Kārlis ar savu uzticamo laivu Lindu, kura pēc astoņiem gadiem beidzot atgriezusies Latvijā. Foto — Reinis Hofmanis
Kārlis Bardelis (39) šopavasar noslēdza gandrīz astoņus gadus ilgušo ceļojumu apkārt pasaulei, sasniedzot sešus Ginesa pasaules rekordus. Viņš izmantoja tikai savu muskuļu spēku, airējot laivu un minot velosipēdu. Pat ekstrēmos piedzīvojumos visu uztvert viegli ir Kārļa izvēle un pārliecība
Tikšanos kādā no Rīgas centra kafijas brūvētavām (Kārlis, starp citu, kafiju nedzer) krietni kavēju. Sēžu sastrēgumā uz Brīvības ielas. Piecas minūtes, desmit, piecpadsmit… Sasodīts! Tad Kārlis atsūta ziņu: «Es olimpiskās spēles Rio nokavēju par mēnesi. Tas tā, uzmundrinājumam, lai nesatraucaties!» Tāds ir Kārļa dzīves moto — necepties un pieņemt situāciju, kāda tā ir. Laikam jau citādi, esot vienam pašam okeānā, nemaz nevar būt. Dzīvo dienu no dienas un pieņem, ka nevarēsi izsaukt taksi, ja gribi tikt prom.
Kārļa ceļojums apkārt pasaulei sākās 2016. gadā. Pirmajā posmā kopā ar draugu Gintu Barkovski 142 dienās pārairēja pāri Atlantijas okeānam no Namībijas līdz Brazīlijai. 2018. gadā 101 dienā kopā ar Lindu Zuzi uz tandēmvelosipēda šķērsoja Dienvidameriku. Tajā pašā gadā Kārlis turpināja ceļojumu vienatnē, airējot pāri Klusajam okeānam no Peru uz Malaiziju. Tur ieradās pēc pusotra gada — 2020. gada jūnijā, pa ceļam apstājoties vairākās salās, lai pārlaistu nelabvēlīgus laika apstākļus.
Pēc pandēmijas diktētas pusotra gada pauzes Kārlis atgriezās Āzijā, lai turpinātu ceļu uz Āfriku. Okeāna šķērsojuma noslēgums izvērtās bīstams ar neparedzētu finišu Somālijā. Pagāja ilgs laiks, līdz Kārlim izdevās no gūsta Somālijā atgūt laivu un to saremontēt. Ceļu it kā varēja turpināt, taču bija risks, ka straume atkal ienesīs Somālijā. Tāpēc ekspedīcijas turpinājumu pārcēla no pagājušā uz šo gadu. Sarežģītajā 385 kilometrus garajā okeāna finiša posmā, kas līdz Kenijai ilga trīs dienas, Kārlim pievienojās Artūrs Skroderis. Bet pasaules apceļošana noslēdzās ar 5000 kilometru velobraucienu pāri Āfrikai no Kenijas līdz Namībijai. Viņš finišēja 4. aprīlī. Pavisam noairēti 46 326 kilometri, bet ar riteni mēroti vēl 11 972. Kārlis šajā piedzīvojumā pavadījis septiņus gadus un 11 mēnešus jeb 2898 dienas.
Taču ir skaidrs, ka ar ceļojumu apkārt pasaulei nekas nav beidzies. Kārlis atradīs nākamos okeānus un virsotnes un būs pateicīgs, ka tās ļāvušās tajās uzkāpt. «Tā ir unikāla sajūta — darīt to, kas dara laimīgu. Ja esi pamēģinājis, citādi vairs negribi,» saka Kārlis.
Piedod, Raini!
«Nav tā, ka svētdien izdomāju un pirmdien iekāpu laivā,» nosmaida Kārlis. Doma par pasaules apceļošanu viņam radās pirms desmit gadiem. 2014. gadā Kārlis angļu valodā iegūglēja «kā pārairēt pāri okeānam?» un Amazon atrada grāmatu How to Get to the North Pole: … and Other Iconic Adventures, kurā bija nodaļa ar tādu pašu nosaukumu. Kad viss iespējamais bija izstudēts, abi ar draugu Gintu apguva pamata drošības kursu Novikontas Jūras koledžā — tas jūrniekiem jāatkārto reizi piecos gados. «Neviens no mums nebija ne airētājs, ne burātājs, ne jūrnieks,» pasmaida Kārlis. Pirmajā ceļojumā abi devās 2016. gadā, pusotru gadu pēc pirmā meklējuma internetā.
«Bet vai pirms tam tu biji normāls?» pajokoju. «Nu… jā, diezgan,» Kārlis pasmejas. Viņam ir bakalaura grāds uzņēmējdarbībā un maģistra grāds vides resursu pārvaldībā. Bijis arī Erasmus programmā Itālijā. Tolaik atkritumu pārstrāde un tamlīdzīgas tēmas vēl nebija tik populāras kā pašlaik, daudziem tā šķitusi dīvaina izvēle. «Taču mani jau kopš bērnības interesēja, kā no sūda var kaut ko uztaisīt, no atkritumiem dabūt kaut ko vērtīgu.» Mazotnē lasīt un nodot pudeles šķita «baigā štelle». Arī visi darbi «bija normāli» — vienā uzņēmumā projektu vadītājs, citā — ražošanas direktors šķirošanas cehā ar 30 darbiniekiem.
Taču paralēli meklējis piedzīvojumus. Āķi lūpā, iespējams, iemetuši vecāki — Kārli un viņa māsu katru gadu veduši slēpot uz kalniem. Kad 16 gadu vecumā Kārlis vaicājis, kāpēc viņi tā tērējas, mamma atbildējusi: «Kad būsi pieaudzis, būs draugi, kam patiks slēpot, nevis sēdēt krogā un dzert.» Tā arī ir — Kārlis nelieto alkoholu, toties izbauda dažādus ekstrēmus piedzīvojumus. Slēpošanai sekojis snovbords, tad alpīnisms — skolasbiedrs piedāvājis pamēģināt. «Alpīnisms mani aizveda pie jautājumiem — ko es gribu, kur es jūtos vislabāk?» Vienubrīd tie bijuši kalni. Kārlis apguvis tā dēvēto veco kalnu skolu pie leģendārā Pētera Kūļa, pēc tam jauno skolu pie Kristapa Liepiņa. Kalnos kāpšanai trenējies skrienot, kas gan neesot viņa sirdslieta. Uzkāpis Elbrusā, tad Monblānā, taču ieinteresēja vietas, kurās neviens vēl nav kāpis. 2006. gadā bijis Nordkapā, vēl pēc kāda laika ar draugu Skandināvijā pievārējis 310 metrus augstu klinti, kurā patiešām vēl neviens nebija spēris kāju. «Tas bija tik interesanti! Kā paskatīties ap stūri,» saka Kārlis.
Kādu dienu prātā iešāvusies doma: «Hm, bet kur varētu būt pasaulē garākie ūdenskritumi?» Kāds noteikti atrodas ziemeļos un ziemā sasalst. Būtu interesanti uzkāpt! Internetā atradis, ka Eiropā garākais ūdenskritums ir Norvēģijā. Licies, ka tajā neviens nav kāpis, tātad arī jaunatklājēja prieks garantēts. Uzkāpis līdz pusei, bet… izlūzis ledus klucis. «Nožāvos un salauzu potīti,» atceras Kārlis. Ar visu lauzto kāju palicis teltī uz ledus «plauktiņa», kas dabiski izveidojies ūdenskritumā, lejā laidies tikai nākamajā dienā. Tad slimnīca, operācija. «Gulēju un domāju — cik stulbi, ka salauzu potīti, kā tagad varēšu skriet?» Gandrīz nedēļu pavadījis slimnīcā, skatījies draugu atsūtītos video. Un atklājis jaunu izaicinājumu — skrituļošanu. «Čoms bija ielicis video, kurā ar apvidus skrituļslidām brauc pa Biķernieku mežu. Sapratu — tas taču ir labāk nekā skriet, jo skrituļojot ķermenis nesaņem tādu triecienu kā skrienot!»
Kārlis pieļauj, ka atklājēja garu atmodinājušas par alpīnistiem lasītās grāmatas. 60. un 70. gados bijuši alpīnisti, kas izaicināja sevi, nospraužot konkrētu mērķi, piemēram, 24 stundu laikā uzkāpt Dolomītu kalnos vairākās virsotnēs pēc kārtas. «Man šādi projekti šķita interesanti. Tajos ir dzirksts! Un vieglums.» Kārlis vārdam «vieglums» visu laiku liek lielu uzsvaru.
Turpinām par alpīnistu iemesto dzirksti. Kārlis nolēma piešķilt to savai ikdienai — divu mēnešu laikā ar apvidus skrituļslidām nobraukt vairāk nekā 6000 kilometru no pašiem Eiropas ziemeļiem, Nordkapa, līdz dienvidiem — Gibraltāra ragam. Kārlis dienā mēroja ap 100 kilometru, kemperī viņam sekoja draugi — gatavoja ēst, izmasēja muskuļus un pie reizes filmēja, varbūt sanāks filma. «Jutos tik labi! Skrituļoju ar milzu vieglumu, gandrīz vai izzīmējot dolāru zīmes,» ar smaidu atceras Kārlis. Kādā brīdī viņam piezvanījis Latvijas Radio, lai pavaicātu, kādas grūtības ceļā jāpārvar. Viņš gandrīz vai sācis smieties. «Sēdēju zaļā mežā un sacīju: te nav nekādu ciešanu, tikai vieglums!»
Vārds «viegli» sarunā atkārtojas visu laiku. Un nevis tāpēc, ka ceļojums apkārt zemeslodei būtu nieks. Vieglums ir Kārļa izvēle un pārliecība. «Biju redzējis filmas ar Švarcenegeru, Stalloni un nesapratu — kāpēc viņi tā cieš un mokās?» Šķita — dari taču ko tādu, kas tevi dara priecīgu. «Toreiz nesapratu, ka cilvēkiem ir dažādas motivācijas. Tagad zinu, ka ir tādi, kuriem savā ceļā jāiziet cauri ciešanām. Man nē!» Jā, ceļojumos piedzīvojis sarežģītas situācijas, bijuši šķēršļi un brīži, kad jāizdomā, kā atvērt aizslēgtas durvis. «Bet es to daru bez cīņas.» Arī Raiņa reiz rakstītais «bez cīņas nav uzvaras» galīgi neesot Bardeļa garā. «Piedod, Raini!» viņš smejas.
Vienojamies, ka vairāk runāsim par riskantām un pat bīstamām situācijām, kādas piedzīvojis Kārlis. Par pārējo viņš pastāstīs pats, kad būs uzrakstījis iecerēto grāmatu. Taču, protams, mēs runāsim… Nuja, viegli!
Pārslēgt citu kanālu
Braucienam ar skrituļslidām 2014. gadā sekoja 2802 kilometrus gara mīšanās ar velosipēdu uz olimpiskajām spēlēm Sočos. Kāds Kārlim pajautājis — vai tad arī uz Rio spēlēm braukšot ar velosipēdu? «Tovakar biju Alises Jostes koncertā un man domās kartē savienojās punktiņi — no Latvijas uz Riodežaneiro jābrauc ar laivu!» Tad sekoja jau minētā gūglēšana un laivas iegāde. Un tad jau arī ceļojums.
Vai tiešām Kārlis gadiem ilgi kā skaidiņa mētājās ūdens plašumos laivā, ar kādu makšķernieki brauc pēc loma? «Man ir okeāna airu laiva, kuras forma paredz — tā var turēties uz ūdens arī okeānā. Ja laiva apmetas otrādi, tās dibens, kurā glabājas rezerves dzeramais ūdens, ir kā balasta svars. Tam atrodoties laivas augšpusē un laivas kabīnei zem ūdens (ar aizvērtu lūku tai ir gaisa burbuļa loma), laiva kā futbolbumba atkal apmetas otrādi,» viņš izskaidro uzticamās ceļabiedres Lindas uzbūvi. Okeāna laivai, tāpat kā akadēmiskās airēšanas laivai, ir slīdbeņķis uz sliedītēm. Kājas ievelk «iemauktiņos» un laivu dzen uz priekšu ar kāju spēku. Tāpēc svarīga nozīme bija tam, ka Kārlim ir labi uztrenēti kāju muskuļi.
Tomēr kādas bija lielākās grūtības? Viena bija jūrasslimība. Jau pirms pasaules apceļošanas viņš devās izmēģinājuma braucienā ar jahtu Spaniels no Portugāles līdz Nīderlandei. Lai pārbaudītu, kā jutīsies ilgstoši uz ūdens. «Es jutos sūdīgi, visu laiku bija slikti,» atceras Kārlis. Pieredzējuši kuģotāji mēdz izmantot speciālus plāksterus, kas stabilizē vestibulāro aparātu. Taču Kārlis nav zinājis, ka plāksteris jāuzlīmē jau pirms kuģošanas, un uz ūdens tas nav palīdzējis. Arī sākot ceļojumu apkārt pasaulei, divas nedēļas mocījusi jūrasslimība, tikai guļus stāvoklī kļuvis mazliet labāk.
Drīz sekoja nākamā ķibele — temperatūra un augoņi. Gan redzami, gan zemādas, strutojoši vai cieti. Visi sāpīgi. Tie radās vairāku iemeslu dēļ — no nepietiekami atsāļota dzeramā ūdens, no berzes, airējot uz beņķa, ko klāj sālsūdens. No tā, ka, divas stundas airējot un divas atpūšoties, organisms nedabū dziļā miega fāzes un novājinās. Un arī no neatbilstoša uztura — uz laivas burtiski kalniem bijuši saldie batoniņi. Kaloriju ziņā viss atbilda normai, bet ikdienas cukura deva krietni pārsniegta.
«Nācās augoņus apslāpēt ar antibiotikām,» viņš atceras. Izdzēra vienu medikamentu kursu, kļuva labāk. Bet augoņi parādījās atkal. Vēlreiz antibiotikas. Bija skaidrs, ka dzert trešo kursu nebūtu prāta darbs, un tas var slikti ietekmēt imunitāti. Uzvarēja Kārļa vieglums — viņš nekrita panikā, nemēģināja tikt krastā, bet izdomāja airēt stāvus — iekāpjot laivas padziļinājumā, kur atrodas glābšanas plosts, un ar ceļiem atbalstoties pret airēšanas soliņu. Kad pie jaunā veida pierada, vairs pat pret soliņu nebalstījās, stāvēja, vienu kāju izliekot uz priekšu, otru uz aizmuguri. «Goda vārds, nenodarbinu savu prātu ar domām par bēdīgu iznākumu vai nāvi!» iesaucas Kārlis. «Mana izvēle ir pārslēgt domas uz citu, labāku kanālu.» To nav ietekmējuši arī ārsti, ar kuriem Kārlis un brauciena biedrs Gints sazinājās, kuri teikuši, ka situācija ir ārkārtīgi nopietna, jāevakuējas.
Kārlis smejas — kad pirms desmit gadiem Nepālā pusgadu strādājis par gumijlēkšanas instruktoru, ne reizi nav iegūglējis 10 most dangerous jumps in the world vai ko tamlīdzīgu. «Manā galvā gumijas nekad neplīst, un viss ir čikiniekā.»
Airējot viņš noklausījies simtiem audiogrāmatu un atceras fragmentu no nacistu koncentrācijas nometnē izdzīvojušā psihologa Viktora Frankla rakstītā. Tajā teikts, ka starp notikumu, tā pieskārienu cilvēkam un viņa reakciju, ir bezgala svarīgs brīdis — paša attieksmes formēšana. Pat ja tiek atņemts pilnīgi viss, cilvēks joprojām var izvēlēties, kāda būs viņa attieksme pret notikušo.
Kārlis to salīdzina ar ātrumu pārslēgšanu automašīnai. Ja auto braucis atpakaļgaitā, bet nu gribas tikt uz priekšu, ātrumkloķis vispirms jāieliek neitrālajā, tikai tad pirmajā. Tāpat arī dzīvē. «Es neesmu Duracell zaķītis, kurš visu laiku enerģiski sit plaukstas un kam viss šķiet šokolādē. Kad liekas, ka ir slikti, lieku neitrālajā. Un tā ir liela atšķirība, vai tu esi neitrāls vai negatīvs.»
Dažkārt cilvēki teikuši — cik briesmīgi ir vienam būt okeāna vidū! Viņš atbild — kā uz to paskatās! «Teikumu var interpretēt dažādi. «Palīgā, tur neviena nav!» vai «Jē, tur neviena nav!», un jēga krasi mainās.»
Pat ar visiem augoņiem Kārlis izbaudījis okeāna varenību un skaistumu. «Tiem, kas to nav pieredzējuši, varu ieteikt iztēloties mēnesi virs jūras. Kā viļņojas ūdens, gaismas… Ap tevi tūkstošiem kilometru nav nekā, tikai ūdens un debesis. Ir sajūta, ka esi uz citas planētas,» jūsmīgi saka ceļotājs.
Kārlis piemin vēl vienu satraucošu piedzīvojumu citā ceļojuma reizē — Indijas okeānā. Tur nācies airēt pāri ekvatoriālajai pretstraumei. «Dienvidu puslodē saskāros ar pretstraumi, un mani sāka nest atpakaļ. Tur burtiskā nozīmē piedzīvoju, ka dzīve iet atpakaļ.» Tas noticis 1. aprīlī, bet 8. datumā Kārlis saņēmis ziņu no mammas, ka nomiris tētis. «Es nevarēju palīdzēt mammai, māsai, atvadīties no tēta. Sapratu, ka vienīgais, ko varu, ir atgriezties pie tā, ko zinu vislabāk. Pie airēšanas. Nogurdinot sevi tā, ka vienkārši aizmiedz.»
Atvadu vārdus tētim Kārlis ar satelīttelefona palīdzību nodiktēja māsai, un tos atskaņoja bērēs. «No tēta atvadījos arī savos stāstu vakaros, vēlreiz un vēlreiz runājot par notikušo, klausītājiem lasot savas atvadu vēstules.»
Soļa attālumā no teroristiem
Bija reize, kad «ielikt neitrālajā» izrādījās gandrīz vai neiespējami. Viņš bija Kiribati ūdeņos Klusajā okeānā, kad tikai pusotra divu metra attālumā pabrauca 80 metrus garš tunču zvejas kuģis, kas sver divtūkstoš tonnu. «Ar kuģiem sazinos pa rāciju, vienmēr esmu respektēts. Tas ir labi zināms, ka nemotorizētam transportlīdzeklim ir priekšroka. Šis traleris to ignorēja.» Galu galā kuģis atradās tik tuvu laivai, ka radīja reālas dzīvības briesmas Kārlim. «Par laimi, mācēja ielikt atpakaļgaitā. Man reāli nospīdēja.»
Denges drudzi, kas viņu piemeklēja Tuvalu, Kārlis piemin it kā starp citu. «Bija drudzis, temperatūra, un pirmoreiz dzīvē zaudēju samaņu.»
Kādā citā reizē laivu kā paklāju ar asti klapējusi haizivs. Abus šķīris tikai sešus milimetrus biezs saplāksnis.
Iekļūšana pretstraumē, airējot no Āzijas uz Āfriku 2022. gadā un krastā nonākot dzīvībai bīstamajā Somālijā, stipri augstāk uz ziemeļiem, nekā bija iecerēts, gan esot bijis viens no trakākajiem dzīves mirkļiem.
Pirms Kārļa neviens Indijas okeānu šādā virzienā nebija airējis, taču par to uztraukuma nebija. Tikai pareizi jāaprēķina sezonālās stihijas — vētras, lieti. Diemžēl izrādījās, ka tās nevar ieplānot pēc saraksta kā autobusu. «Šajā sezonā vēji bija daudz spēcīgāki — nevis 15 mezgli, bet gandrīz divreiz vairāk.» Rezultātā ceļotājs spēcīgajā krasta straumē iekļuva augstākā punktā, nekā bija plānots, un tika nevis uz Tanzāniju, bet straume viņu uznesa līdz pašai Somālijai. Tās krastos uzturas teroristu grupējumi, kuru lielākais rūpals ir saņemt gūstā ārzemniekus un prasīt izpirkuma maksu. «Atrados dažu desmitu kilometru attālumā no krasta, kuru kontrolē bandīti.» Mieru palīdzējis saglabāt tas, ka par situāciju valstī Kārlis zinājis diezgan maz, «toties draugs, ar kuru sazinājos, strādāja starptautiskā organizācijā un zināja pārāk daudz». «Viņam uzreiz bija skaidrs, ka sūds ir trāpījis ventilatorā.»
Iesaistot gan Ārlietu ministrijas Konsulāro departamentu, gan privātos kontaktus, tika nofraktēti uzticami cilvēki, kas ar laivu piepeldēšot un izvilkšot Kārli krastā. Atkal ķibele — viņi nevarot Kārli atrast. «Naktī, kad biju aptuveni kilometru no krasta, man pretī beidzot izbrauca zvejnieku laiva ar piekaramo motoru. Cita laiva mani pieāķēja un kaut kur vilka. Kā sapratu — aizliegtajā zonā, un piepeši apstājās, izmeta enkuru.» Tobrīd ceļotāja galvā esot darījies «sazin kas». «Domāju — viņi ir pārpirkti un tūlīt atdos mani bandītiem.»
Par laimi, viss beidzies labi, vispirms Kārlis nogādāts nosacīti drošā vietā uz sauszemes, bet vēl pēc divām trim stundām — kalnos, kur viņu «savāca helītis, kas aizveda uz International camp, visdrošāko zonu Somālijas galvaspilsētā Mogadišu.» No turienes Kārlis ar speciālu bruņutransportu nogādāts lidostā un varējis atgriezties mājās. Taču šis piedzīvojums viņa prātā palikšot uz mūžu.
Par laivu gan nācās pacīnīties — tā palika Somālijā, un par to pieprasīja izpirkuma maksu. «Emocionāli nepieļāvu pat domu, ka varētu to atstāt šajā valstī. Samaksāju izpirkuma maksu un aprēķināju, ka tas bija lētāk, nekā nopirkt jaunu.» Laivu sūtīja uz Tanzāniju, tad Keniju, no kurienes Kārlis veica finiša taisnes kilometrus un jūras jūdzes uz ūdens un tad ar riteni.
Daļa no pilsētas un okeāna
Kārlis negrib, ka viņa pasaules apceļošanas pieredze tiek saistīta tikai ar ekstrēmām situācijām. Daudz vairāk bijis skaistā, iedvesmojošā. Nav pat jāvaicā, vai Kārlis to gribētu pieredzēt vēlreiz. Viņš ar sajūsmu atceras mēnesnīcu Atlantijas okeānā, ar slāpētu sajūsmu stāsta par Kluso okeānu, kurā bez vienas nedēļas pavadīja divus gadus. Piemin visas salas, kurās piestāja. «Tur bija sajūta, ka tik ilgi esmu prom no interneta, no visa, ko ikdienā caur sevi izfiltrējam, ka esmu tīrs.» Viņš redzējis, ka vecus cilvēkus kāds notikums vai skats tā saviļņo, ka birst asaras. Tur, okeānā, tā esot bijis arī pašam. «Skatos saullēktu, un līst asaras…»
Viņš jūsmo par Viktorijas ūdenskritumu Livingstonā, par ziloņiem, strausiem, žirafēm un zebrām Botsvānā. Blakus kempingam atradusies ziloņu dzirdināšanas vieta, un milzeņi staigājuši šurpu turpu garām cilvēkiem. «Neticami…» Tad bildēs rāda milzīgus baobabus un ik pa laikam iesaucas: «Fantastika!» Fascinējošs skaistums esot arī Namībijas tuksneša daļā, kur starp mākslinieciski izkārtotiem smilšu kalniem redzami tikpat mākslinieciski izkaltuši koki. Tā Kārlis varētu turpināt bezgalīgi.
Kādi ir viņa secinājumi, kad apceļota visa pasaule? «Esmu vēl vairāk sapratis, kāda ir laika nozīme, cik būtisks ir šis viegli izsmeļamais resurss. Negribas pavadīt laiku ar cilvēkiem, ar kuriem nav vēlmes būt kopā. Bet atbildēt uz to, kā jādzīvo, gan es nevaru,» atkal smaida Kārlis. Viens padoms tomēr esot — ja cilvēks par kaut ko sapņo, šo sapni noteikti iespējams īstenot. Izkāpjot no ierobežojumiem, aizspriedumiem, vārdiem «mēs tā nedarām».
Ko pats darīs tālāk? «Šobrīd lasu uzņēmumiem iedvesmojošas lekcijas, bet arī saistībā ar piedzīvojumiem ideju netrūkst,» viņš noslēpumaini pasmaida. Bet arī parastā cilvēka dzīve esot baudāma. «Iederīgs jūtos gan pilsētā, gan okeānā. Izbaudu gan mēnessgaismu okeānā, gan to, kā luksofora sarkanā gaisma atmirdz uz slapja asfalta.»
0 / 0
Foto: TODO : REWORK
