Šajā valstij smagajā laikā mums visiem kopā vajadzētu turēties citam no cita pēc iespējas tālāk.
Gāju uz virtuvi pārbaudīt — ir man Covid-19 vai nav? Paostīju desu. Tagad ir divas ziņas: vīrusa man nav un desas arī nav.
Sieva: «Nu, izrāva? Ļoti sāpēja? Visu nakti taču mocījies! Cik samaksāji?»
Vīrs: «Līdz zobārstam nemaz netiku. Viss bez maksas. Vairs nav arī divu blakus zobu...»
«??»
«Tramvajā bez maskas nošķaudījos.»
Kad man kļūst garlaicīgi, es nopērku pīrādziņus, aizeju pie fitnesa kluba lielajiem logiem, sāku gardi ēst — tieši pretim cilvēkiem, kas svīst uz skriešanas trenažiera.
Beidzot nolēmu pēc sešiem vakarā vairs neēst. Tāpēc iešu padzert zupu.
Pašas smadzenes, protams, redzēt nevar. Taču to trūkums parasti ir ļoti uzkrītošs.
