Dailes teātra aktieris Intars Rešetins (37) pirms vēlēšanām izsauca plašu rezonansi ar aicinājumu doties uz vēlēšanām, lai nomainītu esošo Rīgas domes vadību. Vēlēšanas beigušās bez cerētā rezultāta. Ko tālāk?
Aprīļa sākumā, divus mēnešus pirms pašvaldību vēlēšanām, aktieris un režisors Intars Rešetins savā Facebook profilā ierakstīja, ka nekad iepriekš nav runājis par politiku, bet – «vai tiešām mūs apmierina, ka galvaspilsētu vada Maskavas roka? Nevēlos Krimu Latvijā». Pie ieraksta viņš bija pievienojis attēlu ar pārsvītrotu Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Pēcāk politisko nostāju papildināja ar īsu video, kurā aicināja rīdziniekus balsot, izsakot cerību par varas maiņu Rīgā. Maijā aktieris publiski vērsās pie māksliniekiem, kuri uzstājušies Saskaņas/GKR aģitācijas pasākumos, sakot, lai izdzēš viņa numuru no saviem kontaktiem.
Rešetina aktīvā nostāja politikā ievilka zināmu robežlīniju ierasti korektajā klusēšanā radošajā vidē, kur nav nedz spraigu diskusiju par šo tēmu, nedz lielu konfliktu. Rezonanse, ko Intars saņēma, viņu pašu pārsteidza un daudz jauna iemācīja. Par to viņš stāsta intervijā. Arī atklāj, kam, viņaprāt, Rīgā būtu jānotiek citādi. Lai arī vēlēšanās vairākumu guva aktiera kritizētais politiskais spēks, viņš nejūtas zaudētājs. Intars priecājas par pieaugušo vēlētāju skaitu pašvaldību vēlēšanās. Arī par jauno politisko toni, ko domē varētu uzdot opozīcija.
Kad aprīļa sākumā aicināji cilvēkus balsot Rīgas domes vēlēšanās, lai amatā nepaliktu Nils Ušakovs, minēji, ka nevēlies Krimas notikumus Latvijā. Kas tev lika domāt, ka, nemainot varu Rīgā, varētu notikt kas līdzīgs Krimai?
Mani šis ģeopolitiskais stāvoklis – ka 2000 kilometru attālumā mirst cilvēki ar Krieviju saistītu kaujinieku uzbrukumos Ukrainai, ļoti uztrauc. Un tad mums Rīgā pie varas ir partija [Saskaņa], kurai ir sadarbības līgums ar Kremļa galveno partiju. Man liekas, par to nedrīkst nerunāt, ņemot vērā, ka esam neatkarību atguvusi valsts, kas vēl pirms dažiem gadu desmitiem bija padomju okupācijā. Es neatsakos ne no viena vārda, ko esmu paudis par politiku pēdējos mēnešos. Man tikai jāsaka, ka apbrīnojama ir Ušakova, viņa atbalstītāju un sabiedrisko attiecību komandas spēja pagriezt manis sacīto sev izdevīgā gaismā. Par nožēlu jāatzīst, šī politiķa un viņa partijas PR priekšgalā ir latvieši, kā [Jurģis] Liepnieks, piemēram. Nožēlojami. Acīmredzot cilvēkam citi vērtību kritēriji, citāda morāle.
Vai pēc vēlēšanām jūties vīlies?
Jā, bet mēģināšu atbildēt bez liekām emocijām. Kāpēc mēs pieļaujam, ka politikā – gan pašvaldību, gan Saeimas līmenī, nonāk cilvēki, kuriem nav svarīga valsts? Vai tad, ja būtu 1991. gads, mēs ietu vēlreiz uz barikādēm? Būtu tik vienoti? Vai mums ir dārga sava zeme? Vai arī domājam tikai par savu labumu, esam iepinušies pašlabuma zirnekļu tīklā un gļēvi? Protams, saprotu situāciju: cilvēki Latvijā strādā divos, trīs darbos, lai izdzīvotu. Ir ierāvušies savā mikropasaulē un netver kopainu. Plūst no gada uz gadu, domājot, ka nekas jau tāpat nemainīsies! Tāpēc aprīlī nācu ar pašiniciatīvu – uzrunāt cilvēkus pirms vēlēšanām. Aiz netaisnības, goda trūkuma, ko redzu politikā, man gribas vemt. Aiz manis, Dieva vārds, neviens nestāv. Esmu viens un pliks kā pirksts.
Vai saņēmi lielu atbalstu no cilvēkiem?
Daudzi rakstīja atbalsta vārdus. Skaidrs, ka visiem atbalstītājiem nevar uzticēties. Starp viņiem ir arī tādi, ar savām interesēm, kuri domā – re, viens idiots saflammējies, izbīdīsim caur viņu savas intereses! Taču cilvēki man Facebook sāka sūtīt faktus par Rīgas pārvaldi – vai tie būtu saistīti ar satiksmi, vai ēdināšanu bērnudārzos un skolās, vai neskaitāmiem citiem jautājumiem. Es biju šokā. Kā var tā izsaimniekot! Vai ir brīnums, ka 40% neatnāk uz vēlēšanām? Ja politiķi neatkarīgi no nacionalitātes un partejiskās piederības strādātu kopējam labumam, nevis privātajam, tad balsotāju skaits vēlēšanās būtu pavisam cits, vai ne? Mums jārunā par to, ka Rīga ir galvaspilsēta. Latvijas sirds. Te dzīvo liela tautas daļa. Ja pazaudējām pilsētu, atdodot to politiķiem, kas nerūpējas, mēs varam zaudēt arī valsti. Plašāk ir jādomā – vismaz trīs soļus uz priekšu.
Ko tieši tu domā ar «pazaudējām»?
Tiešo saikni ar Krievijas varu! Korupciju! Apzinos, ka Ušakovs, līdzīgi kā Lembergs, ir pilsētā arī kaut ko izdarījis, lai cilvēki nāk un balso. Ir labi, ka dome sakārto Bolderāju, Ķengaragu. Tas ir skaisti, tā jau mūsu pilsēta! Jautājums ir par politikas prioritātēm un kādi naudas apjomi tiek izšķērdēti. Ar esošajiem Rīgas nodokļu maksātāju līdzekļiem, ja tos izlietotu godīgi, varētu panākt daudz, daudz lielāku labumu sabiedrībai.
Raugoties uz vēlēšanu rezultātu, Saskaņa/GKR ir palikusi pie varas, bet arī zaudējusi – kritums par veselām septiņām vietām Rīgas domē. Kā tu vērtē vēlēšanu iznākumu?
Priecājos par vēlētāju skaita pieaugumu, ja salīdzina ar iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām. Priecājos par jauno politisko spēku ienākšanu Rīgas domē. Man ir ticība, ka aktīvs darbs opozīcijā būs, ka opozīcija nepadosies.
Pirms vēlēšanām runāji arī par mākslinieku atbildību politikas procesā, ar savu dalību politiski angažētos pasākumos pavēršot vēlētāju domas vienā vai otrā virzienā. Biji ierakstījis savā Facebook lapā, lai izdzēš tavu telefona numuru visi paziņas, kas piedalījušies Saskaņas/GKR reklamēšanā. Kāpēc tev bija svarīgi norādīt uz šo atbildību?
Pats esmu piedalījies dažādos pašvaldību rīkotos pasākumos. Piemēram, Ventspilī [ar Ģirtu Kristovski], bet šis pasākums atbilda manai pārliecībai. Domāju, ka mākslinieks var slēgt līgumu ar dažādiem pasūtītājiem, bet būtu labi izsvērt – kam tu ar to dod labumu? Ko tas nozīmē tevis kā mākslinieka atbalstītāju pulkam, kādus secinājumus viņi izdara? Piedalīties politiskos pasākumos ar savu vārdu nav «nodziedāt piecas dziesmiņas». Tas nav tas pats, kas teātrī, vai [politiski neitrālā] koncertā! Tu palīdzi ievēlēt konkrētus politiķus! Tu rādi cilvēkiem, ka viņi ir vērtība! Līdzīgi ar māksliniekiem, kas uzstājas Krievijas varas rīkotos pasākumos. Es nesaprotu, kā var izlikties, ka tam nav sakara ar politiku. Nedomāju, ka tā ir alkatība. Tā ir neaizdomāšanās par savas rīcības sekām. Šaura domāšana. Ir taču jādomā, ar ko tu veido sadarbību, kā būvē tiltus. Es neticu, ka šiem māksliniekiem – Prāta vētrai, Busulim un citiem, ir vienalga, kas notiek ar valsti. Parasti arguments ir – lielais tirgus, «Krievijā nopelnīto naudiņu tērēju Latvijā, iegūst ekonomika». Bet tā nauda ir asiņaina! Es nevarētu sadzīvot ar tādu naudu.
Latvijā jau ir ļoti daudz «palīgu», lai valsts neattīstās, un iet stagnācijas ceļu. Visi lembergi, brigmaņi, dūklavi – skatos uz viņiem, onkuļi, jūs paši nesaprotat, ka laiki ir mainījušies?! Viedokļi, ko izsakāt, vērtības ir no cita gadsimta!
Vai savā teātrī arī redzi izšķērdību, stagnāciju?
Nepārzinu tik labi teātra saimniecību, lai spriestu. Vairāk daru savu darbu – aktiera, režisora, kas vienlaikus ir mana sirdslieta. Es vēl gribu piebilst: mums Latvijā bieži šķiet, ka protam visu. Bet tā nav. Mums metinātājs tiecas būt zobārsts un otrādi. Pēc ieraksta par politiku Facebook man daudzi rakstīja, Intar, tev jāiet politikā! Kādā politikā?!
Tevi nav aicinājuši? Pēc gada ir Saeimas vēlēšanas.
Es būtu diletants. Politikā diletantu pietiek. Toties nav nozaru speciālistu.
Runājot par teātra saimniecību, lielā zāle ir mūsu lāsts. Jābūt ļoti lielām inscenētāja spējām, lai tūkstoš vietu zāli aizpildītu. Tādu meistaru Latvijā tikpat kā nav. Tie [režisori], kuri atbrauc no citām valstīm, ir ļoti dārgi, bet zāli atpelna. Ja Dailes teātrim sezonā neaiziet divas lielās zāles izrādes, esam mīnusā.
Man ir uzticība, ka teātra vadība cenšas darīt labu saskaņā ar savu izpratni. Protams, brīžiem ir sajūta, ka esi rūpnīcā – piecas sešas pirmizrādes sezonā. Ko tu beigās vari radīt? Visi cehi, arī es, esam saguruši. Pēdēja teātra kopsapulcē teica, ka slodzes tiks samazinātas. Tas nozīmē, ka būs vieglāk un izrādes kvalitatīvākas.
Vai tās ir baumas, ka esi saņēmis aizrādījumu no teātra vadības – par to, ka paudi savu politisko pārliecību publiski?
Ar teātri ir konkrēts stāsts: katrā iestudējumā es izdomāju savdabīgu veidu, kā uzrunāt skatītājus izrādes sākumā. Šoreiz [izrādei Mūsējās] biju izdomājis, ka skatītājiem tiks rādīti plakāti, ko viņi nedrīkst darīt: filmēt, fotografēt, čaukstināt konfekšu papīrīšus. Viens no tiem vēstīja «Nilam nē». Man liekas, komēdijas žanram atbilstoši.
Tā bija 1. aprīļa izrāde. Krievvalodīgie mediji šo faktu paķēra un uztaisīja ziņu. Vadība man teica – piedod, teātris nav politiskā platforma, ja vēlies, paud savu viedokli, bet ne teātrī!
Vai tevi tas aizskāra?
Mums taču jāsaprot, kāds subprodukts esam – kādā režīmā dzīvojuši! Padomju cilvēks aizvien mūsos sēž. Tomēr jābūt pašcieņai. Kad 10. aprīlī iznācu ar savu paziņojumu pret Ušakovu, es rēķinājos ar sekām.
Tu savā paziņojumā biji izteicies par atsevišķu Rīgas mikrorajonu iedzīvotājiem kā tādiem, kuri palīdz ievēlēt Saskaņu/GKR. Vai daudzus neaizvainoji?
Uz šī grābekļa vairs neuzkāpšu… Paziņo-juma ieraksts notika ļoti strauji, man bija jāskrien uz mēģinājumu. Man patiešām nekas nav pret Rīgas mikrorajonu iedzīvotājiem. Es to minēju kā simbolu, aicinājumu pieslēgties vēlēšanām, lai pie varas netiek korumpēta, ar Krievijas varu saistīta partija. Vai tad nav tā, ka daudzas tantiņas, kurām Nils nogludinājis celiņus, nokrāsojis pastkastīti, balso par viņu, jo našenskij*, «par mums domā»?
Pats Nils mani nobloķējis Facebook, lai nevaru viņam iebilst. Mēra piāristi nobloķēja katru cilvēku, kurš manus argumentus centās pārkopēt un viņa profilā ievietot. Saņēmu no politiķa atbalstītājiem rupjības un draudus. Kroplis, vajag pa seju sadot un līdzīgus. Pēc vēlēšanām sauca par lūzeri.
Ar Rīgas domi saistīti cilvēki pat izteica līdzjūtību ar smaidiņu. Vai nav traki, ka cilvēki tik ļoti atkarīgi no pīrāga, ka pazaudē cilvēcību, morālo stāju?
Par vēlēšanām kolēģi, jaunie aktieri, man stāstīja satraucošu gadījumu: bija aizbraukuši uz vēlēšanu iecirkni Purv-ciemā. Jau iecirknī, pie durvīm, vaicājuši procesa uzraudzītājiem, kur tieši jāiet. Krievu valodā viņiem atbildēts – Ņeznaju, uhaģitje**!
Kas tevi kā rīdzinieku pilsētā uztrauc tīri praktiskā nozīmē?
Tagad, kad meitai pieci gadi, viņa beidzot tiek valsts bērnudārzā. Gribu, lai beidzot Upesciema ielā varu dzert tīru ūdeni, nevis brūnu. Braukt ar riteni un bērnu ratiem pa sakārtotām ielām, nevis bedrēm.
Kad bija pagājušās Rīgas domes vēlēšanas, mazliet mutuļoju par to. Uzrakstīju publiski Nilam, ka ir varens tikai savās politiskajās reklāmās. Viņš man atbildēja. Aicināja draugos sociālajos tīklos. Es biju nofotografējis, kāds brūns ūdens man tek no krāna – tviterī vaicāju Nilam, vai viņš tādā mazgātu savu bērnu. Tvīts ieguva rezonansi. Nils man atrakstīja, kur problēma, kā palīdzēt? Pirms tam mēs no īpašnieku biedrības bijām zvanījuši namu pārvaldei neskaitāmas reizes. Nekāda rezultāta.
Pēc sarunas ar Nilu nākamajā rītā bija klāt Rīgas ūdens pārstāvji. Urba, meklēja problēmu. Saproti, kā tas notiek? Pēc tam vēl man zvanīja Rīgas domes pārstāvji ar lūgumu izdzēst tvītu par ūdeni.
Kad domā par savu skatītāju, vai tevi interesē arī tāds griezums – kādā mērā izrādes palīdz būt asredzīgam, plašāk domājošam?
Būšu skarbs: latiņa teātros ne vienmēr ir tik augsta, kā gribētos. Mākslai jārunā par būtiskākām lietām un kvalitatīvāk. Ir taču virkne izrāžu, pēc kurām zālē iededzas gaisma un redzi, skatītāji aplaudē, domājot, ko citu es par šo naudu savai ģimenei būtu varējis nopirkt. Bija mums tāda izrāde Trīnes grēki, piemēram. Es nesaku, ka piedāvājumam jābūt tikai intelektuāli elitāram. Repertuāram jābūt daudzveidīgam. Tikai tam jābūt gudram un kvalitatīvi veidotam. Pirmkārt, režisoram jāzina, ko viņš grib ar savu darbu pateikt. Ir daudz režisoru [Latvijā], kuru domāšana, vērtību kritēriji mani nemaz neinteresē. Reizēm brīnos, kā skatītāji vājas izrādes var atzīt par skatāmām. Lai man piedod šlāgeru raidījumi, šovi, ugusngrēki, kuros arī pats esmu piedalījies – neesmu ne ar ko labāks par citiem – , ir pazeminājuši gaumi un izpratni. Mākslai būtu jātiecas uz augšu, jāvelk līdzi skatītāju. Nevis jāapkalpo slikta gaume, sniedzot visādus «jūras mēslus» izklaidei.
Filma Svingeri, kurā tu spēlē, 2016. gadā bija otra skatītākā latviešu filma kinoteātros. Kā pats to vērtē?
Godīgi? Man tā nepatīk. Liels prieks par [režisoru] Andreju Ēķi, kurš ir tik enerģisks, tūlīt kaut ko taisīsim vēl. Tomēr uzskatu, ka varējam pacelt latiņu augstāk.
Kādas izrādes kā aktierim pēdējā laikā sniegušas gandarījumu?
(Ilgi domā.) Ir sezonas beigas – nogurums, grūti pateikt… Varbūt izrāde Mīļākais, ko sākām spēlēt rudenī. Tajā izrādē man ir gandarījums.
Šopavasar tev kā režisoram Dailes teātrī bija ceturtais iestudējums. Vai tas, ka sāki studēt režiju, bija arī tāds kā neatkarības manifests, ņemot vērā, cik atkarīga ir aktiera profesija?
Nē, man vairs nebija gandarījuma aktiera profesijā – tāpēc. Lēmumu pieņēmu izrādē Finita la comedia. Neaizgāju uz pirmizrādes banketu. Aizbraucu mājās, izslēdzu motoru, paņēmu rokā pulti, lai atslēgtu vārtus, un pēkšņi, klusumā sēžot, sapratu – šis ir mans dzīves laiks! Kamēr gribas kaut ko darīt, mainīt, ir jādara! Ja gribas šaut ar lielgabalu, nevajag samierināties, ka rokā koka zobentiņš, ar ko kauties pa mežu. Kad cilvēkam kļūst garlaicīgi, seko nākamais attīstības solis. Turklāt šo soli var spert tikai katrs pats.
Man ir svarīgi turēties pa gabalu no varas. Tāpēc lai pat nepiedāvā! Citādi prasīšu miljonu kā Repše (smejas). Vara un nauda cilvēku sabojā. To pats zinu saistībā ar slavu – ir bijuši īslaicīgi «aizpeldējumi prom» no sevis, par ko sevi necienu. Es negribu pārbaudījumu ar varu.
Kā tu rīdziniekiem, kuri pašvaldībā gribēja pārmaiņas, ieteiktu dzīvot četrus nākamos gadus, lai nav «lūzera» sajūtas?
Aicinātu noteikti sekot visiem procesiem līdzi. Un nebūt vienaldzīgiem. Bērnībā daudz lasīju pasakas. Šķiet, no tā laika manī iesakņojusies pārliecība, ka «beigas būs labas!». Ir jātic pozitīvajam, jo labais vairo labo. To arī novēlu!
* Mūsu pašu, savējais – krievu val.
** Nezinu, ejiet prom – krievu val.
