Gidons Krēmers. Foto — Reinis Hofmanis.
Kremerata Baltica esmu ielicis visu savu mīlestību, interesi un pieredzi — pirms koncertiem, ar ko Latvijā tiks svinēta orķestra 25. un paša 75. jubileja, saka tā izveidotājs vijolnieks Gidons Krēmers. Vai viņš arī būtu gatavs atgriezties dzimtajā Rīgā?
Kāpnes uz Vāgnera zāli 18. gadsimta namā Vecrīgā ir greznas, bet rēgainas. Milzīgas plaisas, kas caurauž renovējamās ēkas sienas, rada asociācijas ar fotogrāfijām, kādas pēdējā laikā redzamas ziņu portālos. Taču zālē zem baltām piekariņu lustrām vienā mierā mēģina Kremerata Baltica. Siltumu mūziķiem nodrošina milzīgi elektriskie sildītāji, gaitenī gan ir drēgns.
Ar orķestra dibinātāju un māksliniecisko vadītāju Gidonu Krēmeru apsēžamies tukšajā pirmā stāva vestibilā. Sarunas laikā viņa jutīgajām ausīm vairāk patīk putekļains klusums nekā Vecrīgas kafejnīcu murdoņa. Kaut gan arī pēc tās, šķiet, viņš ir noilgojies. «Vakar, ielidojot Rīgā, pieķēru sevi pie domas: ir pēkšņi parādījusies neliela brīvība! Lidmašīnā vairs nebija masku, kurās atrodamies, šķiet, jau veselu laikmetu. Pat elpot kļuva vieglāk!» Krēmera rāmajā balsī skan prieks.
