Rita Grendze ir pieradusi skatīties uz grāmatu lapām kā uz savu darbu izejmateriālu. Tomēr, radot instalāciju Simts raksti tiem, kas meklē gaismu, ik pa brīdim «aizlasījusies». «Foršākais ir tas, ka es zinu, kurš man katru grāmatu ir dāvinājis. Man tas ir kā mazs, skaists moments ar to cilvēku.»
Viss sākās ar to, ka Čikāgas mājas pagrabstāvā bija plūdi. Grāmatas, kas tur stāvēja, tika nedaudz mitras, jau bija radies pelējums, atceras Rita Grendze. Kādu daļu nācās izmest. Bet sējumus, kas bija cietuši mazāk, viņa, māksliniece būdama, izlēma likt lietā, veidojot instalāciju. Izstāstīja par to draugiem un radiem, un pēkšņi pār viņu, tēlaini izsakoties, nogāzās vecu grāmatu lavīna, daudzas bija latviešu valodā. «Vienubrīd garāža bija pilna ar grāmatām. Mani interesēja, ka grāmata ir gan fizisks objekts, gan ideja. Kā mākslā to savienot?» Latvietes instalācijā Krasl Art Center Sentdžozefas pilsētiņā Mičiganā pims četriem gadiem «akcents bija uz apjomu, grāmatas bija sakrautas kaudzēs, dažām lapas kā ūdenskritumi bira ārā, bet es īstenībā biju izgriezusi tās no citām grāmatām, salīmējusi».
