Čempionāta finālā Roberts izvēlējās fragmentu no Ilzes Skrastiņas grāmatas Kā iet? Normāli! un izteiksmīgi mainīja intonācijas, lai piešķirtu katram tēlam savu balsi. Foto — Kristians Luhaers
Kad Roberts pats vēl lasīt neprata, kā jau vairumam bērnu, arī viņam vecāki pirms gulētiešanas skaļi lasīja priekšā dažādas grāmatas. «Tas kļuva par rituālu — viņš katru vakaru gaidīja kādu stāstu,» atceras Roberta mamma Laura. Kad zēns paaugās un iemācījās lasīt pats, vēlme dzirdēt jaunus stāstus nerimās — viņš lasīja grāmatas citu pēc citas. «Ģimenē lasa visi, bet tik daudz kā Roberts — neviens!» saka Laura. 12 gadu vecumā zēns ir izlasījis jau vairāk nekā 200 grāmatu. Bibliotekāres sen vairs neprasot uzrādīt lasītāja karti, jo Roberts uz bibliotēku nāk vismaz reizi nedēļā, katru reizi nododot jau izlasītu grāmatu un vietā paņemot ko jaunu. «Visvairāk man patīk detektīvi, bet lasu arī citas grāmatas. Arī no opja grāmatu plaukta, kur nav tik daudz ilustrāciju. Pēdējā, ko lasīju, bija par kādu ģimeni, kas izsūtīta uz Sibīriju,» viņš atklāj. Par lasīto ģimene nereti arī sarunājas. «Mēs runājam gan par pašām grāmatām, gan par tēmām, kas tajās aprakstītas,» saka Roberta mamma. «Tā var daudz iemācīties!» piebalso zēns.
