«Man gribas, lai bērni vienmēr zinātu, ka šīs mājas durvis viņiem vienmēr būs vaļā.» Foto — Ieva Salmane.
Anita Ozola, 20 gadus dzīvojot SOS bērnu ciematā Īslīcē, pašas bērnus audzinājusi kopā ar audžubērniem. Izauguši lieli, daudzi Ziemassvētkus brauc svinēt pie Anitas
Māja Īslīcē, kurā pašlaik ar pieciem bērniem dzīvo Anita Ozola, neko daudz neatšķiras no citām privātmājām. Virtuve ar kafijas smaržu, omulīga viesistaba, kur uz klavierēm stāv pusaudžu bildes. «Anita, tu mums esi vislabākā,» pirms doties uz skolu, no rītiem teicis vecākais no brāļiem, kuram nu jau ir 18 gadu. Apciemojuma dienā visi bērni ir skolā, bet Anita mīļuprāt pastāsta, kā ir strādāt šo darbu un kas viņa īsti ir — lielas institūcijas darbiniece vai audžumamma?
«Audžubērni piezvana man un saka: mēs uz Ziemassvētkiem būsim! Es pie sevis nodomāju — ak, nē, tik daudz ciemiņu! Bet viņi atbrauc, paši sagatavo ēdienus, paši saklāj galdus, paši nomazgā traukus. Jā, mani audžubērni brauc Ziemassvētkos un Lieldienās, bet es uz braucu uz viņu izlaidumiem un kāzām,» stāsta Anita. Cik viņai audžubērnu, neesot skaitījusi, bet no tiem, kuri viņas SOS mājā izauguši, joprojām regulāri ciemojas astoņi. Viesu pulku lielāku padara Anitas pašas abi bērni, nu jau divdesmitgadnieki.
