Klāvs Elsbergs.
Melni karogi baltā sniegā
Pie dzimtenes priežu saknēm,
bet es nogrozos dziļā miegā
un saku: «Nē.»
Pļāvējs atliecas, sāpe krustos…
IR tāda doma, ka beigās var sāpēt,
Lai nopļauto labāk justu.
Es saku: «Nē.»
Nodārd metāls, zilgmainās kāpnēs
Vīri nāk uzpīpēt.
Strādāts nav slikti, un tikai tāpēc
es saku: «Nē.»
Daudz ļoti mainās uz labu
Mūsu ikdienas pasaulē.
Bet es ticu, ka būšu labāks,
ja sacīšu: «Nē.»
Noķeriet mani, aizbāziet muti,
Pieveikts bez viltus es renstelē
Gulēšu šķību muti kā bute
un norūkšu savu: «Nē.»
Mani izglābs, dzīvošu es.
Tad varat nākt mani apstāvēt,
kad esat pilnīgi droši —
es neteikšu: «Nē.»
Klāvs Elsbergs (1959—1987) latviešu literatūrā ir 70. gadu beigu—80. gadu sākuma dzejnieku audzes vardarbīgi nolauztā galotne, kurai nebija lemts augt tālāk, līdz savu radošo iespēju pilnībai. Viņa dzeja ir un vienmēr paliks jaunības dzeja, kamēr pārējiem bija dota vēl viena iespēja, vēl viens vai vairāki termiņi. Tomēr tieši Klāvs, gājis bojā 28 gadu vecumā, strādādams daudz mērķtiecīgāk un vairāk, jau tobrīd bija paspējis pierādīt, kāds dzejnieks ir latviešu literatūras nākotne: izglītots, ar valodām, kultūrpieredzi un neatlaidību apbruņots, pasaules literatūras kontekstā iesakņots.
