Madara Andrejonoka un Ainārs Zābers.
Krievijas «zaļo cilvēciņu» iebrukums Ukrainā pirms diviem gadiem pamudināja simtiem latviešu pievienoties zemessardzei. Ko viņi ir iemācījušies - vai degsme nav zudusi, brienot purvus ar šautenēm plecos, un zemessardze ir kļuvusi par nopietnu spēku Latvijas aizsardzībai?
Ģenerālis Ainārs Ozoliņš vada zemessardzi kopš augusta beigām. Iepriekš bijis Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apvienotā štāba priekšnieks vietnieks, bet vasarā amatā nomainījis līdzšinējo zemessardzes komandieri - Leonīdu Kalniņu, kurš tagad vada NBS apvienoto štābu. Divarpus mēneši bijuši gana, lai iepazītos ar situāciju. «Es uzskatu, ka mēs esam gatavi jebkuram izaicinājumam,» saka Ozoliņš.
25 gadu laikā, kopš izveidota zemessardze, organizācija piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. No brīvprātīga militārā pašaizsardzības formējuma ar gandrīz 20 tūkstošiem biedru kļuvusi par bruņoto spēku sastāvdaļu ar divreiz mazāku dalībnieku skaitu, toties daudz nopietnākām mācībām un ekipējumu.
