Volodimirs Birjukovs. Foto no privātā arhīva.
Pēdējās nedēļas žurnālista Volodimira Birjukova dzīvē bijušas dramatiskākās visa kara laikā. Pirmdien, 10. oktobrī, deviņos no rīta viņš devās no savām mājām dažu vilciena pieturu attālumā no pilsētas centra uz Latvijas vēstniecību Kijivā. Vēlējās runāt par turpmākajām labdarības akcijām. Volodimirs kopā ar draugu mūziķi Ralfu Eilandu šovasar sāka akciju Latvijas bairaktars — savāca ziedojumos gandrīz vienu miljonu eiro, kas tika nodoti Ukrainas bruņotajiem spēkiem.
Savu jauno ideju iedvesmots, mugursomu plecā un mūziku austiņās, viņš gāja gar Ševčenko parku. Sāka krist raķetes. «Nākamajā brīdī sapratu, ka guļu uz muguras zālē, viena austiņa atrauta, bet pār galvu lido mana mugursoma ar klēpjdatoru,» Volodimirs stāsta. Viņš piecēlās netīrs. Apkārt cilvēki nekliedza, tikai kāda sieviete vaimanāja: «Mammīt, mammīt!» Tuvējā mākslas muzejā bija izbiruši logi. «Mani izglāba tas, ka parks ir nelīdzens — kad netālu ietriecās raķete, biju nogājis lejup pa trepēm un atrados iedobē, un trieciena vilnis pārvēlās man pāri.»
