«Diemžēl tā ir — kļūstot par skolotāju, vairums profesionāļu finansiāli zaudē. Runājot ar citiem Mācītspēka dalībniekiem, sapratām, ka mums visiem ir bijusi izvēle starp labi apmaksātu darbu un skolotāja darbu, kurā gūt gandarījumu un dot ieguldījumu Latvijas attīstībai, bet nesaņemt atbilstošu samaksu,» saka jaunais fizikas skolotājs Jēkabs Krīgerts. Foto — Ieva Salmane.
Skolotāju skaits statistiski būtiski nemainās, bet katrs mācību gads sākas ar simtiem vakanču skolās. Vai taisnība, ka galvenais iemesls ir mazās algas?
Jēkabs Krīgerts jau kopš bērnības, kad vēroja vecmammu, angļu valodas skolotāju, labojam skolēnu darbus, loloja domu kļūt par skolotāju. Taču bieži nācies dzirdēt frāzi: «Tikai ne par skolotāju!» Tāpēc Jēkabs bakalaura grādu ieguva medicīnas iekārtu inženierijā un fizikā un karjeru sāka IT nozarē.
Taču, kad pagājušā gada septembrī viņam piezvanīja radi no Ādažiem un teica, ka vietējā vidusskolā nav fizikas skolotāja un vai Jēkabs grib izmēģināt spēkus, viņš nolēma darīt ko «pilnīgi traku» — strādāt skolā.
«Mana pirmā darba diena bija 7. septembrī, kurā man bija jānovada astoņas mācību stundas. Kad tās beidzās, aizbraucu ar mašīnu uz lielveikala autostāvvietu un pusstundu vienkārši nosēdēju — tik izsmelts jutos,» ar smaidu atceras Jēkabs. Bet darbā izjutis gandarījumu un jau ziemā pieteicās jauno skolotāju sagatavošanas projektā Mācītspēks, un tagad sāk pedagoģijas studijas Latvijas Universitātē, vienlaikus turpinot fizikas skolotāja darbu Ādažu vidusskolā.
