprāta virzienā un beigās pat ir spējīga spert izlīguma soli, savukārt leģionāri-fašisti puse, ko izrādē pārstāv jauna krievu meitene Aņa (aktrise Alise Polačenko), strauji un neatgriezeniski virzās pa arvien ārprātīgāka radikālisma vektoru. To, cik apzināts un vai vispār pašiem pamanāms ir bijis šis disbalanss, no izrādes veidotāju publiski sacītā izspriest nevar, taču jebkurā gadījumā tas ir zīmīgs. 

Ja mērķis patiešām ir parādīt abu karojošo pušu aizspriedumus un maldus, tad absolūtam, līdz sīkākajām detaļām izsvērtam līdzsvaram ir izšķiroša nozīme. Citādi, ja viena puse izskatās kaut nedaudz simpātiskāka par otru, skatītājam tiek saglabāta iespēja nemaz neizkustēties no savas komforta zonas un aiziet no izrādes ar jau iepriekš izveidoto pārliecību, ka mans/mūsējo viedoklis ir pareizais un ne man, bet tev/svešajiem jāmainās. Jāņem vērā, ka Piemiņas dienas veidotāji ir ķērušies klāt patiešām varenām konstrukcijām, gadiem ilgi būvētām ideoloģijām, ilgstoši krātiem aizvainojumiem un stereotipiem, kuru rezultātā vēsture ar šodienu ir sapinusies ciešā un tik sarežģīti atrisināmā mezglā.

Tāpēc šaubos, ka izrāde liks konfrontējošajām pusēm ņemt un atmosties no maldiem, apkampt savu nu jau bijušo ideoloģisko pretinieku, likt beidzot vēsturi malā un kopā celt labāku Latviju. Tomēr tā var likt šīm pusēm vismaz piecelties no saviem ierakumiem un ieraudzīt, ka otrā grāvī arī sēž cilvēks, nevis shematisks pretinieks. Šāda atklāsme pati par sevi vēl neko negarantē, taču šaut (fiziski vai simboliski) pa dzīvu cilvēku tomēr ir drusku grūtāk nekā uzbrukt iztēlotam un ideoloģizētam ienaidniekam. 

Un vēl – šķiet, ka Piemiņas diena var kalpot arī par atgādinājumu ģimenēm. Par to, cik svarīgas ir ikdienišķas galda sarunas, lai nesanāk kādā brīdī attapties situācijā, kad tavs tuvākais iet uz mītiņu, stājas partijā, runā šausmīgas lietas un tu nemaz nesaproti, kāpēc. Lai kādu dienu simboliskais ierakums nešķērso tavu paša virtuvi.

Piemiņas diena. Nākamās izrādes 24.martā, 3. un 8.aprīlī. Ls 10. Bilesuparadize.lv