Žurnāla rubrika: Kultūra

Šoreiz bez gumijniekiem

Posted on jūlijs 3, 2013 by - Recenzija

Slavenā Glastonberijas festivāla nagla – Rolling Stones

Meka ir sasniegta – tā ar līdzceļotājiem spriedām pirms diviem gadiem, gaidot lidmašīnu mājup no Glastonberijas festivāla. Anglijas dienvidrietumu pakalnos, kur notiek slavenais festivāls, brienot dubļus un salstot smidzinošajā lietū, pavadījām piecas dienas, noklausoties ap 30 lieliskas uzstāšanās, to skaitā Radiohead, Queens of the Stone Age, Pulp, TV on the Radio, U2. Likās – kaut ko tik fantastisku neizdosies atkal drīzumā piedzīvot. Taču pēc diviem gadiem ar veiksmes palīdzību un netieši pateicoties grupai Prāta vētra man radās iespēja atkal piedzīvot Glastonberijas festivālu. Šoreiz citādi.

Glasto, kā to dēvē saīsināti, neatņemama sastāvdaļa ir gumijas zābaki – kā jau biju pārliecinājies, lietus un 100 000 kāju pāru Anglijas auglīgo zemi ātri pārvērš pamatīgos dubļos. Taču ne šogad – koncerta dienās festivālu lutināja sauss un brīžiem pat saulains laiks, tā krietni atvieglojot pārvietošanos milzīgajā teritorijā no skatuves uz skatuvi.

Festivālos ir lieliska iespēja pašam izvēlēties savu programmu – vienā vietā dzirdēt grupas, kas iepriekš klausītas ierakstos, kā arī iepazīt jaunus izpildītājus. Katram sava gaume un intereses, līdz ar to diezin vai pat diviem apmeklētājiem var izveidoties vienādi iespaidi. No šāgada festivāla spilgtākie iespaidi palikuši par Tame Impala, Alt-J un Foals, kas piektdienas pēcpusdienā viena pēc otras uzstājās uz otrās skatuves jeb Other Stage. Tāpat arī Everything Everything un Palma Violets atkārtotie priekšnesumi nomaļajā Willam’s Green teltī.

Neaizmirstams iespaids, protams, bija centrālais notikums – leģendārā britu grupa The Rolling Stones. Tiesa, vairāk nekā pati uzstāšanās urdīja vēlme būt klāt vēsturiskā notikumā – grupa, kas nosvinējusi savu 50.jubileju, Glastonberijā spēlēja pirmo (!) reizi. Vecmeistari, kurus pēc atdotās enerģijas par pensionāriem negribējās saukt, nelika vilties, sniedzot lielisku blūza un rokenrola paraugdemonstrējumu vairāk nekā divu stundu garumā.

Īpašs šis gads bija ar Latvijas mūziķu debiju – Prāta vētra kļuva par pirmo mūsu valsts grupu, kas uzaicināta uzstāties Glastonberijā. Kāds varbūt vīpsnās, ka šo koncertu apmeklēja daži simti skatītāju salīdzinājumā ar ierastajiem desmitiem tūkstošu Latvijā. Tomēr nevajag novērtēt par zemu. Ne viena vien grupa šeit sākusi līdzīgi un vēlāk atgriezusies, pulcējot arvien lielāku mūzikas cienītāju pulku.

Festivālā neiztikt arī bez vilšanās, kas pārsvarā saistītas nevis ar redzētiem, bet garām palaistiem koncertiem. Uzstāšanās laiki uz dažādām skatuvēm pārklājas – divās vai trijās vietās vienlaikus būt nav iespējams. Šogad personīgi lielākā vilšanās, šķiet, ir garām palaistie jaunie īru talanti The Strypes.

Protams, ir siltāki, sausāki, lētāki un varbūt «skaļo» grupu ziņā iespaidīgāki festivāli, tomēr Glasto ir neatkārtojama aura. Pirmām kārtām mērogs – Somersetas pļavās un pakalnos, kur ikdienā ganās festivāla rīkotāja Maikla Īvisa saimniecības govis, tiek uzbūvēta jauna pilsēta ar izklaidei nepieciešamo infrastruktūru, kur uz piecām dienām pārceļas vairāk nekā 170 000 cilvēku (Daugavpils un Liepājas iedzīvotāju skaits kopā). Glasto ir viens no retajiem festivāliem, kur skatuves un telšu pilsētiņas ir vienā kopīgā teritorijā, līdz ar to, koncertus var baudīt arī neizejot no «mājas».

Iemesls, kāpēc dodu priekšroku britu festivāliem, to skaitā arī Glastonberijai, ir atmosfēra – skatītāji dzied līdzi ne tikai «lielajām» grupām un ne tikai radio dzirdētajām dziesmām. Varbūt izklausās nedaudz zaimojoši, bet neviļus rodas sajūta kā nelielos Dziesmusvētkos. Šķiet, ka būt festivālā citviet ir līdzīgi kā atrasties Dziesmusvētku noslēguma koncertā, kur pārējie skatītāji ir spāņu, itāļu vai citu valstu tūristi. Jā, varbūt dziesmas viņiem patiktu un viņi līgotos līdzi ritmā, taču īsta kopības sajūta diez vai būtu.

Glastonberija un Dziesmusvētki salīdzināmi arī citā ziņā – abi ir kļuvuši par ekskluzīviem masu pasākumiem, uz kuriem biļetes ir liels deficīts. Glasto gandrīz 150 000 biļešu pēdējos gados izpārdotas dažu stundu laikā, jau pirms kļuvis zināms kaut viens mākslinieks. Turklāt festivāla rīkotājiem ir labs veids, kā cīnīties ar viltotājiem un spekulantiem – pirms biļešu iegādes interesentiem ir jāreģistrējas, nosūtot arī savu «pases» fotogrāfiju, kas tad arī tiek uzdrukāta uz biļetes, ja to palaimējas iegādāties.

Uz svētkiem neiešu

Posted on jūlijs 3, 2013 by - Intervija

Komponists Raimonds Pauls (77) nesatraucas, ka viņa dziesma Manai dzimtenei nav iekļauta Dziesmusvētku repertuārā. Publikas mīlestības viņam netrūkst

Paulam ir tāds ziedu klēpis, ka viņš nevar paiet. Viens ozolu vainags kaklā, otrs – galvā. Paulu met gaisā pēc viņa dziesmas Manai dzimtenei nodziedāšanas 1985.gada Dziesmusvētkos. Šogad dziesma nav iekļauta repertuārā. «Šī ir viena no Dziesmusvētku īpaši nozīmīgajām spēka dziesmām. No asins lietus un Piektā gada Petera dzejā nevajag bīties. Tā taču ir metafora mūsu tautas spēkam – ka esam varējuši un varam,» saka muzikoloģe un Dienas žurnāliste Inese Lūsiņa, piebilstot, ka divos Dziesmusvētkos atjaunotās brīvās Latvijas laikā tā tomēr nav dziedāta. Pauls gan nedomā, ka viena dziesma būtu iemesls sarunai un vairāk grib runāt par Rīgas pils degšanu. «Vajadzētu atkāpties rindai cilvēku,» viņš saka, kad tiekamies Radio mājā, Paula kabinetā.

Naktī, kad dega pils, viņš nav varējis nosēdēt mājās. Skats bijis skumjš – kafejnīcās ap pili cilvēki sēdējuši, dzēruši, bildējuši liesmas, priecājušies. «Kļuva skumīgi. Aizgāju prom. Tā bija traģēdija. Tā taču nodega arī Lielā ģilde. Tur bija fantastiski kokgriezumi.» Pie pils pustumsā komponistam paprasīti divi autogrāfi. Dienas laikā krievu tūristi viņu apsēžot visa grupa. Bildējoties.

Raimonds Pauls mēdz jokot ar nopietnu sejas izteiksmi, un viņa humors ir melns. Pie stila pieder arī atrunas, ka viņam nav ko teikt, jo «es jau neesmu [režisors Alvis] Hermanis un neiešu ar oriģināliem izteikumiem satracināt tautu». «Tā nevar pret tautu.»

Kā vērtējat to, ka režisors paziņo: politiskais teātris kā žanrs Latvijā izgāzies, jo viņa izrāde nav izraisījusi diskusiju sabiedrībā? Kultūrā tādi paziņojumi ir retums.

Var jau dažādi attaisnot savas veiksmes un neveiksmes. Ja darbs būtu pārliecinājis skatītājus… Bet labāk nespriedīšu, neesmu redzējis izrādi. Hermanim ar katru izrādi būs grūtāk kaut ko izdarīt. Atnest ko jaunu. Viņš atkārtosies. Varbūt jau atkārtojas.

Jums ir kāda dziesma, kas nav «aizgājusi»?

Jā. Tad ņem ārā no repertuāra, nedzied. Es nebaidos no tā.

Kur slēpjas izrādes Skroderdienas Silmačos fenomens? Vai tai ir kāda dramaturģiska vērtība? Muzikāla? Vācu ziņģītes! Bet līdz šai dienai ejam, skatāmies, priecājamies. Ik gadu tas ir kases gabals. Un Žurka Kornēlija arī. No šīm abām izrādēm Nacionālais teātris dzīvo. Žurka ir politiskais kabarē, kurā ar kuplejām pasmejamies par sevi un politiķiem. Dabīgi, ka tas nav teātra pamatdarbs, pamatuzdevums. Nav viegli veidot darbus, kas piesaista. Labi redzu un zinu, kas teātrim vajadzīgs – publika.

Tagad jau pievēršas tēmām, par ko agrāk runāt nevarēja – lesbietes, geji. Brīžiem izrādēs kā centrālie tēli. Kannu kinofestivālā galveno balvu taču saņēma filma par lesbietēm. Es šajās diskusijās neiesaistos.

Publiku piesaistīt jūs mākat. Tauta kājās, šūpojas, dzied līdzi. Līgo svētkos krastmalā ap 80 000 līgotāju.

Kādā laikrakstā bija rakstīts: «Ja gribat piedalīties netradicionālā līgošanā, ejiet uz krastmalu.» Un kas būtu tas tradicionālais? Kāpēc nevaru svinēt Jāņus, kā gribu? Kāpēc jāatskaitās kādam?

Ir jāatskaitās? Kāds pārmet, ka piedalāties?

Vai, dieviņ! Kad ar Ziņģi pa Latviju sākām, ko tik nedzirdēju. (Pārmet kāju pār kāju. Apklust. Šķiet, tūliņ spļaus uguņus.) Pazīstams operdižgars un organizētājs pateica, ka es daudz vairāk slikta Latvijas tautai izdaru nekā [kādreizējais Latvijas kompartijas centrālkomitejas vadītājs Augusts] Voss. Tas, ka desmitiem tūkstošu cilvēku dejo un dzied, ir slikti, jo nav tradicionāli? Saprotu, ka lauku sētā pie upes līgot ir skaisti, bet mēs ejam citu ceļu. Un?

Lai tas operas dižgars iet ratā!

Pa šiem gadiem esmu tik daudz dzirdējis, ka slikti metas. Ir taču, kas [pasākumos, koncertos] meklē lielās vērtības… Ai! (Atmet ar roku.) Esmu bijis lielākais upuris. Es, redz, izpatīkot publikai, pārāk sentimentāli visu. Līdz šai dienai esmu izdzīvojis. Koncerts [jaunajā koncertzālē] Rēzeknē bija pārpildīts. Būtu redzējuši, kas tur zālē darījās! Par to gan nerakstīja presē, tikai par atklāšanas koncertu.

Dienu pēc Austrumlatvijas koncertzāles Gors atklāšanas koncertējāt tajā ar Māra Briežkalna instrumentālo grupu, trio Limonāde, Aiju Andrejevu un solistiem. Kā skanēja?

Labi! Celtne ir brīnišķīga. Tas viss ir skaisti un labi, bet – kā viņi izdzīvos tālāk? Koncertējot laukos 50 gadus, man pirmo reizi bija iespēja nomazgāties dušā. Vai! Kas tik nav bijis – mazmājiņas pagalmā, braukšana pa laukiem ar tiem krievu smerdeļiem, mazajiem autobusiņiem, zālē dažkārt tikai 15 grādi plusā.

Kādā grāmatā, atminoties 70.gadus, sakāt, ka sapnis būtu, ienākot lauku kultūras namā, dzirdēt džeza grupiņu, kas spēlē savam priekam. Kas tagad būtu sapnis?

Viens sapnis jau piepildījies. Ir tualetes! (Smejas.) Sakārtojas tas jautājums.

Tagad gribētu, lai kultūras nams dzīvo, elpo. Lai vienā telpā spēlē, otrā dejo, trešajā pūš orķestris. Tas, kā tiek organizēta pašdarbības dzīve, ir pamats dziesmu un deju svētkiem. Profesionālie kori svētkos ir nemanāmi un arī nav vajadzīgi. Dziedāt uz svētkiem sabrauc citas kvalitātes kori.

Svētkos aiz kadra paliek neredzamais organizatoriskais darbs. Tas ir ārprātīgs! Savā laikā kā kultūras ministrs dabūju 4000 diplomu ar roku parakstīt. Ar roku!

Šogad svētkos ir mazāk vīru koru, kopskaitā tikai ap 1000 dziedātāju.

Tā ir. Runāt varam par 3-4 kaut cik normāliem vīru koriem.

Diriģents Gido Kokars man intervijā teica, ka jūsu dziesma Dzimtenes mūžīgais vārds, kas ir šāgada Dziesmusvētku repertuārā, nav no jūsu labākajām. Neturot līdzi Manai dzimtenei.

Viņa brālis Imants Kokars bija tas, kurš Manai dzimtenei ievirzīja svētkos, diriģēja. Kad sacerēju, to uzreiz nedziedāja.

Dzimtenes mūžīgais vārds nemaz nav kora dziesma. Tā ir no Vella kalpu ainas, kur trīs vīrus ved uz pakāršanu. (Vārdi: «Uz karātavām soļojam, bet cīņai vēl nav gals» – red.)

Kādam pasākumam vajadzēja kaut ko patriotisku, Jānis Peters uzrakstīja skaistus vārdus, un dziesma «aizgāja». Sāka dziedāt svinīgos pasākumos. Iekļāva Dziesmusvētku repertuārā. Atļauju man neviens nepaprasīja, taču es ar viņiem [Dziesmusvētku pro-grammas veidotājiem] nerēķinos. Zinu savu vērtību. Diriģentiņi sāks diktēt noteikumus? Ne.

(Saviebjas.) Es negribu par to runāt. Neesmu savas dziesmas nevienam uzspiedis. Ierosināju, lai tad, kad dzied Dzimtenes mūžīgo vārdu, Mežaparkā parāda kadru no Vella kalpiem, kur vīrus sagūstītus ved uz pakāršanu. Tikai tās aktieru sejas vajadzētu nomainīt pret valdības sejām.

Dziesma Manai dzimtenei nav iekļauta svētku repertuārā, jo nevajagot baidīt ar dziesmas tekstu, kur ir par asinīm un Piekto gadu.

Šai dziesmai vajag likt pilnīgu mieru. Man nepatīk, ka no tā taisa troksni. Ēst nevienam dziesma neprasa. Padomju laikā izdarījusi savu darbu, aizpildot Latvijas himnas vietu. Dievs, svētī Latviju! jau nedrīkstēja dziedāt.

Kas man – lai taču nedzied to dziesmu! Nākamajā dienā tāpat svētki būs aizmirsti. Sanākam, sadziedam un dzīvojam tālāk nabadzīgo dzīvīti.

Es tāpat neiešu uz Dziesmusvētkiem, mani tie neinteresē. Kāpēc man būtu jāiet? Pietiks ar Līgo nakti krastmalā.

Jums ir biļete! Šajos svētkos tas vien jau ir notikums.

Es nevaru tik ilgi nosēdēt. Savas problēmas.

Pa televizoru skatīsities?

Es taču to visu zinu. Domājat – būs kaut kas jauns?

Jauns ne, bet iespēja skandēt un godināt dziesmas.

(Atmet ar roku.)

Kājās jau gan publika diez vai celsies. Nav tie laiki. Pavasarī Raimonda Paula kora mūzikas koncertā Tu esi Latvija, skanot Manai dzimtenei, publika stāvēja kājās.

Rēzeknē, Gorā, arī cēlās kājās. Publika tur bija puse latviešu, puse krievu. (Ietur pauzi, sabožas.) Man nav problēmu valodas jautājumos! Ja pārvaldu krievu valodu un arī tā ir mana auditorija, desmitos miljonu, kāpēc es nevarētu runāt krieviski? Tagad pārmet kultūras ministrei, ka aizgāja pie Krievijas vēstnieka uz pieņemšanu?! Bet kāpēc ne, ja tie ir nacionālie Krievijas valsts svētki?

Tāpēc, ka ministre ir no partijas Visu Latvijai!

Nu, ko var ņemties! Manas mazmeitas mācās ārzemēs, un viņas nešķiro cilvēkus pēc tautības. Mācās kopā ar ķīniešiem, japāņiem, velns viņ’ zin ar ko. Nemēģini mazmeitu klātbūtnē pateikt vārdu «nēģeris».

Šķirošana krievos un latviešos uzkrītoši sākās pēc valsts valodas referenduma.

Mēs labi zinām visas traģēdijas, kas mūsu tautiņai bijušas, bet nevaram visu būvēt uz tā. Jāskatās uz priekšu un citādi. Jā, tā ir vēsture. Jā – traģiska. Bet – ko lai dara?

Palēnām iedzīvotāju skaits rūk, ārzemju studentu – maz.

Agrāk Rīgā bija augstas klases aviācijas institūts, uz kuru brauca mācīties no Krievijas. Tagad vairs nav. Kāpēc gan nevarētu studēt krievu valodā?

Jūs joprojām aicina uz Krieviju koncertēt?

Ne tikai uz Krieviju. Kaut rīt varu sēsties čarterlidmašīnā uz Erevānu, Baku, Tbilisi. Bet man negribas.

Cik stundas dienā spēlējat klavieres?

Man ir viena priekšrocība – varu spēlēt, kā ienāk prātā, jo tā ir improvizācija. Ja spēlētu Šopēnu, tad uzreiz redzētu, ko nospēlēju ne tā. Pirms Cēsīm pāris dienas iepriekš paspēlēšu. Tur programma tāda neierastāka. (Cēsu Mākslas festivālā 30.jūnijā Raimonds Pauls atskaņoja mūziku no filmas Ilgais ceļš kāpās, džeza svītu klavierēm un orķestrim Melnās krāsas u.c. – red.)

Klavieres man palīdz, daudz varu izdarīt. Kā pianists varu no klasiskās mūzikas pārslēgties līdz krogum. Visam esmu gājis cauri, tāpēc uz skatuves viegli operēt ar visdažādākajiem stiliem. Rīgas Krievu teātrī spēlēšu simto izrādi Odesa, burvīgā pilsēta. Spēlēju Odesas kroga stilā kopā ar vijoli 20.-30.gadu krogus mūziku. Tā jau šķiet – kas ta’ tur, krogū spēlēt, bet tā ir smaga profesija. Jāmāk pēc deguniem redzēt, ko vajag uzspēlēt.

Kas ir jaunākais darbs, ko esat sakomponējis?

Pavasarī ar Jāni Peteru uztaisījām Sudrabkalnam veltītu literāri muzikālu uzvedumu Trubadūrs uz ēzeļa Nacionālajā teātrī. Tagad gan vairāk velku laukā vecos meldiņus, piemēram, Džons Neilands Dailes teātrī. 

Augustā man Krievu teātrī būs pieci koncerti, Dzintaru koncertzālē ar’. Divas stundas uz skatuves ir daudz. (Raimonda Paula un Guntara Rača koncerts Nekur nav tik labi kā mājās 22.augustā – red.)

Varbūt tagad komponēt nav īpaša iemesla, jo nav jau nekā tāda apslāpēta, ko dziesmā gribētos izkliegt?

Kad veidoju literāri muzikālas programmas ar Austras Skujiņas, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas, Jāņa Petera dzeju, tajās bija. Dziesmusvētku dziesmās – slēptais, atklātais protests. Kas šodien? Bļaustīsimies, ka mazas pensijas? Ka valsts politika novedusi pie tā, ka zaudējām trešdaļu iedzīvotāju? Dziesmusvētku uzdevums ir cits. Tā ir tautas sadziedāšanās, kopā sanākšana. Mūsu mentalitāte. Citiem tas nemaz tādu sajūsmu neizraisa. Daugavpilī reiz sadziedāšanās svētkos dziedājām savas dziesmas, bet tad ar savām tautasdziesmām uznāca viesi no Baltkrievijas un nolika visu savās vietās. Pirmkārt, ar tempu, otrkārt, ar atdevi.

Man šķiet, ka jūs esat kreņķīgs. 

Varbūt par daudz dzīvoju līdzi visam un domāju, kā vajadzētu būt. Bet nav cilvēku, kuri varētu kaut ko izsist. Visvairāk traucē tas, ka pārvēršamies par nelielu dīķīti ar sasmakušu ūdeni. Province. Pamatu pamatos viss būvēts tā, lai tiktu amatos.

Kas man lika Steinveju dāvināt Latvijas radio? Varēju pārdot.

Copēt braucat?

Esmu pārtraucis. Kad bija sava kompānija, tad braucām. Daudzi nomiruši, esmu viens palicis. Nav kompanjonu. (Mirkli padomā.) Esmu viens pats. Man ir viss, neko nevajag, taču tajā pašā laikā draugu nav.

Kā atpūšaties vasarā?

Vakar visu dienu Baltezerā pļāvu uz traktorīša. Ņēmos ar dažādām atslēgām – man patīk nodarboties ar tehniskām lietām. Tā man ir atpūta. Man nav uz trenažieriem jāiet. Varbūt strādāšana man no vecākiem iedzimta – mamma no laukiem. Visu mūžu vecāki sitās, lai izdzīvotu.

Jums rados serbi!

Vecmamma svētdienās gāja uz pareizticīgo baznīcu, vectēvs – uz luterāņu.

Jūs esat ticīgs?

Tādā izpratnē, ka uz baznīcu regulāri, tā ne. Es ticu, ka ir augstāks spēks, kas regulē. Citi to sauc par likteni. Vari censties darīt, ko un kā gribi, bet noliek savās pozīcijās.

Bet tagad lasīju, ka svētie tēvi ar’ sasmērējušies, lobiju atzīst. Ei! (Atmet ar roku.) Nu jau pietiks, papļāpājuši būsim.


4 notikumi, kas priecējuši

Raimonda Paula kora mūzikas koncerts Tu esi Latvija Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Izdevās labs koncerts ar jauniešu koriem. Pēdējā laika labākais.

Filma Fantomass. Nesen noskatījos pa televizoru, filma manam līmenim. Tā ir laba komēdija, kas uzņemta pirms 50 gadiem, vēl šodien smieklīga.

Koncerts Austrumlatvijas koncertzālē Gors. Ar savu programmu, mūziku no kino un teātra izrādēm bijām nākamajā dienā pēc atklāšanas. Uz koncertu visas biļetes bija izpirktas. Skanēja labi.

Koncerts Kopā ar Maestro. Janvārī Strenčos manas dziesmas dziedāja no trīsgadīga līdz deviņdesmitgadīgam. Kad koncerts beidzās, sanāca ap mani, dziedāja.

CV

Dzimis 1936.gadā Rīgā
Komponists, absolvējis LMA pianistus
LMA izveidojis džeza klasi, Rīgas Estrādes orķestri, grupu Modo, ar kuru koncertos apceļojis Padomju Savienību, vēlāk – Remix
Vairākas dziesmas uzvarējušas starptautiskos konkursos: 1979.gadā Sopotas dziesmu konkursā, 1987.gadā Bratislavas lirā
Paula dziesmas 11 reizes uzvarējušas Mikrofona dziesmu aptaujās
Sešus gadus organizējis līgošanas pasākumu Ziņģe
Dziesmas filmām, izrādēm, tautasdziesmu apdares, mūziklu, baletu mūzikas autors
Jaunā viļņa žūrijas līdzpriekšsēdētājs
Bijis kultūras ministrs, 12 gadus Saeimas deputāts

Kalendārs

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


NO 29.JŪNIJA. VISPĀRĒJO DZIESMU UN DEJU SVĒTKU PASĀKUMI. Ar koru konkursiem, amatierteātru izrādēm sestdien sāksies XXV vispārējie latviešu dziesmu un XV deju svētki. Svētdien Latvijas novados notiks dažādi svētku atklāšanas pasākumi. Plkst.11 Doma baznīcā sāksies ekumēniskais dievkalpojums, bet Mazajā ģildē – vokālo ansambļu konkurss. Plkst.14 Latviešu biedrības namā bērnu folkloras kopu un solistu koncerts, plkst.16 Ķīpsalas izstāžu zālē tiks atklāta tautastērpu skate, bet 18.30 Doma baznīcā sāksies garīgās mūzikas koncerts. Pirmās svētku dienas kulminācija – plkst.21.30 Dziesmusvētku parkā svētku atklāšana, virsdiriģentu un virsvadītāju godināšana. Svētku programma – Dziesmusvetki.tv

29.JŪNIJS. KONCERTS SATIKŠANĀS MŪZIKĀ VECGULBENES MUIŽAS PARKĀ. Koncerta goda viesis – komponists Imants Kalniņš, skanēs galvenokārt viņa dziesmas, ko izpildīs gan jauni dziedātāji no dažādām Latvijas pilsētām, gan «veterāni» – grupa Autobuss debesīs un Turaidas roze. Koncertu vadīs Nacionālā teātra aktieri Dita Lūriņa un Mārtiņš Egliens, arī viņi dziedās Kalniņa dziesmas. Biļetes cena Ls 3-4. Bilesuparadize.lv

30.JŪNIJS. FESTIVĀLA LIFE FEST KONCERTS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Festivāls pulcinās vecās rokzvaigznes. Svētdien koncertā uzstāsies Linga, Remix, Zig Zag, Colt, Satellites.lv, Mitrokhin’s Master Band un Igors Novikovs, kā īpašie viesi piedalīsies britu grupa Animals and Friends (attēlā), kas ar nosaukumu The Animals savu muzikālo karjeru sāka 60.gados. 17.augustā festivāla viesi Kuldīgā būs 70.gadu britu glamrock grupa Slade. Biļetes cena Ls 8-20. Bilesuparadize.lv, Livefest.lv

30.JŪNIJS. FESTIVĀLA KREMERATA BALTICA NOSLĒGUMA KONCERTS SIGULDĀ. Koncertzālē Baltais flīģelis plkst.19 kopā ar orķestri Kremerata Baltica uzstāsies pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers un jaunais talantīgais latviešu pianists Reinis Zariņš. Skanēs Vāgnera, Lista, Desjatņikova, Pelēča, Pjacollas un citu komponistu skaņdarbi. Ls 12-15. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Kino

 

ooo Pasaules karš Z / World War Z. Ja negaidāt neiespējamo – oriģinālu sižeta līniju un lielu devu inteliģences -, labs izklaides materiāls. Daudzmiljonu grāvēja veidotāji ar režisoru Marku Forsteru priekšgalā (Monstru balle, bondiānas lente Mierinājuma kvants) ir pratuši specefektus un globālās zombiju apokalipses radīto fatālisma noskaņu ievērpt cienīgi nostrādātā intrigā, to vēl veiksmīgi atšķaidot ar ģimenes drāmas niansēm un nelielu humoru. No 28.jūnija.

oo Laipni lūgti slazdā / Welcome to the Punch. Vizuāli pievilcīga britu policijas drāma ar daudzslāņainu, taču brīžam gausu un maķenīt samocītu stāstu. Filmā par revanšēties alkstošu policistu un viņa pūliņiem sagūstīt rūdītu bandītu pietiek gan spraiga sižeta, gan konspiratīvu pagriezienu, taču lentes pēcgaršu pabojā «gaisā pakārtais» fināls, kas lielu daļu filmas notikumu padara par bezjēdzīgiem. No 28.jūnija.

oo Tērauda vīrs / Man of Steel. Vērienīgs 225 miljonu budžets un ne miņas no saturiskas substances. Jaunākā Holivudas versija par Supermena piedzīvojumiem vai plīst no vizuālajiem efektiem un patosa pilna episkuma – ir jāglābj pasaule un jāsagrauj Ņujorka. Komplektā ar filmas ievērojamo garumu (teju divarpus stundas!) šis supervaroņu/citplanētiešu grāvējs ir garlaicīgs, nevis izklaidējošs. «Pilnai laimei» – iestīvināti un līdz nedzīvumam nopietni personāži gan Rasela Krova, gan Henrija Kevila personā. No 28.jūnija.

oo Lielās kāzas / The Big Wedding. Kārtējā Holivudas «štata» romantiskā komēdija, kurā ākstās visnotaļ ievērojams aktieru ansamblis – Roberts de Niro, Sūzana Sarandona un Diāna Kītone. Lielo kāzu sižeta pavērsieni brīžam šķiet meksikāņu ziepju operu cienīgi, iznīdējot jebkādu realitātes sajūtu. No 28.jūnija.

Nepieradināmās māsas

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Albums

CocoRosie – Tales of a Grass Widow

Rakstot par CocoRosie, izvairīties no salīdzinājumiem ar islandiešu dziedātāju Bjorku ir neiespējami. Atšķirība ir tā, ka ar izteikti bērnišķīgā vokāla atdarināšanu nodarbojas divas māsas – Bjanka (Coco) un Sjerra (Rosie). Viņām jaunajā albumā Tales of a Grass Widow ar savu neparasto balsi palīdz arī Entonijs Hagertijs, bet ierakstu producējis Bjorkas ilglaicīgais producents Valgīrs Sigurdsons. Iespējams, tādēļ jutekliskajos indiāņu ritmos paslēpušies nepieradinātu fantāzijas pasauļu aranžējumi ar biezu kārtu elektronikas. 30.jūlijā māsas uzstāsies Rīgā.

Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajā Preiļu rajonā

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Grāmata

Rūta Kaminska, Anita Bistere

Vasara ir īstais laiks, kad doties tuvākas un tālākas apkārtnes apceļošanā, un nenoliedzami viens no vilinošākajiem virzieniem vēl arvien ir Latvijas austrumu puse jeb Latgale. Šī grāmata var kļūt par lielisku pavadoni jaunu vietu atklāšanā un līdzšinējo priekšstatu mainīšanā. Katoļu, vecticībnieku, pareizticīgo, luterāņu dievnami un citas sakrālās arhitektūras būves ir ar saviem stāstiem un vēsturi, kas kaut ko aizraujošu un būtisku var pavēstīt ikvienam – arī tiem, kam to reliģiskā nozīme ir sveša. Žēl, ka nav pievienota aplūkotā apvidus karte.

Ir ko redzēt!

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Afiša

Šovasar jau trīspadsmito reizi norisināsies Cēsu Mākslas festivāls, kas visu jūliju piedāvās daudzveidīgu mākslas programmu. Lai vieglāk orientēties piedāvājumā, lūdzām trīs ekspertu padomu, ko festivāla programmā nevajadzētu palaist garām 

Solvita Krese,  Laikmetīgās mākslas centra direktore

Jūlijas jaunkundze. Valmieras teātra izrāde. Manuprāt, viena no pēdējā laika satraucošākajām un spēcīgākajām teātra izrādēm. Režisors Vladislavs Nastavševs man pašreiz šķiet interesantākais un jaudīgākais Latvijas režisors, kura izrādes arvien piedāvā pārsteidzošu izjūtu un domu spektru, kā arī atstāj neviennozīmīgu pēcgaršu. Nastavševs ir izrādes režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un muzikālā noformējuma autors, kas rezultējas pārliecinošā un visaptverošā mākslas darbā. 13.jūlijā plkst.20 un 14.jūlijā plkst.18 Cēsu Sporta kompleksā. Biļetes cena Ls 8. Bilesuparadize.lv

Starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde Vasaras lasījumi. Zinot izstādes kuratoru Ķestuti Kuizinu un iepazīstoties ar izstādes mākslinieku sarakstu, kuru vidū ir gan Latvijas, gan ārvalstu autori, varu droši apgalvot, ka izstāde būs laba un vilties neliks. Izstādes nervs varētu būt stāstošs, provocējošs, jautrs, tajā pašā laikā ironisks, kas varētu patikt un uzrunāt plašu skatītāju loku. No 28.jūnija līdz 31.jūlijam Cēsu Alus brūzī un pilsētvidē.

Multimediāls koncertuzvedums Latvijas Radio koris, Keidžs un laiks. Varētu būt neaizmirstams notikums. Rezultātu garantē pārliecinoša profesionāļu komanda, kas gatava vispārdrošākajiem eksperimentiem un negaidītām provokācijām, kā arī izmantotais materiāls – amerikāņu komponista Džona Keidža (attēlā) mūzika, sēnes, Hardijs Lediņš, laiks un nebijušu sajūtu restaurācija. Projekta pieteikums ļauj iztēloties jaudīgu dažādu disciplīnu simbiozi dadaisma garā, kurā atstāta pietiekama vieta iztēlei, interpretācijām un nejaušībām. 28.jūnijā plkst.19.30 Cēsu Sporta kompleksā. Biļetes cena Ls 5. Bilesuparadize.lv

Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists

Simfoniskais gala koncerts ar Andri Pogu, Nacionālo simfonisko orķestri un Reini Zariņu. Pasaulslavenā Pāvo Jervi talantīgais asistents diriģents Andris Poga un informatīvi ietilpīga koncertprogramma – katrs skaņdarbs bezmaz atsevišķa koncerta vērts. Simtgadnieka Ļutoslavska Klavierkoncerts izcilā pianista Reiņa Zariņa solo pārsteidz ar smalka puantilisma un degsmīgu kaislību savienojumu; franču, iespējams, populārākā klasiskās mūzikas komponista Dalbavī slavenākais opuss Color rāda mūsdienīga simfoniskā orķestra kolosālās iespējas. Koncerts zinātkāram ceļiniekam. 12.jūlijā plkst.20 Cēsu Sporta kompleksā. Biļetes cena Ls 5-10. Bilesuparadize.lv

Izstāde Bezdibenis. Visvaldis Ziediņš.Fenomenāla mākslinieka brīnumbagātās ideju pasaules neliela daļiņa. Izstādes apraksts vēsta, ka redzēsim līdz šim nekur nerādītus darbus. Visvaldis Ziediņš ir ārkārtīgi spēcīgs vīrs: viņa darbi (un arī dienasgrāmatu piezīmes) ir kā durvis uz Zilbārža istabām – kur asaru ezers, kur karnevāls, kur klusums un laikam taču arī mīlestība. Izstāde cilvēkam, kas novērtē līdzcilvēka absolūtu domas brīvību un vēlas uzlādēt pats savas ideju baterijas. No 28.jūnija līdz 31.jūlijam Cēsu Izstāžu namā.

Koncerts Vasaras vakara mūzika vijolei un klavierēm. Nule ieguvusi Lielo mūzikas balvu 2012 par spožu debiju, temperamentīgā un prasmīgā vijolniece Elīna Bukša gatava rādīt jaunu programmu, kurā viņas skatuves partneris būs Latvijā ļoti reti dzirdamais jaunais pianists Rūdolfs Vanks. Ja neesat bijuši Cēsu Meža skolā, šis koncerts būs īsti laikā, lai jūs novērtētu vienu no mūsu valsts labākajām kamerzālēm. Koncerts visiem, kam sirds gana plaša gan vētrām, gan dzidrumam. 19.jūlijā plkst.20 Cēsu Meža skolā. Biļetes cena Ls 5-10. Bilesuparadize.lv 

Elīna Kalniņa, neatkarīga kultūrvēstures pētniece Cēsīs

Filmas Henrijs V un Henrija VIII privātā dzīve. Pēc laba kino izslāpušajām Cēsīm piedāvātā kino vēsturnieces un kritiķes Valentīnas Freimanes kinoprogramma ir spirdzinoša veldze. Šogad tā veltīta britu kino un sola 13 lieliskus vakarus. Katrai filmai līdzi ceļo izglītojoši programmas autores ievadvārdi. Tā kā mani interesē kinodarbi, kas rekonstruē viduslaiku pasauli, vēlos noskatīties abas Anglijas karaļiem veltītās filmas. Henrijs V (1944),  4.jūlijā plkst.20 Cēsu pils klētī. Henrija VIII privātā dzīve (1933), 30.jūnijā plkst.22 Cēsu pils pagalmā.

Koncerts Vasks, Veismanis un domubiedri. Majestātiska programma, kurā iekļauti spoži Džona Daulenda, Bendžamina Britena un Pētera Vaska darbi, perfekta koncerta norises vieta – Cēsu doms – un lieliski mūziķi: ērģelnieks Aivars Kalējs, vijolnieks Sandis Šteinbergs, altists Maksims Novikovs, angļu renesanses mūziķu grupa William Byrd Consort (attēlā) un Cēsu lepnums – Vidzemes kamerorķestris Andra Veismaņa vadībā. Nešaubos, ka šis būs koncerts, kas nojauks laika robežas un pacilās garu. 6.jūlijā plkst.20 Cēsu Sv.Jāņa baznīcā. Ls 5. Bilesuparadize.lv

Jūlijas jaunkundze. Valmieras teātra izrāde. Jūlijas jaunkundzi esmu redzējusi gan Alfa Sjoberga kinoversijā (1951), gan Māras Ķimeles iestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī (2004). Abas reizes iespiedušās atmiņā kā spilgti notikumi, kas uzspridzina domas. Par Vladislava Nastavševa iestudējumu esmu lasījusi labas recenzijas, kā arī dzirdējusi pretrunīgas atsauksmes, tāpēc zinu, ka arī šī tikšanās ar Jūliju, Žanu un Kristīni mani neatstās vienaldzīgu.

Vairāk informācijas Cesufestivals.lv

Lai nav jārīko kāzas

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Recenzija

Ko rīdziniekiem var dot jaunais centrs Koka Rīga Grīziņkalnā

Jau vairāk nekā mēnesi Rīgā ir atklāts koka ēku renovācijas centrs Koka Rīga Krāsotāju ielā 12. Kā tas darbojas un palīdz pilsētniekiem saprast un mācīties koka arhitektūras noslēpumus, iespējams, ir par agru spriest, jo paveikti darbi vēl nav redzami. Cik var spriest pēc informācijas mājaslapā Kokariga.lv, pēc atklāšanas nekāda darbība centrā nav notikusi. Ja neskaita kultūras mantojuma gada balvas pasākumu.

Šā iemesla dēļ reālu darbību apspriest nevaram, varam runāt par ideju un izpildījumu. Ideja – noteikti apsveicama. Mērķis – attīstīt Grīziņkalna koka arhitektūras kultūrvēsturisko kompleksu kā starptautiski atzītu nacionālas nozīmes kultūras tūrisma produktu – ambiciozs. Ja vēl izdodas piesaistīt pašvaldības un Eiropas naudu – pavisam super!

Labi, ka koka arhitektūras centri attīstās tieši rajonos, vietās, kur vēsturiskās koka ēkas ir saglabājušās. Ir restaurēta vēsturiskā koka māja Krāsotāju ielā, kas ir viena no vecākajām koka celtnēm Grīziņkalna apkaimē, aptuveni 140 gadus veca. Ēkā iekārtoti četri dzīvokļi, lai parādītu Grīziņkalna rūpniecības rajona tipisku sadzīvi četros posmos no 1876. līdz 1991.gadam. Uzbūvēta telpa sabiedriskiem pasākumiem.

Tālāk sākas jautājumi, uz kuriem, iespējams, varēs atbildēt tikai pēc kāda laika. Kam tas domāts? 

Vērojot no malas, nav skaidrs, kas centru darbinās un kas lietos. Atklājot pirmsvēlēšanu laikā, to lietoja politiķi un kultūras mantojuma gada balvas pasākuma dalībnieki. Kā vienīgo pakalpojumu centrs pašlaik piedāvā tūrisma maršrutu bukletu PDF formātā. Izdrukā un ej, skaties! Tūristiem tur pagaidām īsti nav ko darīt.

Rajona iedzīvotāji? Tas nav viņu pašu izauklēts pasākums kā, piemēram, Kalnciema ielas kvartāls. Tā ir iniciatīva «no augšas». Pat tad, ja vietējie sadomās nākt ar konkrētu jautājumu par vienu vai otru praktisku lietu saistībā ar koka māju, nebūs kam prasīt. Ir sajūta par apgrieztu procesu – nav vērojama Grīziņkalna namdaru cunfte, kuras aktīvajai darbībai telpas kļuvušas par šauru un tāpēc nepieciešams koka ēku renovācijas centrs. Sākumā ir radīts centrs. Jautājums – vai atradīsies meistari entuziasti un budžets viņu algošanai?

Centrā nav restaurācijas darbnīcas, kas varētu palīdzēt praktiskās lietās, kurai nepieciešami darbgaldi, instrumenti un citādas telpas. Jaunbūve plānota kā telpa dažādiem publiskiem pasākumiem un lai izrādītu to, kas arī bez šā centra top un taps dažādās citās darbnīcās.

Varbūt tai ir jābūt vietai, kur var iznomāt veco profilu frēzes, līstu paraugus, nopirkt veco furnitūru, kuru kāds būtu savācis nojaucamā ēkā vai nopircis Latgalītē, notīrījis un piedāvājis Koka Rīgas veikaliņā? Lai centra telpas pēc kāda laika nebūtu jāizīrē kāzām un pasākumiem, ir jāpiesaista ieinteresēti darbinieki, kas varētu darbināt centru ar misijas apziņu.

Jautājums, kā projektēt vēsturiskā vidē, ir sens. Viens veids ir nekritiski respektēt visu, kas agrāk uzbūvēts, arī jaunos apjomus plānojot pod starinu*. Otrs veids – zinot apbūves vēsturi un novērtējot kontekstu, atļauties plānot mūsdienīgu ēku, kas kalpos cilvēkiem šodien un rīt, nevis vakar.

Ēka Krāsotāju ielā ir godprātīga rekonstrukcija, bet divstāvu, gar Lienes ielu izvietotā ēka ir jaunbūve. Jaunbūves gadījumā autoriem tuvāks bijis pirmais plānošanas veids. Un šeit, manuprāt, notiek mānīšanās. Trīskārša mānīšanās – celt jaunu māju, lai izskatās pēc vecas, vienstāvīgu, lai izskatās pēc divstāvīgas, un eksponēt koka konstrukciju, kas nav vēsturiskās ēkas konstruktīvā sistēma.

Jaunbūves tapšanā esot respektēts arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekts. Runa ir par sen zudušu strādnieku dzīvokļu ēku, kas tur atradusies. Neesmu pārliecināts, ka Pēkšēna kungs būtu baigi priecīgs par šādu respektēšanu, saprotot, ka izstāžu zāles vizuālajam tēlam jāatšķiras no strādnieku dzīvokļu mājas tēla.

Pagalma fasādē izbūvēta stilistiski daudzveidīga logu kolāža – 12 dažādi logi, kas savākti no dažādām vietām, lai demonstrētu vēsturisko koka logu dažādību. Izvietoti pa visu pagalma fasādi, tie atrodas pārāk tālu cits no cita, lai no pagalma izdotos visus uztvert vienlaikus un novērtēt kopskata kompozīciju. Nevarot uztvert kopainu, nerodas priekšstats par izsvērtu un proporcionālu fasādi.

Centra Koka Rīga jaunais apjoms varēja kļūt par mūsdienīgas koka arhitektūras paraugu, demonstrējot tradīciju, prasmju un meistarības pārmantojamību. Uzbūvētais ir pārprastas tolerances demonstrēšana pret vēsturisko apbūvi. Un nav svarīgi, vai tā pamatā ir vēsturisko mantojumu sargājošo institūciju noteikumi vai projekta arhitektu pārliecība.

Vai centru spēs iedarbināt paši ideju tik tālu realizējušie entuziasti, rādīs laiks. Lai izdodas!

* Pod starinu – veclaiku stilā

Centrs tapis Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta īstenotā projekta Grīziņkalna kultūrvēsturiskā mantojuma tūrisma potenciāla stiprināšana ietvaros. Projekts īstenots ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu.

Sprīdīša ceļš

Posted on jūnijs 26, 2013 by - Intervija

XXV vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents, svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss (43) nosauc grūtākās kora dziesmas un dalās pārdomās – kas latviešiem jādara, lai nevaimanātu par izmiršanu

Kuras ir jūsu mīļākās pļavas puķes? Uzrunāts Jāņu dienā, mūziķis sirsnīgi smejas. «Visas! Man patīk viss, kas ir dabīgs.» Linu biksēs un kreklā, viņš svētku dienu pustukšajā Rīgā atzīstas, ka ir laba, skaista un atbildīga sajūta, tuvojoties lielajiem svētkiem. Par virsdiriģentu Ivars Cinkuss kļuva jau XXIII vispārējos latviešu dziesmu svētkos 2003.gadā, tolaik viņam bija 33 gadi. Vīru kora Gaudeamus, jauktā kora Cantus Fortis un kamerkora Collegium Vocale Ventspils diriģents. Kordiriģēšanu apguvis Mūzikas akadēmijā pie profesora Edgara Račevska, studējis arī Lielbritānijā un maģistra grādu ieguvis ASV. Baroka laikmeta mūzikas interprets un spēcīga baritona īpašnieks.

Šogad Cinkuss kāps Dziesmusvētku estrādes «kancelē», lai diriģētu Uģa Prauliņa Līgo – Jāņu nakts mistērijas pirmatskaņojumu un vīru koriem Jāzepa Vītola pēdējo dziesmu Kalējs. Kopā ar kolēģi Airu Birziņu viņš ir arī Dziesmusvētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs.

Skatoties uz Dziesmusvētku lielo kopkori, katrs atsevišķi ir parasts cilvēks ar savām vājībām un stiprajām pusēm, grūtībām un priekiem. Kopā dziedot, šie cilvēki rada neticami skaistu, sakrālu sajūtu. Vai jums tas nekad nav šķitis jocīgi?

Pilnīgi aizraujoši ir tas, ka, stāvot lielā kora priekšā, redzu bezgalīgu skaistumu, kas plūst no dziedātājiem. Pats kā dziedātājs pirmoreiz piedalījos Dziesmusvētkos 1985.gadā, man bija 16 gadu. Milzīgs lepnums par savu tautu. Kopš esmu virsdiriģents, klāt nākusi milzīga mīlestība. Nekādi nevaru uztvert to tikai kā darbu. Tas ir mīlestības apliecinājums savai tautai. Domāju, ka dziedātājiem ir tāpat.

Kādēļ Latvijā cilvēki dzied koros? 

Daudz nācies domāt par to. Katram dziedātājam būtu sava atbilde. Dziesmusvētki palīdz justies lepnam par savu tautu. Ikdienā bieži vien mums nav šīs iespējas, jo brāļi un māsas nodara ko tādu, par ko neesam lepni. Dziesmusvētki ir tā reize, kad slikto var aizmēzt un būt lepns. Vismaz man tā ir. Dziesmusvētki ir garīga kopā nākšana.

Mēģinājumi ir garīgi treniņi. Katram cilvēkam tie nepieciešami, un koris ir viens no veidiem, kā to darīt. Man jau arī bieži negribas iet uz mēģinājumu. Reizēm esmu saguris, šķiet, ka nav, ko teikt. Bet aizejot – tā būs skaista klišeja -, kad jūti atdevi no dziedātājiem, vairs nejūti negribēšanu. Kad pārvari ikdienas rutīnu, tas rada prieku. Dziedātājiem tas ir arī intelektuāls treniņš – jāpieliek lielas pūles, lai iemācītos sarežģītās dziesmas. Dziedāt korī nozīmē kļūt garīgi un intelektuāli bagātākam.

Kura ir Dziesmusvētku vissarežģītākā dziesma?

Vairākas. Gaismas pils galīgi nav viegla dziesma. Vokāli prasīga, arī harmoniski. Prasa milzīgu koncentrēšanos. Tāpat Jāņu vakars. Brīnišķīgi ir tie diriģenti un kori, kuri redz pāri sava kora robežām, saprot, kā tam būs skanēt Dziesmusvētku kopkorī.

Vai dziedot cilvēks kļūst labāks?

Es sēžu koru skatēs, šopavasar noklausījos 392 korus. Ir kori, kuri uznāk un izdara darbu. Ir tādi, kuri iededz telpu ar savām acīm, attieksmi, skaistumu. Tajā brīdī viņi kļūst galvastiesu labāki. Notiek brīnums, un dziesma kļūst par notikumu. Jebkurš māk-slas darbs var būt «kaut kas» un var būt brīnums. Mūsu pienākums Dziesmusvētkos ir radīt brīnumu.

Man bieži prasa, kas latviešiem ir Dziesmusvētki. Man nav atbildes, jo tā šajā gadījumā nav racionāla. Dziesmusvētkus jau nav radījuši latvieši, tie kā tradīcija izveidojās Vācijā. 19.gadsimta sākuma Eiropas sociālpolitiskajā vidē bija priekšnoteikumi, lai rastos šādi kopā dziedāšanas svētki Vācijā, Austrijā, Šveicē, Skandināvijas valstīs. Piemēram, Skandināvijā tie izveidojās no studentu nemieriem. Mūsu Latvijā šī tradīcija kļuvusi par fenomenu, kuram līdzīga pasaulē nav. No visiem 25 šiem būs tikai astotie, kas Latvijā norit brīvestības apstākļos. Es pie tiem neieskaitu ulmaņlaiku, 1938.gadā notikušos Dziesmusvētkus. Tiem bija politiskas propagandas blaknes.

1990.gadā mums bija viegli – nacionālā pretestība, latvietības uzturēšana. Augstākais punkts! 1993.gadā vēl braši braucām šajā vilcienā, bet 1998.gadā bija jāsāk domāt – kas tālāk? 2003.gadā ar Airu Birziņu bijām Dziesmusvētku atklāšanas koncerta mākslinieciskie vadītāji un ļoti domājām par to, kas ir šo svētku saturs. Nebrīves gados par saturu nebija nekādu šaubu: zemteksts, pretošanās. Nu vairs nebija arī Atmodas laika pretestības enerģijas. Bija jāmeklē no jauna.

Kādu atbildi esat atradis šāgada Dziesmusvētkiem?

Galvenais ir rast atbildi, kāpēc tieši šī dziesma ir repertuārā. Samest kopā dziesmas kā «iepirkšanās sarakstu» varētu pusstundas laikā, bet saprast, kā dziesma ar dziesmu ir saistītas, kādu emocionālo slodzi un jēgu tās nes, prasa milzīgu iedziļināšanos. Manuprāt, esam atraduši optimālo variantu. Noteikti būs cilvēki, kam šķitīs citādi. Strīdi par to, kādam jābūt Dziesmusvētku repertuāram, bijuši kopš 1873.gada.

Lielākas atbildības kā svētku noslēguma koncerta programmas izveide man dzīvē nav bijis nekad. Esmu laimīgs, ka daru to kopā ar Airu Birziņu. Muzikāli domājam līdzīgi. Ir viegli strādāt ar cilvēku, kuru cieni.

Jūs pieminējāt 1938.gada Dziesmusvētkus. Uzvaras laukumā Pārdaugavā tie pārvērtās par tādu kā valdības pasākumu. Vai esat domājis, kur ir robeža starp valsts iesaistīšanos nacionāla mēroga pasākumos, lai tas ir vēlami, nevis nepatīkami un uzbāzīgi?

Politiķi visos laikos gribējuši gozēties Dziesmusvētkos. Arī šis gads nav izņēmums – pirms pašvaldību vēlēšanām daudzi centās tos izmantot, lai sevi izceltu. Šogad noslēguma koncertā būs kādi pieci NATO dalībvalstu prezidenti. Milzīga drošība nepieciešama, tas sarežģī lietas. Taču robeža ir vienkārša – tikko valsts sāktu iejaukties mākslinieciskajos procesos, tas būtu nepieņemami. Par laimi, pēc neatkarības atjaunošanas to neesmu piedzīvojis.

Atceros padomju laiku Dziesmusvētkus. 1985.gadā repertuārā nebija iekļauta Gaismas pils. Ikdienā to nemēģināja, es nebiju iemācījies. Kad koncertā kopkoris izsauca [varas aizliegto diriģentu] Haraldu Medni un viņš uznāca, pacēla rokas un visi dziedāja Gaismas pili, jutu, ka notiek kaut kas liels, kurā nevaru ņemt dalību. Tik slikti jutos, ka nozvērējos sev – Gaismas pili es iemācīšos! 

Kas ir Dziesmusvētki, es pirmo reizi uzzināju 1973.gadā, kad vecāki mani aizveda uz koncertu.

Jūsu ģimene bija patriotiski noskaņota?

Manā ģimenē pārdomātas politiskas nostājas nebija. Vecāki bija miermīlīgi padomju pilsoņi, tēvs padomju laiku norietā bija ievērojams ekonomikas pārstāvis, vadīja Interlatviju. Nekādu diskusiju par vēsturi, politiku mājās nebija. Kā pašam izveidojās nostāja? Laikmets, kurā man bijusi laime piedzimt, to izveidoja. Piedzīvot laikmetu maiņu, vērtību atdzimšanu – tā mūsu paaudzei bijusi unikāla iespēja. Laiks, nevis ģimene manī radīja pārliecību par nacionālajiem jautājumiem. Ar milzīgu jaudu izbaudīju Atmodas laiku. Pilnīgi nejauši gadījos pie Brīvības pieminekļa, kad Helsinki 86 ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem 1987.gada 14.jūnijā nolika tur ziedus. Dziedājām Dievs, svētī Latviju! Tas parāva vaļā īpašas sajūtas. Vienmēr esmu sekojis līdzi politiskajiem notikumiem, jo, galu galā, tie ietekmē manu dzīvi. Nepiederu pie tiem, kuri uzskata, ka māksliniekiem nevajag iejaukties. Intelektuāļi visos laikos ir tie, kas uztaisījuši varai ziepes, un tā tam jābūt. Jārada iespēja un nepieciešamība cilvēkiem diskutēt. Ja šīs iespējas nav, sabiedrība ir mirusi.

Pirmajos Dziesmusvētkos 1873.gadā koncertā bija tikai divi latviešu autoru oriģināldarbi – Dievs, svētī Latviju! un Nevis slinkojot un pūstot, salīdzinoši neilgā vēstures posmā notikusi neticama attīstība. Ko jūs par to sakāt?

Jā, tikai 140 gadi. Tik mazai tautai tik daudz talantu! Lai cik dīvaini būtu, tiem palīdzēja attīstīties padomju laiku izglītības sistēma – vienota muzikālās izglītības sistēma visā Latvijā. Tagad esam izdarījuši milzīgu kļūdu, to atmetot. Stulbā iešana uz «Eiropas modeļiem»… Nupat biju Luksemburgā uz Dziesmusvētku kopmēģinājumu letiņiem, viņi pilnīgā nelaimē. Ja gribi attīstīt savu bērnu, arī muzikāli, privāti jāmaksā milzu nauda. Mums bijusi liela bagātība, ka bērni varēja skolās attīstīties mākslā, sportā. Ja to neapzināsimies, pēc 50 gadiem būsim kļuvuši par garlaicīgu Eiropas tautu, kam nekā vairs nav. Bērniem skolā jāpiedāvā viss iespējamais! Lai izkristalizējas talants, lai attīstās sadarbības prasmes. Pēc 50 gadiem mums nebūs nekādu Garanču un Nelsonu, ja no tā atteiksimies. Paliks divas elitāras skolas – Dārziņa mūzikas skola un Doma kora skola. Un viss. Manuprāt, šajā ziņā mums nevajag iet Eiropas pēdās.

Kopš Dziesmusvētku tradīcija ir UNESCO nemateriālo kultūras vērtību sarakstā, Latvijas valstij ir pienākums rūpēties par to. Ir pieņemts Dziesmusvētku likums, kas definē un norāda valsts un pašvaldību atbildību. Valsts krīzes apstākļos nodevīgi atvēra šo likumu un visu savu atbildību noņēma. Uzgrūda pašvaldībām. Milzīga cūcība! Vajag aizvērt acis un padomāt: atņemam Latvijai Dziesmusvētkus – kas mums paliek?

Varam runāt par Alvja Hermaņa teātri, simfoniskajiem orķestriem, mūsu operdziedātājiem, rakstniekiem, māksliniekiem…

Profesionālā māksla pārstāv pati sevi. Nedz Elīna Garanča, nedz Andris Nelsons, nedz Alvis Hermanis, nedz Vestards Šimkus nepārstāv Latviju. Tas, ka viņi individuālā līmenī mēdz pieminēt, ka ir no Latvijas, ir ļoti labi. Bet neviens neiet klausīties Garanču tāpēc, ka viņa ir no Latvijas. Tāpat ar Hermani – viņš pārstāv pats sevi. Dziesmusvētki ir mūsu unikālā nacionālās kultūras vērtība. Tāpēc Latvijas valstij jādomā, cik tas būtiski. Diskusijas par brīvdienu pēc Dziesmusvētkiem – nu, johaidī! Ja tas ir lielākais valsts kultūras pasākums reizi piecos gados, kāda problēma šo dienu piešķirt brīvu, lai cilvēkiem ir svētku sajūta? Lieldienās mums ir brīvdiena, lai gan valsts atdalīta no baznīcas. Bet Dziesmusvētkos nav. Labi, šogad vismaz dalībnieki varēs to dabūt. Ceru, pēc pieciem gadiem – visi.

Jūs gribat teikt, ka svarīga ir simboliskā vērtība?

Jā! Lai jebkuram nelatvietim Daugavpilī, Rīgā un jebkur citur ir zināms, ka Dziesmusvētki – tas ir valsts mēroga notikums. Ir jautājumi, kuros amorāli rēķināt naudu, kuros svarīgāks ir garīgais un intelektuālais aspekts. Lai tā spētu domāt, mums nepieciešami cienījami valstsvīri.

Kas tagad ir Dziesmusvētku virsdiriģenti? Atmodas laikā Haralds Mednis iemiesoja kaut ko netveramu, bet ļoti nozīmīgu – latviskuma ideju.

Veco diriģentu aura nāk no laikiem, kad diriģents bija Dieva vietā. Tāpat aktieri un operdziedātāji. Viņi izveidojās tā sauktajā tukšajā laikā, kad pēc kara no Latvijas bija izbraukusi visa inteliģence. Tad nāca šī paaudze – brāļi Kokari, Jānis Dūmiņš, Ausma Derkēvica. Okupācijas režīmā viņi aizpildīja latviskuma deficītu, bija latviskuma simbols. Tagad diriģents ir amats, nevis simbols. Beigušies tie laiki, kad meiteņu tūkstoši nesa ziedus un cilvēki ļoti mīlēja savus virsdiriģentus. Tagad raugās daudz lietišķāk. Tas nav ne labi, ne slikti. Vienkārši laiks ir cits.

Jūs esat studējis mūziku labās augstskolās Lielbritānijā, ASV, tāpēc gribu vaicāt – ko tas jums deva? Tagad daudzi jaunie cilvēki tiecas studēt citās valstīs, tas ir nozīmīgs jautājums.

Tas ir devis plašāku redzējumu nekā beidzot Mūzikas akadēmiju. Kaut vai to, ka ieraudzīju – pasaulē ir dažādas seksuālās orientācijas cilvēki. Amerikā kormūzikā ir daudz homoseksuālu cilvēku. Iepazinos ar citām kultūrām piederīgajiem – korejiešiem, japāņiem, ķīniešiem, indiešiem, rumāņiem. Sajutu, ka jūra nav līdz ceļiem, kā man tas likās pirms tam, bet tā ir pāri galvai. (Smejas.) Profesionāli kā diriģents neko daudz ASV nevarēju iegūt, jo Latvijas diriģēšanas skola ir ļoti spēcīga. Kad pabeidzu universitāti Prinstonā, mans profesors izstāstīja – iestājeksāmenos viņi komisijā skatījušies manu video un sprieduši: skaidrs, ka viņu uzņemsim, bet vai kaut ko iemācīsim? Latvijā jauniem diriģentiem Dziesmusvētku dēļ ir milzīgas iespējas praktizēties, izglītoties pie vecmeistariem.

Šogad Dziesmusvētkos ir deviņi jauni virsdiriģenti. Vai jaunā paaudze nāk ar kādu savu vēju?

Viņi ir ļoti profesionāli, bet daudzi jaunie dzīvo savā radošajā pasaulē, tālu prom no latviešu kormūzikas. Tas ir gan pluss, gan mīnuss. Koru skatēs redzu: personiskais ego bieži vien jaunajiem cilvēkiem spēlē lielāku lomu nekā dziesma. Mēģina sevi stādīt aug-stāk par mūziku. Varbūt par maz jaunajiem cilvēkiem tagad māca klasiku. Jūtu – par maz latviskas interpretācijas klātbūtnes. Ar pasaules elpu viņi pieiet latviskām vērtībām, un tas kādreiz var nospēlēt par sliktu. Jaunā paaudze ielēkusi pasaules kultūras procesos, apejot Latviju. Atnāks jau atpakaļ. Tas ir brieduma jautājums. Sprīdīša ceļš.

Jūs esat sevi atradis arī baroka mūzikā – kā tas veidojās?

Kopš studiju laikiem. Mūziku, kā jebkuru mākslu, var novērtēt ar laika distanci. Tāpēc sevi neuzskatu par mūsdienu mūzikas piekritēju. Mani tā maz interesē, jo tā reflektē ar mūsdienu pasauli, kurā pats esmu klātesošs. Turpretī baroka mūzikai ir gadsimtu slāņi, tā iemieso absolūtu harmoniju. Ļoti suģestējoša. Ar to nodarbojamies Ventspils korī Collegium Vocale, daļa dziedātāju tur ir profesionāļi. Baroka mūziku var mācīties spēlēt visu mūžu, es to daru.

Saistībā ar baroku ienāca prātā – slavenais itāļu mākslinieks Karavadžo Narcisa modelim nabadzības dēļ esot izmantojis to pašu vestīti, kas mugurā viņa Marijai Magdalēnai. Mēs daudz runājam par nabadzību Latvijā, arī Dziesmusvētku kontekstā žēlojamies – nav naudas! Vai nav tā, ka «vestei» nav tik lielas nozīmes, pieticīgi apstākļi unikāliem procesiem un personībām neko neatņem?

Man sāp, ka Dziesmusvētku kontekstā nauda tiek minēta kā kaut kas ārprātīgi svarīgs. Nauda jau nav vajadzīga, lai cilvēki ietu un dziedātu, dejotu. Tam nav cenas. Taču valsts atbildība ir par nodokļu maksātāju naudu izskolot diriģentus. Tā ir dārga izglītība. Jārada apstākļi, lai tas, kā dēļ ir iztērēta nodokļu maksātāju nauda, nāk atpakaļ. Valsts mērķdotācijas domātas, lai noturētu cilvēkus Latvijā, lai diriģentiem ir darbs. Lai ir kultūras asinsrite. Process. Nav nozīmes, vai vestīte dziedātājam jaunāka vai vecāka.

Vai, jūsuprāt, mēs esam maza, izmirstoša tauta, kuras kultūras norisēm gandrīz vai traģisku skaistumu piešķir tieši šī nāves dimensija?

Mēs varam raudzīties ilgtermiņā un īstermiņā. Skaidrs, ka ilgtermiņā esam izmirstoša tauta. Tāpat kā liela daļa pasaules tautu. Es par to tā nesatrauktos. Galvenais, kas mums jāsaprot – kā piepildām laiku, kurā patlaban esam? Ja sapratīsim, kādas ir mūsu vērtības, ko gribam pateikt pasaulei, izmiršanas termiņš pienāks vēlāk. Tāpēc ir svarīgi būt nevis dīkdienim, bet piepildīt laiku – savu individuālo un savas tautas, sava laikmeta laiku.

CV

Dzimis 1969.gadā Rīgā
Studējis kordiriģēšanu Latvijas Mūzikas akadēmijā. Studējis muzikoloģiju, mūzikas vēsturi un diriģēšanu Vestminsteras kora koledžā. Studējis diriģēšanu Prinstonā profesora Džozefa Flammerfelta klasē
Dziedājis Latvijas Radio korī
RTU vīru kora Gaudeamus, kamerkora Ventspils diriģents un jauktā kora Cantus Fortis dibinātājs
Nozīmīgākās diriģenta interpretācijas: Georga Frīdriha Hendeļa Mesija, Henrija Persela opera Didona un Enejs, Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēms un Lielā mesa do minorā, Johana Sebastiana Baha Mesa si minorā un Magnifikāts, Maijas Einfeldes Un Dievs nožāvēs visas asaras pirmatskaņojums, Uģa Prauliņa Venus et Amor pirmatskaņojums, Arvo Pērta Jāņa pasija, Nika Gothema cikla Sapņu pīpe pirmatskaņojums
Trīs vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents
XXV vispārējo latviešu dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs

Kalendārs

Posted on jūnijs 19, 2013 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


20.JŪNIJS. RĪGAS FESTIVĀLA NOSLĒGUMA KONCERTS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Koncertā piedalīsies izcili mākslinieki – pazīstamā vijolniece Baiba Skride, mecosoprāns Miša Brigergosmane un Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Modesta Pitrena (attēlā) vadībā. Skanēs viens no slavenākajiem vijoļkoncertiem (Pēteris Čaikovskis), 20.gadsimta «mērēnā modernista» lietuviešu komponista Joza Groda skaņdarbs un šāgada jubilāra Riharda Vāgnera mūzika. Biļetes cena Ls 10-40. Bilesuparadize.lv

20.JŪNIJS. GRUPAS IĻĢI KONCERTPROGRAMMA LĪGO VENTSPILS JŪRAS VĀRTOS. Visi aicināti ielīgot vasaras saulgriežus ar tautasdziesmām un latvju dančiem. Plkst.17.30 notiks apdziedāšanās, dziesmu kari starp suitiem un ventiņiem. Plkst.19 Iļģi ielīgos saulgriežu nakti. Plkst.20.30 pēc koncerta danči ar Ilgu Reiznieci. Plkst.22 gājiens uz jūras malu, lai ar dziesmām pavadītu saulīti. Biļetes cena Ls 3. Jurasvarti.lv

26.JŪNIJS. GRUPA THE KILLERS MEŽAPARKĀ. Lielajā estrādē ar pārsteidzošu šovu uzstāsies viena no pēdējos gados populārākajām poproka grupām The Killers, kas pērn izdevusi  ceturto studijas albumu Battle Born un nu devusies pasaules turnejā. The Killers saņēmuši divas Britu mūzikas balvas, septiņas Grammy nominācijas un pārdevuši vairāk nekā 16 miljonus ierakstu. Koncerta īpašie viesi – britu grupa James. Biļetes cena Ls 25-40. Bilesuserviss.lv

NO 27. LĪDZ 30.JŪNIJAM. FESTIVĀLS KREMERATA BALTICA SIGULDĀ. Šogad festivāla devīze Mēs – romantiķi. Sešos koncertos dažādās vietās Siguldā un noslēguma koncertā 25.jūnijā Sv.Jāņa baznīcā (tad kopā ar orķestri uzstāsies bijušais rīdzinieks, izcilais čellists Miša Maiskis) būs iespēja dzirdēt pasaulslaveno vijolnieku Gidonu Krēmeru, Grammy balvas ieguvēju kamerorķestri Kremerata Baltica, orķestra solistus, ansambļus un festivāla viessolistus. Bilesuparadize.lv, Kremeratabaltica-lv.blogspot.com