Dilana vārdi iedvesmoja, valdzināja, uzbūra popkultūrā neredzēti krāšņus tēlus
Pāri okeānam atskan gaviles, aiz grāmatu grēdām dzird izsmalcinātu spļaudīšanos, bet daudzi, kā iztrūcināti no snaudas, izpleš acis, pakrata galvu un pie sevis murmina: Kā? Ko? Tas nazālais hipiju dziesminieks? Neko nesaprotu.
Bobs Dilans saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.
Muzejos bezgalība
Tiek saukta tiesas priekšā.
1960.gada janvārī deviņpadsmitgadīgais Bobs atstāja Minesotā savu dzimto uzvārdu Zimermans, paķēra ģitāru un aizbrauca ar stopiem uz Ņujorku, kur viņš nevienu nepazina. Dilanu izlaida no mašīnas stindzinoši aukstā, piesnigušā Manhetenā, un viņš uzreiz devās uz Griničas ciematu, kas tolaik vēl bija pilsētas bohēmas centrs, lai atrastu folkmūzikas klubu Cafe Wha? šaurās pagraba telpās. «Mans prāts bija spēcīgs kā lamatas,» savā atmiņu grāmatā Hronikas raksta Dilans, «un man nebija vajadzīgs, lai kāds garantētu manu derīgumu».
