Andris Freibergs 2013. gadā. Foto — LETA.
Andris Freibergs (1938—2022) atstājis pēc sevis scenogrāfijas skolu, audzēkņu paaudzes un veselu laikmetu
Man būtu gribējies par viņu uzrakstīt eseju Balta, balta diena, sazvanīts otrdienas rītā, saka režisors Mihails Gruzdovs. Tā patiesi ir balta, saules pielieta diena, kad mūžībā devies viens no Latvijas — un ne tikai Latvijas! — nozīmīgākajiem teātra cilvēkiem, scenogrāfs un skolotājs Andris Freibergs.
Baltā ir bijusi viņa galvenā krāsa, Freibergs pats tā teica un spēja tajā saskatīt nianses un bezgalīgas iespējas. No apsnigušās, nāves miegā sastingušās zemes Raiņa lugā Zelta zirgs (Jaunatnes teātris, 1976), ko iestudēja kopā ar režisoru Ādofu Šapiro, līdz baltajām bezgalīgajām kāpnēm Ērika Ešenvalda operas Iemūrētie (LNOB, 2016) uzvedumā, kas radīts kopā ar pavisam citas paaudzes režisori Lauru Grozu. 40 gadi starp šiem uzvedumiem (bet patiesībā vēl desmitgade ilgāk) iezīmē Andra Freiberga aktīvo radošo mūžu, sadarbību ar vairākām režisoru paaudzēm, pasaulē atzītas scenogrāfijas skolas izveidošanu un plašu audzēkņu loku — ārkārtīgi dažādas personības, kuras vieno tikai talants.
