Barbara Gaile pie darba Ūdenskrāsa, kam ir arī angliskais nosaukums Watercolor. Māksliniecei patīk, ka tā ir vārdu spēle, parādās daudznozīmība. Foto — Reinis Hofmanis.
Jau gandrīz gadsimta ceturksni dzīvodama Parīzē, māksliniece Barbara Gaile nav sarāvusi saites ar Latviju. LNMM atklāta viņas otrā personālizstāde Krāsas — arī par krāsu semantiku dažādās kultūrās
Pirms gadiem desmit Barbara Gaile piedzīvoja vandalisma epizodi. Viņas gleznā, kas bija izkārta kādas bankas publiskajā telpā, apmeklētājs ar asu priekšmetu bija iegravējis vārdu. Banka reaģēja korekti, izmaksājot kompensāciju. Sabojātais darbs tika izņemts no kolekcijas. Bet māksliniece, kuras atpazīstamības zīme ir spēles ar monohromiem krāsu laukumiem un dažādām faktūrām, sākusi auklēt kādu ideju. Kā būtu, ja pati «apdraudētu» savas gleznas: varbūt pat nemanāmi, taču apzināti tajās kaut ko ierakstot?
Kā krāsu laukumi sadzīvos ar rakstīto vārdu? Kuri ir tie vārdi, ko vispār vērts rakstīt? Vilinoša bijusi doma uz krāsu fona atstāt šo pašu krāsu nosaukumus dažādās valodās. Izmēģināt, kā tie «sarunāsies» ar formātu un materiālu. «Latviski ir «balts», franciski blanc, angliski white, un tas nav viens un tas pats. Interesanta asociāciju telpa, kas rodas starp vārdu, kad tas uzrakstīts, un to, ko redzi un sajūti,» Barbara pamet tēmu pārdomām.
