Kā galveno prioritāti, ja viņu atkal ievēlēs amatā, Juris Jansons nosauc bēgļu integrāciju. Arī šajā jautājumā viņa izteikumos daži pamana vēlmi pielāgoties sabiedrības vairākuma viedoklim. No vienas puses, viņš uzsver Latvijas pienākumu palīdzēt cilvēkiem, no otras puses — pērn aicināja rīkot konsultatīvu referendumu.
Juris Jansons atkārtoti kandidē uz tiesībsarga amatu. Vai savus reitingus viņš audzējis, izvairoties no neērtiem jautājumiem?
Vaicāts par saviem galvenajiem sasniegumiem piecos tiesībsarga amatā pavadītajos gados, Juris Jansons atbild - «atpazīstamība sabiedrībā, tas ir viens lielais veikums». Tūlīt gan piebilst, ka popularitāte esot balstīta darbos, no kuriem «pirmais lielais» bija 2011. gada beigās sāktās aktivitātes, lai nodrošinātu skolēniem bezmaksas izglītību.
Šīs tiesībsarga kampaņas galvenais rezultāts bija aizliegums skolām prasīt, lai vecāki maksā par mācību līdzekļiem, un, kā atzīst Jansons, «ar to arī sākās biroja atpazīstamība». Taču skolēnu mācību grāmatas nebija vienīgais temats, ar kuru viņš piesaistīja sabiedrības uzmanību. Kopš stāšanās amatā 2011. gada martā viņš allaž bijis gatavs izteikties par aktuālām tēmām, tajā skaitā tādām, kuras pirmajā acu uzmetienā neliktos prioritāras vienīgajai valsts institūcijai Latvijā, kam jārūpējas par cilvēktiesību ievērošanu un diskriminācijas mazināšanu sabiedrībā. 2011. gadā Jansons neveiksmīgi vērsās prokuratūrā ar lūgumu sākt kriminālprocesu pret Valsts ieņēmumu dienestu par, viņaprāt, nepamatotu iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanu. 2012. gadā vērsās Satversmes tiesā ar sūdzību par fotoradaru fiksētajiem sodiem, bet decembrī paziņoja, ka Rīgas domes lēmums ļaut autovadītājiem stipras snigšanas laikā izmantot sabiedrisko transportu bez maksas ir diskriminējošs. 2013. gadā Jansons atkal pievērsās Rīgas sabiedriskajam transportam, apšaubot atšķirīgas braukšanas maksas noteikšanu rīdziniekiem un ārpus pilsētas dzīvojošajiem, un tajā pašā gadā arī iebilda pret valdības noteikto ekspluatācijas nodokli motocikliem.