Sulīgi pelēks • IR.lv

Sulīgi pelēks

3

Nezinu, kā grāmata Jelgava 94 lasīsies cēsniekam, bet pieļauju – vēl izklaidējošāk

Tālajā 1994.gadā Jelgavā mājupceļā no grupas mēģinājuma es nobrīnījos par pacientiem, kas dīvainās drēbēs bija izdzīti un dīdījās pie slimnīcas. Tagad zinu – tikai nieka kilometru aiz manis gājis un nedaudz vēlāk uz Lielupes tilta šos savādniekus, kuri patiesībā bija 89 no Pārlielupes cietuma izbēgušie cietumnieki, sastapa Jānis Joņevs. Šo epizodi viņš apraksta savā pirmajā grāmatā Jelgava 94, kas stāsta par pilsētu 90.gadu vidū un pelēko garmataiņu vidi, kuru viskošāk izkrāsoja meiteņu zeķbikses.

Kā atdzīvināt pelēko Jelgavu? Man šāds uzdevums vairākkārt nav bijis pa spēkam. Pēc pieklājīgas apvaicāšanās – vai pili esi redzējis? – un apstiprinošas atbildes saņemšanas mans pilsētas iedzimtā arsenāls parasti izsīka. Vest savu viesi garās pastaigās pa RAF dzīvojamo rajonu, Žuceni (Žukova ielas rajonu) vai FēeRGešku (Friča Gaiļa ielu) man atšķirībā no Joņeva vienkārši neienāca prātā. Bet tas bija toreiz, 1994.gadā, kad pilsētas centrā atradās kurjatņiks (pustukšas hruščovkas starp autoostu un universālveikalu, kur tagad sastopams tirdzniecības centrs) un uz Pasta saliņu nevarēja nokļūt pa gājēju tiltu no eiropromenādes. Toreiz, kad festivāliem pietika ar vienu estrādi un vienu vakaru, bet uzdzeramā tilpums bezcerīgi nespēja konkurēt ar pamata dzēriena daudzumu. Pārmērīgai alkohola lietošanai gan ir kaifīga, atvainojiet – kaitīga, iedarbība joprojām.

Es neko nezināju par Jāni Joņevu, kaut pelēkajā Jelgavā pie pelēkā bērnudārza pelēcīgo jauniešu vidū gan jau tikām saskrējušies. Diemžēl nevaru paļauties uz atmiņu, jo mēdz-u nepazīt pat tikko iepazītus ļaudis.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu