Mariss Jansons.
Starptautiskie mediji atgādina Marisa Jansona (1943—2019) izcilos nopelnus pasaules koncertzālēs, bet mūsu pēdējā sarunā viņš sapņoja vēl muzicēt Rīgā
Orķestris ir diriģenta laime un traģēdija. Tas var sagādāt visspēcīgāko gandarījumu, bet bez orķestra diriģents mirst, jo ģenerālis bez armijas nav ģenerālis. Mariss Jansons to zināja un 30. novembrī, Andreju un Andru dienā, Providences aicināts devās mūžībā. Gluži kā grieķu varonim Ahilejam, papēdis arī viņam kļuva par vājo vietu. Koncertu atteikumi skumdināja mūziķus un klausītājus, bet visvairāk diriģentu pašu, tāpēc gadu desmitos dedzinātā sirds uzliesmoja kā oranži dzeltenā tulpe Mariss Jansons.
Šobrīd pasaules mediji uzskaita Maestro izcilos darbus un nopelnus. Tādu ir ļoti daudz. Lai vārdi neizklausītos pēc steidzīgas glorifikācijas, būtu vajadzīgs laiks. Laiks bez Marisa. Tomēr ir dažas atziņas, kas skaidras jau tagad: mēs esam zaudējuši vienu no visu laiku harismātiskākajiem diriģentiem, kuru par tādu uzskatīja ne tikai mūziķi un kritiķi, bet arī amata brāļi. «Viņš ir lielākais no mums» — tā Jansonu iezīmēja Saimons Retls. Arī manā pieredzē Mariss Jansons vienmēr būs sinonīms Mālera pārpasaulīgajam skaistumam, Šostakoviča drāmai, Štrausu elegancei, Čaikovska sāpēm un Bēthovena spēkam.
