No šāgada februāra līdz jūnijam Ernests Barons Oslo teātrī nospēlēja 15 Annas Kareņinas izrādēs. Viņš tām gatavojās telpā, kas savulaik bija leģendārās norvēģu aktrises Venkes Fosas grimētava.
Ernests ir kolosāls. Viņš droši runājas ar aktieriem, šiverējas. Izrāda Oslo nacionālo teātri: tumši sarkana samta krēsli skatītāju zālē, milzīga mirdzoša lustra. Pirmā izrāde te notika 1899.gadā. Ernestu pavada mamma Aija un brālis Hermanis. Uz mazo Aurskūgas ciemu 50 km no Oslo Baroni pārvācās pirms trīs gadiem, kad tētis Norvēģijā sāka nodarboties ar Latvijā ražotu kāpņu izplatīšanu. Mamma Aija ir viena no Rīgas privātās pirmsskolas Knābis dibinātājām.
Latvijā Ernests kopš septiņu gadu vecuma dziedāja Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu korī, tāpēc arī Norvēģijā gribējās dziedāt. Devās iestāties slavenākajā Norvēģijas korī Sudrabpuikas. «Nodziedāju Virs galvas mūžīgs piena ceļš. Mani uzņēma. Tas nebija grūti,» pārliecinoši saka divpadsmitgadīgais Ernests. Sudrabpuikām ir vīru un zēnu kora sastāvs, kopumā 110 dziedātāju. Arī brālis Hermanis ir «sudrabpuika».
