Kad ASV prezidents Džons Kenedijs ieradās padomju varas un gara aplenktajā un no visas pasaules izolētajā Rietumberlīnē, viņš sacīja leģendāros vārdus: «Es esmu berlīnietis.» To sakot, viņš atteicās no savas līdzšinējās identitātes un pilnībā pievienojās izolētajiem un apspiestajiem, atzina sevi par vienu no tiem, kurus kā nezāles vēlējās izravēt komunistiskā Austrumvācija
Kad atklājās, ka Oslo šāvējs sevi internetā ir apzīmējis kā konservatīvu kristieti un kā šāds kristietis viņš ir gadiem ilgi plānojis un tagad realizējis savu šaušalīgi ļauno nodomu, nogalinot daudzus desmitus nevainīgu (un kas mainītos, ja viņi būtu «vainīgi»?) cilvēku, tad pirmā doma ir tieši šāda - ja tāds ir «Kristus», kādu par savējo redz šis šāvējs, tad - jo tālāk no šāda «Kristus», jo labāk. Ja viņš saka - es esmu konservatīvs kristietis, tad es tāds neesmu. Ja viņš saka - es esmu kristietis, tad es neesmu. Ja viņš saka - es ticu, tad es neticu. Jo viņa Dieva «bilde» tik bezgalīgi atšķiras no manējās... Manu kristietību no šī šāvēja kristietības šķir tieši tāds pats attālums kā viņa upurus no tā, kas viņus nogalināja. Citiem vārdiem, viens šāviens, viena krustā sišana, viena linča tiesa.
