Obligāto minimālo sociālo iemaksu ieviešana ir traģēdija ar farsa elementiem
Augstprātīga nekompetence raksturojusi vairākus šīs valdības darbus, kurus tā pasniedz kā atbalstu iedzīvotājiem, bet kuros pirmais, dominējošais instinkts allaž ir neuzticība un truls birokrātiskums.
Tā tas bija pavasarī ar dīkstāves pabalstiem, kurus kā žēlastības dāvanu ieviesa palīdzībai pandēmijas skarto uzņēmumu darbiniekiem, bet kurus finanšu ministrs Jānis Reirs (Jaunā vienotība) nolēma faktiski izmantot kā stibu, ar kuru pārmācīt visus, kuri legāli bet, viņaprāt, negodīgi izvēlējušies kādu no alternatīvajiem nodokļu režīmiem. Tā nu dīkstāves pabalsti tika saistīti nevis ar deklarētajiem ienākumiem, kas būtu loģiski — valsts sniedz īslaicīgu palīdzību, lai aizvietotu vīrusa cirsto robu mājsaimniecību budžetos —, bet gan ar sociālajām iemaksām, kuras saistītas ar citām, stingri definētām sociālās apdrošināšanas jomām un uz šādu krīzi nebūtu attiecināmas.
