10 ukraiņi atbild, kas viņu dzīvē mainījies kopš 24. februāra un ko visvairāk cer pēc Ukrainas uzvaras karā
Tatjana Verbovaja, ukraiņu kafejnīcas Borščs šefpavāre
Pirmo kara mēnesi Tatjana ar divām meitiņām dzīvoja Kropivnickā, aukstā pagrabā bez ūdens un elektrības. Tikai pusceļā uz Latviju pamanīja, ka abām meitām katrā kājā steigā uzautas dažādas botas. Ukrainā palika viss — māju sajūta, darbs restorānā, vecāki un lielais dēls, izlūkdienesta bataljona komandieris. «Dēlu neesmu redzējusi astoņus mēnešus.»
Tomēr zaudētās dzīves vietā atradusi jaunu. Ģertrūdes ielas kafejnīcai Borščs ir milzīga piekrišana, tā atvērusi filiāli Āgenskalna tirgū un Doma laukuma tirdziņā. «Sākām septiņas meitenes, tagad esam 19.» Visvairāk Tatjanu pārsteidz siltie apskāvieni, kādu bēgļiem sniedz latvieši. «Brīžam mūs noved līdz asarām. Šis karš ir parādījis, kuras ir īstās brāļu tautas — latvieši, lietuvieši, igauņi un poļi.»
