Foto — Anna Jurkovska.
Ja mana sirds apstāsies, esmu atbraucis tur, kur vēlos būt apbedīts - emocionāli atzīstas no Amerikas atbraukušais simtgadnieks, goda virsdiriģents Roberts Zuika
Kad ierados, Ivars Cinkuss man jautāja, vai esmu ar mieru diriģēt Dievs, svētī Latviju! Es saku - labi, lūdzu! Esmu to nezin cik reižu diriģējis. Tikai jautāju, vai nav kāda pārmaiņa izpildījumā. Viņš teica: tā kā tas ir visu laiku bijis, tā tas arī tagad ir!
Simtgadīgais Roberts Zuika, stāstot par Dziesmusvētku atklāšanas koncertu, ir priecīgs kā mazs zēns un man sazvērnieciski apjautājas: «Kur tu sēdēji, kad es diriģēju?» - «Skatījos internetā - Latvijas televīzijā bija tiešraide,» mazliet vainīga juzdamās, atbildu. «Ak, «tiešais» bija - tas ir ļoti jauki! Tik skaisti kori kopā skan, vai ne?» Roberta Zuikas sejā parādās smaids. «Piedod, ka es tevi uzrunāju ar «tu»,» diriģenta smokinga vietā uzvilcis ērtu, rūtainu kreklu un flaneļa jaku, Zuika cenšas būt formālāks, tomēr «tudraudzība» jau nodibināta.
