Latvijā jau sen vērojama kopsakarība — jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk politiķi cenšas uzkurināt etniskās nesaskaņas.
Atceramies kaut vai 1998. gada TB/LNNK pret izmaiņām pilsonības likumā ierosināto referendumu, kurš notika vienlaikus ar 7. Saeimas vēlēšanām. Lai gan ar nelielu pārsvaru priekšlikums tika noraidīts, tas bija jaudīgs priekšvēlēšanu kampaņas elements, un TB/LNNK ne toreiz, ne kopš tā laika nav nožēlojusi, ka pieņemšanas gadījumā viņu priekšlikums būtu šķērsojis ceļu uz NATO.
2010. gada janvārī, gatavojoties 10. Saeimas vēlēšanām, TB/LNNK sāka vākt parakstus, lai no 2012. gada visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs jau no pirmās klases visas mācības notiktu valsts valodā.
Toreiz tiešais rezultāts izrādījās krietni pieticīgāks — partija pavasarī nespēja nodrošināt nepieciešamos 10% vēlētāju parakstus, lai ierosinātu referendumu. Tomēr netiešais efekts bija gana apmierinošs. Atsaucoties uz TB/LNNK iniciatīvu, pazīstamie provokatori Lindermans un Osipovs sāka vākt parakstus, lai padarītu krievu par otro valsts valodu, un rezultātā nacionālais jautājums vēl labu laiku dominēja politiskajā dienas kārtībā.
