Nākamajā dienā pēc operācijas, kuru mazā Silva gaidīja 12 stundas, paciente jau devās mājās, kur viņu ļoti gaidīja jaunākā māsa Raina. Turpmākā ārstēšanās notika ambulatori vienā no reģionu slimnīcām. Foto no personīgā arhīva.
Lai novērstu sastrēgumus slimnīcu uzņemšanas nodaļās, no maija pacientus vedīs uz tuvāko, nevis «kompetentāko» iestādi. Taču ministrijai ir vēl tālejošāki plāni slimnīcu reorganizācijai — Rīgā jautājums ir par Dzemdību namu un traumatoloģijas slimnīcu
Rīts iesākās jautri. Mamma istabā pūta ziepju burbuļus, un abas mazās meitiņas skraidīja, tos ķerdamas. Taču vecākā, tobrīd divus gadus vecā Silva, skrienot atpakaļgaitā, krita. Tieši uz stikla krūzes, ko iepriekš uz grīdas bija atstājusi gadu jaunākā māsa Raina. Atskanēja spalgs kliedziens. Krūze bija saplīsusi, bērna ķermenī atstājot divas dziļas grieztas brūces. Atceroties pērnā augusta notikumus, mammas Anitas Andersones-Abikas balss ik pa laikam iedrebas.
Cenšoties aizspiest brūces ar roku, viņa izsauca ātro palīdzību un vienlaikus uzmanīja, lai lausku kaudzē neiekāpj arī Raina. Bērnu slimnīcā Silva nonāca kopā ar mammu un jaunāko māsu, kuru ātrumā vienkārši nebija, pie kā atstāt. Uzņemšanas nodaļā mazo pacienti apskatīja 15 minūšu laikā, taču līdz operācijai bija jāgaida gandrīz 12 stundas. «Visu laiku bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt mūs paņems, bet tā nenotika,» saka Anita.
