Marija Sinčaka karavīru sievām sarīkotajā fotosesijā ar plakātu Nemitīgi aizsargā savas robežas. Publicitātes foto.
Ukrainas karavīra sieva Marija Sinčaka stāsta par ieslīgšanu depresijā un spēju no tās izkulties, sākot palīdzēt citām līdzīgām sievietēm
Kijivā dzīvojošā Marija Sinčaka (36) savas attiecības ar vīru smaidot sauc par «Romeo un Džuljetas stāstu, tikai ar labām beigām». Volodimirs jeb Vova ir viņas lielā un vienīgā mīlestība, atbalsts un «drošais patvērums». Abi iepazinās 14 gadu vecumā draugu kompānijā un uzreiz esot sapratuši, ka ir radīti viens otram.
21 gada vecumā mīlnieki apprecējās un tajā pašā gadā piedzima dēls Saša. Ģimenes dēļ Marija upurēja savu karjeru, lai gan viņa jau bija iestājusies teātra institūtā, kur apguva diktores, TV raidījumu vadītājas un kinoaktrises profesiju.
Kad 2013. gadā Ukrainā sākās tā dēvētā Pašcieņas revolūcija, jaunā sieviete īpaši neinteresējās par to, kas notiek galvaspilsētās centrālajā laukumā. Viņa pati stāsta, ka toreiz esot bijusi ļoti tālu no politikas un visu uzmanību veltījusi dēlam, vīram un darbam — dažādu pasākumu organizēšanai. Tas viss mainījās 2014. gadā, kad viņas māsas vīrs devās aizstāvēt Doneckas apgabalu no okupantiem. Arī Marijas sirdī «kaut kas iedegās» — viņa iesaistījās brīvprātīgo kustībā, kas sūtīja pārtiku un citas preces militārajai vienībai, kurā dienēja viņas radinieks. «Viņa lēmums cīnīties manī izraisīja ļoti spēcīgas emocijas — es biju sajūsmā par tādu varonību! Arī es gribēju palīdzēt, kā vien spēju, un līdz ar to arī vairāk sāku izprast, kas īsti notiek manā valstī,» atceras Marija.
