Andrijs Seļeckis ir viens no nedaudzajiem brīvprātīgajiem šoferiem, kurš ilgu laiku riskēja šķērsot tā dēvēto kontakta līniju starp abām armijām, lai nogādātu palīdzību cilvēkiem, kas dzīvo okupācijā. Foto no privātā arhīva.
Andrijs Seļeckis pirms kara darbojās tūrisma biznesā. Viņš dzīvo Novovoroncovkā, vienā no nedaudzajām vietām Hersonas apgabalā, ko nav okupējusi Krievijas armija. Šobrīd viņš kā Ukrainas Sarkanā Krusta brīvprātīgais izvadā humāno palīdzību cilvēkiem, kas palikuši frontes līnijas tuvumā.
Viņš regulāri braukā pa lauku apvidiem, kuros palikusi apmēram trešā daļa no iedzīvotājiem, kas tur mita pirms Krievijas iebrukuma. Kāpēc cilvēki izvēlas nebēgt projām, riskējot nokļūt artilērijas apšaudēs vai okupācijā? Iemesli ir dažādi, stāsta Andrijs. Daudziem vienkārši nav, kurp doties, un bailes no bēgļu gaitām ir vēl lielākas nekā no briesmām, kas draud mājās. Daži ir pārāk veci, citi vēlas palikt un rūpēties par saimniecību, taču ekonomiskā dzīve te ir pilnīgi apstājusies, par spīti tam, ka patlaban ir ražas novākšanas laiks.
