Žurnāla rubrika: Kultūra

Ir iesaka

Posted on marts 12, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


11.MARTS. KONCERTS. SAKRĀLIE DZIEDĀJUMI SV.JĀŅA BAZNĪCĀ. Diriģenta Kaspara Putniņa vadībā Radio koris, ērģelniece Ilze Reine, sitaminstrumentālists Ivo Krūskops atskaņos K.F.E.Baha Jauno litāniju, J.S.Baha motetes un mūsdienu komponista Stīva Reiha (attēlā)  Proverb, kas rakstīts viduslaiku mūzikas ietekmē, par pamatu ņemot 20.gadsimta filozofa Ludviga Vitgenšteina tekstu. Biļetes cena € 9,96. Bilesuparadize.lv

18.MARTS. KONCERTS. TDA DZINTARIŅŠ JUBILEJAS KONCERTS LNO. Ar vērienīgu koncertu operā, kurā būs iesaistīti vairāk nekā 200 dejotāju, savu 60 gadu pastāvēšanas jubileju atzīmēs pazīstamais tautas deju kolektīvs. Gan zālē, gan uz skatuves satiksies tie, kas bērnībā deju soļus spēruši Dzintariņā. Biļetes cena € 7-30. Bilesuparadize.lv

19.MARTS. KONCERTS. RUFUSS VAINRAITS KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Pirmo reizi Latvijā uzstāsies viens no spilgtākajiem kanādiešu dziesminiekiem. Vainraits koncertos spēlē gan klavieres, gan ģitāru. Bijis nominēts Grammy balvai, aizrāvies ar opermūziku, rakstījis mūziku filmām un dažās arī pats piedalījies, sadarbojies ar izciliem mūsdienu popmūziķiem – Eltonu Džonu, Stingu un citiem. Biļetes cena € 35 un € 71,14. Bilesuparadize.lv 

19.—20.MARTS. IZRĀDE. IZABELLAS ISTABA IZSTĀŽU CENTRĀ ĶĪPSALĀ. Rīga 2014 laikmetīgā teātra programmā forte forte uzstāsies flāmu teātra trupa Needcompany, piedāvājot vienu no savām spēcīgākajām izrādēm. Tās pirmizrāde notika Aviņonas festivālā 2004.gadā. Izabellas istaba ir monologu, dziesmu un dejas montāža, kas atklāj 20.gadsimta – divu pasaules karu un mīlestības gadsimta – skaistumu, banalitāti un neglītumu. Biļetes cena € 15. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on marts 12, 2014 by - Kino

 


ooo Reiz Ņujorkā / The Immigrant. Rūgtās melodrāmas Divi mīlētāji autors Džeimss Grejs no jauna ir pievērsies austrumeiropiešu tēmai, šoreiz atgriežoties 20.gadsimta 20.gados. Lai gan filma vizuāli ir grandioza un abu galveno varoņu – poliski runājošas Marionas Kotijāras un «mērgļa romantiķa» Vākīna Fīniksa – saspēlē ir daudz trauslu nianšu, šī skaudrā imigrācijas stāsta traģisms un līdzpārdzīvojums mazliet piekāpjas manierīgai atsvešinātībai. No 14.marta.

oo Džimlai Rūdi Rallallā! Lai gan ideja vienā filmā sapulcināt kvantumu vietējo aktiermākslas klasiķu ir nostalģiski simpātiska un, cerams, arī komerciāli veiksmīga, tā fiziski nespēj būt vesela kinodarba nesējspēks. Džimlai Rūdi Rallallā! fonā ir attāli jaušams smeldzīgs, vecumu apcerošs eksistenciālisms, tomēr filmai trūkst tehniska rūpīguma un stabila scenārija, lai komisms nebalstītos tikai uz nemitīgām klaunādes ainiņām (iesprūšana, braukšana ar tanku utt.), radot iespaidu par traģifarsu, kas naivi rotaļājas ar «lielajām» tēmām. Splendid Palace no 14.marta.

oooo Pībodija kungs un Šērmens / Mr Peabody and Sherman. Pārsātinātās datoranimācijas veidols šoreiz maldina – zem  Pībodija kunga un Šērmena fasādes ir sprauna filma par ceļojumu laikā un dinamisks, humoristisks «īsais kurss vēsturē» ar karikatūrisku Trojas zirga un neirotiska da Vinči atainojumu. No 14.marta.

ooo  Ļoti sliktie puiši / Big Bad Wolves Saprotu Tarantīno motivāciju šo melni asprātīgo Izraēlas kriminālkomēdiju nosaukt par aizvadītā gada labāko filmu – viņa sausā humora stilistiku te citē ne pa jokam. Jā, ir smieklīgi, par laimi, ne pārāk vardarbīgi un caurmērā intriģējoši, taču paplāni personāžu un emociju kāpinājuma ziņā. No 14.marta.

oo Need for Speed: Ātruma slāpes. Lūk, Holivudas mēģinājums pārdot kārtējo produktu. Šoreiz tiem, kas ir pazīstami ar videospēli Need for Speed. Vilšanās nebūs, ja cerības aprobežojas tikai ar mašīnām, pakaļdzīšanos un kaskadieru ainām, necerot uz tādu ekstru kā «saturs». No 14.marta.

Dzīvei ir jēga!

Posted on marts 12, 2014 by - Recenzija

Filmas Džimlai Rūdi Rallallā! vērtība – aizgājušo laiku teātra un kino aktieru zieds 

Filma Džimlai Rūdi Rallallā! ir tapusi krīzes laikā ar krīzes budžetu par krīzes skartiem cilvēkiem. Filmas pamatā ir stāsts, kā Latvijas ikdienā jūtas liela daļa sabiedrības – pensionāri, kuri savu aktīvo dzīves daļu ir pavadījuši, būdami veiksmīgi savā profesijā, bet tagad, dzīves otrajā pusē, jūtas nevajadzīgi un aizmirsti. Pāri visam, protams, vēl sarežģītā ekonomiskā situācija, kas liek daudziem atrasties veco ļaužu pansionātos, kā agrāk sauca nabagmājas, vai pat būt bezpajumtniekiem un revidēt miskastes, kā to dara viens no filmas galvenajiem varoņiem Ģirts Jakovļevs.

Filmā ir jūtams Ziemeļeiropas humors, kas raksturīgs mūsu platuma grādiem. Tomēr jāatzīst, ka ne vienmēr tas ir izdevies un līdz galam pieslīpēts. Starp kritiskajām vietām ir jāmin arī filmas stāsta reizēm pabalējusī pāreja no vienas nodaļas uz otru. Nenoliedzami, Džimlai Rūdi Rallallā! būs panākumi latviešu publikā, to var saukt arī par ģimenes filmu, jo starp priecīgākajiem skatītājiem noteikti būs gan Latvijas pensionāri, gan pensijas vecumam tuvi cilvēki, kam rūp nākotne jau pēc pāris gadiem. Filmas auditorijai jāpieskaita arī Latvijas bruņotie spēki, karavīri un zemessargi, bez kuru atbalsta filma nebūtu izdevusies. 

Iespējams, Džimlai Rūdi Rallallā! radīs jaunus aktierus no militārajām aprindām vai arī bruģēs ceļu pieredzējušiem aktieriem uz politisko skatuvi. Te jāpiemin pazīstamais atvaļinātais karavīrs Ziedonis Ločmelis seržanta lomā vai Mārtiņš Egliens premjerministra tēlā. Man pašam nācies pavadīt ilgāku laiku Ministru kabinetā, tāpēc Egliena aktiermāksla, sevišķi apakšlūpas kustības atgādināja kaut ko ļoti pazīstamu mūsu valdībā.

Liela daļa filmas notikumu paiet kazarmās un Ādažu poligonā, kur varoņi atrod savu dzīves jēgu un piepildījumu. Vecie ļaudis spēj atrast veidu, kā nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Palīdzēt valstij un palīdzēt sev atkal justies vajadzīgiem. Jāsaka, dzīves jēgas meklējumi scenāriju tuvina klasiskai japāņu samuraju kodeksa Bušido izpratnei, saskaņā ar kuru dzīvot jēgpilnu dzīvi līdz pēdējam elpas vilcienam ir katra patiesa karavīra pienākums. Viens no galvenajiem varoņiem Ģirts Jakovļevs arī to īsteno īstā samuraju garā, filmas beigās aizejot viņsaulē, būdams vajadzīgs.

Cilvēciskumu šim darbam piešķir arī reālistiskums. Aktieri spēlē ar saviem īstajiem vārdiem, un viņu personīgie meklējumi lielā mērā īstenojas filmā. Ja kāds vēlas redzēt aizgājušo laiku Latvijas teātra un kino aktieru ziedu uzplaukstam vienuviet, Džimlai Rūdi Rallallā! noteikti ir jāredz, jo iespēja redzēt tik daudz pazīstamu slavenību var arī nebūt. Šeit ir gan Jakovs Rafalsons, ar izcilo ebreja tēlojumu kļūstot par otro Joski no Skroderdienām, gan Velta Skurstene – snaipere ar bazuku, protams, Pēteris Liepiņš, Jānis Paukštello, Astrīda Kairiša, Tamāra Soboļeva, Aina Karele, Olga Dreģe un daudzi citi. Padomju laika Latvijas latviešu aktieru slavenības vienuviet ir sapulcinājuši režisori Māris Putniņš un Jānis Cimermanis, acīmredzot, cīnoties ar finansiālu trūkumu un latviešu filmu aprindās un sponsoru vidū izplatīto skepsi. Tomēr, man šķiet, arī viņiem ir kārtējo reizi izdevies pierādīt savu jēgpilno vietu Latvijas kinomākslā.

Bez dauzīšanās

Posted on marts 12, 2014 by - Cilvēks

Lielās mūzikas balvas ieguvējs diriģents Jānis Liepiņš: kad jāpalīdz korim, es aizmirstu savas problēmas

Jānis Liepiņš. Cilvēku ar tādu vārdu noteikti ir desmitiem. Taču šis Jānis Liepiņš ir īpašs kaut vai ar to, ka par viņa piedzimšanu 1988.gadā Latvijā uzzināja teju ikviens. Jo Jāņa mamma Mirdza Zīvere tādēļ bija spiesta atteikties no piedalīšanās rokoperā Lāčplēsis, tomēr izrādē viņas balss skanēja, tiesa, ierakstā. Tagad daudzinām šo Liepiņu ir dzirdējuši visi mūzikasmīļi – kora Kamēr… diriģents saņēmis Lielo mūzikas balvu kā 2013.gada jaunais mūziķis par iespaidīgu veikumu gan kora, gan simfoniskās mūzikas laukā. Viņa vadībā tapis unikālais Amber Songs projekts – dažādu pasaules valstu komponistu radītās latviešu tautasdziesmu apdares, kuru pirmatskaņojums gaidāms šīs nedēļas nogalē. 

Atšķirībā no daža laba darbaholiķa jaunā diriģenta Jāņa Liepiņa pūlēm allaž seko arī iespaidīgs rezultāts – viņa vadībā pērn jauniešu koris Kamēr… pārsteidza ar speciāli šim kolektīvam sacerēto komponista Džona Lutera Adamsa darbu Svētā vēja dziedājumi, kā arī atkāroti plūca uzvarētāju laurus prestižākajā Eiropas koru konkursā Areco. Jānis nav slavenu kordiriģentu dinastijas turpinātājs, bet gan pazīstamā komponista, tagad Nacionālās operas valdes priekšsēdētāja Zigmara Liepiņa dēls. Šo to arī Jānis savam priekam komponējis, taču drīzāk ar domu «paākstīties», nevis sekot tēva pēdās. 

Iespējams, Jāņa pievēršanās kormūzikai saucama par kārtējo «liktenīgo nejaušību», kad pēc Rīgas Doma kora skolas vajadzēja pieņemt lēmumu – par ko kļūt? Par dziedātāju gan ne: «Es varu dziedāt laba korista līmenī, bet man vairāk patīk diriģēt.» Vienbrīd tomēr mētājies neziņā, varbūt kļūt par aranžētāju vai menedžeri, līdz punktu pielika liktenīgs sapnis. «Nosapņoju, ka redzu sevi nākotnē, aptuveni 40 gadu vecumā, tikai izskatos tāds nolupis kā bezpajumtnieks… «Kāpēc?» sev prasīju. «Es tā arī neizvēlējos, ko darīšu…» Un pēc šī sapņa sapratu, ka vajag izvēlēties vienu lietu, un palikt pie tās līdz galam.»

Nav jāstrādā «naudas dēļ»

Jaunais mūziķis līdzinās abiem vecākiem: no tēva mantots aktīvais runasveids un mazliet nervozās roku kustības, no mammas – laipnā sejas izteiksme un drošais skats uz dzīvi, nesaskatot katrā talantīgā kolēģī konkurentu. Arī pateicoties vecāku profesijai, diriģentam Liepiņam svešas ir skatuves bailes, aizkulisēs un prožektoru gaismā viņš kopš mazotnes jūtas kā zivs ūdenī. Kaut gan tas raksturīgi vairākumam Jāņa Erenštreita, vēlāk citu diriģentu vadītā slavenā zēnu kora dalībnieku, kas izbraukājuši puspasauli. 

Skolas izvēlē būtiska loma bijusi radiniekam, tagad pazīstamam šlāgerdziedātājam Robertam Ošiņam, kas Doma kora skolā jau mācījās un, pie Liepiņiem ciemodamies, ar degsmi stāstīja, cik tur interesanti.

Jau bērnībā Jānis bija sapratis, ka vēlas nodarboties ar mūziku, pamazām izkristalizējās apziņa, ka intereses saistās ar akadēmisko, nevis populāro žanru. «Man bija lielisks diriģēšanas pasniedzējs 9.klasē – Valdis Bernhofs, viņa vietā nāca Māris Sirmais, un tad jau kordiriģēšana sāka kļūt neizbēgama.» Vecāku ietekmē Jānis pastiprināti apguva klavierspēli, vingrinoties ne tikai divas obligātās, bet vēl divas papildu stundas nedēļā. «Viņi saprata, ka klavieres ir visa pamats mūzikā. Taču, lai kļūtu par pianistu, man būtu bijis jāmācās citā – Emīla Dārziņa speciālajā – mūzikas skolā, kur skolojas instrumentālisti.» 

Kaut gan Liepiņš to sauc par likteni, kas viņu aizvedis līdz vietai, kas tagad sasniegta, tā tomēr ir plūstoša, organiska attīstība bez iekšējiem konfliktiem un dziļiem pārdzīvojumiem. Jānis tam piekrīt, sevišķi attiecībā uz iesaistīšanos kora Kamēr… vadībā: «Māris Sirmais piedāvāja sadarbību, jo tobrīd bija aizgājis otrais diriģents Ainārs Rubiķis. Es biju 3.kursā vidusskolā, un – kā var teikt «nē» tādam piedāvājumam?» pasmaida Jānis.

Šajā mirklī apjēdzu, ka manā priekšā ir cilvēks, kuram nekad nav bijis jādara kaut kas «naudas dēļ». Nav bijis jāskrien pa trim kormeistara vietām, lai varētu savilkt galus kopā. Vecāki Jāni atbalstījuši visus studiju gadus, Liepiņš apzinās, ka ir privileģētā situācijā, no otras puses, koris Kamēr… ir nopietns kolektīvs un prasa daudz laika. 

Kopā ar Kamēr… viņš ir kopš 2006.gada, un pirms diviem gadiem promejot Sirmais aicināja Liepiņu uzņemties galvenā diriģenta pienākumus. «Lielas izvēles nebija. Bija jābrauc uz konkursu Ungārijā, bija noslēgti līgumi par koncertiem. Vienojos ar koristiem – ja neiekļūstam Ungārijā pirmajā trijniekā, tad pabeidzam iesākto un pārtraucam Kamēr… darbību. Bet mēs ieguvām Grand Prix un pierādījām, ka varam turpināt. Protams, es neesmu tāds kā Māris, katram diriģentam ir savs piegājiens.»   

Pirms atbildīgas uzstāšanās Jāņa pavadonis ir uztraukums. «Skolā, kad bija jāiet uz klavieru eksāmenu, es trīcēju kā lapa, tad tētis man mācīja elpošanas vingrinājumus, kā cīnīties ar uztraukumu. Tagad es tādus vairs neizmantoju, pietiek jau, ka koristi uztraucas. Man ir jāpalīdz viņiem, jāiedveš miers. Tad aizmirstu savas problēmas.»

Audzināja vectētiņš

Jānim nekad nav licies svarīgi gozēties sabiedrības uzmanības saulītē vai piedalīties šovos, viņš ir neparastu projektu un radošu izaicinājumu pārņemts mākslinieks. «Protams, profesija nes līdzi atpazīstamību, un, jo pazīstamāks esi, jo labāk, bet tas nav pašmērķis. Netaisos to iegūt caur ko citu, kā vien savu darbu.»

Ko nozīmē būt slavenu vecāku bērnam, Jānis nemāk paskaidrot, jo viņam citādi nav bijis, turklāt Doma kora skolā slavenību bērnu netrūka. Plusi? Iespēja apmeklēt koncertus un izrādes par brīvu… Mīnusi? «Traucēklis tas nebija, tikai papildu atbildība. Negribējās viņus pievilt, nespējot ko labi izdarīt mūzikā. Nu, matemātikā vēl varētu,» atzīstas diriģents. 

Viņam secen gājusi dauzīšanās pagalmā, jo skolas režīms noteica mežonīgu ritmu – no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā, turpat skolā pa vidu stundām iznāca arī futbolu uzspēlēt. Vislielākās rūpes par mazdēlu uzņēmās vectētiņš, no kura arī mantots vārds Jānis. Jānis Liepiņš seniors bija vijoles skolotājs Liepājas Mūzikas vidusskolā un muzicēja Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Ar pedagoga rūpību pensijas gados vijolnieks ķērās pie Liepiņu saimnieciskās dzīves vadīšanas, jo Zigmars un Mirdza bija aizņemti daudzajos darbos. «Bērnībā vectētiņš man bija galvenā persona, viņš iemācīja alfabētu, spēlēt klavieres. Vasaras brīvlaikā laukos, Pitragā, vectētiņš kopa dārzu un man ar māsu vajadzēja palīdzēt. Man nepatika ravēt, labprātāk gāju laistīt vai pienesu nepieciešamos darbarīkus. Pa dienu, protams, vajadzēja arī klavieres spēlēt,» bez ciešanu izteiksmes sejā stāsta Liepiņš, kas nav bijis ar žagariem rokā jādzen pie instrumenta. 

Jānis pat kļuvis par vietējās «lauku bandas» prezidentu. Tas bija vienaudžu bariņš, ar ko kopā ar riteņiem braukāties, pa mežu paklejot. Ak, jā, kāds zīmīgs notikums par vecāku lomu viņa dzīvē tomēr uzaust Lielās mūzikas balvas laureāta atmiņā! Kad apkaimes zēni pulcējušies kautiņam pret kaimiņiem, Jānis nav paņemts līdzi, lai nesataisītu visiem «ziepes». Ja nu viņš dabūtu «pa seju», tad slaveno vecāku dēļ viss notikums nāktu gaismā! 

4.klasē Jānis noprovējis pirmo cigareti, ko skolā uzzināja ātri un nodeva ziņu vecākiem. «Man bija panika. Pienāca vakars, nodomāju, ka esmu laimīgi izsprucis, un devos gulēt. Tad mani savā istabā pasauca vecāki, un tētis sāka sarunu, ka nu man vajadzēs piemaksu pie kabatas naudas. Nopriecājos, ka viņš neko nezina, bet tētis turpināja: «Tad tu varēsi pirkt konfektes, košļenes, cigaretes…» Un tad es to ļoti ilgi nedarīju, līdz vidusskolā atsāku,» stāsta Liepiņš, kura tēvs bijis kaislīgs pīpmanis 30 gadu garumā. Zigmars dēlam mācījis ar auto braukt, klēpī sēžot ļāvis pastūrēt, bet citādi vecāki zēna dzīvē nav daudz jaukušies. 

Simfoniskās diriģēšanas virzienā

Lielā mūzikas balva par sasniegumiem 2013.gadā nopelnīta ne tikai ar kordiriģēšanu, Liepiņš izceļas ar darbības daudzveidību. Pērn viņš stājās pie orķestra Sinfonietta Rīga diriģenta pults Cēsu Mākslas festivālā, pārliecinoši interpretējot Prokofjeva 1.simfoniju. Kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri novembrī atskaņoti latviešu autoru simfoniskie darbi, un jaunais diriģents ar Mūzikas akadēmijas studentiem izveidojis jaunu simfonisko orķestri Draugi un Domubiedri (DD), kura decembra koncertā izskanēja jauno komponistu sacerējumi. 

Vai tikai te sava loma nav prasmīgās organizatores un kulināres, dziedātājas un režisores Mirdzas Zīveres gēniem, kas no raiba haosa spēj radīt gan profesionālu izrādi, gan izcilus kulinārijas brīnumus? Par pēdējiem runājot, Jānim gan interesē mammas receptes, bet pagaidām viņš virtuves lietām nav pieķēries.

Un tas ir pašsaprotami, jo ir tik daudz darba – šonedēļ Liepiņš kopā ar kori Kamēr… pirmatskaņos 17 latviešu tautasdziesmas, kuras apdarinājuši dažnedažādu valstu komponisti. Iecere saistīta ar Rīga 2014 ietvaros radīto tematisko līniju Dzintara ādere un turpina Kamēr… iesākto tematisko programmu (Saules, Mēness dziesmas) tradīciju. Doma par tautasdziesmām piederēja Mārim Sirmajam, melodijas atlasīja etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. Līdzdarboties iecerē tika uzrunāti skaņraži no Indijas un Turcijas līdz Norvēģijai un Beļģijai, kas pārstāv vēsturiskā Dzintara ceļa valstis. Viņus izvēlējās Liepiņš pats, un nebija tādu, kas atteiktos. Visiem ideja likusies interesanta, lielākā daļa komponistu būs klāt koncertos Rīgā. Brits Gabriels Džeksons un igaunis Pēteris Vehi ir lieli vārdi kora mūzikā, divi no autoriem – spānis Ksavjers Sarasola un austrietis Francis Hercogs – pērn piedalījās Dziesmusvētku žūrijā. Jans Sandstrēms ir pēdējos gados visbiežāk atskaņotais zviedru komponists, Vītauts Miškinis no Lietuvas piedalījās Saules dziesmu ciklā. Rietumu koncertzāles jau iekarojuši indieša Parama Vira skaņdarbi, krievu autora Vladimira Martinova mūzika skanējusi godalgotajā filmā Dižais skaistums, bet latviete Evija Skuķe ir kora Kamēr… dziedātāja un Jāņa kursabiedrene Mūzikas akadēmijā.

Te Liepiņš jau trešo gadu studē simfoniskā orķestra diriģēšanu pie Imanta Rešņa, aprīlī stāsies LNSO priekšgalā sava tēva Transcendentālās oratorijas pirmatskaņojumā. Maijā notiks viņa debija otrā diriģenta amatā Džuzepes Verdi operas Trubadūrs iestudējumā Nacionālajā operā, kas, taisnību sakot, bija ieplānota jau pirms Zigmara Liepiņa kļūšanas par operas valdes priekšsēdētāju. Būs jāstrādā kopā ar Aleksandru Viļumani. Sākumā ne, bet vēlāk jaunajam diriģentam tiks uzticēta arī kāda Trubadūra izrādes vadīšana. «Es gribu dažādam repertuāram iziet cauri,» Liepiņš negrasās kādu skaņdarbu izcelt mūža sapņa statusā. «Pašlaik mērķis – augt simfoniskās diriģēšanas virzienā. Un, ja kādreiz mani aicinās, es, protams, neatteikšos. Mūziķim jāmēģina apgūt pēc iespējas plašākas teritorijas.» 

Šaubu vairs nav 

Padsmitnieka gados Jānis dabūja izskraidīties pa operteātra labirintiem, jo piedalījās Zigmara Liepiņa operas Parīzes Dievmātes katedrāle uzvedumā ubaga zēna lomā. Jau citā ampluā – kā pianists – viņš palīdzēja izskanēt tēva opusam Adata Nacionālajā teātrī, sākot ar 2006.gadu veselās 67 izrādēs. «Tā bija tēva ideja. Man bija arī kāds īpašs uzdevums – šad tad es piespēlēju aktieriem, kam bija grūtāk ar dziedāšanu, viņi melodiju dzirdēja savās austiņās.» Bijis interesanti, iepazīta aizskatuve, un gadījies arī pa kuriozam, ko publika lielākoties nav pamanījusi. Toreiz nav bijis baiļu, vai tiks galā ar nopietnajiem pienākumiem: «Es šaubos, līdz pieņemu lēmumu. Bet pēc tam to vairs negrozu!»

Nu šaubu vairs nav, ceļa izvēles pareizību apliecina Lielā mūzikas balva. «Jutos priecīgs jau par nomināciju, bet domāju, ka balvu saņems koklētāja Laima Jansone, kura šo instrumentu pacēlusi citā līmenī. Biju pārsteigts, kad nosauca manu vārdu. Esmu par balvu pateicīgs.»  

Neliela stresa klātbūtne Jāņa Liepiņa dzīvē un līdz ar to arī aktīvajā runasveidā jūtama nepārtraukti, jau tagad viņš domā par projektiem, kas sekos Amber Songs. Reti, tomēr gadās, ka kādu nedēļu pirms svarīga koncerta mūziķi nomoka bezmiegs, un tad droši vien tiek nokūpināts daudz cigarešu… Ar sporta zāles apmeklējumiem viņš neaizraujas, retajos brīvajos brīžos skatās daudz filmu, satiek draugus, ģimenes locekļus. Starp citu, iepriekšējā vakarā pirms mūsu sarunas negaidot visa Liepiņu ģimene satikusies pie Jāņa māsas Zanes, kas nu jau deviņus mēnešus auklē mazo Emīliju. «Reti gadās, ka esam visi kopā. Tad ir jautri. Protams, tagad uzmanības centrā ir mazulis, kas rāpo. Nebiju ciemos labu laiku, Emīlija pat sāka raudāt, kad ieraudzīja manu seju,» nosmejas Jānis.

Robežu nojaukšana

Posted on marts 12, 2014 by - Rīga 2014

Izstādē Re: visited – pasaulē atzinību guvuši laikmetīgās mākslas darbi

Pasaulē patlaban vērojami jaunas mākslas valodas meklējumi, – saka izstādes Re: visited kuratore, Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese. No 15.marta līdz 27.aprīlim Rīgas Mākslas telpā apskatāmā izstāde piedāvā iepazīties ar darbiem, kas pēdējo divu gadu laikā pamanīti nozīmīgākajās Eiropas mākslas skatēs. To vidū ir Manifesta Gentē, Venēcijas, Lionas, Stambulas, Bergenas, Berlīnes, Gēteborgas un Maskavas biennāles.

«Globalizācijas procesi atstāj savus nospiedumus arī mākslas vidē. Robežas tradicionālajā izpratnē vairs neeksistē. Eiropas biennālēs piedalās daudz mākslinieku, kuri paši nemaz nav no Eiropas. Viņi nāk ar savām tradīcijām un atšķirībām. Pēdējo divu gadu laikā redzētajās megaizstādēs var pamanīt mēģinājumu nojaukt ierastās trajektorijas un ienest marginālo, dīvaino, svešo un specifiskā lokalitātē balstīto. Gribēju sekot šim pavedienam un fokusēties uz citādā aspektu, lokālā un globālā sadursmi,» saka Krese. Ar izstādes palīdzību viņa vēlas arī pārvērtēt pašu biennāļu lomu, to rīkošanas iemeslus un ietekmi uz mākslas attīstību.

Izstādē piedalās 23 mākslinieki. Latviju pārstāv Berlīnē dzīvojošā māksliniece Kristīne Alksne. Re: visited ir daļa no Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas. Izstādes kuratore Solvita Krese izvēlējās piecus māksliniekus, par kuriem pastāstīt vairāk.

1. Antonio Vega Makotela (Antonio Vega Macotela, Meksika). Laika apmaiņa (Time Exchange). Dažādi mediji, 2006-2010

Darbs tika izraudzīts 13.Stambulas biennālē, kura fokusējās uz mākslu publiskajā telpā. Taču neparedzēti smago sadursmju dēļ starp demonstrantiem un policiju, kas tajā laikā notika Gezi parkā, biennāles kuratore nolēma, ka darbi, kas paredzēti izstādīšanai publiskajā telpā, netiks realizēti vai tiks pārcelti uz iekštelpām. 

Biennāli caurvija diskusijas par pilsētas attīstību, kā to ietekmē bizness un varas sadalījums. Taču mani piesaistīja Makotelas darbs, kas runāja par izslēgto un marginalizēto cilvēku, proti, viņš savu darbu veidoja kopā ar cietumniekiem no Santa Martas Akatitlas cietuma Mehiko. Viņš cietumniekus aicina izpildīt dažādus uzdevumus apmaiņā pret kādu viņu vēlēšanos. 

Projektu veido 365 dažādi apmaiņas gadījumi. Piemēram, viens no ieslodzītajiem salicis attēlu no saviem nagiem, cits reģistrējis savu ieelpu un izelpu, cits aprakstījis visus tetovējumus uz sava ķermeņa. Savukārt Makotela pēc cietumnieku lūguma devies izspiegot kāda bijušo mīļāko, apsveicis dēlu dzimšanas dienā vai aizgājis pie mātes uz slimnīcu. Šajā darbā alternatīvās ekonomikas modelis savijas ar diskusiju par mākslas darba autorību. Makotelu izvēlējos, jo viņš precīzi pieskaras un kairina tos daudzos jautājumus, kas mūsdienu mākslas pasaulē ir aktuāli.

2. Rana Hamade (Rana Hamadeh, Libāna/Nīderlande). Lielais galds jeb «Iekams tas krīt, ir tikai prātīgi mazliet izbaudīt dzīvi» (The Big Board, or… «And before it falls, it is only reasonable to enjoy life a little»). Performances scenogrāfija, 2013

Uz milzīga galda Hamade veido izdomātu pasaules vēsturi ar atsaucēm uz reāliem notikumiem. Skatuve-karte veido nelineāru stāstījumu, šķērsojot seno Atēnu laiku, Rietumsahāras vēstures notikumus, izdzīvojot mēri Itālijā, dodoties cauri dzelzsrūdas raktuvēm, ielūkojoties koloniālās fantāzijās par dvīņu jūrām un Arābu pavasarī. 

Darbs ir daļa no projekta Svešinieku satikšanās, ko Hamade sāka 2011.gadā. Iespaidojusies no Sun Ra 1974.gada filmas Space is the Place, Oskara Šlemmera 1926.gada Diagram for Gesture Dance, kā arī Paulus Firsta 1656.gada gravīras, kurā attēlots Romas mēra laika doktors Šnābelis ar milzīgu degunu. Man šķita ārkārtīgi interesanti, ka viņa stāsta pasaules vēsturi no cita, nevis logocentriskā Eiropas skatpunkta. Darbs tika izraudzīts 12. Lionas biennālē.

3. Paulo Nazarets (Paulo Nazareth, Brazīlija). Darbi no sērijas Āfrikas piezīmes (Notebooks of Africa). Jaukta tehnika, 2013

Nazarets pats ir īsts globalizācijas produkts – viņā rit melnādaino, Krenaki indiāņu un mazliet arī itāļu asinis. Mēģinot pretoties modernās pasaules ritmam, viņš izvēlas pārvietoties staigājot. Nazareta jaunākais projekts Āfrikas piezīmes ir vairākus gadus ilgs pārgājiens-performance. Mākslinieks krustu šķērsu izstaigājis Brazīliju un devies uz Āfrikas kontinentu, sekojot senajam afrikāņu vergu ceļam. Šos gājienus viņš dokumentē, vāc objektus, attēlus, veic piezīmes un fotografē. Tādējādi mākslinieks pēta un dokumentē kultūras un rasu identitātes idejas. Darbs ir arī pašatklāsmes ceļojums. Paulo ir svarīgi stāstīt savu un citu stāstus par identitātes uztveres mainīgumu un dažādu kultūru piederības apziņu. Darbs tika izraudzīts 12. Lionas biennālē.

4. Anna Lislegorda (Ann Lislegaard, Norvēģija/Dānija). Orākuls, pūce… Daži dzīvnieki neaizmieg nekad (Oracle, Owl… Some Animals Never Sleep). Video instalācija, 2014

Meistarīgi veidotajā videodarbā redzama animēta runājoša pūce, kas ik pa brīdim aizmieg, tad atkal pamostas un nāk klajā ar gaišreģa izteicieniem. Nevar saprast, vai uztvert viņu nopietni, vai smieties, vai iedziļināties. Neko tādu jau pūce nepasaka, brīžiem izmanto stereotipiskus izteicienus, brīžiem situācija kļūst absurda. Šajā darbā ir daudz ironijas par sabiedrības nepieciešamību pēc kāda, kas visu pateiks priekšā, pavēstīs nākotni, aizraušanos ar pašpalīdzības grāmatām vai horoskopiem. Lislegorda šo sabiedrības pieprasījumu «pārvērš» pūcē, brīžiem komiskā personāžā, kas, lietojot diezgan klišejiskas frāzes, tevi uzrunā. Darbs tika izraudzīts 12. Lionas biennalē.

5. Mešaks Gaba (Meschac Gaba, Benina/Nīderlande). Laulību istaba, Afrikāņu laikmetīgās mākslas muzejs (Marriage Room from Museum of Contemporary African Art). Instalācija, 1997-2002

Gaba savas dzīves artefaktus izstāda muzejiskā veidā, kā pats saka, veidojot civilizācijas enciklopēdiju. Laulību istaba ir daļa no Afrikāņu laikmetīgās mākslas muzeja – projekta, ko mākslinieks veidojis no 1997. līdz 2002.gadam. Līdzās telpām, kas tika veltītas tradicionālām mākslas jomām, Gaba izveidoja vēl papildu 12 muzeja istabas, piemēram, restorānu, spēļu istabu, bibliotēku. 

Parīzē ieraudzīju Laulību istabu, kurā viņš izstāda fotogrāfijas un artefaktus no savas kāzu ceremonijas – objektus, kas saistīti ar mākslinieka afrikānisko un viņa dzīvesbiedres nīderlandiešu izcelsmi. Gaba parāda niansētās atšķirības starp divām kultūrām un to, kā viņi veido savu dzīvi kopā. Darbs tika izraudzīts 3. Parīzes triennālē.

1:0 vīriešu labā

Posted on marts 12, 2014 by - Recenzija

Dailes teātra izrāde Milēdija – trīs neatgūstamas skatītāja dzīves stundas

Sākšu ar atzīšanos. Par spīti ieliktajai «atzīmei», Dailes teātra Lielās zāles jaunais kases grāvējs Milēdija nav «3». Jo «3» – tā ir viduvējība, pieklājīgs laiskums bez ambīcijām. To par Dž.Dž.Džilindžera jauno iestudējumu teikt nebūtu godīgi. Milēdija ir gan vairāk, gan mazāk. Neatgriezeniski zaudētas trīs stundas no dzīves, kuru laikā varētu izdarīt tik daudz derīga vai vismaz patīkama. Pretī liekams… Nu, vismaz Juris Žagars Bekingemas hercoga izskatā. 

Pirms atgriezties pie Žagara apdziedāšanas (šķiet, ka šajā sezonā nav nekā tāda, ko aktieris nespētu nospēlēt, pat Milēdijā), īsi vārdi par izrādi un lugu. Britu dramaturga Ērika Emanuela Šmita darba pamatā ir Aleksandra Dimā Trīs musketieru sižets, tikai – caur sievietes prizmu skatīts. Programmiņā iedrukāta dramaturga astoņgadīgā alter ego atzīšanās mīlestībā pievilcīgajai varonei, kā arī gluži pareizais secinājums, ka romānā mīlestībai jābūt, bet ar eņģelisko veļas šuvēju – upuri Konstanci Bonasjē – identificēties 20. vai, vēl trakāk, 21.gadsimta cilvēkam ir neiespējami. 

Tam, bez šaubām, piekritīs ne tikai tūkstošiem ierindas Dimā lasītāju, bet jo īpaši feministu dzimta, kura jau kopš pagājušā gadsimta sākuma nerimstoši cīnās, lai no vīriešu perspektīvas rakstītos klasikas darbos atdotu sievietei tai pienākošos, proti, centrālo, vietu. Šmits ir centies, tomēr diemžēl ir vīrietis, tāpēc Milēdija lugā izrādās maita nevis aiz gara brīvības un rakstura ievirzes, bet gan salūst ļaunās pasaules spiediena rezultātā – vecmāmiņa aiz reliģiska naida nobeigusi abus viņas vecākus, dēls taisās Milēdiju apprecēt, bet liktenīgais vīrietis ar grūtībām liek vārdu aiz vārda vienkāršos, nepaplašinātos teikumos. Uz mirkli atgūstot gadījumam nepiedienīgu nopietnību, jāsaka: luga piedāvā interpretācijas iespējas – sentimentālu līdzjūtību pret «stipro sievieti», kas izdzīvo, lai tur vai kas, vai arī sarkastisku smīnu par bezgalīgo optimismu, kas ļauj visa šā ārprāta vidū ticēt dzīvei un laimes sapnim.

Džilindžers pie iestudēšanas ir ķēries ar kādu laiku viņa izrādēs neredzētu entuziasmu. Milēdijā ir daudz jauka. Ilzes Vītoliņas tērpi ir vēl skaistāki nekā parasti. Daļa Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas triku ir neparedzami. Ingas Krasovskas veidotās kustības ir jēgpilnas. Kārlis Lācis aranžējumos no apputējušās estrādes pagultes izvilcis aizmirstus, žilbinošus numurus. Režisors spēkus veltījis divām frontēm vienlaikus. Vienā Džilindžers zaudē, otrā… varētu pat teikt – nezaudē, ja tikai skatītājiem piemīt režisoram radnieciska kultūras pieredze. (Pēdējā ir specifiska – pirmizrādē apmulsušā zālē smējās kritiķu rinda, kā arī vidējās vecākās paaudzes inteliģenti, kuri ir attiecīgi «ekipēti», lai atpazītu Imanta Skrastiņa repertuāru, Brāļus Ilmārus, padomju dīvas Ludmilas Gurčenko 1956.gada filmas Karnevāla nakts piecminūšu dziesmiņu un Hariju Poteru.) 

Šai pašai frontei piederīga arī Dailes teātra ansambļa vīriešu daļas ķēmošanās visu veidu puišeļu lomās. Ar atsevišķiem izņēmumiem – asprātīga, lai gan savu laiku pārdzīvojušo panku jeb musketieru rindās sākotnēji jautās tāds kā mulsums. Ansamblis plašs, tāpēc izcelšu tikai Dimā sižetā svarīgos tēlus – Ģirta Ķestera Rišeljē, Laura Subatnieka Rošforu, Gintu Grāveli, Lauri Dzelzīti, Aldi Siliņu, Intaru Rešetinu (attiecīgi D’Artanjans, Atoss, Portoss, Aramiss), kā arī jau minēto Jura Žagara Bekingemas hercogu, ko vajadzētu destilēt un pa pilītei vien sadalīt grūtām pirmdienām dzīvesprieka vairošanai. 

Bet nepārprotiet – par spīti asprātīgajiem «gegiem», Džilindžera izrādē viņiem nav nekādas nozīmes. Kas noved pie jau minētās zaudētās cīņas daļas. Žēl, ka Agnesei Zeltiņai neizdodas atrast savai varonei vietu izrādē. Dīvaini, jo Milēdija ir vienīgā, ar kuru iestudējumā vispār kaut kam vajadzētu notikt. Lai kādi būtu iemesli, Dimā un Šmita varone uz Dailes skatuves trīs stundu laikā tā arī nepiedzimst. Tikai mirst. Vai būtu pārāk nepieklājīgi ierosināt nokārtot to (proti, Milēdijas nāvi) kādu stundiņu agrāk?

ooo

Milēdija. Nākamās izrādes 29. un 30.martā. 5,7-21,4 eiro. Bilesuparadize.lv

Skatītāju vērtējums
Līga Krapāne, Valsts prezidenta preses padomniece

Nepavisam nelīdzinās tādām Dž.Dž.Džilindžera stila pērlēm, kāds bija Fausts, Penelope un Diks, arī Kaligula un Drakula. Te farss, te komiskas, te traģiskas un stilistiski neizprotamas ainas. Brīži, kad gribas smieties, mijas ar bailēm, vai galvenā varone nesapīsies plandošajās drēbēs, manevrējot augstpapēžu kurpēs. Skumji noraudzīties, kā talantīgi aktieri mokās stila meklējumos, reizumis pat kļūstot bezpalīdzīgi. Izrāde par garu galvenokārt dziedājumu dēļ. Visu cieņu Kārlim Lācim par līdzšinējo veikumu teātra mūzikā, tomēr šoreiz grūti saprast, kādēļ paralēli oriģinālmūzikai izvēlēts repertuārs no Ludmilas Gurčenko jaunības kinolomām, Mihaila Bojarska dziesmas no krievu musketieru versijas līdz pat Mikrofona aptaujas un pasaules popmūzikas zelta fondam. 

Inese Ļubinska, sporta trenere

Noskatoties izrādi, es būtu rakstījusi: farss (programmiņas tekstā ir teikts «gandrīz komēdija») divās daļās pēc Aleksandra Dimā romāna. Aktieri ne mirkli nezaudē savu meistarību. Īpaši izcēlās Ģirta Ķestera atveidotais kardināls Rišeljē  — gaita, stāja, balss un intonācija. Kardinālu gvardu dejai ar špagām — bravo! Es dejai dotu nosaukumu: tango ar gvardes akcentu. Pārsvarā izrādē mani uzrunāja tikai dažas nianses.

Visa enerģija — domāšanā

Posted on marts 12, 2014 by - Intervija

Režisora Viestura Meikšāna (34) pirmais operas iestudējums – lekcija Mihails un Mihails spēlē šahu šonedēļ piedzīvo pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā. Pēc pērngada iestudējuma Maskavā režisors bija paņēmis garāku pauzi

Ļoti nosacīti Viesturs Meikšāns uzskatāms (un nereti aizvien tiek saukts) par «jauno režisoru». Viņa stāsts ir interesants ar to, ka teātrim pievērsās tikai 23 gadu vecumā – šajā laikā gandrīz jau bija absolvējis biznesa vadības studijas Konkordijas Universitātē Igaunijā un gatavojās cita veida karjerai. Paralēli mācībām Igaunijā sāka studēt režiju Latvijas Kultūras akadēmijā un jau ar pašu pirmo izrādi tika nominēts Teātra gada balvai kā spilgtākais debitants. Tas notika 2006.gadā. Vēl pēc pāris gadiem sekoja tādas spēcīgas, oriģinālā rokrakstā veidotas izrādes kā Vīns un nezāles, Zelta zirgs Valmieras Drāmas teātrī un Septiņi Fausti Nacionālajā teātrī.

Slavenākais starptautisku atzinību guvušais Viestura Meikšāna iestudējums ir Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās, ko 2010.gadā viņš iestudēja Valmierā. Tieši ar šo izrādi Meikšānu pamanīja teātra festivālā Krievijā un pirms pusotra gada piedāvāja iestudēt krievu klasiku Antona Čehova Maskavas Dailes teātrī (MHAT). Izaicinājumu režisors pieņēma. Kādus augļus, kā arī atziņas par Krieviju šodienas notikumu kontekstā tas atnesa, viņš stāsta intervijā.

Šonedēļ režisoru atkal gaida liels izaicinājums – debija operas žanrā. Komponista Kristapa Pētersona daudzslāņainā laikmetīgā mūzika izrādē Mihails un Mihails spēlē šahu mijas ar Viestura Meikšāna režijas konceptu – neparastā veidā izstāstītu autobiogrāfisku stāstu par 20.gadsimta 60.gadu šaha ģēniju rīdzinieku Mihailu Tālu, viņa slaveno 1960.gada spēli pret otru lielmeistaru Mihailu Botviņņiku. Tāls uzvarēja, izmantojot ļoti ekscentrisku gājienu. Patlaban Meikšāns ir ārštatnieka statusā, tūdaļ sāks iestudēt, pēc paša vārdiem, «kārtīgu, mūsdienīgu» Šekspīra Ričardu III Dailes teātrī ar Artūru Skrastiņu galvenajā lomā, pirmizrāde maija vidū.

Būtu jāvaicā par operu Mihails un Mihails spēlē šahu, jo šajās dienās ir pirmizrāde, taču vispirms gribas pajautāt par Krieviju, kur pirms gada iestudēji un dzīvoji. Vairāki Latvijas teātra mākslinieki nu atteikušies spēlēt viesizrādēs Krievijā, bet Dirty Deal Teatro režisors Jānis Balodis nesen viesizrāžu laikā Maskavā drosmīgi runāja ar zāli par notikumiem Ukrainā. Kādā mērā, tavuprāt, māksliniekam jāiesaistās, jāieņem pozīcija politiskos notikumos?

Mākslinieki ir tikpat dažādi kā jebkura sabiedrības grupa. Ir bailīgie, ir drosmīgie, ir revolucionārie. Nav [vienas] formulas – katram jādara tā, kā sirds liek. Ja man tagad būtu jāstrādā Krievijā, es ļoti apsvērtu, vai to darīt. 

Man ir simpātiska Krievijas boikota ideja – politiska, ekonomiska, vēl citu veidu. Tas kaut ko var mainīt Krievijas sabiedrībā. Tā jau ir mainījusies un pati iekšēji radīs nepieciešamo burbuli pārmaiņām. Neviens cits, izņemot Krievijas sabiedrību, neizmainīs viņu situāciju. Rietumi neizmainīs Krieviju. Tie var radīt tikai nepieciešamos apstākļus, spriedzi, kas var veicināt pārmaiņas. Jautājums – vai Krievijas sabiedrībai vajag pārmaiņas? Varbūt nevajag, ja reiz viņi līdz šim neko nav panākuši pret režīmu. Krievijas inteliģence, kas ir pret varas režīmu, man liekas, ir ievērojamā mazākumā. Esmu runājis par šo tēmu ar MHAT aktieriem, mēģinājis sajust, ko domā kultūras cilvēki. Iestudēju izrādi Maskavā tieši laikā, kad notika Bolotnoje lietas protesta akcijas. Tas notika netālu no mājas, kurā dzīvoju. Biju aizgājis uz protesta mītiņu.

Kāda bija sajūta?

Izskatījās nežēlīgi. Tas bija totalitāra režīma [kontrolēts] mītiņš, jo laukums tika ierobežots ar sniega tīrīšanas mašīnām, traktoriem tik cieši, ka nebija iespējams tām pārlēkt pāri, lai tiktu prom. Stāvēja ar automātiem apbruņoti drošībnieki, kas notiekošo uzraudzīja. Cilvēku pūlis bija varas ierobežots. «Jūs esat mazākumā, un mēs jebkurā brīdī ar jums izdarīsim, ko vēlēsimies!» Tāda bija sajūta. Pēc tam oficiālajos TV kanālos to sauca par demokrātisku mītiņu.

Maskavā es jutu, ka jebkurā brīdī uz jebkura stūra var paņemt ciet. Par jebko. Metro iet garām miliči, astoņpadsmit gadus veci puišeļi, viņiem ir vara pār jebkuru cilvēku – neuzdodot liekus jautājumus, savākt. Nav jābūt varas opozicionāram, vari vienkārši izskatīties ar eiropeiskāku sejas izteiksmi. Krievijā vara dzen cilvēkus uz bailēm.

Kas ir tie, kas spēj protestēt? Kas viņiem ļauj nebaidīties?

Lielā krievu dvēsele. 1905.gada revolūcija jau arī radās no lielās krievu dvēseles. Tā uzsprāga, jo nespēja turpināt esošo dzīvi. Krievijā ir lielas personības, tās spēj noturēt savu viedokli, nebaidīties. Ir jābūt diezgan trakam, ļoti drosmīgam, lai mūsdienu Krievijā atļautos protestēt, jo tas nozīmē reālas represijas. Taviem ģimenes locekļiem nebūs darba, tevi var saņemt ciet. Tie nav emocionāli pārsātināti teksti, ko tagad saku. Tā tur ir realitāte.

Vai Krievijas kultūras aprindās redzēji daudz tādu, kuri bija gatavi nostāties pret Kremļa režīmu?

MHAT un Nāciju teātris ir Putina teātris, bet, godīgi sakot, MHAT iekšienē nejutu atbalstu režīmam. Taču viņi saka – ko mēs varam darīt…

Negrib zaudēt lieliskos honorārus, statusu?

Nav sajūtas, ka viņi baigi baidītos paust savu viedokli. Galu galā, [režisors, tagad Gogoļa centra vadītājs] Kirils Serebreņņikovs MHAT ir strādājis desmit gadus, kaut kādā mērā inficējis aktierus ar intelektuālās diskusijas iespējamību, radījis tās platformu teātrī. Viņš neprotestē ar plakātiem, bet diskutējot uzdod jautājumus. Kaut gan piedalās arī mītiņos. Katram režisoram Krievijā ir savi domubiedri teātra vidē. Pie manis izrādē spēlēja ļoti gudrs, erudīts aktieris, kurš tā arī pateica: lielākā daļa Krievijas ir par Putinu. Aizbrauciet uz provinci, paskatieties! Intelektuāļi ir gatavi revolūcijai – eiropeiski domājoši cilvēki, skatās Dozhd TV, kritiski vērtē oficiālo kanālu informāciju. Bet – vai tauta ir gatava revolūcijai? Ja būtu vēlēšanas, lielākā daļa nobalsotu par Putinu.

Kāpēc krievu tautai vajadzīgs Putins?

Krievija ir dīvaina valsts, kas var pastāvēt tikai monarhijas ietvarā. Tur vienmēr bijusi feodālā sistēma, reliģijai un baznīcai ir milzīga teikšana – daudzu simtu gadu laikā nekas nav mainījies. Pareizticīgo baznīcas pārstāvji var uzkāpt uz MHAT skatuves un pateikt: šī izrāde nenotiks! Tikko bija tāds gadījums – [režisoram Konstantīnam] Bogomolovam bija pirmizrāde, Dostojevska Brāļi Karamazovi, un pareizticīgo radikāļi izrādes laikā uzkāpa uz skatuves, pateica: izrādi tālāk nespēlējam, tā ir antikristietiska, nepauž garīgās vērtības, bet sātanismu! Kaut kādā ziņā tas pauž Krievijas sabiedrības noskaņojumu. 

Krievu kultūras procesu pētnieks Nikolajs Berdjajevs 20.gadsimta sākumā  sacījis, ka krievu dvēselei slikti piestāv Dekarta metodiskās šaubas, tipisks krievu cilvēks nespēj ilgi šaubīties, viņš sliecas izveidot sev dogmu un pilnībā atdodas tai. Vai tas aizvien ir aktuāli 21.gadsimta Krievijai?

Jā, viņiem vajadzīga paverdzinātā cilvēka sajūta. Līderis, kam sekot kā elkam. 

Varbūt tā ir arī tieksme pēc traģēdijas, kas rituāli nes sevī attīrīšanās potenciālu? Tu esi teicis par Krievijas aktieriem – pat to, ko tu kā režisors vēlējies izrādē pasniegt komiskā gaismā, viņi tiecās izspēlēt traģiski…

Tā traģēdija velkas un velkas cauri laikmetiem, un viņiem neizdodas attīrīties. Tā man liekas. Mazohisms ir bezgalīgs. Ciešanas ir nebeidzamas. Dostojevskis, citi lielie ģēniji krievu literatūrā runā par sāpēm. Visa viņu spilgtā kultūra būvēta uz traģēdijas fundamenta. Tā ir viņu identitātes daļa.

Pirms pusotra gada Čehova Maskavas Dailes teātrī veidoji izrādi Krečinska kāzas. Šai rakstnieka Aleksandra Suhovo-Kobiļina triloģijai bija paredzēts izrāžu cikls. Kā viss beidzās, vai esi aicināts turpināt sadarbību?

Nē, palaidām pirmo izrādi. Bija līgums par vienu. Princips bija tāds: ja patiks, iestudējam tālāk, ja ne – tad ne. Krievijā aktieri ir zvaigznes, viņu ietekme – spēcīga. Kinoindustrija, seriāli to nodrošina, viņi spīd. Līdz ar to aktieriem ir viedokļa vara, jo viņu parādīšanās uz skatuves nozīmē ienākumus teātrim. Režisors ir sekundārs. Izrāde var nepatikt nevis teātra vadībai, bet aktieriem, un tas izsaka daudz. 

Līdz galam neesmu sapratis, vai šis bija iemesls, kāpēc sadarbība neturpinājās, bet tāda ir mana versija. Var jau būt, ka nepiekrita interpretācijai – es tomēr ņēmu krievu klasiku un netaisīju tradicionālu iestudējumu. Anatolijs Smoļanskis, MHAT literārās daļas vadītājs, respektabls kritiķis, pēc izrādes teica: var just – latviešu komanda īsti nejūt krievu laukumu, garšu. Varbūt es nejūtu, tiešām. Nemaz nevaru just. Krieviem ir vārds «krestjaņin» – tas veidojas no «kristietis» un «zemnieks». Krestjanstvo veido krievu dvēseli, saprašanu par savu mentalitāti. Smoļanskis gribēja pateikt, ka vajadzēja izrādi «ņemt caur zemniekiem». Mēs taisījām mūsdienīgi. Saite ar krestjanstvo viņiem ir nesaraujama. Pat ja taisi postmodernu izrādi, tam jābūt sajūtamam. Mēs laikam, no viņu viedokļa, amputējām kaut ko ļoti svarīgu. (Izrādi Meikšāns veidoja kopā ar scenogrāfu Reini Suhanovu un kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni, komponistu Jēkabu Nīmani – red.)

Pa MHAT gaiteņiem staigājot, jūti vecos guru. Staņislavski, viņa klātbūtni. Zālē ir Staņislavska krēsls ar uzrakstu. Sēdi un skaties no viņa pozīcijas. Tā ir īpaša garša. 

Mani tagad interesē, kas notiek amerikāņu laikmetīgajā teātrī. Eiropā vācu teātris aizvien ir spēcīgākais, bet ļoti interesanti, savdabīgi iestudējumi ir Skandināvijas neatkarīgajos teātros. Pašlaik māk-slas pasaulē daudzveidībai ir monopols, daudzveidība valda kā karaliene. Un es to dievinu.

Kas tevi uzrunāja operas Mihails un Mihails spēlē šahu projektā? Līdz šim biji strādājis dramatiskajos teātros.

Minimālisms, jaunā mūzika mani uzrunā. Pasaulē pašlaik visvairāk iestudētais laikmetīgās mūzikas autors ir Filips Glāss, viņa operas iestudē ļoti daudz. Tagad baudu Kristapa Pētersona mūziku, gribu palīdzēt to pasniegt skatītājiem. Lai saprastu laikmetīgo mūziku, mākslu, tai jāatveras. Jāizskalo caur sevi. Ne tikai racionāli, bet caur sevi visu, emocijām. 

Jūs to esat nosaukuši par operu – lekciju. Kāpēc tā?

Man šķita interesanti, ka informatīvus tekstus izdzied operas patosā. Runāju par to ar Kristapu Pētersonu un libreta autoru Sergeju Timofejevu, viņi piekrita, ka varam tā mēģināt. Un izdevās. Latvijas sabiedrībā cilvēkiem ir bail no eksperimentiem uz skatuves. Eksperiments – tas ir kā lamuvārds. Kad skatītājs nesaprot, viņš saka: ā, lai jau viņi tur spēlējas! Bet mums izrādē ir sakarīgs, loģisks teksts. Tādā ziņā izrāde nebūs eksperiments. Tā būs neparasti izstāstīts autobiogrāfisks stāsts par Mihailu Tālu, vienu slavenu viņa šaha partiju. 

Mūsdienu teātrī nav jāizspēlē tikai attiecības uz skatuves, bet jāpagriežas pret zāli un jāsāk runāties. Skatītājam ir interesanti uztvert jaunu informāciju ar performances elementiem.

Varbūt tas saistīts ar sociālo tīklu kultūru? Cilvēki bez mitas «linko» dažnedažādus pētījumus, klikšķina, lasa.

Jānim Balodim Dirty Deal Teatro ir izrāde Nacionālais attīstības plāns, kurā tiek uzrunāti skatītāji. Publikai patīk, ka ar to intelektuāli sarunājas. Mēs šoreiz to darīsim ar operas solistu palīdzību. Viņiem ir sarežģīts darbs – ne tikai dziedot jāizstāsta neparasts stāsts, bet ir nenormālākās nošu partitūras. 

Vai pirms iestudēšanas daudz iedziļinājies šahā un Tāla dzīvesstāstā?

Nejauši biju klāt Tāla pieminekļa atklāšanā Vērmanītī. Toreiz, pirms 12 gadiem, es nezināju, kas ir Mihails Tāls. Tagad, par viņu lasot, mani piesaistīja, ka 60.gados bija milzīga sabiedrības interese par šahu. Simtreiz lielāka masveidība nekā tagad hokejā! Kad Tāls 1960.gadā atbrauca no Maskavas kā čempions, viņu pūlis burtiski iznesa uz rokām no vilciena. Mašīnai bija grūti pabraukt Rīgas ielās, jo cilvēki to pavadīja. Masu psihoze.

Reiz Tālam vaicāts – šahs ir sports vai māksla? Viņš apvainojies – kā jūs domājat?! Protams, māksla!

Ja esi dziļi kādā lietā, nekad sevi neuzskatīsi par fiziskas procedūras izpildītāju. Skaidrs, ka esi mākslinieks!

Vai esi sapratis viņa brīnišķīgo prātu? Bijuši veseli trīs gadi, kad Tāls regulāri spēlējis ar 38-39 grādu temperatūru un aizvien spēja uzvarēt.

Izrādi veidojot, runāju ar šaha ekspertiem. Viņi stāstīja, ka šahs ir fiziski šausmīgi izsmeļošs. Ja nospēlē piecu stundu partiju, spriedze atņem spēkus tā, ka nevar piecelties kājās no galdiņa un pazūd balss. Visa enerģija aizgājusi domāšanā. Pēc lielas spriedzes partijas esot vajadzīgs mēnesis rehabilitācijai. 

Tajā slavenajā šaha partijā, par ko ir mūsu opera, Tāls gājienu noblefoja – atdeva spēcīgu figūru, melno zirgu, pretiniekam. Un pretinieks «uzkārās». Vairs nesaprata, cik tālu jāskaitļo gājieni uz priekšu, lai izprastu Tāla ideju. Pats Tāls sēdēja un ķiķināja. Viņš iznīcināja pretinieku ar kolosāli radošu gājienu.

Kā tev pašam patīk strādāt  – ārdi sevi vai pieej darbam konstruktīvi?

Man ir vajadzīga disciplinētība, lai izrādē nebūtu bardaks un skatītāji neteiktu: mēs neko nesaprotam! Režisora profesijā svarīgi ir spēt paņemt pauzi. Man izdevās iepriekšējo gadu pēc Maskavas būt brīvam. Apdomāt savu līdzšinējo pieredzi, izprast. Mana pauze ietvēra arī ģimenes veidošanu. Tas bija lielais notikums – mums ar sievu ir četrus mēnešus vecs bēbītis.


5 skandināvu teātra, dejas grupas, kuras vērts iegaumēt

Vegard Vinge. Norvēģu režisors, kura izrādes ir fikcija, aktieriem ir maskas, viņu tekstus runā kāds cits pa mikrofonu un caur filtriem, dekorācijas un rekvizīti ir no kartona un izkrāsoti. Šādā estētikā viņš runā par dziļām personības traumām.

Ingri Midgard Fiksdal. Norvēģu horeogāfe ar izcilu režisorisku intuīciju. Viņas darbs Nakts ceļotājs (Night tripper) bija redzams pagājušogad festivālā Homo Novus. Erudīcija un diskusijas dziļums par mākslas un kultūras tēmām ir zinātniskā līmenī.

Institutet. Grupa pirms pāris gadiem ieguva radikālas trupas slavu, un liberālā zviedru teātra padome viņiem atņēma telpas un finansējumu, jo kāda no izrādēm beidzās ar seksuālām orģijām, aktieri saplūda ar publiku nekontrolētā veidā. 

Iggy Malmborg. Zviedru akieris, režisors, kurš pievērsies tikai vienas tēmas pētniecībai, un tā saucas whitness. Viņa pēdējo izrāžu nosaukums ir White on white, un tikai kārtas numurs nosaka atšķirību. 

Nya Rampen. Somu duets no Berlīnes, kuru pazīstamākais darbs ir Conte d’amour, reāls stāsts par tēvu Vācijā, kurš pagrabā bija ieslodzījis savus bērnus, kas tur uzauga. Neraugoties uz vardarbību, autori šajā monstru stāstā liek akcentu uz mīlestību.

 

CV

Dzimis 1980.gadā Rīgā
Konkordijas Universitātē Igaunijā ieguvis maģistra grādu biznesa vadībā, Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis bakalaura grādu teātra režijā
Līdz šim iestudējis vairāk nekā piecpadsmit pamanāmas, spilgtas izrādes 
Par izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās saņēmis 2009./2010.gada sezonas Teātra balvu kā gada labākais režisors, arī balvu par labāko režiju starptautiskajā teātra festivālā Kingfestival 2011 Krievijā

Ir iesaka

Posted on marts 5, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


7.MARTS. IZRĀDE. MILĒDIJA DAILES TEĀTRĪ. Kurš gan nezina slavenos trīs musketierus un viņu pārgalvīgos piedzīvojumus! Taču Ērika Emanuela Šmita lugai ir cits skatpunkts – tās centrā ir musketieriem liktenīga sieviete lēdija Vintere jeb Milēdija. Titullomu Dailes teātrī atkal spēlēs Agnese Zeltiņa. Izrādi iestudējis Dž.Dž. Džilindžers, mūzikas autors Kārlis Lācis. Biļetes cena € 5,69-21,34. Bilesuparadize.lv

7., 8., 9.MARTS. KONCERTS. KREMERATA BALTICA DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Kultūras pilī Ziemeļblāzma, Madonas kultūras namā un Austrumlatvijas koncertzālē Gors muzicēs pazīstamais kamerorķestris kopā ar Čaikovska konkursa laureātu pianistu Andreju Korobeiņikovu un vijolnieku Gidonu Krēmeru (uzstāsies tikai Rīgas koncertā). Skanēs Mocarta, Šopēna un citu komponistu mūzika. Rīgas koncerts izpārdots. Biļetes cena € 7-10. Bilesuparadize.lv

8.MARTS. KONCERTS. LATVIJAS LABĀKIE DEJOTĀJI LIELAJĀ ĢILDĒ. Iespēja vienā vakarā uz vienas skatuves redzēt vidažādākos Latvijas dejotājus. Skatītājus priecēs Latvijas baleta mākslinieki, tautasdeju dejotāji, sporta, vēdera, džeza deju, breakdance un citi izpildītāji. Biļetes cena € 7-28. Bilesuserviss.lv

12.MARTS. OPERA. MIHAILS UN MIHAILS SPĒLĒ ŠAHU NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Komponista Kristapa Pētersona «operā-lekcijā» tiks izspēlēta leģendāra šaha partija, kas 1960.gada pasaules čempionātā norisinājās starp jauno Mihailu Tālu un tābrīža čempionu Mihailu Botviņņiku. Izrādi iestudē režisors Viesturs Meikšāns, tērpus veido MAREUNROL’S, izrādē vienlaikus piedalīsies divi diriģenti – Atvars Lakstīgala un Ainārs Rubiķis. Biļetes cena € 21-36. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on marts 5, 2014 by - Kino

 


oo 300: Impērijas dzimšana / 300: Rise of an Empire. Zaka Snaidera 2006.gadā uzņemtās Termopilu kaujas drāmas 300 spartieši nejēdzīgs turpinājums, kura esamības vienīgais skaidrojums ir iepriekšējās lentes astronomiskie kases ieņēmumi 456 miljonu dolāru apmērā. Kopumā neveiklajā Impērijas dzimšanā bez francūzietes Evas Grīnas manierīgās karavadones nav pat ne viena kaut cik saistoša tēla, ne interesi noturēt spējīga sižeta. Kino no 7.marta.

Džimlai Rūdi Rallallā! Animācijas brigādes režisoru tandēma Māra Putniņa un Jāņa Cimermaņa pilnmetrāžas spēlfilma, kas, ja ne citos aspektos, tad aktieru sastāva ziņā sola zināmu grandiozitāti – filmā spēlē teju viss pašmāju skatuves klasiķu zieds: Ģirts Jakovļevs, Olga Dreģe, Uldis Dumpis un daudzi, daudzi citi. Sižeta līnija – viegli traģikomiska: pansionāta iemītnieki atsakās no pensijām un dodas armijā, lai glābtu krīzē slīgstošo valsti. Neesmu redzējusi. Kino no 7.marta.

Miesaskāres hronikas

Posted on marts 5, 2014 by - Recenzija

«Man ir labs projekts, to sauc Nimfomāne, un tajā būs daudz atklāta seksa un sarunu. Jā, tā būs ļoti franciska filma!» – šādi 2011.gada Kannu kinofestivālā par savu jaunāko un šonedēļ uz Latvijas ekrāniem nonākušo garadarbu stāstīja skandalozais dāņu režisors Larss fon Trīrs 

Apgalvojums nav tālu no patiesības, jo filmu (arī tās īsāko jeb «cenzēto» versiju) tik tiešām veido visnotaļ neslēptas seksa ainas un bagātīgs daudzums dialogu, kuru brīžam komiskā daba pamatīgi kontrastē ar nopietno un sociāli tik neērto seksualitātes tēmu. Pēc Trīra domām, «sekss ir pārāk svarīga lieta, lai to atstātu pornofilmām». Lūk, te nu viņš to ir pagrābis, lai pielietotu skatītāja jutekļu kacināšanai, līdzīgi kā bija ar abām iepriekšējām depresijas triloģijas «lielajām tēmām» – pasaules galu Melanholijā un ļaunuma saknēm Antikristā. 

Taču viņa divdaļīgo «erotisko opusu» Nimfomāne, kuras otra epizode uz Latvijas ekrāniem nonāks 21.martā, ar pornogrāfijas žanru saista ciešākas saiknes – atklātās seksa ainas aktieri uzņemšanas laukumā ir tikai simulējuši, toties visu, kas redzams no jostasvietas uz leju, izpildījuši pornoaktieri, kuru ķermeņiem ar datorgrafikas palīdzību esot «piepludinātas» aktieru, to skaitā Šaijas Labafa un Steisijas Mārtinas sejas. Nelielai atkāpei – Larsa fon Trīra dibinātās filmu kompānijas Zentropa paspārnē savulaik dzima caurkritušais, pornofilmas producējošais meitasuzņēmums Puzzy Power.

Izaicinājumu vēsture

Ažiotāža, ko tik naski piekopa filmas mārketinga darboņi un kurā arī prese piemeta pa pagalei, uzbūra maldīgu iespaidu, ka fon Trīrs šajā filmā ir iestrādājis ko neredzēti šokējošu. Lai gan Nimfomāne, protams, kārtējo reizi paplašina ekrāna aklātības robežas, tā nav nekas pārdabisks un neredzēts. 

Atcerēsimies neseno Abdelatifa Kešiša meistardarbu Adeles dzīve (Blue is the Warmest Colour), arī japāņu režisora Nagisas Osimas uz patiesiem notikumiem balstīto 1976.gada Jūtu impēriju (In the Realm of Senses) par fatālām erotikas spēlītēm (lenti seansa laikā Berlīnes kinofestivālā konfiscēja policija) un neveiksmīgo 1973.gada zviedru filmu Anita: Zviedru nimfete (Anita: Swedish Nimphet) – arī kādas sievietes erotisko pieredžu izklāstu, no kuras, ļoti iespējams, ir iedvesmojies Trīrs un kurā turklāt spēlē arī tolaik pavisam jaunais Stellans Skarsgārds (Stellan Skarsgård), kas Nimfomānē atveido Šarlotes Geinsbūras sarunu partneri un pretmetu, aseksuālo ebreju intelektuāli Seligmanu.

Sekss un makšķerēšana

To, cik būtiska fon Trīra daiļrades kontekstā būs Nimfomāne, noteiks tās otrā daļa un, protams, laika noilgums. Lai gan pavisam ne tik grandioza un vizuāli smalka kā Melanholija (2011) vai emocionāli iedarbīga kā, piemēram, Dejotāja tumsā (2000), arī Nimfomānes vērienīgajam seksualitātes pētījumam piemīt savs šarms. Fon Trīrs laidenā kopumā ir lietpratīgi savijis vairākas toņkārtas, vizuālos stilus un tematikas – Džo (Šarlote Geinsbūra) pašpasludinātās nimfomānes seksuālā evolūcija tiek izklāstīta, humoram mijoties ar drūmām, pat traģiskām intonācijām. Piemēram, seksuālo provokāciju daba ar dzelžainu nopietnību tiek pielīdzināta mušiņmakšķerēšanas paņēmieniem, bet pamestā sieva, Umas Tūrmanes spēlētā H. kundze, greizsirdības scēnu pārvērš nepārspējamā, teatrālā farsā. Smiekli apklust, tuvojoties filmas finālam, kas ar distancētu saltumu atklāti portretē galvenās varones tēva slimības mokas. 

Abstrahējoties no patosa, kāds bieži piemīt vairākumam Trīra filmu recenziju, jāteic, ka Nimfomāne nepavisam nav perfekta filma, taču ļoti intriģējoša, saturīga un ārkārtīgi drosmīga gan. Turklāt tās apzināti vieglprātīgā un brīžam absurdā pieeja seksa un seksualitātes atainojumam ironiski un organiski iederas laikmetā, kad sekss no tabu tēmas ir pārvērties par mārketinga verķi, ar kura palīdzību var pārdot visu, sākot ar lūpukrāsu un beidzot ar smagajām mašīnām.

oooo

Nimfomāne. I daļa / Nymphomaniac: Volume I. Rež. Larss fon Trīrs. Ar Šarloti Geinsbūru, Šaiju Labafu un Kristianu Sleiteru.